Izdzīvo tie, kas mainās
Februāra beigās Kēnigszē Martins Dukurs piekto reizi kļuva par pasaules čempionu un paziņoja, ka šis ir viņa pēdējais pasaules čempionāts. Bet tas nenozīmēja, ka Martins no skeletona atvadījās. Pēc nepilna mēneša Phjončhanā latvietis guva skaistu uzvaru, kļūstot par astoņkārtēju Pasaules kausa ieguvēju un jaunās olimpiskās trases rekordistu. Nākamajā olimpiskajā sezonā pasaules čempionāts nenotiks, toties tajā mūsu divkārtējam olimpiskajam vicečempionam jāizcīna tas vienīgais tituls, kura viņam vēl nav.
Tādēļ pēc sacensību sezonas noslēguma Martins, kā ierasts, intensīvi strādāja uz Siguldas ledus. “Sākām mēģināt pilnīgi jauno Rodžera Lodziņa eksperimentālo kamanu,” Dukurs atklāj Latvijas skeletona komandas kārtējo noslēpumu. “Centāmies pietuvināt pārējās tehnikas līmenim. Divas reizes nobrauc, visu vakaru pārtaisi…” Sparingpartneri šoreiz bija juniori, jo brāļa Tomasa, Leldes Priedulēnas, kā arī paša šīs sezonas braucamrīki kopā ar bobslejistu kamanām vēl ceļoja mājup no Dienvidkorejas. “Šī ir nebijušas konstrukcijas kamana,” savā ierasti mierīgajā balsī uzsver pieckārtējais pasaules čempions Martins Dukurs, “kura nemitīgi tiek pārveidota. Mēģinu likt kopā idejas, sajūtas un pilnveidot konstrukciju. Tas nenotiek tik ātri, kā gribētos. Braucām līdz pēdējai trases darba dienai — 26. martam, bet dažas idejas tomēr nepaspējām pārbaudīt.”
— Tātad Rodžers Lodziņš, kas 1989. un 1993. gadā kļuva par pasaules junioru vicečempionu bobslejā un allaž iesaistījās sev paredzēto kamanu būvē, debitē kā skeletona konstruktors!?
— Jā. Pirmo modeli viņš uzbūvēja sezonas sākumā, šī jau ir entā versija, no sākotnējās palicis tikai aptecētājs. Pārējais ir krasi pārtaisīts. Kaut kādas idejas ir dzimušas, atziņas gūtas. Man patīk ķimerēties ar tehniku.
— Pēdējā Pasaules kausa izcīņā olimpiskajā Phjončhanas trasē taču arī tev bija pilnīgi jauna kamana!
— Neteiksim, ka pilnīgi jauna, bet pārtaisīta gan, turklāt nebijusi konstrukcija. Pirmo reizi braucām Pasaules kausa izcīņā ar kaut ko tādu. Man patika.
— Ar tām kamanām tu sasniedzi Phjončhanas trases rekordu, kas tāds būs vismaz līdz olimpiskajām spēlēm! Tagad testē vēl vienas — citādākas. Tu nepārķimerēsies, neapjuksi un beigās nesapratīsi, ar kurām braukt izšķirošajā brīdī?
— Kaujas kamanas man ir četras, bet šosezonesmu braucis ar astoņām. Tagad pēc sezonas gribu sastādīt konkrētu rīcības plānu dažādām situācijām. Ko daru, ja notiek tā vai šitā, kuru kamanu atstāju nemainīgu, kurai veicu attiecīgas izmaiņas.
Protams, brīžiem nav viegli starp tām četrām lēkāt. Korejā izvilku eksperimentālu kamanu, ar kuru nebiju braucis kopš Soču olimpiskajām spēlēm, pārtaisīju, izdevās uzvarēt, man ļoti iepatikās. Tagad lielā dilemma — savest to kamanu kārtībā un gaidīt olimpiskās spēles vai taisīt vēl ko jaunu, varbūt labās idejas pārlikt vēl citā kamanā? Man tas vēl jāsaprot, man pašam vēl tas nav skaidrs.
— Tātad tu tagad Phjončhanā brauci ar to pašu Soču olimpisko kamanu?
— Jā, tikai pārtaisītu.
— Izskaidro man kā vienkāršajam skatītājam — ko jūs tur nemitīgi varat pārtaisīt? Viena panna un divas slieces! Tajā pannā jums tie noslēpumi?
— Iekšā, pašā konstrukcijā. Mēģinām pielāgot cietības. Slēpes taču arī izskatās vienādas, bet ir dažādas — cietākas, mīkstākas, garākas, īsākas, aukstākam, siltākam sniegam. Nav runa par to, ka izmaina konstrukciju un kamana aiziet pussekundi ātrāk, tā galvenokārt ir kamanas pielāgošana braukšanas stilam un attiecīgai trasei. Phjončhanā tās augšdaļa ir diezgan intensīva, jau otrā virāža ir svarīga. Kamana jāuztaisa tāda, lai tajā justos pēc iespējas komfortablāk un atslēgas vietas varētu izbraukt iespējami labāk.
— Kas tad tajā aptecētājā jums tur ir iekšā?
— Rāmis.
— Četrstūris?
— Nav jau vairs tik primitīvi. It kā taisnstūris. Tas ir pats pamats, bet īstenībā jau apaudzis…
— Nekustīgs rāmis?
— Tur tā lieta, ka kustīgs.
— Kā tas kustas?
— Pa diagonāli.
— Kādas ir savienojuma vietas?
— Saskrūvēts metāls ar metālu. Mēs tās saucam par bantēm. Tur ir iespējams dažāda materiāla metāls, atšķirīgs biezums, platums, cietība… entās variācijas. Šis sporta veids sastāv no niansēm. Piemēram, mana kaujas kamana, ar kuru sasniedzu ļoti labus ātrumus, Tomasam vienkārši neskrien. Un otrādi. Katram vajadzīga sava atšķirīga kamana — atbilstoša augumam, braukšanas stilam, trasei, klāt vēl nāk slidu izvēle, izsvarojums un viss pārējais.
— Tagad iedomāsimies — ir 2018. gada pavasaris, Phjončhanas spēles aizvadītas, beigušās sacīkstes, kurās tu esi startējis pēdējo reizi mūžā… Nebūs nedaudz skumji?
— Domāju, ka būs. Esmu vairākkārt iztēlojies šo situāciju. Skeletonā pavadīts ievērojams laiks, tas kļuvis par manu dzīvesveidu, bet liekas, ka būs pienācis brīdis, kad jāizvēlas citi izaicinājumi.
— Tātad būs jāmaina dzīvesveids…
— Nekas nav mūžīgs. Viss iet uz priekšu. Izdzīvo un attīstās tikai tie, kas ir gatavi mainīties.
— Tev skeletonā līdz nākamā gada pavasarim jāizdara vēl viens darbs!
— Jā, tāds nopietns darbs. Iepriekšējās sacensības Korejā ir laba iezīme, ka es to varu. Bet tas palīdz tikai pašapziņai. Tas nav avanss. Ļoti pamatīgs darbs vēl jāizdara.
— Paradoksāli iznāk — tagad tu strādāsi, lai uzbūvētu labākās skeletona kamanas, kādas vien tev bijušas, trenēsies, lai iegūtu vislabāko sportisko formu. Un, kad to būsi sasniedzis, pateiksi — paldies, es atvados! Kaut gan inerces pēc vien varētu vēl sezonu vai divas cīnīties par vietām uz visaugstākajiem pjedestāliem.
— To jau man čaļi komandā arī saka. Tu varētu braukt un testēt. Mums tik daudz kopīgu ideju, ko realizēt. Nevajag jau skriet uz visiem Pasaules kausa izcīņas posmiem, koncentrētos galvenokārt uz pasaules un Eiropas čempionātiem… Bet es nevaru un negribu ar pusatdevi piedalīties. Ja daru, tad visu un līdz galam. Vispirms man pašam ar sevi jātiek skaidrībā un jāsaprot, ko gribu.
— Tad tu esi ar sevi ticis skaidrībā?
— Man liekas, ka jā.
— Nekāds skeletona pensionārs jau vēl neesi! Šīs tev būs tikai ceturtās olimpiskās spēles. Līdz Kuzminam, Bricim vai Bjerndālenam vēl bezgala tālu!
— It kā jau vēl varētu braukt un braukt. Psiholoģiski arī palieku arvien stabilāks. Nāk briedums, kas tikai palīdz. Ja vien fiziski spēju sagatavoties, mentāli esmu gatavāks.
— Tu nemitīgi apkārt dzirdi šos apnicīgos darbības vārdus vajadzības izteiksmē — jāizdara, jāuzvar, jākļūst beidzot arī par olimpisko čempionu! Kā tu no šī spiediena distancējies?
— Necenšos distancēties, pieņemu situāciju. No manis gaida — līdzjutēji, komanda, arī es pats no sevis gaidu. Un es daru, lai gaidītais piepildās. Tas man sagādā prieku. Ja man nebūtu Pasaules kausu un čempiona titulu, būtu grūtāk. Bet man tie ir, un man nav, ko zaudēt. Tikai jāiet uz priekšu. Par to olimpisko zeltu… Nu jāsagaida. Tā tas sportā ir, ja no tevis neko negaida, tad visbiežāk neesi konkurētspējīgs.
— Ja Phjončhanā nesagaidīsim, tad tu vēl četrus gadus nevarēsi iet prom!
— (Smejas.) Nezinu. Šobrīd grūti pateikt.
— Kā olimpiskās spēles, tā viens skaidri zināms, ļoti spēcīgs vietējais pretinieks, kas tev atņem zeltu, priekšā. Vankūverā — kanādietis Montgomerijs, Sočos — krievs Tretjakovs. Phjončhanā par tādu taisās kļūt korejietis Juns…
— Kad paziņoja, ka spēles būs Korejā, nopriecājos — beidzot! Turīnā es vēl nebiju gatavs, Vankūverā uzvara bija gandrīz rokā, bet Vistleras trase ir skarba, Montgomerijs to bija pamatīgi piebraucis un ceturtajā braucienā zeltu par septiņām simtdaļām atņēma. Pēc Sočiem paiet pāris gadi un… tiešām spēcīgs čalis nāk pretī no Korejas! Nu bet — kāda starpība? Jācīnās. Nevienam šajā dzīvē dāvanas netiek pasniegtas. Nevajag domāt vai cerēt, ka viņš kaut ko neizdarīs vai kļūdīsies, pašam jāizdara viss, kas ieplānots. Un, ja plānots pareizi, ja pats visu izdari, kā vajag, tad jau var cīnīties. To arī apliecināja Pasaules kausa Phjončhanas posms.
— Pirmajā braucienā Sunbins Juns bija ātrākais, otrajā izskatījās mazliet paviršs un zaudēja tev gandrīz divas desmitdaļas. Tas nebija taktisks manevrs, iemidzināšana pirms īstajām nākamā gada cīņām?
— Domāju, ka ne. Viņam nepatīk izšķirošajā braucienā startēt kā līderim — pēdējam. Šāda situācija viņu dara nervozu. To teikuši gan viņa treneri, gan arī pats atzinis, ka pirms pēdējā brauciena ar minimālu atstarpi patīkot būt iedzinēja lomā.
— Ar ko vēl viņš atšķiras no taviem abu iepriekšējo spēļu galvenajiem konkurentiem?
— Juns psiholoģiski nav tik noturīgs. Šajā ziņā visstiprākais bija Montgomerijs. Tretjakovs bija ļoti stiprs startā, kur iekrāja rezervi. Arī Juns startā ir labs, tehnika teicama, trasē var braukt gandrīz nevainojami, ja vien mentāli sevi notur līdzsvarā.
— Turklāt olimpiskajās spēlēs ir nevis divi, bet četri braucieni!
— Jā, un Phjončhanā trase ir tik interesanta, ka līdz pēdējam brīdim neko nevar zināt.
— Tā tev patīk?
— Jā. Man patīk ātrā augšdaļa, vidus ritms, beigu puse varbūt ne tik ļoti. Pēc devītās virāžas uz leju trase man liekas mazliet savāda. Bet augšdaļa man ļoti patīk, ritms ir ļoti foršs.
— Skeletonā par pirmo Latvijas olimpieti kļuva tavs vecākais brālis Tomass, kas startēja 2002. gada spēlēs Soltleiksitijā. Kādu tu atceries savu debiju četras ziemas vēlāk Turīnā?
— Tas bija kā sapņa piepildījums — es piedalos olimpiskajās spēlēs! Emocijas bija tādas, it kā es būtu iebraucis medaļās. Es vēl ne reizi dzīvē pasaules mačos nebiju finišējis desmitniekā. Vēl mācījos universitātē, ieguvu bakalaura grādu, kvalificējos olimpiskajām spēlēm, kurās izcīnīju septīto vietu, likās, kas var būt vēl brīnišķīgāk?! Jutos ļoti laimīgs, priecīgs un gandarīts.
Bet nākamais gads bija viena liela vilšanās. Likās, ka viss būs tāpat kā olimpiskajās spēlēs, bet, kā mači, tā 24. vieta, 27. vieta… Kā tas var būt? Turīnā taču biju septītais! Kas notiek? Tad sākām apzināt savas vājās vietas un mēģināt kaut ko mainīt. Bet vēl pirmsolimpiskā 2009. gada pasaules čempionātā nekur augstu netikām, labi ja desmitnieka beigās aizķēros, Tomass vēl dažas vietas aiz manis. Tad sapratām, ka jāmaina viss, sākot ar tehniku un beidzot ar domāšanu.
Visu izmetām ārā. Tas bija interesantākais laiks. Rudenī aizbraucām uz starptautisko treniņnometni olimpiskajā Vistleras trasē, un mēs ar Tomasu uzreiz bijām pirmajā sešniekā. Sapratām — trāpīts. Uz spēlēm bija līdzi arī otras kamanas, nodomāju, ko es labu labā meklēšu, ar tām nobraucu tikai pāris treniņbraucienus, bet līdz galam nenotestēju un nenoticēju. Patiesībā tā otra kamana bija ātrāka. Ar to man zeltam būtu pieticis atliektiem galiem. Tikai nākamā gada pasaules čempionātā pirmo reizi ar šo kamanu braucu sacensībās un vinnēju ar atrāvienu. 2012. gadā šajā kamanā startēju arī Pasaules kausa izcīņā Vistleras trasē un sapratu, kādu iespēju esmu spēlēs palaidis garām. Šī kamana katrā braucienā bija par sekundes desmitdaļu, pat pusotru ātrāka. Tā dzīvē gadās.
— Tas nozīmē, ka uz Phjončhanu jāņem līdzi tikai vienas kamanas!
— Nē, nē… (Smejas.) Vienkārši pašam jābūt gudrākam, viss krietnāk jānotestē.
— Tomass ar līdzīgu paziņojumu par karjeras beigšanu pēc nākamajām olimpiskajām spēlēm, šķiet, nav nācis klajā?
— Viņu jau pēc Sočiem tik tikko pierunājām turpināt braukt. Ja man kaut ko saka par nepieciešamību turpināt startēt pēc Phjončhanas, es vēl ieklausos. Viņš šādos priekšlikumos vairs pat neieklausās.
— Ja nemainīsi savu pašreizējo viedokli, tev ir skaidrs, ko tu darīsi 2018. gada rudenī, kad Siguldas trasē atkal sāks vilinoši spīdēt ledus?
— Pagaidām ne. Tas atkarīgs arī no rezultāta 2018. gada pavasarī. Nāks laiks, nāks padoms, nāks iespējas. Katrā ziņā es gribētu palikt sportā. Varbūt tehniku būvēt, varbūt kādu patrenēt…
— Tev jau nav trenera sertifikāta! Kas tu esi pēc izglītības?
— Ekonomists. Turklāt tik labs, ka nevienu dienu šajā darbā neesmu nostrādājis. (Smejas.) Nē, es gribu palikt sportā.
— Tad tev atkal būs jāmācās.
— Tas jau nav nekas briesmīgs. Visu dzīvi jāmācās.
— Tu redzi turpinātājus, kas skeletonā nāks pēc brāļiem Dukuriem?
— Ivo Šteinbergs, Krists Netlaus, Dārta Zunte, Endija Tērauda, Lelde Priedulēna, Elvis Veinbergs — viņi visi ir lietaskoki, tikai pašiem cītīgi jāstrādā. Iespējas tiek dotas. Gan tehnika, gan padomi. Pārējais jādara pašiem.
— Pieckārtējam pasaules čempionam būtu muļķīgi prasīt, vai viņš ir talantīgs skeletonists?
— Sākumā mani skeletons nemaz tik ļoti neinteresēja. Bet, kad beidzot aizrāvos, tika ieguldīts pamatīgs darbs un tam veltīts milzum daudz laika. Bet jāatzīst, ka sākotnēji šādas tieksmes manī nebija. Man patika braukt, bet diez ko negribējās trenēties. Atceros, mēs ar Tomasu, lai izvairītos no skriešanas startā, pat braucām no vīriešu kamaniņu starta vietas, kas ir stāvāka un kur var uzreiz gulties kamanā.
— Tātad abi esat talantīgi, jo savulaik jums paticis paslinkot!
— Tie bija citi laiki. Nebija neviena, kas varētu pateikt, kā īsti jādara. Kā paši sapratām, tā improvizējām. Bija brīži, kuros uznāca milzīgs darba spars. Izdomājām, kā intensīvi trenēt startus, lai katru reizi nebūtu jābrauc kilometrs uz leju un pēc tam atpakaļ. Pirmo virāžu aizbarikādējām ar matračiem. Pēc starta spurta triecāmies tajos iekšā, nošļūcām līdz otrajai virāžai un tūlīt stiepām visu atpakaļ. Braucot pa trasi, mums vienā treniņā sanāca tikai daži starti, bet šādā veidā — vismaz 10.
— Būsi piedalījies kādos 100 Pasaules kausa izcīņas posmos vien, ko tu pa šiem gadiem visvairāk sevī esi nodeldējis?
— Laikam jau visvairāk esmu sevi emocionāli padedzinājis. Visu laiku gribējies būt augšā, startēts ar pilnu atdevi, izvirzītas maksimālas prasības… Tagad liekas, ka emocijas izsmeltas, gribas jaunu elpu. Nav vairs tādas degsmes kā agrāk, kad uz katru Pasaules kausa izcīņas posmu gāju kā uz pēdējo. Agrāk par skeletonu varēju domāt 24/7. Tagad man ir bērni, arī citas domas un intereses, cita augstuma riska slieksnis. Gribot negribot, esmu mainījies. Jūtu, ka sāku piekust no šī sacensību riteņa — astotā, devītā, desmitā sezona — visu laiku tu tikai prasi no sevis. Esi mēnešiem prom no mājām, tikai ceļo un piedalies sacensībās, ceļo un piedalies… Psiholoģiski baterijas nosēžas. Sports ir smalka padarīšana ne tikai fiziskajā ziņā. Kā proti salikt akcentus, kā tiec pāri grūtībām un neveiksmēm, cik daudz tās tevi ietekmē.
— Pagājušā sezona tev, šķiet, pēdējā laikā bija viena no raibākajām. Sākumā Amerikā trāpīji betonā un sabojāji vienīgās kaujas slieces, pēc tam Eiropā beidzot uzvilki PK līdera kreklu, Kēnigszē to atkal pazaudēji, pēc nedēļas Īglsā atguvi, pēc tam kļuvi par pasaules čempionu, uzvarēji arī Phjončhanā un izcīnīji savu astoto Pasaules kausu. Kā tu spēji tik ātri atgūties pēc būtībā nopietnām neveiksmēm?
— Emocionāli bija smagi. Kēnigszē tika eksperimentēts, bet nezinājām, ka tas beigsies tik slikti. Tāpēc svarīgi, ka man apkārt bija komanda, kas atgādināja — šī ir testu sezona, mēs to tā paši sev deklarējām, tāpēc turamies pie plāna, nav nekāda iemesla panikai, nekas tik slikts nav noticis, ejam uz priekšu, un viss būs kārtībā. Tā soli pa solim arī darījām. Bet viegli nebija, teikšu godīgi. Jo, kad tev neiet, lai arī zini, ka patlaban vienkārši testē citādu kamanu, tu jau sāc zaudēt pārliecību un gluži nevilšus sāc meklēt problēmas tur, kur to nemaz nav un nekad nav bijis. Sāc domāt, kam man to visu vajag?! Būtu braucis ar to kamanu, kas nesās, un viss. Priekš kam man dauzīties, krist un ņemties? Bet, redz, bez tā attīstība nenotiek.
Martins DUKURS
Skeletonists
Dzimis: 1984. gada 31. martā Siguldā
Augums, svars: 180 cm, 77 kg
Izglītība: Siguldas Valsts ģimnāzija, LU Ekonomikas un vadības fakultāte (bakalaurs)
Sportā: no septiņu gadu vecuma. Pirmais sporta veids — volejbols, pirmais treneris — Jānis Turauskis, trenējies arī vieglatlētikā (400 m), kopš 1998. gada skeletonā, treneris — Dainis Dukurs
Lielākie sasniegumi: vairākkārtējs Latvijas jauniešu čempions volejbolā un pludmales volejbolā, skeletonā: divkārtējs olimpiskais vicečempions (2010., 2014.), 7. v. Turīnas olimpiskajās spēlēs (2006.); pieckārtējs pasaules čempions (2011., 2012., 2015., 2016., 2017.), astoņu Pasaules kausu ieguvējs (2010., 2011., 2012., 2013., 2014., 2015., 2016., 2017.)
Ģimenes stāvoklis: divu meitu tēvs
Aizraušanās: hokeja spēlēšana vasarā
