Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Inženiera Dukura sports

Gada laikā deviņas Latvijas himnas, deviņas reizes mūsu valsts karogs augstāk par visiem visās Pasaules kausa izcīņas kārtās, kā arī pasaules un Eiropas čempionātos. Nekad neviens mūsu olimpietis nav spējis paveikt neko tamlīdzīgu. Tāds šogad skeletonā bija Martins Dukurs. Trīs reizes uz viena PK pjedestāla divi brāļi. Arī tas Latvijas olimpiskā sporta vēsturē ir jaunums. Tādi šogad skeletonā bija Martins un Tomass Dukuri. Un trešā unikalitāte — abu treneris un tēvs Dainis Dukurs.

 

Tiekamies Siguldas trasē sestdien, kad Viterbergā beidzies PK eksperimentālais posms, kurā bija iecerēts divos braucienos (parasti to rezultātu summa nosaka sportista vietu) tikai atlasīt 10 labākos, kuri pēc tam vienā braucienā cīņu par uzvaru sāktu no nulles. Slapjdraņķis organizatoriem ļāva sarīkot tikai vienu kvalifikācijas braucienu, pēc kura Martins bija līderis, bet Tomass ieņēma trešo pozīciju. Fināls risinājās sniegputenī, vāciešiem, trasi tīrot pēc pašiem vien zināmas kārtības (lasi — izdevības). Sniega pikucis starta gropes beigās Tomasa skeletonu iemeta pirmās virāžas bortā, tomēr viņš finišēja septītais. Martins, kas startēja šādos apstākļos no visneizdevīgākās pēdējās pozīcijas, vienalga palika neuzvarams.

„Es neesmu priecīgs,” jau kuro reizi atkārto Dainis Dukurs. „Mēs strādājam rezultātam. Tomass tika iznests cauri. Viņiem vajagot action! Vajagot reitingus televīzijā! Neesot interesanti, ka uzvar vieni un tie paši. Viņiem Vācijā vajag arī vācieti uz pjedestāla! Un to viņi panāca. Nav jau svarīgi, ka tad, kad mēs bliežam četru stundu treniņu stadionā, vācietis varbūt sēž alus dārzā. Bet vajag action! Man nav gandarījuma. Es esmu par godīgu sacensību. Mēs gājām uz to, lai būtu labākie. Bet, ja pretī noliek tādas metodes… Mēs vienalga strādāsim vēl kādu stundu ilgāk, vēl cītīgāk, lai atstarpi palielinātu vēl vairāk, lai viņu vieta aiz mums būtu vēl tālāk!”

Šī šķiet nebūs piemērotākā reize intervijai. Dukuru senioru saērcinājusi arī žūrijas nekorektā attieksme, Siguldā Starpkontinentālā kausa izcīņā pēkšņi neļaujot startēt viņa audzēknim — jaunajam Dāvim Dreimanim, kam šīs bija plānotas kā pēdējās sacensības pirms Jaunatnes olimpiskajām spēlēm Insbrukā. Dienas mači jau sen beigušies, un Siguldas melno nakti prožektoru gaismā lako auksta lietus šaltis, bet pa trasi joprojām lejup dun slieces. Pēc bobslejistiem treniņus turpina Krievijas kamaniņu braucēji. Rindā gaida poļi.

Mēs apsēžamies pie gara galda trases tiesnešu mājā, un, ieklausoties pirmajā jautājumā, dusmu zibšņi Daiņa Dukura acīs sāk dzist.

— Par lielākajiem panākumiem ziemas olimpiskajās spēlēs Latvijai jāsaka paldies trim inženieriem. Inženieris Valdis Tiliks kamaniņu sportā izaudzināja olimpisko čempioni Veru Zozuļu un bronzas laureāti Ingrīdu Amantovu. Inženieris Rolands Upatnieks radīja padomju un Latvijas bobsleju. Inženieris Dainis Dukurs tiek uzskatīts par mūsu skeletona tēvu. Šajos trijos sporta veidos kopā uz Latviju atvestas vienpadsmit olimpiskās medaļas… Iespaidīgs inženieru sports!

— Esmu Rolanda Upatnieka skolnieks. Nekad to neesmu slēpis. Lai arī cik sarežģīta personība viņš bija, no Rolanda esmu daudz ko iemācījies. Iespējams, pateicoties tieši viņam, arī esmu kaut ko sasniedzis. Upatnieka mērķtiecība, tvēriens… Tas ir kaut kam pamatā. Ir divi cilvēki, kas man mācīja iet uz mērķi. Tēvs un Rolands.

— Tavs tēvs arī bija inženieris?

— Viņam nebija inženiera diploma, bet bija inženiera domāšana, viņš daudzas interesantas lietas uzbūvējis. Riktīgs darbarūķis, leģionā karojis… Tagad viņsaulē.

Man inženiera izglītība palīdz būvēt. Esmu uzbūvējis 50 bobus. Ne jau viens. Sākumā ar Jāni Vanušku un Aldi Putnu. Pēc tam ilgu laiku strādāju pie Rolanda. To, ko no viņa iemācījos, man nevar atņemt. Bet bija lietas, ko darīju pilnīgi savādāk. Vēlāk gribēju iet savu ceļu. Deviņdesmito gadu sākumā satiku traku veci no Valmieras — Gunti Maksi, un būvējām tehniku Lillehammeres olimpietim Rodžeram Lodziņam.

— No Upatnieka tu mācījies kā no trenera vai kā no inženiera?

— Kā no inženiera. Vairāki mani Murjāņu skolasbiedri aizgāja trenēties bobslejā. Es izvēlējos citu ceļu. Izmantoju savu iegūto inženiera izglītību un sāku strādāt. Man uzticēja Siguldas Lauktehnikā izveidot instrumentu iecirkni. Tur bija ļoti labi speciālisti. Ar vienu sadarbojos joprojām. Tas, ka es savulaik strādāju ar dzelzi, šobrīd man palīdz ļoti daudz.

— Kāda ir tava Rīgas Politehniskajā institūtā iegūtā inženiera specialitāte?

— Metālapstrāde, instrumentu ražošana. Šobrīd slidas būvējam simpātiskā Liepājas latviešu ģimenes uzņēmumā Metālmeistars, man viegli kontaktēt ar viņiem. Es nenāku un ar pirkstiem nerādu. Es varu uzrasēt, savu domu uzlikt uz papīra.

— Vai ielikt datorā…

— Nē, projektēšanas programmas es neesmu apguvis. Man diena par īsu. Es vēl šodien neesmu bijis pusdienās. Tagad ir pusseptiņi vakarā, pusastoņos ierados darbā, vienpadsmit stundas kapāju, šis ir kāds trešais minerālūdens, un tas arī viss. Bet tas netraucē.

Gadās — braucu no Rīgas, iekrīt galvā kāda doma, es to apspēlēju un skatos — jau esmu Siguldā. Esmu domājis par šo mezglu, bet ceļu, to, kā braucu, vispār neatceros.

Siguldā savu priekšlikumu apspriežu ar dēliem, viņi arī ģenerē idejas, un izlemjam, vai ir vērts mēģināt to īstenot. Parasti no desmit idejām astoņas var izmest, viena ir laba, viena — ar Dievu uz pusēm, vēl jāpiestrādā, tad varbūt aizies, bet varbūt arī neaizies.

— Viens pret desmit… Tā jau ir laba ideju produktivitāte!

— Jā, bet tām idejām līdzi seko arī nauda. Ja katra nosacīti maksā latu, tad astoņarpus latus var izmest vējā, lietderīgs ir tikai lats piecdesmit. Cipari nav tik mazi. Instrumenti, ar ko izgatavot slidas, vien izmaksāja divarpus tūkstošus latu. Labākās kvalitātes instrumenti tiek ievietoti labākās kvalitātes mašīnā jeb darbgaldā un ar tiem strādā labākie speciālisti. Mums ļoti paveicies ar sadarbības partneriem. No viņu viedokļa tas nav bizness, tā ir piņķerēšanās. Paldies Dievam, ka viņi mūs saprot.

Iepriekš slidas mēs pasūtījām Šveicē, Kanādā, Anglijā — vienmēr kaut kas nebija īsti līdz galam. Bet, kad paņem rokās liepājnieku produktu, tā ir top kvalitāte. Labāk nav iespējams uztaisīt. Mūsu vēlmes ir realizētas par visiem simts procentiem. Paliek vairs tikai viens jautājums, vai mūsu doma bijusi pareiza.

— Pasaki nejēgam — gadu gadiem desmitiem gudrinieku valstīs, kur vien ir ziemas, ņemas ap metru garu slieci, kuras izgatavošanai tagad tiek lietots vienāds metāls. Ko tur jaunu vēl var izgudrot?

— Visu es tev nestāstīšu! Iespēju ir daudz. Galvenās lietas — liekumi un frēzējumi, arī rādiusi, apstrāde.. Vārdu sakot, parametri.

— Atšķirības mērāmas milimetros?

— Milimetra simtdaļās. Un veiksmes stāsta pamatā ir tas, ka dēli trasē ar ķermeni spēj nolasīt slieces uzvedību un pēc tam pateikt, kas der un kas neder. Katrai slidai ar vienu skrūvi vēl var mainīt kopējo izliekumu jeb kofu.

— Slidas tiek piemērotas arī sportista svaram un augumam…

— Ne tikai. Arī braukšanas stilam, trasei, virāžām, ledus temperatūrai… Ir daudz parametru. Mūsu intelektuālais potenciāls ir pietiekams, lai mēs spētu tos visus salikt vienā algoritmā. Ir projekts pēc Sočiem sākt sadarbību ar aiznākamo spēļu zemi Koreju. Pavilkt viņus uz augšu. Mums ir zināšanas, metodika, viņiem — finanses un vēlēšanās ar godu startēt savās mājās. Ja šī sadarbība izveidosies, tas būs labs fundaments nākotnei un arī man jauns izaicinājums.

Šeit grūti prognozēt nākotni. Šī trase, kas ir valsts īpašums, nes panākumus un medaļas. Ne tikai skeletonā, arī kamaniņu sportā un bobslejā. Te jāstiprina spēcīgs, kompakts centrs. Bet valsts simtiem tūkstošus latu labāk piešķir pasaules čempionāta organizēšanai motokrosā, nevis investē šeit, lai šo bāzi noturētu pasaules līmenī. Te ir sportisti, te ir treneri, te ir rezultāti, bāze ir starptautiskā apritē, bet no mums drīz novērsīsies, ja mēs nespēsim to uzlabot. Trase strādā no rīta gaismiņas līdz pusnaktij, bet mēs nespējam tik daudz nopelnīt, lai varētu ieguldīt attīstībā. Visas vecās trases pasaulē atjaunotas un pārbūvētas, mūsējā vienīgā palikusi tāda, kādu to 1986. gadā dienvidslāvi uzcēla. Mēs esam varoņi, ka strādājam, ka pie mums brauc ārzemnieki, bet drīz tas vadzis lūzīs.

— Tu esi arī Siguldas domes deputāts un droši vien labi zini, ko trase dod pilsētai?

— Gada laikā tie cilvēki, kas atbrauc uz trasi, šeit atstāj aptuveni miljonu eiro. Ne tikai mums. Lielākā daļa paliek viesnīcām, ēdinātājiem, veikaliem, auto īrētājiem. Kad sezonas sākumā aizbraucu uz Insbruku, likās, ka Īglsas trasi okupējuši latvieši. Austostāvvietā trešdaļa kravas un pasažieru mikrobusu bija ar Latvijas numuriem. Tās bija krievu Siguldā īrētās mašīnas, kas pēc treniņnometnes oktobrī izbrauca pa mūsu vārtiem. Tā nauda ripo atpakaļ.

— Krieviem esam pa ceļam uz Eiropu. Bet kāpēc uz šejieni brauc arī amerikāņi, itāļi, vācieši?

— Mums attieksme savādāka. Mums jānopelna, lai izdzīvotu. Tas nozīmē, ka mēs visiem dodam labu ledu. Pirms katras treniņbraucienu sērijas mēs taisām mazu ledus profilaksi. Ārzemju trasēs prakse vienāda — nobrauc mājinieki, un pārējais mums pie kājas. Ja gribat, maksājiet un brauciet, mēs jūsu labā nepūlēsimies. Viņu trasēm trūkstošo naudu iedod pašvaldība un valsts. Mēs, mazais uzņēmums ar sezonas darbu, pērn Siguldā bijām desmitais lielākais nodokļu maksātājs! Kad to uzzināju, es tiešām jutos lepns.

— Lielākoties Siguldā trenējas kamaniņu braucēji un skeletonisti…

— Arī bobslejisti. Te regulāri notiek gan Krievijas kausa izcīņa, gan Krievijas un Ukrainas čempionāti. Marta otrajā nedēļā Siguldā notiks Krievijas spartakiāde.

— Bet ne četriniekiem…

— Arī četriniekiem. Latvieši Siguldā nebrauc ar četriniekiem, viņi brauc. Labi, tas ir mazliet samocīti, bet mači notiek. Te sacensībās braukuši pat divpadsmit Krievijas četrinieki.

Mēs nekad neatsakām. Gadījies, ka sēžu pie grafika un jūtu — tūlīt būsim auzās. Esam par daudz sasolījuši. Mūs glābj starta estakāde, kas ir arī vēl viens bonuss… Varam trases treniņu apmainīt ar nodarbībām estakādē, vienojoties par izdevīgāku cenu.

— Krieviem ir trase Paramonovā, jau šīs ziemas beigās būs gatava Soču olimpiskā…

— Būs īsa pauze. Kad būvējās Paramonova, domāju — nu ir vakars, mēs esam pagalam… Ne velna! Izrādās, ja pareizi strādā, visu var atgūt. Paramonovas trasē cilvēki strādā pēc darba laika. Astoņos no rīta nāk uz darbu un piecos pēcpusdienā iet mājās. Četros un 59 minūtēs bērns sēž kamanās uz starta, bet viņi izslēdz gaismu — diena beigusies! Mēs strādājam līdz pēdējam apmeklētājam. Turklāt organizējam komandu atvešanu no lidostas vai dzelzceļa stacijas. Nevienas citas trases direktors to nedara. Starp citu, stulbākais, ka mans atalgojums ar ieņēmumu palielināšanu nav sasaistīts. Es savus strādniekus cenšos novērtēt. Par mana azarta stimulēšanu neviens nedomā.

Tāpat būs ar Sočiem. Tagad viņi aizsvilsies, visi uz turieni nesīsies. Pēc tam tā trase pašiem kļūs par apgrūtinājumu. Pat itāļi netika galā ar savas olimpiskās Čezānas trases apsaimniekošanu. Šoziem tā ir slēgta.

— Cik maksā viens brauciens pa Siguldas trasi?

— Pārējie cenas mazliet pacēla, mēs palikām pie 20 eiro skeletonam un kamanām, bobslejs ir mazliet dārgāks. Jauniešiem, bērniem, kas brauc no zemāka starta, dodam atlaides. Arī to mūsu klienti novērtē. Poļi, kam tuvākā trase ir Vācijā, Altenbergā, ar lielāko prieku brauc uz šejieni. Jo, ja viņi Siguldā organizē savas valsts čempionātu, tad tas tiešām ir Polijas čempionāts ar visu cieņu šai sacensībai.

— Atgriežamies astoņdesmitajos gados. Kā tu nonāci pie Upatnieka?

— Jānis Vanuška atnāca uz Lauktehniku un palūdza izgatavot kādu oriģinālu detaļu. Mani tas ieinteresēja. Sāku strādāt uz pusslodzi bobsleja labā. VEFā līmējām bobus, Limbažos, vēlāk atvērām bobsleja sekciju Dinamo, kur pēc atstādināšanas no PSRS izlases galvenā trenera darba mums pievienojās arī Rolands Upatnieks. Ļoti veiksmīgi strādājām, PSRS čempionātus vinnējām…

— Tad jau tika būvēta arī šī trase!

— Jā, un es esmu pirmais, kas pa to nobrauca! 1986. gada 2. decembra naktī mēs četri vīri — Jānis Skrastiņš, Rihards Kotāns, Aivars Dekmeijers un es — nupat pabeigtajai, bet ekspluatācijā vēl nenodotajai trasei uzlējām plānu ledu un lozējām, kuri brauks pirmie. Veiksme uzsmaidīja mums ar pilotu Aivaru Dekmeijeru, Jānis ar Rihardu nobrauca no augstākā — dāmu starta. Otrā rītā trases būvētāji dienvidslāvi ieraudzīja sliedes ledū un sāka kaut ko baurot, bet mēs jau savu bijām paveikuši. Pēc tam nāca visādas oficiālās atklāšanas, un es ik pa brīdim satieku kādu, kas stāsta, ka viņš bijis pirmais, kas nobraucis pa Siguldas trasi.

Rolands gan no PSRS izlases tika atbīdīts, tomēr šķiet tas bija viņa pirksts, ka uz Kalgari olimpiskajām spēlēm mani paņēma līdzi kā izlases mehāniķi. Tā es nokļuvu tajā apritē, bet, atgūstot neatkarību, tautieši mani atkal no tās izspieda ārā. Olimpiskajās spēlēs atgriezos tikai šajā tūkstošgadē — Soltleiksitijā kopā ar skeletonu.

— Siguldas trasē sāki saimniekot agrāk…

— Jā, 1994. gada septembrī. Kādu brīdi domāju, tagad nenožēloju. Izdarīti labi darbi — trasē notikuši vairāk nekā 20 Pasaules kausa izcīņas posmi, notikuši divi pasaules čempionāti, trīs četri Eiropas čempionāti, uzbūvēta starta estakāde, iziets cauri visiem smagajiem laikiem. Atceros, skatos pa logu — piebrauc autobuss ar ekskursantiem — un priecājos, ka par biļetēm būs vēl daži lati un nākamajam strādniekam varēs izmaksāt algu. Es rindā biju pēdējais. Smagi laiki bija, Latvenergo sūtīja nemitīgas draudu vēstules… Bet no visām bedrēm lēnām izrāpāmies ārā.

— Kāpēc inženieri Dukuru ieinteresēja skeletons?

— Tas ir tehnisks sporta veids, ko veido četri komponenti — sportista prasme braukt, fiziskā sagatavotība, veicot starta ieskrējienu, slieces un pašas kamanas. Divām šī sporta sastāvdaļām vēlams inženiera prāts.

Pirmās skeletona kamanas 1996. gadā atvedu no Lillehammeres. Biju jauns trases direktors, enerģijas daudz, dumjš vēl tajā laikā. Domāju ievilkšu trasē skeletonu, būs braucēji, griezīsies nauda… Pirmie nopietni sāka braukt Guntis Maksis un Ivars Puķītis, mani puikas arī pa leju bakstījās. Marta mēnesis, laiks jauks, ledus stāv — kaifojām vienkārši. Pēc tam lieta kļuva nopietnāka, savācu treniņgrupu, bija kādi desmit puikas, organizējām jau sacensības, lai popularizētu, pielipām pie Apollo spēlēm. Nopirku no kāda šveicieša skeletonu, iedevu Tomasam, negāja. Jaucām ārā, pētījām, kaut ko mainījām, it kā aizgāja… Tā soli pa solim mācījāmies. Tad arī uzbūvēju savas pirmās kamanas, kas gan vairāk bija citu kopija.

Einars Fogelis trasē ievilka pasaules mačus kamaniņu sportā. Es cerēju ko līdzīgu izdarīt skeletonā. Tas arī izdevās — Siguldā notika trīs Pasaules kausa izcīņas posmi. Bet puikām sākumā nebija uzstādījuma kļūt par čempioniem. Bijām lepni, ka tikām pie otrā brauciena. Bet 2003. gadā Tomass izcīnīja Eiropas kausu, nākamajā ziemā Siguldā uzvarēja Pasaules kausa posmā, un tad mēs aizsvilāmies.

— Tagad jūs visu laiku būvējat arvien jaunas un jaunas kamanas. Par sliecēm izstāstīji — smalka un filigrāna padarīšana. Bet kas pašās kamanās sarežģīts?

— Principā — nekas. Stiklaplasta aptecētājs, rāmis, kuru veido desmit detaļas un sedli — no četrām detaļām. Tikai jāprot to visu salikt kopā. Tagad jau mēs spēlējamies ar sīkumiem — ar materiāliem, ar tērauda kvalitāti, regulējumiem. Kaut gan manas pašas pirmās kamanas arī nebija garām.

Bet, lai to uzsāktu, bija vajadzīga nauda. Siguldā man bija jaunbūve ar zemi. Es to pārdevu, un ar to sākās mūsu skeletons.

— Mājas pārdošana tagad tev ir atmaksājusies?

— Noteikti. Prēmija, ko saņēmām par otro un ceturto vietu Vankūveras olimpiskajās spēlēs, šo pirmo ieguldījumu ir nolīdzinājusi. Pasaulē nekas nenotiek vienkārši, pastāv interesantas likumsakarības. Mana pirmā ledus liešana šajā trasē, pirmais brauciens, pēc tam es te strādāju… Lai attīstītu skeletonu, pārdodu māju un zemi, tad atgūstu naudu un uzbūvēju jaunu māju… Aplis eksistē, spirāle iet uz augšu.

Arī tad, kad vēl nekas neliecināja, ka mēs kļūsim par pasaules līderiem, es neko nenožēloju. Man bija interesanti. Pašvaldība zināja, ka es te tāds traks ņemos, toreizējais mērs Puķīša kungs atbalstīja, tagadējais Mitrevica kungs atbalsta. Pamazām vietējie uzņēmēji nāca palīgā. Ne jau savos dēlos vien darbs un līdzekļi tika ieguldīti. Kādiem desmit vīriem, kas skeletonam izgājuši cauri, es droši nakts vidū varu piezvanīt un pateikt, ka man vajadzīga palīdzība, un viņi būs šeit. Tie ir mani audzēkņi, mani bijušie puikas, joprojām manējie.

— Atceries, 2009. gada pavasarī atzini: no pasaules čempionāta mēs atgriezāmies kā nopērti suņi…” Olimpiskajā sezonā Martins neuzvarēja tikai Vankūveras spēlēs, izcīnot sudrabu. Tagad viņš vispār kļuvis nepārspējams. Turklāt arvien biežāk blakus uz pjedestāla tiek arī Tomass. Kas bija pamatā šādām izmaiņām, kuras rosinājušas tādu stabilitāti?

— Mēs paņēmām garu papīra lapu, laikam kādu tapetes ruļļa galu, trijatā apsēdāmies pie viena galda un sākām rakstīt. Kur mēs esam šobrīd? Kādas ir mūsu kļūdas? Kāpēc esam auzās? Mēs kaut ko darām, bet rezultāta nav. Uzstumjam sesto startu, atbraucam piecpadsmitie. Kāpēc? Kaut kas ir galīgi aplam. Likām punktu pēc punkta un pretī rakstījām, par ko atbild Tomass, par ko Martins, par ko es. Nolēmām — darām visu profesionāli. Iepriekš Tomass lidoja uz Ameriku, Martins uz Vāciju un izsolēs pirka lietotas automašīnas. Līdz 2009. gadam tas bija labs bizness, kas palīdzēja mums skeletona projektu pavilkt, bet krīze to nopļāva.

Paldies Dievam, ka ir Olimpiskā vienība — tas ir pamats, uz kā mēs varējām un arī tagad varam bāzēties. Vasarā uzbūvēju divus jaunus skeletonus. Realizējām visus punktus bez kādām atlaidēm. Divi treniņi dienā — nekādas žēlastības! Noalgojām krievu bobsleja pilota Zubkova fiziskās sagatavotības treneri Semjonu Makarovu, kuru pēc tam nomainīja Rihards Kotāns. Abiem ļoti labas programmas, vienam labāks stadions, otram — svari. Diemžēl Rihards aizgāja mūžībā. Šobrīd paši miksējam abas programmas. Rezultāts redzams — pasaulē labākais starts ir Tretjakam, tūlīt dažas sekundes simtdaļas aiz viņa seko Martins, un tagad Tomass jau ir trešais.

— Savām trim augstākajām izglītībām jūs dabūjāt klāt vēl citas smadzenes…

— Lielā veiksme, ka nokļuvām starptautiskajā Sika komandā, kur dabūjām izcilus trases trenerus — šveicieti Gregoru Štēli un vācieti Matiasu Bīdermani. Īstenojot garās lapas plānu, tika radīts vēl viens virziens — Aivars Mukāns Valmierā līmēja aptecētājus, Edgars Koks strādāja ar aerodinamikas uzlabošanu. Mēs izveidojām komandu, kurā katrs profesionāli darīja savu darbu. Štēli no skeletona tagad ir aizgājis. Toties LOV mums iedeva fizioterapeitu Edvīnu Lešenkovu — cilvēku ar zelta rokām un zelta attieksmi. Vēl ir treneris Mareks Mezencevs, un kopā mēs esam kulaks.

— Tas dēliem bija tāds inženiera uzstādījums — vispirms augstākā izglītība, pēc tam čempionu medaļas?

— Tā ir mana dzīves pieredze. Vieglāk strādāt kopā ar gudriem cilvēkiem. Turklāt jāņem vērā, ka dzīve ar sportu nebeidzas. Bet Tomass pats kādu rītu agrāk piecēlās, aizbrauca uz Rīgu, izturēja konkursu un iestājās Valsts 1. ģimnāzijā, pēc tam pabeidza Banku augstskolu. Martins absolvēja Latvijas Universitāti. Tam nekāds mans īpašais uzstādījums nebija vajadzīgs, viņi paši saprata, ka tas jādara.

— Nav grūti vienlaikus būt tēvam, trenerim un menedžerim?

— Kad mēs sākām, viņi bija sīki un es jutos pāri visiem. Tagad, kad viņi stāv uz Pasaules kausa izcīņas pjedestāliem, par dažām lietām mēs varam arī diezgan stingri saķerties. Mēs izsakām savus viedokļus, pārrunājam domstarpības. Bet attiecības ir ļoti labas. Man patīk, ka dēli ir absolūti piezemēti, zvaigžņu slimība viņus nav ķērusi. Vasarās mūsu treniņi ir atvērti, uz tiem nāk arī, piemēram, kalnu slēpotāji, hokejisti. Un tad nav svarīgi, cik liela kuram medaļa kaklā. Visi ir vienādi, visi vienkārši kopā strādā.

 

Dainis DUKURS

SIA Siguldas Kamaniņu un bobsleja trase” valdes priekšsēdētājs, skeletona treneris

Dzimis: 1957. gada 24. janvārī Apē

Mācījies: Valkas 1. vidusskolā, absolvējis Murjāņu sporta internātskolu, Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas un mašīnbūves fakultāti

Sportā: kopš pamatskolas laikiem trenējies vieglatlētikā, arī desmitcīņā

Lielākie sasniegumi: 1986. gada Latvijas čempions bobslejā Jāņa Skrastiņa pilotētā divnieka ekipāžā, 8. vieta 1985. gada PSRS čempionātā Alda Cimdiņa ekipāžā

Darba gaitas: no 1980. gada inženieris Siguldas Lauktehnikā, 1984. gadā sācis būvēt bobsleja kamanas, bijis treneris un mehāniķis, kopš 1994. gada Siguldas Kamaniņu un bobsleja trases vadītājs

Sabiedriskie pienākumi: ceturto sasaukumu Siguldas novada domes deputāts, Sporta komitejas vadītājs, Finanšu komitejas loceklis

Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Marina, divi dēli, viens mazdēls