Balvu policista baltie sapņi

Ziemā viņi nokļūst
uzmanības centrā. Viņus rāda TV, prasa intervijas.No marta atkal klusums līdz
vēlam rudenim. Tāda ir šī bobsleja specifika. Protams, vairāk uzmanības tiek
tiem, kuri zib augšgalā. Šoziem Latvijas pirmā ekipāža liek runāt par sevi
vairāk nekā citus gadus, un tomēr visur klāt ir arī otri mūsu labākie. Vismaz
pagaidām.

Edgars Maskalāns pirmo sezonu tā pa īstam startē augstākajā līgā – Pasaules
kausa izcīņā bobslejā. Un pamazām rāpjas uz augšu – četriniekā viņa pilotētā
komanda jau paspējusi izcīnīt 14. vietu pasaulē, kas bobslejā, kur liela nozīme
pieredzei un ilggadējiem startiem, ir labs sasniegums. Kā puisis no Balviem, kurš
absolvējis Policijas akadēmiju un strādājis par policistu, iedomājās kļūt par
bobslejistu? – Pirms bobsleja biju tā saucamais sezonas
sportists – vasarā futbols, volejbols, basketbols, ziemā – hokejs. Tas nebija
pārāk augstas klases, bet daudzmaz pratu visu. 2003. gadā dzirdēju par
uzņemšanu bobslejā un nolēmu pamēģināt. Izturēju testus trīssimt gribētāju konkurencē
un sāku trenēties. Bijām gandrīz piecdesmit, no kuriem ik pa brīdim kādu
atsijāja.

– Uzreiz kļuvi par
pilotu?

-Man nebija tādu fizisko dotumu, lai būtu labs stūmējs, un bobslejā varēju
palikt tikai kā pilots. Kad vēl īsti nezināju, ko katrs bobslejā īsti dara, jau
tad gribēju sēdēt priekšā. Arī automašīnā man nepatīk sēdēt blakus šoferim:
gribu pats visu kontrolēt.

– Atceries dienu, kad
pirmo reizi stūrēji bobu?

-Mūs aizveda uz Siguldu, parādīja sarkanus, nobrauktus bobīšusu un sēdināja
iekšā. Vēl nezināju, kā tos vadīt. Paprasīju vienam, otram un – aiziet. Trasē
padomus neviens nedod, un pašam vajadzēja visu izprast. Sešus braucienus kaut
kā veicu. Patika, bet septītajā nokritām. Nolikāmies smagi. Sasitu sānus, galvu,
un tad sev pajautāju: ko tu šeit meklē? Bet ilgi sevi nemocīju – ja reiz esmu
sācis, jāturpina. Man nepatīk kaut ko pamest pusceļā. Jau pirmajā sezonā
piedalījāmies Eiropas kausa izcīņā. Tiesa, tikai trijos posmos, turklāt trešo
nebeidzām, jo atkal kritām. Vairāk nestartējām, jo, liekas, finansu trūkuma dēļ
visa uzmanība bija pievērsta olimpiskajai komandai.

– Turīnā necerēji
startēt?

-Noteikti ne, jo nevar tikko sākt un uzreiz doties uz olimpiādi.
Nobrīnījos, ka Gati Gūtu toreiz atsijāja un aizbrauca Arhipovs. Man liekas, ka
Miša toreiz vēl nebija spēlēm gatavs. Vienīgais pluss, ka Gatis, sportam metot
mieru, atgriezās bobslejā kā treneris. Mums uzreiz uzlabojās braukšanas tehnika.
Līdz tam mūs trenēja Rihards Kotāns, kurš savulaik bija stūmējs un pilotu neko
daudz pamācīt nevarēja. Toties Gatis prot tā pateikt, ka viss uzreiz skaidrs,
jo viņš pats tikko te brauca. Tagad esmu pie Sanda Prūša. Viņš arī visu zina,
bet brīžiem, kad es daru kaut ko savādāk, Sandis tik nosaka: atkal ar saviem gājieniem. Bet es biju
mācīts citādāk. Beigās kopīgu valodu atrodam.

– Klīst runas, ka tu uz
brīdi pameti sportu un devies uz Īriju, lai sapelnītu naudu bobsleja turpmākām studijām.

– Sports pameta mani, jo trenējās tikai tie, kuri startēs olimpiādē. Es
gatavojos pasaules junioru čempionātam, bet tad pateica, ka naudas nav un esam
brīvi. Ko man darīt – nebija ne naudas, ne īsti kur dzīvot. Iespītējos un pats
sev pateicu: no manis vaļā netiksiet. Vasaru pastrādāšu ārzemēs, sapelnīšu
naudu, trenēšos un rudenī būšu klāt. Sameklēju internetā darbu, aizbraucu uz
Īriju un sāku strādāt celtniecībā.

– Bija iemaņas
celtniecībā?

-Tā bija pilnīgi tumša bilde. Bet man kā jau puikam no laukiem ātri pieleca.
Sāku ar bloku nešanu, beigās ļāva javu maisīt. Maksāja labi. Sākām darbu
septiņos, reizēm strādājām līdz astoņiem vakarā. Tad ātri mājās, īsās vakariņas
un katru vakaru uz svaru zāli un stadionu. Tā piecas reizes nedēļā. Reizēm ap divpadsmitiem
atvilkos mājās, nosēdos lejā pie trepēm (dzīvoju augšstāvā) un domāju: gulēt
tepat vai mēģināt tikt augšā? Spēka nebija nemaz.

– Īri arī piebiedrojās
fiziskajām nodarbībām?

– Nē, viņi stadionos ved suņus pastaigāties. Visu laiku jāuzmanās, lai
neiekāptu kakās. Piektdienās, sestdienās īri dzer, svētdienās sēž mājās, lai
līdz pirmdienai tiktu atkal uz strīpas. Laimējās, ka mana draudzene strādāja un
dzīvoja Dublinā, sestdienu un svētdienu pavadījām kopā. Tā varēju vieglāk
izdzīvot. Citādi būtu drūmi. Sapelnīju naudu, piezvanīju Kotānam un atkal sāku
trenēties.

– Nu jau Gūta vadībā?

– Jā, bet mēs viens otru līdz tam brīdim nepazinām. Man liekas, ka Gatis nezināja,
vai protu kaut cik braukt. Sākām trenēties. Esmu ļoti pateicīgs Gatim – viņš ir
lielisks skolotājs. Pacietīgs un prot izstāstīt visas nianses.

– Pērn piedalījies Eiropas
kausa izcīņā un tikai divus pēdējos startus aizvadīji Pasaules kausa sacensībās.
Biji tām gatavs?

– Tas trenerim labāk redzams. Esmu pateicīgs, ka Sandis Prūsis man
uzticējās. Zinu, ka uzreiz neko lielu sasniegt nevar, jo bobslejā, pirmkārt,
jāpazīst trase. Tikai no malas izskatās, ka visi vienkārši salec bobos un
brauc. Tā nav. Jāpazīst katra virāžā, jāzina ar centimetru precizitāti, kā
ieiet līkumā, kā stūrēt. Vismaz pāris reižu jāizbrauc katra trase, tad tā
paliek atmiņā un kļūdas pieļauj aizvien mazāk.

– Kādsir galvenais pilota
uzdevums?

– Psiholoģiska noturība, jo sekundes simtdaļās ir tik viegli kļūdīties. Ne
uz mirkli nedrīkst atslābināties. Otrkārt, tu atbildi par puišiem. Viņi tikai
iestumj, un turpmāk viss ir pilota rokās. Brīnos par viņiem. Es nevarētu savu
veselību uzticēt citam. Bet katrs jau ir citādāks.

– Kur saskati savu
progresu?

– Noteikti ātrumā. Man vēl nav Mišas Arhipova ātruma. Bet mēs pie tā
strādājam, un iet aizvienlabāk. Mums nav labākie stūmēji, kā tas ir Jānim
Miņinam, bet es to saprotu un nežēlojos. Intars Dambis vien ko vērts: ja visiem
kaut kas sāp, Intaram nesāp nekas, iet kā zvērs. Bet manējie arī progresē. Ja viņi
būs labākie, tad gan aizies uz pirmo ekipāžu, tāpēc es arī negribu būt mūžīgi
otrais. Taču tam vajag laiku.

– Esi domājis, cik ilgi
būsi bobslejā?

-Kamēr varēšu, tikmēr braukšu. Latvijā tagad bobslejā nav ilgdzīvotāju – kā
nāk kāds labāks, tā jābeidz, jo sacensību ir maz – Pasaules un Eiropas kausu
izcīņa.

Bobslejs turklāt nav naudas pelnīšanas veids. Reiz jau būs nopietnāk jādomā
par turpmāko dzīvi. Tagad gan: kur mums, lauku puišiem (rīdzinieku bobslejā nav),
vēl ir tāda iespēja pārstāvēt savu valsti tik augstā līmenī? Nesmejies, bet
gribas ar Latvijas vārdu pabraukāt pa pasauli. Gribas sev kaut ko pierādīt. Man,
pēc horoskopa aunam, tas ir ļoti svarīgi. Joks, bet lauciniekam vajag pašapliecināties.

– Par olimpiādi domā?

-Tik tālu savu dzīvi neplānoju. Nekad neko nevar zināt. Ja tikšu, -labi, ja
netikšu, – arī būs ko atcerēties. Turklāt no traumām neviens nav pasargāts, it
sevišķi bobslejā. Taču es to visu uztveru vēsi. No kritieniem izvairīties nevar,
galvenais ir ātri piecelties un braukt atkal.

Zinu, ko sportā darīšu vēlāk. Spēlēšu hokeju Amatieru līgā. Par darbu vēl
nedomāju, bet nez vai atgriezīšo policijā, lai gan mācījos akadēmijā, strādāju
Balvu policijā. Atnācu ar ideāliem, bet tur mani ātri nolika pie vietas. Tas
darbs man nav domāts. Tagad ir bobslejs, draudzene, vecāki. Par pārējo domāšu
vēlāk.

Edgars Maskalāns

bobslejists

Dzimis                       1982. gada 13. aprīlī
Balvos

Augums, svars        1,80 m, 92 kg

Izglītība         Beļavas pamatskola, Lejasciema vidusskola, Policijas
akadēmija

Strādājis       par policistu

Ģimene          neprecējies, draudzene Diāna

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS