Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Žurnāls: Nr. 156 Pēc pjedestāla

Tāpat nekas nenotiek

– Nekur no sporta tālu
neesi aizgājusi. Ko tu saki saviem mazajiem – sportojiet veseli?
– Sportojiet, un būsiet veseli! Protams, es domāju par vienkāršāko – kustību
prieku, koordināciju, par iespēju iemācīties veikt pareizas fiziskās kustības.
Ar lielo sportu neesmu saistīta – man lielākais prieks, kad redzu kādu
mazo ar sārtiem vaigiem, mirdzošām acīm, jo viņam ir izdevies. Varbūt pirmo
reizi uzvarēt, aizlēkt tālāk, trāpīt grozā, pārspēt pašam sevi. Domāju – katram
bērnam ir vajadzība un iespējas sevi izpaust kustībās. Tiesa, sporta nodarbības
vairākos sporta veidos prasa ne mazums vecāku līdzekļu, bet ir taču
demokrātiski sporta veidi, kur maksājumu nav vispār vai tie ir pieticīgi – kaut
vai vieglatlētika. Ja ļoti grib, tad arī sportā var samērot vēlēšanos ar
iespējām. Nav tā, ka bērni mūsdienu materiālajā un tehniskajā pasaulē vairās no
sporta – iespējams, ka vajadzīga lielāka piepūle, lai ieinteresētu, bet
nekādu lielo starpību toreiz un tagad neredzu. – Kāpēc tu izvēlējies
volejbolu?
– Nezinu, droši vien varēju būt laba vieglatlēte, jo tas bija mans
pirmais sporta veids – skrēju īsās distances, lēcu tālumā. Varbūt visu izšķīra
treneru personības. Sākumā es darīju visu, ko skolā prasa. Man tas viss patika, un es pat
nedomāju par slavu sportā. Sapratu, ka man nav īpašu talantu ne dziedāšanā, ne citās
mākslas nodarbē, un pievēršanās sportam likās pati dabiskākā lieta. Protams,
uzvarēt patika, un tas bija labs stimuls. Pirmais nozīmīgais cilvēks, kas man lika nopietnāk padomāt par sportu,
bija mana sporta (toreiz fizkultūras) skolotāja Lagzdiņa. Vēlāk, kad sāku
trenēties volejbolā, liktenis mani saveda kopā ar kolosālu trenerīti Zeberliņu.
Viņa mums ne tikai mācīja volejbolu, bet deva ļoti daudz kā cilvēks, kā
personība. Iespējams, ka profesionālajā sportā tas vairs nav vajadzīgs, bet bērna
gados treneres attieksme ārpus laukuma ir ļoti svarīga – mums viņa bija kā
mamma. Domāju, ka Kuldīgas sporta dzīve bez viņas līdzdalības būtu stipri
pieticīgāka.Par pirmajiem soļiem lielajā volebolā esmu pateicīga arī trenerim
Vilcem, kas Kuldīgā trenēja jau nopietnāku komandu.

 

– Kā nonāci Rīgā?

– Atskatoties, varu teikt, ka tas bija visai neparasti. Toreizējais Latvijas
meistarkomandas treneris Andris Kļaviņš mani bija ievērojis un brauca uz
Kuldīgu runāt ar manu mammu. Man toreiz bija tikai 15 gadu, un mamma piekrita,
ko otro reizi dzīvē dodos uz Rīgu. Tā skolnieces vecumā, ar mazu koferīti rokā
un spilventiņu padusē, devos uz galvapilsētu. Mamma mūs – mani un vecāko māsu,
kas arī bija laba spēlētāja, – audzināja viena pati, jo mūsu tēvs agri
nomira. Mātei nebija nekādas īpašas izglītības, bet viņa bija ļoti dzīvegudra.
Par vēlākajiem panākumiem sportā lielu paldies varu teikt tieši mammai, jo viņa
toreiz izlēma man uzticēties.

Sākumā dzīvoju pie trenera, sāku mācīties Rīgas otrajā internātskolā (kopā
ar Uļjanu Semjonovu) un trenējos kopā ar krietni vecākām meitenēm. Domāju, ka
biju pietiekami talantīga, koordinēta un ātri nokļuvu starp komandas līderēm.
Man tas viss ļoti patika.

– Ja reiz dzīvojāt
vienā dzīvoklī, vai treneris bija ļoti prasīgs?

– Pie trenera jau nedzīvoju viena, vēl bija komandas biedrene Valda
Šmēdiņa, kas vēlāk kļuva par trenera sievu. Nedomāju, ka mūsu ikdienas dzīve
būtu atstājusi kādu iespaidu uz trenera prasībām treniņos. Kļaviņš bija stingrs
treneris. Par to daudz domāju pirms vairākiem gadiem, kad pati apsvēru iespēju
kļūt par treneri. Tomēr sapratu, ka mans raksturs lielajam sportam nav
piemērots, un no šīm domām atteicos.

Trenēties un spēlēt augstā līmenī – tas no trenera prasa ne tikai
profesionālas īpašības, bet arī stingru raksturu, kas brīžiem, iespējams, robežojas
ar sava veida nežēlību.

Mēs bieži vien bijām apvainojušās par trenera metodēm, par viņa bezierunu
prasībām. Tagad saprotu, ka citādi izaudzināt augstas klases komandu, it
sevišķi sieviešu, nav iespējams. Tolaik spēlējam Padomju Savienībā un varējām salīdzināt,
kā pret savām audzēknēm izturējās dažs labs krievu treneris. Tad jau mūsu
treneris bija pati labestība.

Spēlējot dažādās izlasēs, varu salīdzināt un teikt, ka treneris Kļaviņš
bija augstas klases speciālists. Viņš ļoti daudz mācījās, lasīja, kāri tvēra
visu jauno. Toreiz jau interneta nebija un visas zināšanas bija jāiegūst no
grāmatām, kolēģiem, dažādiem kursiem. Iespējams, ka viņš bija visai skarbs,
nebija liels diplomāts, tomēr aizvest komandu (un tur spēlēja tikai mūsu
meitenes) līdz piektajai vietai Padomju Savienībā ierindas treneris nevarētu. Turklāt
viņa rīcībā – atšķirībā no krievu treneriem – bija visai mazs spēlētāju
loks. Nē, Kļaviņš bija izcils treneris, un man prieks, ka viņš atsācis trenēt
Mārupes bērnus.

Ar treneri nesen satikos, apsveicu viņu 70 gadu jubilejā. Lai kā mums
savulaik klājies, viņam esmu par daudz ko pateicīga.

– Spēlēdama padomju
junioru un pieaugušo izlasē, tu labi zināji meistarības līmeni pasaulē, Eiropā.
Ja tālaika Aurora spēlētu, teiksim,
Eiropā, kādā vietā mēs varētu ierindoties?

– Noteikti mēs cīnītos par sešnieku, iespējams, par vēl augstāku vietu.
Mūsu komanda tolaik spēlēja modernu volejbolu, un mēs bieži pārspējām daudz
titulētākas krievu komandas, bet krievu volejbolistes toreiz bija vienas no
stiprākajiem pasaulē.

– Kā tev izdevās
iekļūt PSRS izlasē?

– Juniorēs es biju viena no labākajām, kad izcīnījām zeltu Eiropā, biju
pat komandas kapteine. 1974. gadā, jau pieaugušo izlasē, kļuvu par pasaules
vicečempioni. Bet tas bija laiks, kad meistarība vien vēl neko nenoteica. Ja tu
nebiji galvas tiesu pārāka, tad darbojās arī viens otrs blakus apstāklis –
ne tā republika, ne vajadzīgā komanda, kāds Maskavas treneris izvēlējās
savējās. Ar tālaika PSRS izlases vecāko treneri man iznāca pavisam vienkārši –
uz piedāvājumu mazliet padraudzēties atteicu – kā, man taču ir vīrs!
Nebiju neaizstājama, un spēlēt izlasē vairs neaicināja…

– Cik gados tu pameti
volejbolu?

– Samērā ātri – divdesmit piecu gadu vecumā. Man piedzima dēls,
vēlāk – meita. Tolaik mainījās arī komandu treneri, un tā arī es neatgriezos. Trīsdesmit
gadu vecumā, domāju, jutos vislabāk. Bija pazudis jaunības maksimālisms, bet
klāt nākusi pieredze, apdoma, arī fiziski jutos spēcīga. Bet nežēlojos, jo
acīmredzot tā bija lemts. Protams, sāp sirds, ka šobrīd par mūsu volejbolistēm
nedzirdam tikpat kā neko. Ar lielo sportu neesmu saistīta, tāpēc iemeslus
nezinu, bet mazliet neizprotami, ka sporta veidā, kur mums ir tik lielas
tradīcijas, valda klusums.

– Kā tālāk veidojās
tava dzīve?

– Kaut arī personiskā dzīve man tolaik nebija tā veiksmīgākā, tomēr
sakārtoju savas mācību lietas – pabeidzu Celtniecības tehnikumu, kaut arī nevienu
dienu savā specialitātē – rūpniecības un civilo ēku celtniecība – neesmu
strādājusi. Vēlāk iestājos Fizkultūras institūtā, bet to nebeidzu, jo tobrīd nejutu
aicinājumu.

Tad kādu laiku metu mācībām mieru, piedzima vēl viena meita.
Deviņdesmitie gadi nebija paši vieglākie ne materiāli, ne garīgi. Dzīve
mainījās, kad sāku mācīties Lutera akadēmijā. Līdz tam par garīgām lietām īpaši
neinteresējos, pat nebiju patiesi ticīga. Beidzot akadēmiju, likās – esmu
nokļuvusi citā pasaulē. Sāku citādi skatīties uz dzīvi, atsijāju mazsvarīgo no
būtiskā. Lai varētu strādāt specialitātē – par skolotāju -, pabeidzu arī
Latvijas Universitāti, un tagad strādāju skolā Rīdze. Pirmo četru klašu audzēkņiem pasniedzu kristīgo mācību, arī
koriģējošo vingrošanu, pirmskolas bērniem ierādu sporta pamatus.

Interesanti, ka strādāju kopā ar savu komandas biedreni Eleonoru Kovalu (tolaik
Staļevsku), kas ir sporta skolotāja vecākajām klasēm. Mēs, varam teikt, sēžam
pie viena galda.

– Izmantojot gadījumu,
kā mamma uztvēra sava dēla Aināra sudraba metienu Pekinā?

– Kā visas mammas, ticēja jau – reiz tādam mūža metienam jābūt!
Rezultāts jau nebija nekas pārsteidzošs, vieta gan. Viņš to bija pelnījis.

Arī es Aināru atceros kopš pirmajiem soļiem. Nesen skatījos viņa bērnu
dienu bildītes – tāds nopietns, piepūstiem vaidziņiem. Tolaik sportiskie
vecāki varēja tikai zīlēt, ar kādu sporta veidu puisis nodarbosies, jo
volejbola, regbija, vieglatlētikas tradīcijas ģimenē bija vienlīdz stipras.

Domāju, ka Ainārs apliecināja, ka arī mūsdienu sportā panākumus var gūt
bez īpašām pārgudrībām, modernām zinātnes lietiņām. Visa pamatā ir neatlaidīgs
darbs un pārliecība par to, ko dari.

Tagad, kad daudz ko nosaka nauda, tāds olimpiskā vicečempiona tituls
materiāli nav salīdzināms ar dzelteno žurnāliņu basketbola varoņu algām, kuriem
līdz starptautiskiem panākumiem nu nekādi netikt, maksā, cik gribi. Vienīgi
Biedriņš ir izņēmums.

Žēl, jo Aināra metienam tomēr sekoja līdzi visas Latvijas sportiskā daļa,
un kādas bija gaviles par sudrabu!Man prieks, ka Ainārs arī cītīgi mācās, tagad
Universitātē studē jau maģistrantūrā.

– Vai esi kādreiz
domājusi, kāda būtu tava dzīve, ja nebūtu sportojusi?

– Nē. Es darīju to, ko vislabāk mācēju, kur man bija dabas dāvātas
dotības.

Katrā ziņā, sports man daudz ko deva tālākajā dzīvē. Vispirms,
mērķtiecību, neatlaidību, prasmi plānot savu laiku, galu galā – arī
fizisko izturību. Domāju, ka mūsdienās sports sniedz to pašu. Jā, iespējams,
daži tālaika priekšnoteikumi virs nedarbojas. Tolaik Padomju Savienībā bez
sportošanas bija maz iespēju izbraukt ārpus valsts, tagad jau bēbji tiek
vizināti pa pasauli un ar kādu Vācijas apmeklējumu nevienu īpaši neiekārdināsi.
Pamatprincipi gan paliek tie paši – pierādīt, ka ar savu talantu,
treniņdarbu tu vari pārspēt citus, apliecināt sevi.

Dažreiz kļūst skumīgi, ka mēs esam tādi maksimālisti un atzīstam tikai
visaugstākās vietas un sasniegumus. Mazajai Latvijai nav tādu iespēju atlasīt
sportistus (it sevišķi komandu sporta veidos) kā lielvalstīm, tāpēc būtu jāuzteic
katrs, kas starptautiskajā arēnā startē ar sarkanbaltsarkano karodziņu. Domāju,
ka tāpat mēs esam guvuši ļoti daudz panākumu. Iedomājies, kāda konkurence ir
kaut vai Ernestam Gulbim tenisā – ar kādu skolu pārstāvjiem viņš sacenšas!
Tāpat mūsu basketbolistes, kas Pekinā cīnījās ar superlielvalstīm. Man, kas sportā
šo to ir piedzīvojusi visaugstākajā līmenī, nekad nenāks prātā kaut ko pārmest
mūsu hokejistiem vai citu sporta veidu pārstāvjiem. Žēl, protams, ka mana
sporta veida – volejbola – pārstāvji tādi pieklusuši. Varbūt tikai uz laiku, jo
dzīvē jau tāpat nekas nenotiek.

Ilonda Dreimane

(dzimusi Strazda, vēlāk Mežiņa)

volejboliste

Dzimusi          1951. gada 3.
jūnijā Kuldīgā

Mācījusies      Kuldīgas
pamatskolā, Rīgas 2. internātskolā, beigusi Rīgas 2. vidusskolu, Celtniecības
tehnikumu, Lutera akadēmiju, Latvijas Universitāti

Spēlējusi volejbolu    Kuldīgas
bērnu un jaunatnes sporta skolā, meistarkomandā Aurora

Lielākie sasniegumi PSRS izlasē
Eiropas junioru čempione (1972. g.), pasaules vicečempione pieaugušajiem (1974.
g.), 5. vieta PSRS ar Auroras meistarkomandu
(1973. g.)

Ģimenes stāvoklis    precējusies,
ir trīs bērni – Raimonds (33), Agnese (30), Evija (19)

Darbs skolā Rīdze

Ilonda skolā māca ticības pamatus pirmo klašu bērniem, ar sporta
pamatiem iepazīstina skolas audzēkņus. Par volejbolu runā labprāt – vienīgi
ar piebildi, ka tas bija ļoti sen un par to vairs atceras tikai līdzgaitnieces
un sporta arhivāri, bet vairāk pievēršas tam, ko sports devis viņai pašai, ko viņa
dara šodien.

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS