Individuālais māsu duets

Ne jau daiļslidotāji pie vainas, ka mūsu
valstī konkurence, īpaši vecākajās grupās, ir pavisam niecīga. Nesen notikušajā
Latvijas čempionātā tomēr pavīdēja pa cerību stariņam. Pie mums bieži negadās,
ka māsas vai brāļi ir uzticīgi šim sporta veidam. Ir arī izņēmums. Atsevišķās
vecuma grupās zelts tika Stasijai Ragei, bet sudrabs – viņas māsai Annai Abas jau kopš
bērnības uzklausa treneres Marikas Nugumanovas padomus. Abas no dienas dienā
darbojas uz viena ledus. Meiteņu tētis Leo savulaik trenējies vieglatlētikā,
māmiņa Anda bijusi mākslas vingrotāja.

Stasija: „Daiļslidošana
acīmredzot tika izvēlēta, lai būtu kaut kas pa vidam šiem sporta veidiem. Man
uzreiz iepatikās. Slidojot izlieku emocijas, ar prieku izpildu griešanās
elementus, braucu līdzsvaros, arī lēcienus. Regulāri papildinu šo uzskaitījumu.
Protams, ne jau vienmēr viss ir tā gludi. Dažreiz visai mokoši ir sausie
treniņi, kas ir fiziski grūti. Uz ledus ir pavisam citas emocijas. Nepatīk tas,
kas neizdodas, bet tad jāstrādā ar divkāršu spēku."
Anna:
„Man nebija izvēles, jo Stasija
jau trenējās. No sākuma tas viss ļoti nepatika. Slidošana likās garlaicīga.
Vien tad, kad jau iemācījos kādu elementu, palēnām sāka iepatikties tas, ko daru.
Daiļslidošana man tagad kalpo arī kā adrenalīna izjušana. Te iespējams vienmēr
sevi papildināt, daudz ko jaunu apgūt. Ikvienā programmā no sirds varu
izpausties. Sākot mācīties jaunu kompozīciju, jaunus lēcienus, ja nesanāk,
sajūta ir riebīga, jo nespēju izdarīt to, ko gribu. Zināju, ka man viss grūti
padodas, bet samierinājos un turpināju."

Sporta veidā, kurā
emocijām nav otršķirīga nozīme, jābūt stipram raksturam, lai vispirms apvaldītu
nereti pesimistisko noskaņu, lai tiktu pāri savam nevaru vai negribu. Un
tad jau neviļus pielavās arī doma: sak, kam man tas viss vajadzīgs.

Stasija: „Tā riktīgi no
daiļslidošanas prom gāju vienu reizi. Pēc neveiksmīgām sacensībām divas nedēļas
uz ledu nespēju paskatīties, pateicu, ka viss pieriebies. Protams, ilgi nespēju
izturēt un atgriezos."

Turpinot par
raksturu, iespējams, grūti saprast, kādēļ Annai tik ļoti bija nepieciešams
piedalīties šajā Latvijas čempionātā. Pāris nedēļu pirms tam meitenei tika
operēts lauztais kājas pirksts, kuru līdz pavasarim vēl saturēs skrūve. Pampums
nogāja, kāju slidzābakā varēja jau iedabūt, un viņa atkal izgāja… uz ledus.

Anna:
„Kaut kas tāds tiešām notika
pirmoreiz. Aizgāju uz pāris treniņiem paslidot. Mēģināju kādu no elementiem,
šķita, varbūt varētu pat startēt. Atgriezās iepriekšējās sajūtas. Par iespējamo
līdzdalību čempionātā viss sākās ar jociņiem, līdz viss kļuva par īstāko
nopietnību."

Tagad, protams, var
gudrot, kā būtu bijis, ja Anna slidotu bez skrūves kaulā. Taču arī sudraba
medaļa ir lielisks guvums. Vecākajai māsai tik ekstrēmi gājieni gan nekad
neesot bijuši.

Stasija: „Gadījies, pirms
starta psiholoģiskā spriedze tik liela, ka sāku histēriski raudāt. Tad trenere
norauj mani no ledus, liek izdarīt pietupienus, lai vispirms nostabilizētu
elpu. Vārds pa vārdam, un nomierinos. Kad biju jaunāka, reizēm esmu ļoti sāpīgi
kritusi, nevarēju ilgi piecelties, mūzika pat tika pārtraukta. Bet mirkli vēlāk
jau turpināju slidojumu."

Katram jau laikam
nepieciešams kāds, kurš palīdz vismaz reizēm tikt galā ar pašas smadzenēm.
Varbūt arī tāpēc, lai labāk izprastu sevi, rastu skaidrojumu vienai vai otrai
dzīves situācijai. Arī uz ledus.

Stasija: „Man ļoti patīk
slidot. Esmu izvirzījusi sev mērķi, varbūt tāpēc vieglāk strādāt. Eju uz katru
treniņu ar domu, ka atkal jāiemācās kaut kas jauns, ka jāpaveic viss darbiņš.
Protams, ļoti nozīmīgs ir arī vecāku atbalsts. 
Bez viņiem, šķiet, neko nebūtu sasniegusi, jo nav man ļoti stiprs
raksturs."

Anna:
„Vecāki un trenere mums iemācīja
cīnīšanos līdz galam, mērķu izvirzīšanu un sasniegšanu. Tas ir ļoti svarīgi."

Ja reiz ierunājāmies
par mērķiem, varbūt klusībā arī par sapņiem, kādi tie ir abām skolniecēm?

Stasija: „Startēt
olimpiskajās spēlēs! Man nav iemesla sūdzēties, ka vienā vai otrā gadā daudz
kas palicis neizdarīts. Šosezon startēju Grand
Prix izcīņā Šefīldā, kur vairāk nekā trīsdesmit meiteņu sacensībā biju pa
vidu. Domāju, pasaules mērogā tas ir diezgan labs rezultāts. Pagaidām man viens
no labākajiem. Tagad gatavojos Eiropas čempionātam."

Anna:
„Vislabāk esmu startējusi
starptautiskās sacensībās Austrijā, kur izcīnīju trešo vietu. Bet šosezon par
turpmākajiem mērķiem nevaru runāt, jo martā man būs vēl viena operācija, un
skrūve tiks izņemta. Tad gudrošu par to, kas būs vēlāk."

Māsas pagaidām
lielākoties startē atšķirīgās grupās. Taču agri vai vēlu pienāks laiks, kad
abas būs konkurentes.

Stasija: „Anna vienreiz jau
mani vinnēja. Tas bija Tallinā, kur es šausmīgi slikti nostartēju. Man bija
tāds kauns, ka neaizgāju pat uz apbalvošanu. Kam negadās. Nedusmojos uz Annu,
jo viņa taču nebija vainīga."

Skolā viņām netiek
dotas atlaides. Jāpaspēj viss, tāpat kā klases biedriem. Vien atšķirība tā, ka
abām daiļslidotājām treniņi visbiežāk ir divreiz dienā, no kuriem pirmais
nereti ir sešos no rīta. Nav grūti izrēķināt, cik gara viņām iznāk katra diena.
Taču mācībās robus viņas nevar atļauties.

Stasija: „Man patīk
ģeogrāfija, valodas, arī latīņu valoda, kuru izvēlējos mācīties. Sajūsmu neizraisa
matemātika un fizika. Vēl nepilni trīs gadi atlikuši, lai domātu, kur turpināt
mācības pēc skolas beigšanas. Vienu brīdi gudroju par medicīnas studijām,
pēdējā laikā domāju arī par antropoloģiju. Daudz kas atkarīgs arī no tā, kā
veiksies daiļslidošanā."

Anna:
„Ļoti patīk bioloģija un valodas,
ne velti mācos humanitārajā skolā. Toties matemātika, fizika un ķīmija ne īpaši
saista. Man vēl vairāk laika nekā Stasijai, lai izdomātu, ko visvairāk vēlos
studēt."

Kad raugāties māsu
slidojumā, nav grūti pamanīt, cik viņas atšķirīgas arī uz ledus. Interesanti,
ko viņas pašas par to domā?

Stasija: „Anna ir nosvērta,
savas emocijas patur pie sevis, stipras gribas cilvēks. Līdz savam mērķim ies
klusu un mierīgi, bet aizies. Es esmu punktuāla, mērķtiecīga, ar lielu atbildības
sajūtu. Asa, dažreiz draudzīga. Man patīk vairāk būt mājās. Reizēm domāju, ja
man nebūtu daiļslidošanas, patlaban jūsu priekšā sēdētu resna meitene, kurai
tomēr nekārojas čipsi un kola, viscaur ar pīrsingiem un tetovējumiem. Turklāt
viņa ne pārāk labi mācītos. Sports mums iemācīja plānot ikdienu, novērtēt savu
laiku, izveidoja raksturu. Sākumā es biju gļēva, nespēju saņemties. Tagad viss
ir citādāk."

Anna:
„Māsai ir diezgan grūts raksturs,
bet viņa ir ļoti mīļa. Tagad mums ir lieliskas attiecības, toties agrāk nereti
kašķējāmies. Stasija zina, ko grib sasniegt, un to arī  izdarīs. Esmu klusa, bet patīk ar draugiem
izklaidēties. Man ļoti patīk skriet. Ja nebūtu daiļslidošanas, iespējams,
trenētos vieglatlētikā, skriešanas un lekšanas disciplīnās."

Par treneriem bieži
vien saka – puse no sportistu panākuma pienākas viņiem. Ko māsas saka par savu
treneri Mariku Nugumanovu?

Stasija: „Viņa ir pati
labākā trenere Latvijā. Augstu novērtēju to, ja Marika redz, ka viņas audzēknei
ir izaugsmes potenciāls, viņa atdos pēdējos spēkus, celsies agri no rīta vai
strādās kaut vai naktī. Būs gatava visam, lai sasniegtu maksimālo rezultātu."

Anna:
„Marika dzīvo daiļslidošanā. Esam
kādreiz runājušas viņai pretī, bet tad paliek kauns un steigšus atvainojamies,
jo viss, ko trenere saka, ir pareizi."

Vizītkartes

Stasija Rage

daiļslidotāja

Dzimusi         1991. gada 9. maijā

Augums, svars        1,63
m, 54 kg

Izglītība         Rīgas Itas
Kozakevičas Poļu vidusskolā, Rīgas 6. vidusskolas 10. klasē

Daiļslidošanā          kopš
4 gadu vecuma

Trenere         Marika Nugumanova

Vaļasprieki   grāmatas par filozofiju,
mūzika, kalnu slēpošana

Anna Rage

daiļslidotāja

Dzimusi         1993. gada 19.
jūlijā

Augums, svars        1,60
m, 50 kg

Izglītība         Rīgas Centra
humanitārajā vidusskolā 8. klasē

Daiļslidošanā          kopš
3 gadu vecuma

Trenere         Marika Nugumanova

Vaļasprieki   atpūta ar draugiem, kalnu slēpošan

Māra JURŠEVICA

Foto

Divatā. Māsas pleca izjūta – Stasija (pa kreisi) un Anna Rages

Patīk ne tikai tiesnešiem. Annas slidojums vienmēr atšķiras ar spilgtām
emocijām un plastiku

Foto: Juris
Bērziņš-Soms, Sports