Par sevis piepildīšanu
Piektdien pēc nogurdinoša
pārlidojuma no Kanādas Haralds ieradās Rīgā, vakaru aizvadīja kopā ar
tuviniekiem, kurus nebija redzējis desmit mēnešus. Pēc sešu stundu miega
sestdienas rītā viņš devās uz Ventspili, kur startēja Latvijas II ziemas
olimpiādē un uzvarēja 1500 un 500 metru šorttreka distancēs,
svētdien bija pirmais arī 1000 m slidojumā. Tūlīt pēc finiša Haralds devās
atpakaļ uz Rīgas lidostu, lai tajā pašā dienā izlidotu uz pasaules
meistarsacīkstēm Bulgārijā.
Īsajā
starplaikā Haralds Silovs Ventspils hallē labprāt piekrita sarunai.
– Pienākums vai goda lieta
tev lika startēt Latvijas olimpiādē?
–
Neviens neko nelika. Man tāpat bija jābrauc uz pasaules meistarsacīkstēm un
divas dienas uz ledus lieti noderēja. Turklāt startēt Latvijā man vienmēr ir
prieks. Tā ir arī mana sporta veida reklamēšana, jo Ventspils bērniem
(praktiski vienīgā vieta Latvijā, kur nopietni nodarbojas ar šorttreku) bija
lieliska iespēja noraudzīties mūsu cīņās un ar lielāku pārliecību turpināt treniņus.
Žēl, ka nestartēja otrs mūsu labākais slidotājs Jēkabs Saulītis, kurš nesen bija
guvis traumu, taču cīņas tāpat bija spraigas, jo mūsējie pa šo laiku ir krietni
auguši.
Kaut
arī pēdējos divus gadus es lielākoties dzīvoju un trenējos Kanādā, domās vienmēr
esmu Latvijā, jo jebkuros startos pārstāvu savu dzimteni.
Mani
patīkami pārsteidza pilnās tribīnes, jo ventspilnieki bija noorganizējuši
konkursu par aktīvāko līdzjutēju skolu – labākie dosies ekskursijā.
Pēc
manām domām, sports vispirms ir izklaide un līdzjutēji ir neatņemama tā
sastāvdaļa. Kad izlīdzināsies mūsu dzīve, tad ceru, ka skatītāju tribīnēs būs
vairāk jebkurā sporta veidā. Arī sportistiem radīsies daudz lielāka iedvesma
demonstrēt labāko sniegumu.
– Vai pēc tik gariem
pārbraucieniem uzvaras nāca viegli?
–
Par to es nedomāju, jo viss jāuztver tā, kā tas ir. Ko līdzētu žēlošanās, ka
esmu maz gulējis un atrodos pavisam citā laika joslā? Neko.
Prieks
bija tikties ar mūsu sportistiem, kuru vidū konkurence aug. Piemēram, Jāni
Piusu 500 metros pārspēja jaunais Roberto Puķītis, kurš veiksmīgi startē jau
Eiropas jauniešu mačos. Arī man uzvaras nenāca bez cīņas, ja slidotu Jēkabs,
tad būtu stipri jāpacenšas, lai nezaudētu.
– Mūsu šorttrekistu pulciņš
ir pavisam neliels – uz ko varam cerēt?
– Ne
jau lielums ko izšķir. Kad pirms četrpadsmit gadiem sāku, mēs ar brāli bijām
divi vien. Nebija ne zināšanu, ne slidu (slidojām ar hokeja, pēc tam ar vecām
krievu ātrslidotāju slidām), sākām pilnīgi no nulles.
Bija
smags un izzināšanas pilns ceļš, tāpēc jo lielāks ir prieks, ka pēc 12 gadiem
tas vainagojies ar Eiropas čempiona titulu.
Būtu
lieliski, ja katrā hokeja hallē atrastos kāda stundiņa laika arī šorttrekam.
Ventspilī jau ir vairākas grupiņas, Evita Krievāne sākusi trenēt mazos
Ozolniekos. Ir taču mums valstī vēl arī citas ledus halles.
Slidošana
ir lielisks sporta veids kaut vai tāpēc, ka ātri vari redzēt savu tālāko ceļu.
Tas var nebūt arī šorttreks, varbūt izveidosies labs hokejists, jo slidošanas
prasme būs lieliska.
Šorttreks,
manuprāt, ir ļoti skatāms sporta veids, jo notiek visu acu priekšā. Turklāt tur
nevajag tikai ātras kājas, bet arī galvu, jo bieži vien uzvar taktiski
gudrākais. Pieļauju, ka mēs pēc kāda laiku varam kļūt par šorttreka lielvalsti,
jo vajag mums ļoti maz. Būs lielākas grupiņas, būs arī konkurence. Es tāpēc
trenējos ārzemēs, ka man nebija līdzvērtīgu partneru, bet vienatnē grūti
izaugt. Kanādā, kur daļēji dzīvoju par saviem līdzekļiem, mums bija ļoti
spēcīga grupiņa, kur cits citu nemitīgi uzkurināja, lika izdarīt vairāk, nekā
pienāktos.
Uzskatu,
ka man palaimējās ar treneri, jo Jorens vienmēr izdomā ko jaunu, meklē
neierastas metodes. Viņš vispār domā lielās kategorijās un sportu uztver kā
daudzu īpašību kopumu.
Šorttreks
atšķirībā no klasiskās ātrslidošanas, kur principi nav mainījušies vai simt
gadu garumā, joprojām attīstās. Liekas, ka tuvākajos gados šorttreku vairāk
rādīs televīzijā, līdz ar to būs lielāka skatītāju interese, vairāk bērnu
gribēs trenēties. Pilnās tribīnes Vankūverā bija laba mana sporta veida
reklāma.
Kā
tagad saka – ar labu marketingu šorttreku varētu padarīt par skatāmu un
dramatiskiem mirkļiem pilnu sporta veidu, jo negaidītas situācijas rodas ik
mirkli.
– Mēs sākām runāt par
klasisko ātrslidošanu un šorttreku, bet jāatgriežas pie olimpiskajām spēlēm,
kur tu veici jaunu ierakstu sporta vēsturē – kā pirmais un vienīgais startēji
abos sporta veidos. Kas noteica tavu izvēli?
–
Nav tā, ka ātrslidošana pa lielo apli man būtu sveša lieta. Šorttreka specifika
liek vasaras treniņos izmantot arī klasisko slidošanu – cits ritms, cita
muskuļu darbība. Augustā Kanādā mums notiek lielas sacensības ātrslidošana, kur
2008. gadā sasniedzu cienījamus rezultātus, nemaz nerunājot par to, ka laboju
trīsdesmit gadus vecus Latvijas rekordus. Pēc gada 3000 metros (kas nav
olimpiskā distance) izdevās sasniegt trešo labāko rezultātu sezonā.
Turklāt
lielais aplis mani nebiedēja, jo šorttrekistam dažādu kāju muskuļu darbības dēļ
ir daudz vieglāk pāriet uz lielo apli, nevis otrādi. Lielos apļa pagriezienus
man pat ir vieglāk veikt nekā klasiskajiem ātrslidotājiem.
Kaut
arī valda uzskats, ka šorttreks ir laimes spēle, bet ātrslidošanā visu izsaka
spēks, jutu, ka man ir iespējas kvalificēties olimpiskajām spēlēm. Arī treneris
neiebilda, un nolēmu paveikt to, ko neviens vēl nebija izdarījis. Tā Vankūveras
spēlēs vienā dienā startēju abos sporta veidos.
Protams,
ka bija uztraukums, jo tāda mēroga sacensībās vēl nekad nebiju slidojis. Kaut arī
man trūka pieredzes, līdz ar to nespēju vienmērīgi noslidot visus piecus
kilometrus, esmu gandarīts. Kad finišēju, jutu, ka varēju slidot daudz ātrāk,
bet… Varbūt mani ietekmēju pirmie pieci slidojumi, kur dažs labs slidotājs
galīgi nolūza. Tas nedaudz sabiedēja.
– Vai starts pusdienlaikā
ātrslidošanā netraucēja sagatavoties vakara sacensībām šorttrekā?
–
Nedomāju, jo ne vienmēr tās svaigās kājas dod priekšrocības. Jutos labi,
domāju, ka arī labi nostartēju. Iespējams, ja izšķirtos medaļas liktenis, tad
varbūt nebūtu to darījis, bet par medaļu šoreiz nevarēju cīnīties.
Daudzi
mani apsveica, interesējās par treniņu metodēm, jutos kā varonis. Vēlreiz
sapratu, ka mūsu līdzjutēju nemitīgā prasība pēc medaļām un augstām vietām,
īsti neatbilst sporta būtībai. Vispirms tas ir prieks, savas varēšanas apliecinājums.
Ja būtu tikai viena prasība – medaļas -, tad vajadzētu sacensties kādiem
četriem sportistiem – izspēlēt vienu lieko. Kāpēc tad jābrauc sportistu tūkstošiem
no visas pasaules valstīm, ja skaidri zināms, ka medaļu nebūs? Nedomāju, ka
pietiek tikai ar lozungu – galvenais ir piedalīties, kritēriji ir jāmaina
vispirms mūsu galvās. Katrs mūsu sportists, kurš piedalījies olimpiskajās
spēlēs, ir pelnījis vislielāko uzslavu.
Protams,
ka varēju noslidot labāk – to var vienmēr. Pieļāvu dažas taktiskas kļūdas (problēmas
bija ar slidu asmeņiem, kas ir ļoti specifiska lieta), negaidīts bija kritiens
1000 m distancē (sanāca grūstīšanās un aizķeros aiz slidas), bet kopumā esmu
apmierināts.
– Kā paiet tava diena Kanādā?
–
Īrēju māju, trenējos divas, dažkārt pat trīs četras reizes dienā. Brīvajā laikā
daudz lasu gan angliski, gan latviski. Šobrīd grūtāk klājas ar mācībām, jo
pēdējie gadi bija pakļauti startam olimpiādē, bet pēc pasaules čempionāta līdz
jūlijam būšu Rīgā un Ventspilī, tad arī nokavēto atgūšu. Jābeidz trešais kurss.
Kopumā
gribu teikt, ka lielo sportu un mācības nav viegli apvienot, no daudz kā
jāatsakās, tāpēc es tik bieži sev uzdodu jautājumu – ko es vēlos iegūt no savas
darbošanās? Pašreiz es sportam sevi ziedoju par simt procentiem, mācīties
cenšos maksimāli daudz. Vienmēr atceros, ka dzīve sportā ir samērā īsa, bet
izglītība vajadzīga visai dzīvei. Lēni, bet centīgi mācos.
Esmu
apguvis angļu valodu, mācos arī franciski, esmu pieradis pie patstāvības, protu
maksimāli organizēt savu laiku. Jūtu lielu piepildījumu. Divi gadi Kanādā lieti
noderēs arī turpmākajā dzīvē.
Vēlreiz
uzsveru, ka treniņos ļoti palīdz spēkos līdzvērtīgu treniņbiedru grupa,
vienatnē trenējoties, gluži nemanot var piezagties slinkums, vēlme svarīgas lietas
atlikt uz rītdienu, parītdienu. Kad pakausī elpo konkurents, tu nevari to atļauties.
Man
ļoti patīk daba. Augustā īsts baudījums bija brauciens ar kalnu divriteņiem no
Kalgari uz Vankūveru. Pa bezceļiem 1000 kilometru braucām deviņas dienas,
redzēju tādus Kanādas nostūrus, kurus neredzēs neviens tūrists. Turklāt tas
krietni palīdzēja uzkrāt fizisko bāzi, kura šorttrekā ir ļoti nepieciešama.
Interesanti,
ka visi esam individuālisti, bet šajā pārbraucienā darbojamies kā vienota
komanda. Tas arī nostiprina raksturu.
– Ko darīsi vasarā?
–
Protams, ka trenēšos. Ledus tā ir viena lieta, bet es šogad daudz braucu ar
kalnu divriteni, kas ir neatsverams šorttrekista treniņrīks. Savulaik daudz
esmu braucis sacensībās, arī uzvarējis. Šogad ceru piedalīties Latvijas kalnu
divriteņu maratonos. Paldies atbalstītājiem no veikala Treks komandas, kura mani nodrošina ar velosipēdiem.
– Neviļus rodas jautājums:
vai atliek laika arī personiskai dzīvei?
–
Precējies neesmu, arī draudzenes nav, kaut gan savulaik man attiecības bijušas.
Sports pašreiz arī ir mana personiskā dzīve. Esmu mācījies novērtēt katru
mirkli, ko sports man dod. Sportošu tik ilgi, kamēr treniņi un sacensības man
dos gandarījumu, bet sieva jau nekur nezudīs.
– Par nākotni – šorttreks vai
klasiskā ātrslidošana?
–
Tas ir jautājums, uz kuru šobrīd nevaru atbildēt. Šorttreks ir mans sporta
veids, kurā no nulles esmu izaudzis līdz čempionam. Tas mani aizrauj, jūtu, ka
neesmu izmantojis ne pusi no savām iespējām. Ātrslidošanā nākotnē, iespējams,
es varētu gūt lielākus panākumus.
Nezinu,
par to es vēl domāšu. Kā mans treneris – tikai lielās kategorijās, jo sīki
rēķināt katru vietu, iespēju nopelnīt kādu medaļu, tas mani neinteresē. Ja viss
būs labi, būs arī medaļa. Cik vairs līdz Sočiem atlicis?…
Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS
Arvien
uz augšu.
Tūlīt pēc Latvijas olimpiādes Haralds Silovs Sofijā sasniedza savus labākos
rezultātus pasaules čempionātos šorttrekā. Vispirms 1500 m distancē viņš
izcīnīja devīto vietu (iepriekš latvieša augstākais sniegums bija 11. vieta
1000 m distancē 2009. gadā), pēc tam 500 m slidojumā pirmo reizi iekļuva
finālā, finišējot sestais, bet sacensības 1000 m beidza desmitais
Haralds Silovs
Šorttrekists un ātrslidotājs
Dzimis: 1986. gada 7. aprīlī Rīgā
Augums, svars: 178 cm, 77 kg
Izglītība: beidzis Rīgas 94.
vidusskolu, mācās Ventspils Augstskolas Ekonomikas fakultātē
Lielākie sasniegumi: Eiropas čempions 2008.
gadā, 3. vieta Pasaules kausu posmā 2007. gadā, olimpiskajās spēlēs Vankūverā
2010. gadā -10. vieta šorttrekā 1500 m, 20. vieta ātrslidošanā 5000 m
Treneri: pirmā trenere Lāsma
Kauniste, pašreiz – Jorens Otters
Dzīvo: Rīgā, Kanādā, Ventspilī
Vaļasprieks: kalnu riteņbraukšana,
snovbords, aktīva atpūta, literatūra
Ģimenes stāvoklis: neprecējies
