LĪDZSVARS VIDĒJA UN VECĀKA GADAGĀJUMA CILVĒKIEM AR STĀJAS TRAUCĒJUMIEM
Mūsdienu ritms ir izmainījis cilvēka kustību darbību, un kā sekas ir parādījušās izmaiņas mugurkaulājā un pasliktinājies balsta – kustību aparāts. Cilvēka monotonais dzīvesveids ir pretrunā viņa ģenētiski ieprogrammētai nepieciešamībai būt kustīgam. Intuitīvi rodas vēlme pēc dabiskām un daudzveidīgām slodzēm, un pēdējos gados ir pieaudzis ne tikai jaunu, bet arī vidēja un vecāka gadagājuma cilvēku skaits, kuriem ir svarīgs veselīgs dzīvesveids. Vēlme pēc aktīvas fiziskās darbības pelna cieņu un uzslavu, taču ne vienmēr tā garantē vēlamā rezultāta sasniegšanu. Gadiem ejot, cilvēkam līdzi nāk arī stājas fizioloģiskās izmaiņas, mainās ķermeņa forma, un tas sāk uztraukt cilvēkus. Stājas un balsta – kustību izmaiņas savukārt izraisa dažādas sāpju sajūtas mugurā un locītavās, tā apgrūtinot kustības.
Dienas garumā cilvēks visbiežāk izpilda vienveidīgas kustības. Šīs kustības ir saistītas ar vienveidīgu sadzīves un profesionālo slodzi. Šo slodžu vai ilgstošu ķermeņa stāvokļu rezultātā rodas muskuļu disbalanss. Tas ir līdzsvara traucējums dažādu muskuļu vai muskuļu grupu saskaņotā darbībā. Visbiežāk novērotās sekas ir muskuļu vājums vai saīsināšanās un nesinhrona muskuļu – saliecēju un muskuļu – atliecēju darbība.
Stāju ietekmē arī sociālpsiholoģiskais diskomforts, veselības pasliktināšanās (redzes, dzirdes pasliktināšanās, slimības) un citi faktori.
Ķermenis un apziņa – vienas sistēmas elementi
Mūsu emocijas pastāvīgi norāda uz svarīgāko, ko cilvēks jūt un kā vērtē tiekšanos uz izvēlēto mērķi. Piemēram, ja cilvēks iet taisni, – tā ir drosmes pazīme; ja neizlēmīgs cilvēks izvairās no tiešas rīcības, – tas atspoguļojas viņa kustībās. Ķermeņa un apziņas psihosomatisko saikni cilvēks parasti neapzinās, taču tā spilgti pamanāma depresijas, hronisku slimību vai nelabvēlīgu apkārtējās vides faktoru gadījumos un izpaužas kā neadekvāti muskuļu sasprindzinājumi, – muskuļi nepakļaujas vēlmei tos atbrīvot un neatslābinās pat miegā.
Pievēršot uzmanību savam ķermenim un cenšoties dzīvot skaistumā un grācijā, mēs mācāmies apzināti pildīt vingrinājumus, meklējam savas personības attīstības iespējas, risinām problēmas, izvērtējam sava ķermeņa prasības un vadām iekšējās psiholoģiskās problēmas.
Ir zināms, ka vingrojums, ko veic ar stingru darbības izpildes iekšējo kontroli, ir rezultatīvāks nekā mehāniski izpildītas kustības. Tieši līdzsvara vingrojumu izpildes laikā ir nepieciešams veltīt uzmanību iekšējām izjūtām un darbību savstarpējai saskaņotībai. Ja zūd uz iekšējām izjūtām balstīta kontrole, līdzsvars kļūst nestabils un vingrojums nav izpildāms pareizi. Liels atkārtojumu skaits vingrinājuma izpildē sekmē automātiskas kustību kontroles izveidi un tāpēc līdzsvara izjūtas sekmēšanai ir nepieciešams mainīt vingrinājumus.
Ieteicamie vingrinājumi
Kādus vingrinājumus un cik daudz vajadzētu izpildīt vidēja (pēc 35 gadiem) un vecāka (46 līdz 60 gadiem) gadagājuma cilvēkiem?
Piedāvājot līdzsvara un kustību koordinācijas vingrojumus un vingrinājumus, nepieciešams katram cilvēkam individuāli izvērtēt stājas traucējumus, novērot un noteikt kustību dinamikas īpatnības un uzzināt iepriekšējo sporta nodarbību raksturu un kopējo slodzi. To izvērtējot, būs vieglāk atrast esošo nepareizo kustību stereotipu un noteikt tā novēršanas iespējas. Īpaša vērība pievēršama cilvēkiem, kuru stājas traucējumi ir izveidojušies dzīves gaitā (traumas vai kādu citu faktoru dēļ) pēc 35 gadu vecuma un kuri, vairākus gadus apmeklējot speciālas nodarbības stājas labošanai, tomēr nav sasnieguši vēlamo rezultātu.
Cilvēki dodas uz dažādiem sporta un rehabilitācijas centriem, neko nezinot par savas fiziskās attīstības līmeni. Taču tieši neatbilstība starp veselības stāvokli, fizisko īpašību attīstību un nodarbībai izvēlēto slodzi noved pie atsevišķu muskuļu pārpūles, nesagatavoto locītavu pārslodzes, nelabvēlīgas fiziskās attīstības. Nepietiekama sagatavotība fiziskām slodzēm, kļūdas, izvēloties treniņu metodiku, un muskuļu pārslodze veido apmēram 50 procentus no visiem muskuļu disbalansa veidošanās iemesliem.
Līdzsvars ir saistīts ar kustību savstarpējo koordināciju, ķermeņa smaguma centra izvietojumu ķermenī, fizisko sagatavotību, kustību plastiskumu. Izvērtējot kustību koordinācijas attīstību, jāsecina, ka ķermeņa pozas uzturēšanas funkcija reflektīvi noris jau augļa embrionālajā stadijā, bet, augot un attīstoties, straujas koordinācijas pilnveidošanās posms noslēdzas 17 līdz 18 gadu vecumā.
Laba koordinācija ļauj pilnīgāk, ātrāk, mērķtiecīgāk, ekonomiskāk un precīzāk realizēt mērķtiecīgas kustību aktivitātes dažādās vides apgrūtinājuma situācijās. Otrs būtisks uzdevums mērķtiecīgās aktivitātēs ir darbības korekcijas nodrošināšana, kas pārsvarā balstās uz redzes kontroles signāliem. No tā var secināt, ka visas dzīves laikā būtu vēlama koordinācijas un līdzsvara izjūtas izvērtēšana un trenēšana.
Līdzsvara izjūtas noteikšanai vēlams zināt ķermeņa kopējo smaguma centru. Kopējais smaguma centrs ir iedomāts punkts, kurā summējas visu cilvēka ķermeņa daļu smagums, un tas izmainās atkarībā no kustīgo ķermeņa daļu stāvokļa. Parasti cilvēka kopējais smaguma centrs atrodas mugurkaula jostas daļas otrā skriemeļa līmenī. Pareiza stāja veicina līdzsvara izjūtu un kustību stabilitāti.
Organisma funkcionēšanā biomehāniskie traucējumi ir neizbēgami. Neatkarīgi no tā, vai ķermeņa izmaiņas traucējumi ir acīmredzami vai nav, tos ir nepieciešams noteikt, jo pat nemanāmas kopējā ķermeņa smaguma centra novirzes nopietni ietekmē muskuļu tonusu. Tas sekmē disbalansa veidošanos, kura ietekmē ikdienas kustību realizēšanā organisms tērē papildu spēku gan ķermeņa horizontālā stāvokļa noturēšanai, gan arī kustību veikšanai. Paaugstināta tonusa ietekmē muskuļi saspiež blakus esošos nervus, un tiek traucēta visa organisma saskaņota un savstarpēji sabalansēta darbība, jo tajā pašā laikā citi muskuļi tiek pārmērīgi atslābināti.
Cilvēkam novecojot, savu ietekmi liek izjust dažādi fizioloģiskās novecošanas mehānismi, taču to ietekmes straujumu var kontrolēt ar mērķtiecīgu speciālu vingrinājumu iedarbību.
Eksistē divi stājas uzturēšanas uzskati:
● Vieni apgalvo, ka vienkāršāk ir kontrolēt sevi, saglabājot vertikālu stāvokli. Tas neprasa papildu spēkus, mazāk nogurdina cilvēku, paaugstina darbaspējas. Pietiek koncentrēties uz pareizu muguras stāvokli ikdienā: piemēram, ja sākumā sēdēt ar vertikālu muguru ir neērti un nogurdinoši, vēlāk pakāpeniski šī diskomforta izjūta izzūd un parādās pareizas pozas noturēšanas ieradums;
● Otri savukārt argumentē, ka ilgstoša pareizas pozas uzturēšana ir nesamērīgi grūta, – pamēģiniet paši vienu – divas stundas nosēdēt taisni, kontrolējot sevi! Netrenētam cilvēkam tas nemaz uzreiz neizdosies.
Abu uzskatu adekvātumu katrs var izvērtēt pats, – cilvēki ir dažādi, un arī stājas disbalansa iemesli ir atšķirīgi.
Izvērtējot dažādu autoru sniegtos ieteikumus, kā vērtīgs vingrojums līdzsvara izjūtas trenēšanai tiek ieteikts Romberga pozas pielietojums. Līdzsvara treniņš, izmantojot Romberga pozu, ir ieteicams dažāda gadagājuma cilvēkiem un to iesaka izpildīt piecas minūtes katru dienu ar katru kāju. Vingrojuma izpilde – plūstoša un lēna. To veicot, tiek trenēts līdzsvars, nostiprinās muskuļi, palielinās locītavu kustīgums un asins cirkulācija organismā. Izpildot Romberga pozu, ir iespējamas improvizācijas, lai dažādotu un apgrūtinātu treniņa procesu. Pozas izpildes laikā elpošana kļūst vienmērīga, precizējas to iekšējo sajūtu signāli, kuri koordinē muskuļu, locītavu un vestibulārā aparāta darbību, kas kopumā sekmē darbspēju paaugstināšanos. Arī neiropatologi nervu sistēmas traucējumu pakāpes izvērtēšanai pielieto Romberga pozu un šo kontrolvingrojumu var izpildīt pašpārbaudes nolūkos.
Romberga poza:
Lai to veiktu, ir jāsaliek kājas kopā, pirkstgali un papēži – cieši sakļauti, ceļi saskaras kopā, ķermeņa svars – vienmērīgi sadalīts uz abām kājām. Tad jānostājas pareizā stājā: pleci – nedaudz atvirzīti atpakaļ, lāpstiņas – nedaudz satuvinātas, mugurkauls pastiepts uz augšu, galva – ar taisnu skatienu uz priekšu. Kājas pārmaiņus saliekt balstā ar pēdu pret otras kājas augšstilbu.
Vēl viens daudzu autoru ieteikts vingrinājums ir soļošana krustsolī, kas sekmē ķermeņa darbību savstarpēju saskaņošanu un trenē daudzas muskuļu grupas. Šo vingrinājumu izmanto, lai pilnveidotu gaitu, kā arī, lai nostiprinātu vēdera un iegurņa muskulatūru.
Laba stāja nav tikai greznība, bet arī rūpīga darba rezultāts. Vēlam veiksmi!
Informācijas avoti
1. Kempf H.D. Die Ruckenschule. Hamburg, 2004.
2. Брэгг П.Позвоночник – ключ к здоровью. С-Пб.: Невский проспект, 2005.
3. Васильева Л. Визуальная диагностика нарушений статики и динамики опорно-двигательного аппарата человека. Новокузнецк: институт усовершенствования врачей кафедры традиционной медицины, 1999.
4. Котешева И. Нарушения осанки. С-Пб.:Невский проспект, 2004.
5. Лечебная гимнастика при нарушениях осанки. – Москва, 2005.
