Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Kam spīdēs ledus

Fotografē un apskaud. Spēcīgi,
muskuļoti, dzīvespriecīgi. Kā katru gadu – mūsu bobslejisti trenējas un
lej sviedrus Ventspils Olimpiskā centra stadionā. Šoreiz sportistu pulks ir
gana kupls, jo vienkopus trenējas gan mūsu labāko ekipāžu puiši, gan tuvākie
rezervisti. Interesanti, ka daži no viņiem vēl nav sēdējuši kamanās, un
iestumšanas tehniku pagaidām apgūst ar trenažieru palīdzību.

 

 

Deputāta rūpes


allaž ārēji mierīgs un ar neiztrūkstošo bloknotiņu rokās ir izlases galvenais
treneris Sandis Prūsis, kurš ik pa brīdim rūpīgi ieraksta tikai sev un
bobslejistiem saprotamos skaitļus. Šogad Sandim ir jauns palīgs, kādreizējais
bobslejists Jānis Ozols, kurš tālajā
2003. gadā iestūma Sandi Prūsi līdz Eiropas čempiona titulam un startējis arī
olimpiskajās spēlēs. Jānis ir Tukuma novada domes deputāts, trenē (un pats
spēlē) hokejistus un vēl pirms diviem gadiem palīdzēja mūsu sieviešu bobsleja
divniekam, tagad domā, kā to visu apvienot.

– Vai piedāvājums trenēt
valsts izlasi nāca negaidīti?


Diezgan, kādu mirkli pat nezināju, kā rīkoties, bet ātri sakārtoju domas un
piekritu. Ir man savi plāni, ko darīt, lai puiši varētu sasniegt savu spēju
maksimumu. Jebkurā gadījumā mums ar Sandi ir jāveic kopīgs darbs, jo bez
kopīgas platformas nekā nebūs. Esam diezgan ilgi kopā ledu grauzuši.

– Savas sportista gaitas
beidzi drīz pēc olimpiskajām spēlēm Turīnā. Kas mainījies bobslejā šo četru
gadu laikā?


Nekas īpašs, jaunu Ameriku jau neatklāsi. Liekas – šodienas puiši ir
fiziski stiprāki. Vienīgi sportistu pulks varētu būt kuplāks, jo atlase uz
vietu ekipāžā ir niecīga. Saprotu arī jaunos, jo daudzi vispirms prasa, kas man
par to būs, ja trenēšos, bet maksāt neko nevaram, kamēr neesi savu vietu
izcīnījis. Jābūt lielai apņēmībai un gribasspēkam, lai sevi vispirms pierādītu
un tad cerētu uz atlīdzību. Bobslejs jau pats par sevi nav nekāds peļņas avots
nekur pasaulē.

Kas
te ir, ar tiem arī strādājam. Šodien gan neredzēsi Daumantu Dreiškenu un Oskaru
Melbārdi, kuri guvuši traumas un devušies mājās.

 

Nestrādāju vienai dienai

Sandis Prūsis sākumā ir nerunīgs, jo nav
īsti apmierināts ar puiši veikumu kontroles testos. Lai pārliecinātos par savu
spriedumu pareizību, pēc treniņa viņš un Jānis paši iestumj trenažieri ar laika
fiksāciju un domīgi novelk – ja mums dotu vitamīnus un ne par ko citu nebūtu
jādomā, varētu vēl kandidēt uz vietu kamanās.

– Ar ko šāgada sagatavošanās
atšķiras no pērnā, olimpiskā gada?


Mazāk atbildības, vairāk laika eksperimentiem, mazāk naudas treniņu darbam,
kaut arī labākie saņem konkrētas algas.

Vispirms
jau ar to, ka esam nolēmuši papildināt pilotu pulku. Paši redzējāt, kas notiek,
ja viens pilots (Jānis Miņins olimpiskajās spēlēs Kalgari nestartēja aklās
zarnas plīsuma dēļ) iziet no ierindas. Šogad savus spēkus jaunās lomās, kad priekšā
nesēž neviens, pamēģinās stūmēji Oskars Melnbārdis un Uģis Žaļims. Pirms neesam
tikuši uz ledus, neko prognozēt nevaru. Vispirms puišiem ļoti jāgrib to darīt,
un tad redzēsim, vai ir vērts turpināt. Zemapziņa saka – vajadzētu sanākt.
Mazliet žēl, ka neīstenojas mūsu plāns
un ar viņiem nestrādās Jānis Ķipurs. Viņš izvēlējās lielāku
noteiktību un pieņēma ASV bobsleja federācijas piedāvājumu. Vieta gan tukša
nepaliks, ceru, ka ar puišiem ne mazāk sekmīgi strādās Olafs Kļaviņš, kuram arī
ir liela pieredze bobslejā.

– Kur paliek iepriekšējo
olimpisko spēļu pilots Mihails Arhipovs, jaunais Normunds Kotāns?


Izskatās, ka Miham labāk patīk mierīga dzīve. Viņš ir ļoti ātrs, spēcīgs un sevi
labāk parādīs kā stūmējs. Katrā ziņā tur es viņu redzu labāk. Kotānam pērnā
sezona bija tāda saraustīta, un fiziski viņš ir tālu no vēlamā, jātrenējas.

– Minēji, ka saprotamu
iemeslu dēļ naudas šosezon būs mazāk. Atklāti sakot, daži bija visai
pārsteigti, ka neizvēlējies citus, iespējams, vilinošākus trenera darba
piedāvājumus…


Pats brīnos. Atklāti sakot, biju jau sakravājis čemodānus, bet divas nedēļas
pirms izšķirošā lēmuma pieņemšanas paliku turpat, kur pēdējos četrus gadus.

– Patriots?


Kāds nu tur patriots, gribas pabeigt darbu. Vērtē pats: kas mēs bijām pirms
četriem gadiem, kad sāku, un kas esam tagad. Tas nenozīmē, ka nevar labāk. To
arī gribu pierādīt.

Jāteic,
ka sava loma bija arī sarunai ar mūsu prezidentu Jāni Kolu, kurš bobsleja labā
darījis daudz vairāk, nekā solījis. Negribu iedziļināties naudas lietās, bet
mani tracina, ka sportā netiek noteiktas prioritātes. Gribu dzirdēt skaidru
atbildi – vajag mums augstas klases bobsleja ekipāžas vai nevajag? Ja vajag,
tad jābūt iespējām.

Jā,
man pašam droši vien būtu mierīgāk, ja pieņemtu Krievijas vai citu valstu
federāciju piedāvājumus. Noslēgtu labus līgumus, atbildētu par kādu noteiktu
jomu, un miers mājās. Bet nē – gribas man te vēl ko pierādīt…

– Sezona jums sākas gandrīz
turpat, kur beidzas – olimpiskajā Vistlerā. Vai ir kāda skaidrība, kas uz
turieni brauks?


Par to šobrīd es vēl neko nepateikšu. Pat vairāk – kamēr mums nav pilnīgas
skaidrības par finanšu resursiem, es nezinu, vai mēs vispār brauksim uz
Pasaules kausa pirmajiem posmiem Ziemeļamerikā. Teorētiski varu spriest, ka
nākotnes vārdā ekonomiskāk un lietderīgāk mēs varētu startēt Eiropas kausu
izcīņas posmos ar četrām ekipāžām, gūtu pieredzi, ietaupītu naudu, bet ne uz ko
īpašu vairs necerētu Pasaules kausu izcīņas kopvērtējumā. Tas atkal ietekmētu
sportistu stipendijas un – nav ko slēpt – arī godkāri. Par to vēl
jālemj ne tikai man, bet mūsu federācijas vadībai.

Katrā
ziņā mums būtu jābrauc un jāstartē, kur vien var, jo citādi mēs pieredzi
neiegūsim un par jauniem pilotiem varēsim nefantazēt. Brīžiem liekas, ka nav
vērts plānot četru gadu darba ciklu, ja nezini, kas būs rīt.

– Bet puiši trenējas centīgi,
skatos arī Miņins stumj cītīgi…


Kas mums cits atliek, ja tagad vasarā neizdarīsim to, ko vajag, tad ziemā neko
neatgūsim. Miņka trenējas, kaut arī mums domas par viņa fizisko gatavību pilnīgi
atšķiras. Neko neuzspiežu – viņš jau pats gana gudrs.

Katrā
ziņā Jānim Miņinam un Edgaram Maskalānam šobrīd konkurences nav un nevar būt.
Viņiem jāgatavojas sezonai, vismaz šai, jo – es domāju ilgtermiņā –
ceru, ka pēc pāris gadiem visādā nozīmē stiprākie pierādīs tiesības saukties
par pirmo vai otro pilotu. Tas nenozīmē, ka es norakstu Jāni vai Edžu, bet
tikai konkurence var veicināt mūsu izaugsmi.

– Vai no šāgada jauniesaukuma
arī ir kāds lietaskoks?


Vēl ne, jo viņi krietni atpaliek fiziski. Bet tā nav katastrofa, ir jāstrādā un
starpība jādeldē. Tie laiki, kad paņēmām stiprus vieglatlētus un uzreiz likām
kamanās, ir garām. Pats zini, cik mums tagad ir piemērotu vieglatlētu, esmu te
sacensībās viņus skatījies, vairāk par pāris spēcīgiem puišiem neredzu, turklāt
viņi vēl nav pilnīgi realizējuši sevi pamatdisciplīnās. Kļūstam, kļūstam mēs
vārgāki jau skolas solā, tagad mums tas jāatgūst.

Kopumā
mūsu sporta veids gan nav tik masveidīgs, lai mēs ar lielu darbu nevarētu
izveidot trīs četras spēcīgas ekipāžas. Protams, ja būs tāds segums (lasi –
līdzekļi), kas visu to atļaus. Kaut kā negribas strādāt vienai dienai vai
sezonai.

 

Savas tiesības neatdošu

…Puiši
turpina treniņus. Īsajā atelpas brīdī izdodas pārmīt dažus vārdus arī ar tik bieži
pieminēto Jāni Miņinu, kurš kļuvis nedaudz slaidāks un viegli pieklibo. Jānis
stāsta, ka mazliet iekaisušas Ahilleja cīpslas, būšot jākonsultējas ar ārstu. Pret
trenera vīpsnāšanu par viņa fizisko formu Jānis tikai novelk – es pats sevi
labāk pazīstu. Viņš apzinās, ka sprintera dotībās viņam nesacensties ar citiem,
arī treniņu apjoms nevar būt tik liels kā dažām labam bobsleja spēka mitriķim.
Tagad pat – Ventspilī mazliet sirdīgāk patrenējās un, lūk, iekaisums. Trenera
runas par konkurences radīšanu pilotu vidū viņš uztver saprotoši un atzīst, ka
cīņa par vietu ekipāžā tikai veicinās katra apņēmību. Katrā ziņā Jānis nedomā
tik viegli atdot pirmā pilota tiesības.

Ventspilī
Latvijas izlasei notika jau trešā fiziskās sagatavotības nometne. Pēc divām
nedēļām puiši sanāks kopā Rīgā, tad oktobra otrā pusē sekos treniņi Siguldas
starta estakādē. Sandis Prūsis teic, ka pirms Vistleras ļoti nepieciešama kāda
treniņnometne pilnvērtīgā Eiropas ledus trasē, jo ar Siguldu vien esot par maz,
bet šobrīd kaut ko konkrētu nolemt to pašu līdzekļu dēļ nav iespējams.

Kad
ēnā sviedri līst un līdz ledum vēl labs laiciņš, tomēr jādomā, cik labvēlīgs
tas mums būs un vai spīdēs medaļu spozmē – par to šobrīd galvu lauza visi
mūsu bobsleja saimniecību stūrējošie.

Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS