Nevainojiet dzelzceļu!
Viņš nav viena punkta cilvēks. Finišs viņam parasti ir arī starts un viens pieveikts posms — ceļš uz nākamo. Plaši pazīstams Artis Rasmanis kļuva, kopā ar Kristeru Serģi izcīnot piecus pasaules čempiona titulus blakusvāģu motokrosā. Bet tas nav viss, ko viņš sasniedzis.
“Mēs uzvarējām divdesmit no 24 pasaules čempionāta braucieniem. Tā bija izcila sezona. Manuprāt, neviena cita ekipāža tādu rezultātu nekad nav sasniegusi. Tad arī vienojāmies, ka beidzam braukt kopā,” Artis Rasmanis saka par pēdējo — 2002. gada — sezonu kopā ar Kristeru Serģi. Tūlīt arī viņa interešu ezerā iemests skijoringa āķis. Zinot, ka Rasmanis ir ļoti labā fiziskā kondīcijā, motoklubs Elkšņi viņu uzaicinājis pamēģināt šo sporta veidu… slēpotāja statusā. Pamēģinājis arī, bet tūlīt sapratis, ka tas ir apmēram tas pats, kas braukt par kantētāju blakusvāģī, un pateicis: “Paldies, vīri, bet šito es vairāk negribu!” Vilkšanas motosports gan pieckārtējo pasaules čempionu ieinteresējis pietiekami, lai viņš no garāžas stumtu ārā savu mazo 125 kubikcentimetru Yamaha solo mocīti, pierunātu kādu slēpotāju un tiem pašiem Elkšņu večiem liktu rūkt bārdās: “Eu, priekš kantētāja viņš brauc baigi labi!”
Tā nu trūcīgajām ziemām hobijs bija atrasts, bet par Rasmaņa galveno aizraušanos mazliet vēlāk kļuva kvadracikli. Šajā motosporta disciplīnā desmitgades otrajā pusē Artis kļuva gan par Latvijas, gan par Baltijas čempionu un piedalījās arī Eiropas čempionātos, pāris posmos Open klasē iebraucot pat labāko piecniekā. “Radās jaunas ambīcijas,” atceras Rasmanis. “Bija cerības, ka Eiropas čempionāts pāraugs pasaules čempionātā, bet augšupeja noplaka. KTM un vēl daži lielie ražotāji, kas iepriekš centās radīt arvien labākus sacīkšu kvadraciklus, no šī tirgus novērsās. Tā man palika tikai skijorings.”
Tūlīt pēc lielā blakusvāģu sporta Rasmanis pievērsās arī uzņēmējdarbībai, dibinot Rasmanis & Dankers, kas nodarbojās ar celtniecības un zemes ceļu būvniecības tehnikas nomu. Divarpus sasaukumus viņš bija Cēsu novada domes deputāts, tad, pārstāvot Zaļo partiju, tika ievēlēts 12. Saeimā. Tagad Artim Rasmanim atkal ir laiks braukt pilnu skijoringa sezonu.
“Skijoringā jāķer mirklis,” smaida Rasmanis, kurš jau sešus gadus vada Motosporta federācijas Skijoringa komisiju. “Ir sniegs, jāpaspēj noorganizēt sacensības un jābrauc! Šogad ziema ir izcila, bet ir bijušas sezonas, kurās nav bijis iespējams sarīkot nevienu Latvijas čempionāta posmu. Šoziem paredzēti astoņi posmi, gatavojamies sarīkot desmit.”
Artis RASMANIS
Dzimis 1971. gada 28. jūlijā Cēsīs.
STATUSS
Toreiz: Profesionāls motobraucējs (Nelss), kantētājs blakusvāģu klasē, pieckārtējs pasaules čempions kopā ar Kristeru Serģi.
Tagad: Motosportists amatieris (Elkšņi), Latvijas Motosporta federācijas Skijoringa komisijas vadītājs.
AUGUMS, SVARS
Toreiz; 176 cm, 74 kg.
Tagad: 175 cm, 84 kg.
SPORTA VEIDS
Toreiz: “Tas bija pilnībā profesionāls sports, pilna laika darbs vienpadsmit mēnešus gadā,” savas gaitas ekipāžu motosportā raksturo Artis Rasmanis. “Ar milzīgu gatavošanos. Tas attiecas gan uz tehniku, gan uz manām fiziskajām spējām. Kā minimums pieci treniņi nedēļā — skriešana, slēpošana, peldēšana, svaru zāle, braukšana ar motociklu. Paralēli kopā ar mehāniķiem darbs pie motocikla. Gan sacensībās, gan treniņos nemitīgi dialogi, kādas riepas izvēlēties, kādus zobrata pārnesumus, amortizācijas regulējumu — kur sit cauri, kur par cietu, kur par mīkstu, blaķene, mocis, priekša… izpūtēju tādu, klusinātāju šitādu, šis motors šajā trasē neiet, jāliek cits. Daudz zobratu, lērums rezerves daļu, nemitīga dažādu algoritmu risināšana un darbs. Cābela motors bija lielāks — līdz 720 kubikcentimetriem, lai gan vairāk braucām ar Hatingeru, kam kubatūra bija mazāka, bet efektivitāte lielāka. Iespējams, tieši tāpēc, ka pratām labāk saregulēt motociklu, spējām vinnēt pārējos. Tagad savos 48 gados skijoringā uzkāpt uz pjedestāla es spēju ne jau ar spēku, bet tikai ar prātu. Tieši gatavošanās sacensībām, braukšanas plāna izstrāde man arī dod vislielāko gandarījumu. Ja vēl izdodas vietu uz pjedestāla izcīnīt — super!”
Motokrosā brauc 30 minūtes plus divus apļus. “Man kā kantētājam tas nozīmēja 35—37 minūtes izturēt slodzi ar vidējo pulsu 182 sitieni minūtē,” Rasmanis paskaidro, kāpēc viņiem tik nozīmīgi bija izturības treniņi, kuros distanču slēpošanā smagajās Priekuļu olimpiskā centra trasēs abi ar Kristeru spēja turēt līdzi šī pamatsporta pārstāvjiem, pieveicot 20 kilometrus kā nieku. “Motocikls sver aptuveni 220 kilogramu, tas nozīmē, ka katram savi 110 kg pāri bedrēm jāizcilā, ja priekša sāk krist iekšā, tad viss beidzas,” turpina Artis. “Man pa savu platformu jāpārvietojas uz pirkstgaliem kā baletdejotājam, tiklīdz lieka kustība pa labi vai pa kreisi, tā mocis tūlīt tiek vilkts sāņus. Blakusvāģu sportā ārkārtīgi būtiska ir savstarpējā sadarbība un izpratne, kā mēs iebrauksim līkumā un pa kuru špūri uzlēksim tramplīnā. Ar Kristeru kopā nobraucām gandrīz trīspadsmit gadus un, izejot no līkuma, es skaidri zināju, tieši kuru no piecām sešām špūrēm viņš izvēlēsies. 37 minūtes starp mums nenotiek nekāda komunikācija. Ir absolūts klusums, tikai motors rēc, bet es zinu, kā viņš iebrauks līkumā, un viņš zina, kā es kantēšu. Skijoringā vajadzīga līdzīga sapratne. Tikai fiziski tas nav tik smags sporta veids, galu galā es savos nepilnos 48 gados spēju nobraukt sešus braucienus pēc kārtas.”
Blakusvāģu motokrosā vidējais ātrums nav liels — ne vairāk par 55 km/h, bet ir milzīgi paātrinājumi, izejot no līkumiem, un arī lidojumi iespaidīgi — līdz pat metriem četrdesmit. Skijoringā nav tādu rišu un bedru taisnajos posmos un tādējādi arī vidēji ātrums lielāks.
Tagad: Latvijas čempionāta posmos skijoringā piedalās līdz 50 ekipāžām. Lielākā daļa startē vairākās klasēs. To iedalījums ir šāds: Jauniešu, Mazā tautas klase (MTK), Lielā tautas klase (LTK), Mazā meistaru (MMK), Lielā meistaru (LMK), Vecmeistaru un Retro.
Tautas klasēs brauc ar ielas riepām, kas nedrīkst būt modificētas, mazajā — ar ielas motocikliem, lielajā — ar sporta motocikliem. Kubatūra brīva, parasti no 200 līdz 400. “Jāņem vērā, ka lielākas kubatūras mocis ir arī smagāks, tā jauda ritenim liek vairāk buksēt. Skijoringā vairāk brauc ar izjūtām. Es pērn Mazajā tautas klasē braucu ar 250 kubikcentimetru četrtaktu ielas hondiņu un neko lielāku man nevajadzēja,” skaidro Rasmanis.
Sporta klasēs startē ar sporta motocikliem, mazajā to motoru kubatūra nedrīkst pārsniegt 250, izmantojot sporta riepas bez radzēm, kādas skijoringam ražo tikai viena firma — Petroshina Krievijā.
Braucēji uz iedarbinātiem močiem sēž pirmajā rindā, aiz viņiem izklātas 4—6 metrus garās vilcējvirves, 20—25 metrus tālāk novilkta līnija, aiz kuras sarindoti slēpotāji. Tiesnesis novicina starta karogu, un slēpotāji sprinto līdz sava striķa galam. Kad tas saķerts, braucējs laiž vaļā sajūgu, un kauja sākas. Ja starta laukums nav pietiekami liels, iespējama arī situācija, kurā slēpotāji tur močus, un braucēji no 20—25 metru attāluma jož pie tiem.
Viena brauciena formāts ir — 15 minūtes plus viens aplis, kura garums parasti ir no pusotra līdz diviem kilometriem. Katrā klasē notiek divi braucieni, uzvar tas, kam lielāka punktu summa par abos izcīnītajām vietām. “Slēpotāji skijoringā tāpat kā kantētāji blakusvāģu motosportā ir absolūts deficīts,” uzsver Rasmanis. “Vai pirms katrām sacensībām kāds izmisis motobraucējs feisbukā meklē slēpotāju, kam viegla dzīve skijoringā nav. Ja tandēms pajūk, ar moci nedrīkst braukt ne centimetru atpakaļ, slēpotājam pa nosprausto distanci jājož līdz striķa galam. Ja braucējs pazaudēto slēpotāju pamana pārāk vēlu, viņam nereti izdevīgāk vienatnē braukt lieku apli, kas, protams, netiek ieskaitīts, un tādējādi pievest slēpotājam striķi.”
Kalnu slēpošanas klasiskajā nobraucienā sportists ar trasi cīnās ne ilgāk par trim minūtēm, bet, lai mainīgajā reljefā un milzīgajā ātrumā slēpes spētu noturēt vēlamajās trajektorijās, savu muskulatūru trenē gadiem ilgi un regulāri. Skijoringā, kas arī risinās reljefā iekārtotā, turklāt nebūt ne gludā trasē, uz slēpēm jānoturas ilgāk par piecpadsmit minūtēm un taisnēs ātrums reizēm sasniedz 100 kilometrus stundā, savukārt pagriezienos slēpotājam jāspēj strauji bremzēt un pēc tam prasmīgi pieturēt motociklu, lai tas neizslīd. “Es trasi kopā ar slēpotāju varu veikt ātrāk nekā vienatnē,” paskaidro Artis. Turklāt katrā klasē jāveic divi šādi braucieni, un krietna daļa slēpotāju startē vismaz divās klasēs.
Slēpotāji izmanto klasiskās karvinga slaloma slēpes, kurām pirms mačiem tāpat kā kalnu slēpošanā cītīgi asina kantes un uz slīdvirsmas kausē laikapstākļiem piemērotākos parafīnus. Rasmanis sadarbojas ar diviem slēpotājiem, jo startē trijās klasēs, faktiski visos braucienos pēc kārtas, kas vienam slēpotājam būtu pārmērīga fiziska slodze. Lielajā meistaru klasē (LMK) Artis cīnās kopā ar cēsnieku Valtu Valaini, Lielajā tautas klasē (LTK) un Mazajā meistaru klasē (MMK) — ar Klāvu Miķelsonu no Vecpiebalgas. “Skijoringa slēpotāji pašam jāizaudzina,” piebilst Rasmanis.
Pirmais Rasmaņa partneris skijoringā bija Āris Freijs, ar kuru kopā gūti iespaidīgākie panākumi — Latvijas čempiona tituli trijās klasēs, bet, kad pēc 12. Saeimas pilnvaru beigām Artis ar pilnu krūti atkal metās skijoringā, Āris jau startēja duetā ar citu motobraucēju. Artim nekas cits neatlika, kā pērnruden zvanīt dažiem jaunekļiem un vaicāt: “Vai gribi kļūt par čempionu?” Valts un Klāvs atbildējuši gluži vai vienā balsī: “Jā, gribam!” Patlaban visās trijās klasēs Rasmaņa ekipāžas sīvi cīnās par vietām uz pjedestāla, divās (LTK un MMK) — pavisam reāli par augstāko titulu.
FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI
Toreiz: Spēju ar sprintera pulsu 37 minūtes cilāt 110 kilogramus un pārvietoties ar baletdejotāja vieglumu. Tāda slodze bija jāiztur vienā sacīkšu braucienā.
Tagad: Esmu viens no retajiem, kas Latvijā startē trijās skijoringa klasēs un vienā sacensību dienā — sešos braucienos.
ĢIMENES STĀVOKLIS
Toreiz un tagad: Nemainīgas partnerattiecības ar Evitu Simsoni, kas mani izturējusi jau 26 gadus. Mums ir četri bērni — Dārta Luize, Marija Elizabete, Francis Frederiks un Karla Lizete. Katram pa diviem vārdiem, vienu liek mamma, otru — tētis.
INVENTĀRS
Toreiz: Blakusvāģu motokross ir īpatnējs. Solo motociklu var nopirkt gatavu un pēc tam pilnveidot. Mēs savējos liekam kopā no dažādu ražotāju detaļām. Zināmi kādi trīs labi rāmju piegādātāji, izvēlamies sev piemērotāko un tad liekam to pilnu — ar Cābela 720 vai Hatingera 650 kubikcentimetru motoru, tāpat meklējam riteņus, riepas, amortizatorus, plastmasas… Uz sacensībām mēs braucām lielizmēra autobusā, kurā paši arī dzīvojām un kurā bija divi pilnībā nokomplektēti motocikli un vēl viens vai divi rezerves motori. Starp citu, motoru mehāniķi spēja nomainīt pusstundas laikā. Riepu bija tik daudz, ka tās nācās vest pat kastēs uz jumta. Lai gan visas trases bija daudzmaz zināmas, to segumu varēja būtiski ietekmēt laikapstākļi un kādas 30 riepas mums bija līdzi vienmēr. Tad vēl lērums amortizatoru un citu rezerves daļu.
Tagad: Uz sacensībām braucu ar kemperi, kurā ieiet divi moči, vēl divus vedu piekabē. Šoziem skijoringā pirmo sezonu brauc arī dēls Francis Frederiks Rasmanis. Man ir divi 250 cm3 KTM, puikam viens 85 cm3, Lielajā meistaru klasē pilotēju sava slēpotāja Valta Valaiņa Husqvarna (350 cm3), kas ir ļoti līdzīgs KTM.
Esmu viens no retajiem, kas ved līdzi trīs četrus rezerves riteņus ar uzmontētām dažādām riepām. Pašas riepas mainīt skijoringā nav laika, diena par īsu. Knapi malā, nomaini brilles, cimdus un lec citam mocim virsū.
MĒRĶI
Toreiz: Pēc sezonas vienu mēnesi atpūšamies, novembra beigās sanākam kopā, apsēžamies un vienojamies par mērķiem. Pēdējos gados mērķis bija viens — kārtējo reizi kļūt par pasaules čempioniem. Pēc tam ejam un vienpadsmit mēnešus strādājam, lai to izdarītu. Starp mums abiem bija pat tāds mazs mikromačs, kurš fiziski labāk sagatavosies sezonai. Kad tiekam uz moča, Kristers dod gāzi, es turos, un maucam, gaidot, kurš pirmais lūzīs? Lai arī fiziskās sagatavotības treniņu programmas mums abiem rakstīja Ivars Čākurs, katrs ar tām strādājām atsevišķi, cenšoties šo to vēl pielikt klāt. Varbūt arī tā bija mūsu panākumu atslēga.
Tagad: Skijoringā augstākie — Latvijas čempiona — tituli. Pēc aiziešanas no lielās politikas pārvērtēju vērtības un saprotu, ka jādara tas, kas patīk un padodas. Noteikti atgriezīšos uzņēmējdarbībā, idejas ir. Tā būs joma, kurā nav nepieciešami lieli deficītie cilvēkresursi, bet kurā nedaudzi augstas klases profesionāļi spēj radīt lielu pievienoto vērtību.
VĒRTĪBAS
Toreiz: Dzīvoju slavas apmāts. Likās, ka motosports ir viss, kas dzīvē notiek, un katra diena tika veltīta tikai rezultāta sasniegšanai. Pamatā bija sportiskais princips — godīga cīņa. Pierādīt, ka esi labākais tikai ar savu darbu, tikai atļauto noteikumu ietvaros. Šāda ētiskuma ļoti trūkst mūsu sabiedrībā.
Čempiona laikos brīžiem jutos, kā vilciena pirmajā vagonā, kuram katrā stacijā pretim traucas sagaidītāju pūļi, kas tevi sveic, aplaudē, māj, sit uz pleca, un tu tikai brauc no stacijas uz staciju. Bet vienā dienā tu izkāp ārā, vilciens aizbrauc, cilvēki uz perona izklīst un izrādās, ka pasaule ir liela un iespēju ir daudz. Mēs baidāmies no pārmaiņām, no tā, ko tās nesīs. Bet tieši to dēļ dzīve ir interesanta.
Tagad: Skijoringā gadās, redzu — nāk līkumā virsū par katru cenu! Es mierīgi atlaižu gāzi, lai brauc. Man medaļa jau ir mājās. Es negribu tagad vēl salauzt kāju. Jādzīvo vieglāk, vairāk jāskatās uz kopumu, tad arī sabiedrība nebūs tik nomākta. Lietas ir vienkāršākas. Mēs pārāk intrigojam, neticam, noniecinām savu valsti. Galvenokārt salīdzinām šodienu ar vakardienu, un tad liekas, ka nekas nenotiek, bet vajag paskatīties, kā bija pirms trim, pieciem, desmit gadiem, un izaugsme būs acīmredzama.
PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES
Toreiz un tagad: Pirmām kārtām nekrist panikā. Visas problēmas ir risināmas. Ja tās ir problēmas starp cilvēkiem, tad pirmais noteikums — sākt runāt, meklēt dialoga iespējas.
LIELĀKĀ NEVEIKSME
Toreiz: Traumas. 2000. gadā treniņā Ādažos iestrēgām pagriezienā, blaķeni sāka celt augšup, es ieāķējies spiedu atpakaļ un pats ar saviem muskuļiem nolauzu kājas apakšstilba kaulam galu. Mocis pat neapgāzās, es neizlidoju no blaķenes, bet kājai viss nošļuka lejā. Dakteris Valdis Andersons (milzīgs paldies viņam!) sacēla visu atpakaļ, ar divām skrūvēm kaulam galviņu piefiksēja, astoņas nedēļas nedrīkstēju kāju pie zemes likt, bet tūlīt pēc tam, mēs ar Kristeru jau stāvējām uz Francijas Grand Prix pjedestāla augstākā pakāpiena.
Nākamajā gadā Gaujas kausa izcīņā, dzenoties pakaļ Rupeikam, apgāzāmies un salauzu mugurkaulu. Tā arī bija nepatīkama situācija. Bet vēl jāpadomā, pirms tās nosaukt par baigām neveiksmēm. Neviens ar varu kāpt iekšā blakusvāģī nelika, to darot, man jārēķinās, ar ko tas var beigties.
Šīs divas traumas man lika pārdomāt dzīvi un saprast, ka sports ir terminēts pasākums un ka laikus jādomā, ko darīt pēc tam. Bija mērķis iegūt piekto pasaules čempiona titulu un teikt paldies lielajam sportam.
Tagad: Es tās neuzskatu par neveiksmēm. Tās ir dzīves situācijas, kuras visas ir risināmas. Atkal tu stāvi uz perona, ir citas sliedes un citas iespējas.
LIELĀKĀ VEIKSME
Toreiz; Esmu Cūkas gadā dzimis, šis ir mans gads, un smejos, ka cūkas laime man visu laiku līdzi staigājusi. Piemēram, 1997. gadā, pašu pirmo pasaules čempiona titulu izcīnot, Holandē pēdējā posma otrajā braucienā nojuka motors. To montējot, nebija precīzi uzlikta blīve un no ātrumkārbas kartera tika izmesta ārā visa eļļa, vienkārši uzcepās sajūgs un nodega ātrumkārba. Bet mēs bijām kļuvuši par pasaules čempioniem jau pēc pirmā brauciena! Otrais vairs nebija svarīgs.
1999. gadā mums bija izcila sacīkste Grieķijā netālu no Olimpa kalna. Startā iestrēgām un aizbraucām priekšpēdējie, bet apdzinām visus un no Vilemsena vēl sekundes piecas septiņas aizmukām. Lai to izdarītu, zināma veiksme bija vajadzīga. Mums komandā bija populārs teiciens — veiksme ir kopā ar stiprajiem!
Tagad: Tagad varbūt veiksmi tik daudz nemaz nevajag, bet pavisam bez tās arī nevar iztikt — ne uzņēmējdarbībā, ne dzīvē. Janvārī braucām uz Latvijas čempionāta posmu Neretā, un 30 kilometrus pirms galamērķa no meža uz ceļa izlēca trīs brieži. Paspēju nobremzēt, arī zināma veiksme…
DIENAS REŽĪMS
Toreiz: Rīta kafija, brokastis un… pēc programmas — pirmais treniņš, pēc tam otrais vai darbs pie motocikla.
Tagad: Trenējos gandrīz vai tikai sacensībās. Pārējā laikā apdomāju nākotnes plānus un kā Skijoringa komisijas vadītājs palīdzu čempionāta posmu organizētājiem gan trases iekārtot, gan dokumentāciju sakārtot. Diena beidzas itin ātri, un atkal nav bijis laika aiziet paslēpot. Tagad esmu par slinku, lai piespiestu sevi to darīt naktī.
HOBIJI
Toreiz: Patika distanču slēpošana, riteņbraukšana, kas faktiski bija integrēta treniņu procesā. Tādam īstam hobijam pietrūka laika.
Tagad: Pēdējā blakusvāģu sezonā mūsu mehāniķis Andris Bogdanovs man ielika lūpā makšķerēšanas āķi. Runa, protams, ir par spiningošanu, jo uz vietas nosēdēt man grūti. Sākās ar līdakām, kurām sekoja foreles. Pēdējos gados ap Jāņiem visa ģimene ar kemperi braucam kādus 600 kilometrus uz ziemeļiem no Stokholmas — uz slēpotājiem zināmo Vemdālenes apkaimi. Dzīvojam ezera krastā kilometrus piecpadsmit no tuvākas apdzīvotās vietas. Neaptverams miers, skaistums un brangas zivis.
