Dukuriem spīd acis
Garās svētku brīvdienas bija atelpas brīdis
arī mūsu skeletonistiem Martinam un Tomasam Dukuriem. Atelpa gan skan visai
nosacīti, jo ar sava trenera un tēva Daiņa Dukura līdzdalību Siguldā tika
risināti tehniskie jautājumi, veikti treniņbraucieni, uzlabota fiziskā sagatavotība,
jo tehniski sarežģītajā sporta veidā katra dīkstāve ir slīdēšana atpakaļ.Ar Dukuriem īsi pirms
gadumijas sarunājos viņu mazajā skabūzītī Siguldas ledus trases ēkā. Pie sienām
starta krekliņi, visur instrumenti, kamanas, slieces. Kad nosaucu to par Slavas
zāli, visi smejas – varbūt kādreiz, tāpēc ārā neko nemetot, bet iekšā pagaidām
nevienu īpaši cenšoties nevest – šķietamajā haosā valda sava kārtība. – Martin, pirmo reizi gadu vajadzēs sākt kā
pasaules skeletona līderim – tā arī jūties? Martins: – Ko nozīmē līderis? Protams, ir prieks, bet es vislabāk saprotu,
ka tas neko nākotnē negarantē. Tā sagadījās – pa daļai veiksme, pa daļai
sakritība. Pērno sezonu es
beidzu kā piektais pasaulē, un skaidrs, ka tiecos pēc augstākas vietas. Kopumā gan
esmu pārsteigts. Vislielākais prieks ir par otro posmu Altenbergā, jo šī trase man
līdz šim nav bijusi pati veiksmīgākā. Iespējams, ja nebūtu nojucis posms Turīnā
(lielā sniega dēļ), aina būtu vēl labāka, jo ar vāciešiem vieglāk cīnīties ārpus
viņu trasēm. – Ka tu izskaidro savu veiksmīgo startu? – Visvairāk esmu
progresējis fiziskajā sagatavotībā, jo pagājušovasar strādājām kā nekad. Liels
paldies bobslejistu trenerim Rihardam Kotānam, kas labi izprot fiziskās
sagatavotības knifiņus. Arī tam bija liela nozīme, ka trenējamies kopā ar
bobslejistiem – grupā darbs sokas raitāk, jo atpalikt jau negribas.
Domāju, ka vasaras darbs vainagojās ar kādām pāris simtdaļām katrā braucienā,
un kopsummā tas ir jūtami. Sava nozīme ir arī tehniskajiem
uzlabojumiem, jo skeletons ir tāds sporta veids, kur katram sīkumam ir milzīga
nozīme. Iespējams, ka arī psiholoģiski pamazām nobriestu.Dainis: – Skaidrs, ka maniem puišiem būdīgo bobslejistu pulkā negribējās
palikt pēdējiem – bija motivācija. Visvairāk vasaras darbs palīdzējis
Tomasam. Martins jau tā bija viens no ātrākajiem startā, bet arī Tomass krietni
uzlabojis ieskrējienu – nometis vismaz kādu desmitdaļu. Skaidrs, ka arī
pašiem bija daudz jādomā, jo bobslejs un skeletons tomēr ir visai atšķirīgas
disciplīnas, un ne visus vingrinājumus vajadzēja veikt ar vienādu atdevi, jo
tie darbina skeletonā nevajadzīgas muskuļu grupas.
Katrā ziņā vasaru
pavadījām ļoti lietderīgi – Tomass vēl trenējās papildus. Ja nebūtu saslimis
sezonas sākumā, būtu daudz augstākā pozīcijā (pēc trim posmiem Tomass ir
divpadsmitais).
– Kas īsti notika?
Tomass: – Nekas briesmīgs, mazliet apaukstējos. Īsti neizārstējos, un tad
jau aizgāja dziļāk. Ja cīnies par simtdaļām, tad katra mazākā veselības
problēma atstāj savu ietekmi – jutos noguris, starti bija tādi samocīti. Tagad,
liekas, būšu ticis ar slimību galā.
– Ievēroju, Martin, ka startā tu biji priekšā,
bet distances beigās savu pārsvaru zaudēji. Kāds tam izskaidrojums?
Martins: – Grūti pateikt. Sava nozīme ir piemērotākai slidu izvēlei, arī kļūdiņām
trasē. Lielu misēkļu gan nebija, bet līdz ideālam vēl tālu – mēs visi esam
cilvēki, nevis roboti. Un paldies Dievam, jo ir pēc kā tiekties.
– Vācieši arī kļūdījās, bet viņiem tas slīdējumā
tā neizpaudās…
– Protams, jo viņu tehnika
tomēr ir augstākā līmenī. Lielākā starpība ir sliecēs. Mēs cīnāmies par katru
slieču pāri, bet vācieši slieču materiālu iepērk vairumā. Kā zināms, to drīkst gatavot
tikai viena firma Šveicē. Saņemot sagataves, mūsu ziņā ir rādiusa maiņa, gropes
dziļums, izliekums. Bet pārcensties nevar, jo nedrīkst pazust materiāla
marķējuma zīme.
Bet lējums nekad
neiznāk vienāds – atšķiras cietība, liela nozīme ir tam, vai liets vasarā
vai ziemā, izgriezts no vidus vai galiem. Vāciešiem ir vesela industrija, kas
pēta visus rādītājus un tad izvērtē, kam slieces piešķirt – Pasaules kausa
vai Eiropas kausu izcīņas dalībniekiem, viss atkarīgs no kvalitātes.
– Jautājums Dainim: tu gatavo kamanas un
visvairāk esi saistīts arī ar citām tehniskām lietām. Kāda ir galvenā atšķirība?
– Ar vāciešiem, kuri
skeletonā ieliek 6 miljonus eiro, cīnīties nav viegli. Martins ir pirmais, bet Tomass
tuvu desmitam, tas tikai norāda, ka mēs esam uz pareizā ceļa un protam izspiest
maksimumu no savām iespējām. Kaut gan pirms gada es tam īsti neticētu…
Neko negribu
apgalvot, bet brīžiem vāciešu slīdējums mani pārsteidz. Labi, līderi ir līderi,
bet te pēkšņi uzpeld kāds nezināms braucējs, kas ar visām kļūdām ātrumu trases lejasdaļā
nesamazina. Tas liek padomāt ne tikai mums, bet arī lielvalstu pārstāvjiem, kas
tāpat nevar izskaidrot vāciešu slīdējumu.
Labi, ja viss būtu
atļautā robežās… Reiz gribētos to visu papētīt ar kādu siltuma mērītāju –
līdzīgi kā TV reklāmā par siltuma noplūdi mājām. Man liekas neizskaidrojami, ka
uz vācu slidām vēl pēc finiša kūst sniegs, kaut gan pirms starta slieču
temperatūra ir atļautajās robežās. Varbūt kopā ar šveiciešiem kaut ko
izdomāsim, vismaz sapurināsim vāciešus, ka tomēr kāds to visu grib izpētīt.
Rokas klāt nav jābāž, to visu var izpētīt pa gabalu. Būs interesanti.
– Pieminējām Šveici, kā veidojas mūsu
sadarbība ar šveicieti Gregoru Štēli?
Martins: – Mums ir tāda internacionāla komanda, kurā kopā darbojas vairāku
valstu pārstāvji – arī mēs. Štēli to visu vadīja, jo pērn viņš nestartēja,
bet šogad atsāka. Mūsu sadarbību tas nav ietekmējis, kaut gan tagad esam
pretinieki. Domāju, ka Gregors gatavojas olimpiskajām spēlēm, tāpēc arī atgriezās.
Tas tikai norāda, cik labs braucējs viņš ir, – gadu izlaiž un atkal ir spicē.
Treneris tagad gan ir
vācietis Bīdemanis, kuru palūdza aiziet no Vācijas izlases, – esot par
daudz kontaktējies ar citu valstu pārstāvjiem. Viņš skeletonā ir ļoti zinošs
cilvēks, un mūsu domas daudzos jautājumos sakrīt. Vispār ceram, ka ar
šveiciešiem sadarbosimies, arī gatavojoties spēlēm Vankūverā, jo viņus interesē
mūsu tehniskā pieredze. Citās valstīs sportisti šīs lietas tik labi nepārzina
kā mēs. Vācieši vispār neko nedomā, ko viņiem iedod, ar to arī brauc – par
tehniku rūpējas vesels tehniskais dienests.
Mēs gan visu laiku
sekojam līdzi katram niekam un par atziņām uzreiz ziņojam tēvam. Tagad arī it
kā brīvlaikā veicām daudz uzlabojumu, tepat Siguldā tos pārbaudījām. Tēvs sadarbojas
ar Siguldas Lauktehnikas zelta rokām – Aivaru Mukānu, kas zibenīgi izpilda
dažādus pasūtījumus. Lielā mērā pateicoties viņam, mūsu kamanu plūdlīnija ir
tik lieliska. Ne velti daudzi to cenšas izpētīt.
Mēs veiksmīgi sastrādājamies
arī ar austrāliešiem, viņi piekrituši mūs filmēt trasē, jo ar mūsu Ivo Pakalna
pūlēm vien ir pa maz, un visas virāžas mēs fiksēt nevarējām. Par laimi, ar
austrāliešiem mēs neesam konkurenti, jo viņiem galvenās braucējas ir sievietes.
Tā mums veidojas pilnīga videoanalīze.
– Kā ar kamanām – pats ar jaunajām vēl
nebrauc?
– Vēl eksperimentēju,
bet pagaidām vairāk uzticos vecajām. Katrā ziņā jaunām vēl briestu. Tomass gan brauc
ar jaunajām. Ar tehniku ir tāpat kā ar cilvēku – pēc kāda laika nogurst
arī metāls un tad ir jāmaina. Mēs visu laiku eksperimentējam, kaut gan nekādus īpašus
brīnumus vairs atklāt nevaram.
– Kā pretinieki reaģē uz taviem panākumiem?
– It kā jau mierīgi,
kaut gan uzreiz ir pastiprināta interese par kamanām, daudz jautājumu par manām
slidām. Kopumā gan esam draudzīgi, un nekādu nenovīdību nemanu, daudzi apsveic.
Katrā ziņā ar mums rēķinās.
– |Jau 9. janvārī pirmais šāgada posms
Kēnigzē. Plāni?
Martins: – Ar prognozēm nemētāšos, skaidrs, ka tagad neapmierināto ir
pārāk daudz, lai būtu drošs par savām pozīcijām. Skaidrs, ka ārpus trijnieka
īpaši negribas izkrist, kaut gan spēkos līdzīgu braucēju ir daudz – vismaz
savs desmits.
Labi gribas startēt
Eiropas čempionātā, kas 14. janvārī sāksies Sanktmoricā. Tie lielā mērā ir mūsu
maizes mači, jo augstas vietas nodrošina finansējumu Latvijas Olimpiskajā
vienībā. Tomēr es necenšos visu salikt pa plauktiņiem, jo ar vienādu atdevi startēju
katros mačos. Šveicē galvenie pretinieki būs anglis Kristens Bromlijs un
šveicietis Štēli, protams, jebkurš no vāciešiem, arī Tomass, kas pērn bija
trešais.
– Sanktmoricas trase tev patīk?
– Patīk, kaut arī tā
ir vienīgā dabīgā trase, kas katru gadu nedaudz mainās. Neko solīt negribu, jo
labāk ir izdarīt un tad runāt. Galvenais – jāsaved kārtībā tehnika,
mazliet vēl jāpiestrādā pie fiziskās sagatavotības.
– Tomasa plāni?
Tomass: – Gadu mijā padarbojos pa Rīgas manēžu, jo fiziskajā sagatavotībā
biju drusku iekritis tādā kā bedrē. Pirmajā posmā Kēnigzē jāatgūst forma, lai
Sanktmoricā pacīnītos par augstāku vietu. Šajā trasē man veicies dažādi, tāpēc
jāpaļaujas tikai uz sevi. Man labāki panākumi ir sarežģītākā trasē, jo startā
es neesmu pats spēcīgākais, zaudētais jāatgūst distancē. Domāju, ka būs labi.
Dainis: – Jūtu, ka puikām sports joprojām sagādā
prieku, tāpēc arī neviens nav jāskubina – paši raujas cīņā. Ceru, ka arī
Tomasam vairāk veiksies, līdzjutēju viņam netrūkst – kaut vai piecgadīgais
puika Darels.
Mūs stiprina apziņa,
ka neesam vieni, pēc plāna palīdz Latvijas Olimpiskā vienība, arī Olimpiskā
komiteja, uzticamākie atbalstītāji, pietiekamu uzmanību velta prese un katru
neveiksmi nepārvērš par traģēdiju.
Neteikšu, ka mums
visa kā pietiek, bet, dzīvojot taupīgi, visu, ko plānojām, arī izdarīsim.
Mūsu skeletona
vienība, kurā šobrīd divi puiši vien ir, gatavojas sezonas turpinājumam. Brāļiem
Dukuriem acis spīd – nākamais ir pirmsolimpiskais gads, kad tiks dalītas
olimpiskās ceļazīmes, un tas jāsāk pēc iespējas labākā starta pozīcijā.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
