Aiz intrigu elpas
Vitālijs
Urbanovičs Latvijas biatlonu aizvedis līdz piecām vietām labāko sešniekā divās
olimpiskajās spēlēs. Bet ceļš līdz šīm rozēm bijis daudziem ērkšķiem kaisīts.
Arī šīs sezonas pirmā puse mūsu vīriešu komandai nav tā veiksmīgākā, tomēr
Latvija nāciju vērtējumā patlaban ir piecpadsmitā – augstāk nekā pērn, stafetē
pat vienpadsmitā. Vienalga atskan balsis, kas pieprasa, lai galvenā trenera
galva ripotu.
Mūsu saruna ar
Vitāliju Urbanoviču notiek dienu pirms došanās uz pasaules čempionātu
Estersundā un trenera apaļās jubilejas.
– Dzimšanas
dienu atkal svinēsi darbā?
– Darbā, jā-ā,
darbā. Atkrīt problēmas. Ko tur svinēt?! Ja jaunāks paliktu… Bet vispār es
nejūtu, ka man nāk dzimšanas diena.
– Vispriecīgākā
tev bija pussimta jubileja pirms desmit gadiem Nagano?
– Tā bija laba
dzimšanas diena.
– Kā tas jums
toreiz izdevās? Olimpiskajās spēlēs visās disciplīnās vietas labāko sešniekā,
sprintā pat divas! Nudien grūti iedomāties, kad vēl kaut ko tādu pieredzēsim.
– Puišiem īstais
vecums bija atnācis. Tik daudz putras bijām kopā apēduši. Maļuhinam tad bija
29, Bricim – 28 gadi, Upeniekam – 27. Jaunākais bija Nākums, ar kuru esam
dzimuši vienā dienā, tikai es 24 gadus agrāk.
Neskaitot Ilmāru,
tādos pašos gados atkal būsim Vankūverā. Bet arī biatlons pa šiem desmit gadiem
ir izaudzis. Gan plašumā, paskat, nupat pasaules jauniešu čempionātā stafetē
ceturtie finišē rumāņi – pirms krieviem! Gan spēkā. Sprintā trīsdesmit labākie tagad
saspiežas pusotrā minūtē, Nagano laikos pirmo no trīsdesmitā šķīra trīs
minūtes. Rezultāti kļuvuši divkārt blīvāki un sīkumi divreiz nozīmīgāki. Un arī
jauni maļuhini, briči un nākumi nedzimst ik pēc četriem gadiem…
– Pirms Nagano
sezonas šie uzvārdi vēl nebija tie, uz kuriem likt lielas likmes. Katrs bija
tikai pa reizei paspīdējis atsevišķos Pasaules kausa izcīņas posmos.
– Gatavojāmies
vienmērīgāk, no mums neviens neko daudz negaidīja. Katrs panākums bija patīkams
pārsteigums, bet par viduvējiem rezultātiem neviens daudz nekritizēja. Pēc
Nagano no mums sāka gaidīt tikai panākumus. Psiholoģiski tā nav vieglākā
situācija.
Deviņdesmito gadu
četriniekam izjūkot, uz vietām izlasē startam pasaules čempionātos tika
ieviesta atlases maču sistēma. It kā konkurence dzen, veicina attīstību, bet
Pasaules kausa posmu jau tā tik daudz, grūti atrast logu vēl vairākām
nacionālajām atlases sacensībām, kurām pat īpaši jāgatavojas, jo tieši tajās
rezultāts kādam var būt izšķirošs. Lai gan, ko tur daudz atlasīt? Beigās
komandas sastāvs parasti ir tāds pats, kādu viegli varēja prognozēt pēc
Pasaules un Eiropas kausu izcīņas posmiem, vienīgi dažs, atlasei gatavojoties,
pasaules čempionātā labāko formu būs zaudējis.
– Varbūt tavam
vērtējumam neuzticas?
– Varbūt. Visi ir
ar ambīcijām. Var jau vienam atlases mačam patiešām labi sagatavoties un tajā
gūt panākumu, bet citiem jāgatavojas un jācīnās visu PK sezonu, kas ilgst no
novembra beigām līdz martam. Tajā pašā laikā, pēc LOV kritērijiem, rezultāti
Pasaules kausu izcīņas posmos ir mazsvarīgi. Formāli tie vajadzīgi tikai, lai
nāciju vērtējumā mēs sev nodrošinātu pietiekamu dalībnieku skaitu pasaules
čempionātā.
– Tagadējā
Latvijas komanda ar visu Brici PK apritē ir viena no jaunākajām, vidējais
vecums diez ko nepārsniedz 26 gadus!
– Īsto brieduma
vecumu nupat sasniedzis Jānis Bērziņš – viņam janvārī palika 26 gadi. Viņš arī
iepriekšējās sezonās vienīgais no jaunajiem spēja ieskriet PK ieskaites
trīsdesmitniekā. Bet šosezon Bērziņš netiek vaļā no infekcijām. Slims būdams,
dabūja cīnīties arī atlases mačos Antholcā, tādēļ nevarēja piedalīties
pagājušās nedēļas koptreniņos Otepē. Bet līdz pasaules čempionāta stafetei mēs
viņu sapreparēsim. Sprintu viņš noteikti vēl nevarēs skriet, par 20 km
distanci skatīsimies.
– Vēl par
pagātni, lūdzu. Nagano bija super, bet vēl pēc četriem gadiem Soltleiksitijā –
tā pati komanda un izgāšanās!
– Par visu varīti
gribēju to komandu noturēt, dažām zvaigznītēm radziņi uzauga, šādās tādas
problēmiņas bija. Vēl atcerējos, Nagano mums bija arī ļoti labas slēpes. Pats
smērēju.
– Komandai
nebija sava slēpju smērētāja?
– Tieši Nagano man
sāka palīdzēt Aivars Bogdanovs, kurš bija rezervists. Pirms tam es biju viens –
šoferis, menedžeris, smērētājs, slēpošanas treneris, šaušanas treneris,
fiziskās sagatavotības treneris. Ar šo brīvprātīgi obligāto daudzpusību esmu
zaudējis. Ja būtu vesela brigāde, es varētu pilnveidoties dažās atsevišķās
jomās, kurās kļūtu krietni stiprāks, bet bieži bija izvēle: dari visu viens vai
arī vispār vairāk nekas nenotiks.
– Tagad komanda
ir drusku lielāka?
– Kopā ar Aivaru
strādā arī Intars Spalviņš. Es pēdējo reizi, Aivaram palīdzot, slēpes smērēju
Soltleiksitijā. Stafetē smagi iekritām. Bija atrasts ļoti labs variants, bet
naktī pirms starta sāka snigt svaigs sniegs. Tas mums galīgi nebija piemērots.
– Turpinām
historiogrāfiju. Soltleiksitijā bedre, pēc četriem gadiem Turīnā Bricis tiek
vēl augstāk nekā Nagano, izcīnot ceturto vietu! Kas mainījās?
– Nekas būtisks,
tikai dažas nianses treniņu procesā, kas mums nav gluži akmenī iekalts plāns
mūžīgiem laikiem. Starp citu, Soltleiksitijas spēlēs, izņemot stafeti, nemaz
tik graujoši atpalicēji nebijām – turpat pie trīsdesmitnieka labākie grozījās.
Bet visi uz mums skatījās ar Nagano brillēm.
– Šajos aptuveni
divdesmit gados kopš tu strādā ar Latvijas izlasi, treniņu metodika biatlonā ir
mainījusies?
– Pamatos ne. Bieži
gadījies dzīvot kopā arī ar Vācijas, Krievijas izlasēm un redzēt, kā viņi
strādā. Protams, ne jau sīkumos, bet to, ka viņi visi veic arī liela apjoma
darbu, noslēpt nevar.
Šogad varbūt ar
slodzēm esam pārforsējuši, bet tā īsti to varēšu novērtēt tikai pavasarī.
Nemainot atmosfēru, ar labu noskaņu komandā daudz trenējāmies tepat Otepē. Visi
bija ārkārtīgi centīgi, katru mēnesi plānus pārpildīja. Man vajadzēja
piebremzēt. Vēl novembrī dažs noslēpoja 1000 km. Vajadzēja ātrāk mest slodzi
nost. Nebijām rēķinājušies, ka pirmais Pasaules kausa posms būs tik nozīmīgs
turpmākajai atlasei. Neviens īsti nezināja, kā skaitīs IBU (Starptautiskās
Biatlona federācijas) punktus. Izrādījās, ka arī pēdējais dabū vienu punktu.
Bet pirmajā kārtā bija dalībnieku rekordskaits, un jebkura augstāka vieta bija
krietni vērtīgāka nekā nākamajās kārtās. Paskriet vēl daudzmaz varējām, bet
katastrofāli slikti šāvām: labākajam trīs sodi, pārējiem – pieci, seši,
astoņi…
– Pēc tam sākās
panika? Kā saglabāt starta vietas Pasaules kausa izcīņā, jo tūlīt zem pirmajiem
deviņdesmit pavilks svītru?
– Panikas nebija,
un šogad tās nebūs.
– Krievi,
vācieši, norvēģi, francūži dzīvo pa citiem plauktiem. Bet, piemēram, zviedri, kuri
nesen mums bija kožami pretinieki, tagad ir nenoķerami.
– Zviedri
biatlonistu rindas veiksmīgi papildina ar labiem distanču slēpotājiem, kuri
šajā sporta veidā netiek valsts izlasē. Divdesmitgadīgu cilvēku iemācīt pareizi
šaut ir vieglāk, nekā pārmācīt tādu, kas to nepareizi dara jau kopš desmit gadu
vecuma.
– Nāciju vērtējumā Latvija patlaban ir piecpadsmitā.
Aiz mums – sniegotā slēpotāju zeme Somija, Igaunija, Polija ar visu savu
olimpisko vicečempionu Tomašu Sikoru.
— Arī poļi no
saviem 30 miljoniem diez kādas lielās rezerves atrast nevar. Jaunā atlases
sistēma vissāpīgāk skāra vidējās un mazās valstis, kurām turklāt ir labas
biatlona tradīcijas. PK vairs nav iespējams variēt ar dalībnieku sastāvu, ļaut
kādam atpūsties. Jo tiem, kuri PK regulāri neapgrozās labāko trīsdesmitniekā,
nemitīgi jāstartē, lai kādā kondīcijā viņi arī būtu, jo citādi var zaudēt vietu
šajās sacensībās. Sastāvu mainīt var tikai lielie – norvēģi, vācieši, krievi,
francūži. IBU atzīst, ka kļūdījusies, bet, kā to labot un vai vispār gribēs
labot, nav skaidrs.
– Intrigu elpu
tu pakausī jūti, bet vai manāma arī konkurence – treneri, kuri ne tikai ar
runām, bet arī darbos sāk sevi apliecināt?
– Gan jau būs.
– Beidzies
pasaules junioru čempionāts, kurā mūsu nākamā maiņa stafetē pārliecinoši
izcīnīja pirmo vietu… no beigām.
– Pēc Vankūveras
spēlēm daži izlases vīri noteikti beigs aktīvo sportistu gaitas. Dod dievs, ka
ne ātrāk. Tad atkal būs kārtējais izdzīvošanas periods, jo 85., 86., 87.
dzimšanas gadi sevišķi bagāti nav. Tālāk atkal ir labi jaunieši Aleksandrs
Sverčkovs, Oskars Muižnieks, Rolands Pužulis, arī juniors Andrejs Rastorgujevs.
Vajadzētu tomēr reālu junioru izlasi, kas sagatavošanās periodā katru mēnesi
vismaz uz nedēļu savācas kopā un pastrādā, veidojot vienotu sistēmu. Tagad
katrs darbojas savā stūrī un pēc savas metodikas.
– Tu redzi
treneri, kurš varētu ar šādu komandu strādāt?
– Neuzdod man tādus
jautājumus. Varu atkal kādu apvainot. Latvieši ir ļoti jūtīgi cilvēki.
– Tādēļ par
izredzēm pasaules čempionātā klusēsi?
– Plaisa starp mums
un labākajiem izskatās dziļa, bet tā ir pārlecama. Ja arī sagatavošanās periodā
slodze bijusi par lielu, ilgtermiņā tā nekādu ļaunumu nenodara. Jebkurā
gadījumā tas būs pluss nākamajai sezonai. Piebeidzis es viņus neesmu. Bija
sagurums, bet no tā var tikt vaļā. Mums būs vēl divi galvenie starti. Tūlīt pēc
pasaules meistarsacīkstēm sāksies Eiropas čempionāts.
– Turpināsi
darboties vienatnē?
– Tas ir maldīgs
priekšstats, ka es te gribu būt diktators, vienīgais visu lietu noteicējs.
Tikai priecātos, ja būtu vēl kāds speciālists, ar kuru strādāt kopā. Esmu sācis
sarunas ar kādu pazīstamu ārzemju distanču slēpošanas treneri, kas vismaz
periodiski varētu mums palīdzēt. Distances veikšanas tehnikā ir daudz nianšu,
tās labāk apgūstot, var visai daudz sekunžu no rezultāta nomest nost. Šajos
blīvo rezultātu laikos tas ir būtiski. Protams, ļoti derētu atrast arī biatlona
šaušanas treneri. Bet arī tas jāmeklē ārzemēs. Lai gan mūsu puiši nemaz tik
slikti nešauj, kā jums liekas.
Visā ir tikai kāds
sīkums, kura mums pietrūkst. Tas divos gados līdz olimpiskajām spēlēm jāatrod.
Dainis CAUNE
Foto: Dainis Caune,
Sports
Vitālijs
Urbanovičs
Latvijas
biatlona vīriešu izlases galvenais treneris
Dzimis 1948.
gada 4. februārī Rēzeknes rajona Kaunatas pagastā
Izglītība beidzis
Elkšņu astoņgadīgo skolu, Rīgas 45. vidusskolu, LSPA, studējis arī RTU
Sportā kopš
1967. gada, kad sācis trenēties biatlonā. Treneris Elmārs Gateris
Lielākie
sasniegumi sportā PSRS čempions stafetē, junioru
konkurencē arī individuāli, vienīgais starptautiskās klases sporta meistars
biatlonā Latvijā, četrus gadus PSRS izlases dalībnieks, pretendents startam
1972. gada ziemas olimpiskajās spēlēs Saporo
Darba gaitas 1978. gadā sācis strādāt par Dinamo jauniešu biatlona
treneri, kopš astoņdesmito gadu beigām strādā ar Latvijas izlasi, kopš 1993.
gada vīriešu izlases galvenais treneris
Ģimenes
stāvoklis precējies,
ir dēls un meita
Hobiji maratonskriešana,
makšķerēšana, mūzika
