Spēks, ātrums, izturība un pilnmēness efekts
Dienās, kad Ventspilī
notika Eiropas meistarsacīkstes šorttrekā, mēness bija apaļāks par apaļu.
Latvijas sportistiem šāds debesu mirdzums gādāja par absolūtu triumfu bobslejā,
šorttrekā un BMX braucējiem Pasaules kausa posmā. Izcilnieku saraksta
priekšgalā tomēr liekams šorttrekists Haralds Silovs, kurš Ventspilī kļuva par
Eiropas absolūto čempionu, pa ceļam uz augstāko titulu iegūstot zelta medaļu
arī 1500 m distancē un sudrabu par varējumu
tūkstotī. Bija arī trešā uzvara – 3000 m superfinālā, par kuru medaļas
nepienācās, toties ietekmēja galīgo vietu sadali absolūtajā ieskaitē.
Sakritība, zvaigžņu stāvoklis vai – vienkārši cūcene.
Vakariņas Rīgā, brokastis Čikāgā
Kad viņsvētdien
Ventspilī viss bija beidzies, Silovu dzimta steidzās uz Rīgu, lai kārtotu
ceļasomas braucienam uz Ameriku, par šādu lēmumu nevienu neinformējot. Tā jau
ir, ko tur daudz bazūnēt par turpmāko. Ja reiz Edvīns Silovs savu ģimeni aicina
uzvaras svētkus atzīmēt Amerikā, tā tam arī jābūt, jo dēls Haralds taču
Latvijas šorttreku pacēlis nebijušos augstumos, paņemot trīs medaļas, no tām
divas – visaugstākās raudzes. Ģimene kopā atpūtīsies, bet mūslaiku Latvijas
šorttreka varonis pēc Bonifācija
brīvdienām sāks gatavoties Pasaules kausa seriāla nākamajiem diviem posmiem, no
kuriem pirmais risināsies Kanādā (1.-3. februāris), otrais nedēļu vēlāk ASV.
Tikai tad būs lielāka pauze, kas tiks aizpildīta Eiropā, gaidot saspringumu
marta vidū, kad Korejā notiks pasaules meistarsacīkstes pieaugušajiem.
Pa augšupejošu līkni
Vaicāts, vai lielā
sportošana bijusi Silovu dzimtas gēnos, Haralds atbild, ka gluži ne tā, jo
vectēvs sportā nekāds izcilnieks neesot bijis, vismaz tādā līmenī, par kādu
dēvē mūsdienu lielo sportu. Toties vecāku ietekmi nevarot
noliegt, tāpat kā sportisko vidi, kāda valdīja Ziepniekkalnā, kur pagājusi abu
brāļu bērnība. Tēva aizrautības ietekmē mājās allaž atradies velosipēds, ar ko
pabraukāt un iztrakoties. Arī mātes lietotās sniegbaltītes, kā kādreiz dēvēja daiļslidotāju slidas, radīja abos
dēlos pastiprinātu interesi. Tāpēc bija pilnīgi skaidrs, ka abi puikas, kā
mēdza teikt, nekritīs tālu no ābeles. Un, kā par laimi, tālu nevajadzēja meklēt
– turpat netālu Rīgas 94. vidusskolas slidotavā, uz kuru pirmais taciņu iemina
vecākais brālis Helmuts Silovs, pēc tam arī pastarītis Haralds, kurš gadus trīs
jaunāks. Brāļi vārds vārdā uzsver, ka skola bijusi ļoti sportiska, daudzpusīga,
piedāvājot visdažādākā nodarbes, futbolu ieskaitot. Tomēr ziemā virsroku ņēma
slidošana. Tā tik ļoti aizrāvusi (tāpat kā futbols vasarā), ka brāļiem Siloviem
pat neesot ienācis prātā vecākiem lūgt nopirkt mopēdu vai mocīti. Galvenais, ka
bija velosipēds un slidas.
Varētu domāt, ka,
puikām augot, augs arī viņu prasības pēc modernāka un efektīvāka pārvietošanās līdzekļa
par velosipēdu, taču Haralds par savu mašīnu vēl neesot domājis, jo tagad
pietiekot ar tēva opeli, lai
izbraukātu Rīgā vajadzīgos maršrutus. Ārzemēs arī neesot lielas vajadzības pēc
autiņa, jo dzīvošanas mītne parasti neesot tālu no trenēšanās vietas. Tā ir ne
tikai trenera Jeruna Otera bāzēšanās vietā Hērenvenā, bet arī viņpus okeānam
vai Āzijas šorttreka valstīs, kurp ik sezonu jādodas..
Visēdājs, bet ne kārumnieks
„Ēdu visu, ko māmiņa
liek galdā,"neslēpj Haralds. „Viņa
gatavo tik garšīgi, ka mēli var norīt. Restorānos piedāvātais nestāv ne tuvu,
ja nu vienīgi Ķīnas virtuves gardumi. Varu arī pats pastāvēt pie plīts, gaļu
uzcept, pagatavot rīsus, makaronus, kartupeļus, kādu mērcīti. Varētu pamatīgi
pieņemties svarā, to visu baudot, taču apzinos, kad drīkstu paēst sātīgāk, kad
jāpiebremzē. Mans svars ir 76 – 77 kilogrami, kas atbilst
sportiskam augumam – 178 centimetri. Neesmu atlētu atlēts, bet kājām jābūt
stiprām, ar labi attīstītu muskulatūru, citādi nespēsi veikt daudzos apļus
īsajā ledus celiņā. Pēc saviem gabarītiem esmu pasaules vidējais aritmētiskais
šorttrekists. Pat salīdzinot ar aziātiem. Ķīnieši ir augumā garāki par mani,
korejieši – mazāki. Garākiem ir vairāk problēmu taktikā, bet mazie var izlīst
konkurentiem zem paduses. Pirmo un vienīgo reizi smēķēju bērnībā, bet apjautu,
cik tas riebīgi. Strīpa pāri. Kādu aliņu gan, bet tā nav norma. Tāpat ar
šampanieti. Pats sevi kontrolēju, zinu, kad var kādu nieku atļauties un – kad
tas var traucēt."
Ārzemēs brīvāks
Ja reiz esi atdevies
profesionālam šorttrekam, tam pakļauti visi dzīves likumi. „Treniņnometnē ārzemēs nekāda slaistīšanās
nenotiek, stundas jāatstrādā uz ledus un svaru zālēs. Kad nodarbības beigušās,
nogurums tomēr nomāc," skaidro Haralds. „Mācību
grāmatu negribas ņemt rokās, gan jau paspēšu mājās. Ventspilī uz augstskolu
neiznāca aiziet ne pirms Eiropas čempionāta, ne pēc tā. Taču pasniedzēji ir
pretimnākoši, saprotoši, jo zina, ka pirmajā pavasara mēnesī, kad sezona būs
beigusies, es atkal sākšu nopietni mācīties un visus parādus nokārtošu. Tā tam
jābūt, un tā es sevi regulēšu. Stājoties augstskolā, nolēmu mācīties par
biznesmeni. Kādā jomā? Pats vēl nezinu. Vajadzētu uzbūvēt māju, tā būtu
Latvijā, bet tālāk no jūras, lai nešalc ausīs. Bet tas viss būs vēlāk. Ir daudz
lietu, par kurām domāju, bet ar risinājumu nesteidzos, jo man ir tikai 21 gads
un visa dzīve vēl priekšā."
Man vienmēr ir drošības sajūta
Haraldam Ventspils
viesnīcā piešķirta istabiņa, kur mitināties koptreniņu laikā un reizēs, kad
augstskolā mācību lietas kārtojamas. Tā tiek diezgan bieži apdzīvota. Rīgā viņš
mīt pie vecākiem Ziepniekkalna daudzdzīvokļu namā, bet mājās bieži neuzturas,
jo viņam ir sirdspuķīte Kristīne, ar kuru draudzējas jau vairākus gadus.
Domubiedre, sportiste. Joprojām nodarbojas ar karatē, Latvijas jaunatnes
izlases sastāvā startējusi pat Eiropas meistarsacīkstēs. Haralds nav nekāds
vārgulis, bet, kā pats puspajokam saka, uz ielas tumšā stundā jūtas droši, jo
Kristīne viņu pratīs aizstāvēt. Haralda un Kristīnes intereses saskan ne tikai
sportošanā, bet arī brīvā laika pavadīšanā. Saskaņa top arvien ciešāka.
Kristīne dažkārt pat piekāpjas Haraldam, kurš joprojām uzskata, ka labākais
sporta veids pasaulē ir šorttreks.
Gatis ĶĪSIS
