Bobslejs – tas ir prieka avots
Ar Latvija gāzes un Latvijas
meistarsacīkstēm Siguldas trasē beigusies garā un daudz patīkamiem notikumiem
bagātā bobsleja sezona. Latvijas
bobsleja federācijas viceprezidents Zintis Ekmanis atzīst, ka dalībnieku pulks
bija gana kupls – vīru konkurencē bobsleja divniekos sacentās 10 ekipāžas,
sieviešu – divas. Startēja arī Krievijas sportisti (viņi Siguldas trasē jūtas
kā mājās, jo te arī trenējas), kā arī jauktās ekipāžas un daži vecmeistari. Vārds Jānim Miņinam: „Paldies
visiem, kuri atnāca un turklāt visu sezonu turēja par mums īkšķus. Žēl, ka
nedaudz pievīlām pēdējā startā Altenbergā, bet sports ir sports. Ceru, ka
Siguldas trases rekords būs vismaz neliela mūsu kompensācija līdzjutējiem".Jāņa Miņina un Daumanta
Dreiškena uzvara bija vairāk nekā pārliecinoša, taču īstenos bobsleja
līdzjutējus vairāk interesēja nākamo vietu sadalījums. Intriga pavisam
vienkārša: vai mūsu treneru izvēlētais sezonas spēku samērs starp Pasaules un
Eiropas kausa izcīņas dalībniekiem bijis taisnīgs, proti, svarīgākajās
sacensībās otrā pilota vietu ieņēma Edgars Maskalāns nevis olimpietis Mihails
Arhipovs. Atbilde, protams, nav meklējama vienā startā, taču šoreiz krietni
ātrāks bija Mihails kopā ar Oskaru Melbārdi. Viņiem starta ieskrējienā pietrūka
tikai 0,05 sekunžu līdz trases rekordam. Iepriecināja visjaunākais mūsu pilots
Normunds Kotāns, kurš kopā ar Kristapu Kalniņu tikai vienu simtdaļu zaudēja
Edgaram Maskalānam un Intaram Dambim.
Īsa sintervija ar Mihailu
Arhipovu.
– Cīniņš bija principiāls?
– Protams. Visi esam labi
draugi, tomēr gribēju, lai arī treneri redz – kurš ir kurš? Vēl lielāks
gandarījums, ka visu sasniedzām ar četrus gadus vecu bobu un ne ar labākjām
sliecēm.
– Kā vērtē sezonu?
– Sezonas sākums man bija negaidīts. Vispirms
centos izlīdzēt pirmajai izlasei kā stūmējs, jo vairāki puiši bija traumēti,
pēctam startēju Eiropas kausu izcīņā. Sākumā bija sajūta, it kā esmu nomainījis
sporta veidu, bet ar laiku pieradu. Katrā negaidītā situācijā centos rast sev
kaut ko noderīgu, tāpēc mani ļoti iepriecināja sadarbība ar junioru izlases
treneri Gati Gūtu. Viņš savulaik bija teicams bobslejists, bet tagad ir arī
lielisks treneris un pedagogs. Sandis Prūsis ar mums strādā kā augstas klases
profesionālis, bet Gatis – vairāk kā skolotājs. Man tas ir ļoti svarīgi, jo
bobslejā ienācu ļoti strauji un daudzas ābeces patiesības paslīdēja garām.
Tagad atklāju daudzas gudrības, kas noderēs. Paldies Gatim! Viņš ir dzimis
treneris.
– Kādi plāni būs tagad?
– Kamēr ir ledus,
darbojamies Siguldā ar tehniku, pēc tam būs neliels atvaļinājums. Nedomāju
vaļoties, tāpat uzpēlēšu futbolu, darbošos trenažieru zāli. Maijā atsāksim
treniņus.
– Kas ir tavi trumpji?
– Viegli varu nostiprināt fizisko sagatavotību, lai
gan tas ir smags darbs. Tomēr daudz svarīgāka man ir psiholoģiskā gatavotība.
Līdz šim pārāk saspringti uztvēru katru startu, katru mēģinājumu. Bet ja
saspringtība, rodas kļūdas, ja ir kļūdas, – zaudētas simtdaļas. Riņķa
dancis. Mācos Sporta akadēmijā, kur būs lekcijas par sportistu psiholoģiju. Tās
noderēs. Gribētu, lai bobslejs man kļūtu lai arī par profesionālu, bet – prieka
avotu, nevis smagu un saspringtu darbu. Tad arī treneriem būs viela pārdomām
par galvenās komandas sastāvu. Es nepadošos!
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
–
