Ledus garša

Ārā +23 grādu, Siguldas simbols – dzelteno
lapu zelts – vēl mātes Dabas seifos, bet puiši Siguldas bobsleja un kamaniņu
trasē jau bauda ledus garšu. Brāļi Martins un Tomass Dukuri izmanto
jaunuzbūvēto mākslīgā ledus starta estakādi un iekrāj pirmos ledus metrus,
gatavojoties Vankūverai.

Jau iztālēm redzams,
ka vasaras dienas nav dīkā vadītas. Abi puiši kļuvuši spēcīgāki, nobriedušāki,
optimistiski raugās uz olimpisko sezonu, kura sāksies pavisam drīz.

Stāsta Tomass:

– Vasarā krietni
pastrādājām. Trenējamies kopā ar jaunajiem bobslejistiem. Mūs fiziski
izaicināja un vadīja šīs jomas eksperts Rihards Kotāns. Pērn mēs tikai epizodiski
piedalījāmies koptreniņos, bet šogad jau bijām līdzvērtīgi treniņpartneri. Nav
ko slēpt – kaut arī bobsleja specifika prasa pavisam citu miesas uzbūvi, mēs
savu reizi bijām ātrāki pat bobsleja kamanu trenažiera iestumšanā. Mans svars (ceru,
ka uz muskuļu masas rēķina) ir pieaudzis par 7, Martina – par 4 kilogramiem.

Kad bobslejistiem
koptreniņu nebija, Rihards mūs trenēja divus vien.

Protams, ka sezonas
laikā svars zudīs, jo skeletonā fizisks spēks nepavisam nav noteicošais, tā var
zaudēt ātrumu, lokanību, asumu, bet sava nozīme fiziskajai sagatavotībai tomēr
ir arī skeletonā.

Par starta estakādi,
protams, esam ļoti priecīgi. Agrāk vai puse sezonas pagāja, piešaujoties
labākajam starta variantam, bet tagad jau augustā varam slīpēt nianses.
Protams, tas arī ekonomiski ir izdevīgāk, jo starta estakāde ārzemēs prasīja
savus 150 eiro stundā. Turklāt mūsu estakādei es nekādas vainas nesaskatu – skrien
tik un lec kamanās. Ideāli.

Starts seko startam.
Nedaudz ātrāks parasti ir Martins, kurš arī pasaules mērogā ir viens no zibenīgākajiem.
Brāļu tēvs, trases saimnieks Dainis Dukurs, kurš blakus saviem neskaitāmajiem
pienākumiem, joprojām vēro un neliedz padomus dēlu treniņos, skaidro un rāda
nofotografētos kadrus – redz, kā Martins uzlec kamanām, nevienas liekas kustības,
Tomass katru kustību vēl tik racionāli izmantot neprot. Daudz ko nosaka arī
tas, ka Tomass ir garāks un dūšīgāks. Bet nešaubos, ka startā viņš pamatīgi pieliks, jo visu septembri mēs
trenēsimies tepat Siguldā.

Martins – kā
vienmēr – ir nosvērts un domājošs:

– Siguldas trase mums
nākusi īstajā laikā – starts noteikti uzlabosies. Nez, vai varēsim sacensties
ar krievu Tretjaku, kurš 100 metrus noskrien 10,4 sekundēs (mēs – nedaudz
lēnāk par 11 sekundēm), bet rezerve mums ir.

Kā jau minējām, visu
septembri dzīvosimies pa mājām, bet 5. oktobrī jau iemēģināsim lielo ledu
Turīnā, pēc tam Siguldas trase, bet novembrī dosimies uz olimpiskās trases
piešaudi Vistlerā. Tad notiks pirmie Pasaules kausu izcīņas posmi Ziemeļamerikā.
Šogad vēl divi posmi arī Eiropā, pēc tam vilksim olimpisko formu.

Pašreiz tēvs gatavo
mums jaunas kamanas, viņš būvē, mēs konsultējam. Protams, tas nenozīmē, ka
Vankūverā brauksim tieši ar tām, jo visu noteiks testi – ja ātrākas būs vecās,
tad lietā liksim tās. Tomēr ceru, ka jaunās būs labākas, jo daudz ko esam pamainījuši,
lieko atmetuši.

Lielas cerības liekam
uz jaunajām sliecēm. Te mums ir tāds savdabīgs barteris – slavenais šveicietis
Gregors Štēli šosezon sev kamanas pasūtījis tēvam. Par to viņš apsolījis mums
izvēlēties labāko slieču materiālu, kuru atlej tieši Šveicē. Kaut gan teorētiski
visiem ir viens materiāls, praktiski lējums no lējuma – kaut arī nedaudz –
tomēr atšķiras. Starp citu, ar tēva gatavotajām kamanām brauc daudzi, arī
krievi. Viņš saskaitījis, ka pērnajā sezonā astoņas reizes viņa kamanas
palīdzējušas sportistiem nokļūt uz goda pjedestāla visaugstākā ranga sacensībās.

Kopumā varu teikt, ka
gatavojušies esam labāk, nekā bija plānots. Protams, finansiāli (kā jau visi
Latvijā) esam nedaudz cietuši, bet nesūdzamies – viss notiek.

Ar treneri viss pa
vecam – turpinām sadarbību ar vācieti Matiasu Bīdermani (viņš mums
piebiedrosies Turīnā), mums daudz palīdz Ivo Pakalns. Ceram, ka olimpiādei būsim
gatavi un daudzu piesauktā psihologu palīdzība mums nebūs vajadzīga – ja ir stingrs
pamats, tad arī ar galvu visam jābūt kārtībā.

Trase kopš manas
pēdējās viesošanās pirms dienām desmit mainījusies – blakus estakādei uzklāts
mākslīgais segums, kur iesildīties, uzbūvētas nojumes svaru cilāšanai,
lokanības vingrinājumiem.

Dainis Dukurs ir
norūpējies, bet smaidīgs – ledus kvalitāte ir teicama, pat augstā gaisa
temperatūrā netraucē kondensāts, kas veidojas uz griestiem – apaļās jumta
konstrukcijas ļauj ūdenim notecēt pa malām, nevis uz ledus. Dainis – kā
vienmēr – grib būt perfekts, tāpēc vēl jāizdomā īpašs stienis, kur atsliet
kamanas (lai nebojātu sienas), stieņi, kur sportistiem iesildoties atsliet
kājas. Ir sagādāta īpaša gumija, kas bremzēs daudz smagāko bobsleja kamanu
slīdējumu, un vēl simt un viens sīkums, lai trases svinīgajā atklāšanā pat
skeptiķiem nebūtu, kur piesieties. Turklāt tūlīt būs klāt krievu desants, kurš
Siguldā jūtas kā mājās. Dainis gan atzīst, ka dzirdētas runas, ko mēs tos
konkurentus te slīpējam, bet vai tas ko mainītu – krievu naudiņa tad aizplūstu
citur, jo viņi tāpat mājās nesēdētu. Vairāk Dainis brīnās par mūsu kamaniņu
braucējiem, kuri vēl aizvien ripo ar skrituļkamanām…

Galu galā viss
izšķirsies Vankūverā. Atceramies, ka pirms nepilniem četriem gadiem Turīnā
startēja tikai Martins (Tomass neizturēja atlasi), bet šogad šaubām nevajadzētu
būt, jo pērn pasaules rangā Martins bija sestais, bet Tomass sešpadsmitais,
atsevišķos posmos ieņemot krietni augstākas vietas – Martins pēc pussezonas pat
bija līderis kopvērtējumā. Puiši cīņām ir gatavi.

Undīne Vistlerā?

Pirms divām sezonām mūsu
skeletona pasaulītē ik pa brīdim pavīdēja Undīnes Vītolas vārds – jaunā
limbažniece startēja gan Eiropas kausu, gan Nāciju kausu izcīņā. 2008. gadā
Undīne bija 36. vietā pasaules sieviešu rangā (121 braucēja konkurencē).

Ko limbažniece dara
tagad ? Beigusi skolu, meitene iestājās Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības
fakultātē un mācību dēļ pērno sezonu nolēma izlaist. Taču ne treniņus – ik pa
brīdim brauca Siguldā, turpināja fiziskās nodarbības.

Šai sezonai meitene
ir nopietni gatavojusies. Kaut arī nekādā valsts aprūpes programmā Undīne nav
iekļauta, viņa tomēr nolēmusi pacīnīties par vietu Vankūveras olimpiešu vidū.
Sportiskā forma ir viņas pašas ziņā, bet materiālās rūpes gulstas uz tēva
Guntara pleciem – piedalīties sacensībās ārpus Latvijas maksā tik, cik maksā (un
tas nav maz). Undīne ar tēva finansiālo atbalstu nolēmusi punktus olimpiskajai
līdzdalībai krāt Nāciju kausu izcīņā, jo pasaules rangā tie tāpat tiek
ieskaitīti. Rēķins vienkāršs – jābūt pasaules pirmajā četrdesmitniekā, bet
olimpiskajām spēlēm kvalificēsies 25 labākās. Protams, vēl ir iespējas gaidīt īpašu
ielūgumu, ja olimpiādes rīkotājiem liksies interesanti Vistleras braucēju pulku
kuplināt ar Latvijas skeletonisti, tomēr visu labāk izdarīt pašai.

Undīne atzīst, ka
adrenalīns, kas rodas trasē, ne ar ko nav salīdzināms, un ir pilna apņēmības
olimpisko piešaudi veikt jau Vankūverā, nevis visu atlikt līdz Sočiem 2014.
gadā. Pirmais solis būs Siguldas mākslīga ledus estakāde un pēc tam jau Nāciju
kauss. Laika olimpisko pārbaudījumu kārtošanai ir līdz janvāra sākumam, tad arī
redzēsim, vai Undīne piemērīs Latvijas olimpiskās komandas parādes formu.

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS