Vēlais bērns

Runājot par mūsu basketbolu,
maz ir to, kuri neteiktu neko. Lai nu kā, bet groza bumba ir viena no latviešu
pamatspēlēm. Šobrīd basketbolu vairāk zākā, nekā slavē.

Tas attiecas arī uz VEF
basketbola komandu un tās melni balto TV klipu.Vefieši šosezon spēlē uzreiz
četros turnīros. Reizēm uzvar, bet spēlēs ar Eiropas basketbola grandiem zaudē.
Pagaidām ar lielu punktu starpību. Viens no komandas līderiem ir Ingus
Bankevics, kura ceļš basketbolā nepavisam nav tipisks.

Ingus
labprāt piekrīt tikties pirms rīta treniņa (tas nozīmē celties stundu agrāk),
sarunā ir atklāts un nevairās no atbildēm.

– Kā no mazas Zemgales
pilsētiņas Auces var nokļūt līdz meistaru komandai?

–
Nezinu, vai liela nozīme ir tam, no kurienes esi nācis. Galvenais ir gribēt, pēc
tam jau ceļš atradīsies. Esmu dzimis sportiskā ģimenē. Arī tagad mani divus
gadus jaunākie brāļi, dvīņi Miks un Toms, nodarbojas ar sportu, par to
interesējas vecāki.

Sāku
mācīties Auces pamatskolā un piedalījos visos sporta veidos, īpaši nešķirojot,
vai tas ir volejbols, futbols, handbols vai basketbols. Tāpat sportoju arī
Auces vidusskolā, kur sāku mācīties kopš piektās klases. Tur vairāk pievērsos
vieglatlētikai – skrēju lēcu, metu, grūdu. Mans klasesbiedrs bija Kārlis
Alainis, kurš tagad ir augstas klases šķēpmetējs. Sacentāmies visās disciplīnās
– es vairāk vinnēju lēkšanās (biju par galvas tiesu garāks nekā Kārlis), bet
viņš bija daudz spēcīgāks un pieveica mani mešanās. Cik atlika laika, tik
trenējos arī basketbolā, bet bez īpašas domas par kaut kādu karjeru. Dobeles
rajons Latvijā vairāk slavens ar handbolu, tāpēc nebija brīnums, ka mūs
nosūtīja uz rajona sacensībām bez jebkādas tehniskas sagatavotības. Bijām
pietiekami fiziski spēcīgi un nostartējām labi. Dobelnieku treneri mūs
novērtēja atzinīgi un ieteica nopietnāk nodarboties ar šo sporta veidu.

Atbraukuši
mājās sākām trenēties – driblēt, kā rokasbumbā nākas, mest, pareizi krist. Drīz
dobelnieki mani uzaicināja savā komandā – iznāca tā, ka trenējamies Aucē, bet
atbraucām tikai uz mačiem.

– Handbolista karjera
nevilināja – Dobelē taču ir Tenax
komanda, kas ir viena no līderēm Latvijā?

–
Man bija izvēle, jo kopš 9. klases sāku nopietnāk spēlēt arī basketbolu,
turklāt augumā biju padevies samērā garš.

Sapratu,
ja gribu sportā kaut ko sasniegt, jāmeklē iespējas citur, jo Aucē tas
neizdosies. Pirms devītās klases nekur doties nevarēju, jo goda lieta bija
pabeigt mūzikas skolu – klavieru un mežraga klasi. Aucē ir slavens pūtēju
orķestris, kas braukāja arī pa ārzemēm, tāpēc pūtēji bija ļoti pieprasīti un
mūzikas skolā negāja tikai tie, kuriem vismaz zilonis bija uzkāpis uz ausīm.
Divreiz biju Vācijā, piedalījos visādos koncertos.

Kad sāku
dzīvo Jelgavā pie tantes (vecāki paši to ierosināja), aizbraucu uz Rīgu pie
basketbola trenera Raivja Otersona, kā saka – atrādīties. Lielas cerības
neloloju, jo daudzmaz zināju tikai basketbola pamatfunkcijas. Kad redzēju,
kādus dribla un metienu stiķus rādīja rīdzinieki, tad trenera vārdi – tu varētu
mums palīdzēt, trenējies, bija visai liels pārsteigums.

Tā
tikai 11. klasē sāku trenēties basketbolā. Brīnos, bet mani pat iekļāva
Latvijas U-16 izlases kandidātos, tā bija papildu motivācija. Tiesa, vēl
spēlēju arī handbolu un, tikai vidusskolu beidzot, par labu basketbolam
izšķīros.

– Vai nebija grūti
pārslēgties no viena sporta veida uz otru?

–
Gadījās jau visādi – handbolā var spert trīs soļus, tad driblēt un atkal spert
soļus, basketbolā jādriblē uzreiz. Abu sporta veidu treneri ik pa brīdim
pārmeta, ka neizmantoju visu atļauto, basketbola tiesneši bieži vien svilpa,
kad nostaigāju. Nolēmu palikt pie
basketbola, jo handbolā tomēr spēle ir daudz fiziskāka, un man īsti negribējās
tā samērā rupji spēlēt.

Nenožēloju.

– Vai nebija par vēlu sākt
nopietnu basketbolista karjeru?

–
Grūti pateikt, man bija laba fiziskā bāze. Iespējams, kaut kādas ābeces
gudrības esmu palaidis garām, tagad cenšos atgūt. No otras puses skatoties, man
basketbols nav apnicis, varbūt kādam, kurš kopš sešu gadu vecuma spēlē tikai
basketbolu, ir. Vairāk strādāju pie dribla un metiena,dažu labu savu vienaudzi
esmu ne tikai panācis, bet jau apsteidzis.

Man
paveicās, kad mani uzaicināja uz basketbola klubu Skonto, kur spēlēja arī Andris Biedriņš(viņš gan ir gadu jaunāks).
Kad komanda pajuka, pārcēlos uz Gulbenes Bukiem.
Spēlēju pie trenera Agra Galvanovska, kur iemācījos īstās basketbola gudrības,
kuras uzskatu par pirmajiem īstajiem soļiem profesionālajā sportā, jo beidzot
pietiekami ilgu laiku tiku laukumā.

Pusgadu
nospēlēju, tad ieradās Valmieras komandas treneris Ainārs Bagatskis un
uzaicināja uz savu komandu. Viņi bija ar mieru mani izpirkt (vēl darbojās
līgums ar Gulbeni), jo saskatīja, ka es Valmierai varētu palīdzēt. Pēc dienas
jau spēlēju Valmierā. Bagijs man palīdzēja noslīpēt spēli uzbrukumā, jo pats
bija labs snaiperis. Atceros, ka viņš mani iedrošināja, kad dažkārt aizmetu
garām – ja esi brīvs, tev jāmet. Paveiksies nākamreiz, jo sev un savam metienam
ir jātic!

Esmu
pateicīgs katram trenerim, jo visi viņi man ir kaut ko devuši.

– Ko tev devis Valdis
Valters?

– Vefā esmu tikai divus mēnešus, bet
Valdis jau atklājis daudzas nianses aizsardzībā, kas laikam ir mana vājākā
vieta. Nemaz nezināju, cik svarīga ir pareiza pēdu darbība. Trenerim ļoti ticu,
kaut gan īsti nezinu, kā viņš pats spēlēja. Esmu redzējis dažus videoklipiņus no
viņa spēlēm. Protams, tas bija cits basketbols, ne tik agresīvs un dinamisks, bet,
ja viņš bija viens no labākajiem – vismaz Eiropā -, tad tas kaut ko nozīmē.
Valdis sola, ka sarakstīs visus savus pieejamos ierakstus vienā diskā, tad
varēsim apskatīties. Tagad viņš dažkārt teic, ka vissvarīgāk ir tikt pie brīva
metiena un viņš man būtu iedevis desmit piespēles pēc kārtas. Ticu.

Patlaban
daudz strādāju pie fiziskās sagatavotības, kāju darbības, jo tieši ar metienu
viss daudzmaz kārtībā.

– Kā jūs savā lokā uztvērāt
visai bargos basketbola vadības soļus, diskvalificējot vairākus vadošos
basketbolistus?

– Ko
es daudz zinu, vairāk jau nostāstus. Ja tā ir bijis, kā presē raksta, tad kaut
kas ir jāmaina. Mani tas īsti neietekmē, jo tādas izdarības mani nesaista. Es
atpūšos ar ģimeni, ar savu trīs gadus veco dēlu Gustavu. Turklāt brīvā laika ir
ļoti maz, jo spēlēt četros turnīros nav joks. Es pat īsti nezinu, kur atrodas
tik daudz pieminētie klubi. Ja es par šiem gadījumiem domāju, tad šķiet, ka tagad
man paveras lielākas iespējas spēlēt Latvijas izlasē, kas ir mans sapnis.

Vēl
es domāju, ka mēs visi tomēr esam profesionāļi, katrs savu brīvo laiku var
pavadīt citādi. Galvenais, tas nedrīkst traucēt pamatnodarbei – basketbolam.
Iespējams, dažs labs to neievēroja. Viņus es nesaprotu, bet ne man to vērtēt.

– Ja runājam par
profesionālismu, vai mūsdienu basketbolā ir tāds jēdziens kā patriotisms?

–
Kad spēlē Latvijas izlasē, tad tam jādarbojas vistiešākajā nozīmē, jo mēs taču
aizstāvam savas valsts godu. Ja runājam par klubu, tad vairāk darbojas
profesionālisms. Ja kāda komanda tevi ir iegādājusies, tad tai jāatdod visi
spēki. Tā es spēlēju Gulbenē, tad Valmierā, tagad vefiņa labā es darīšu visu, kas ir manos spēkos. Skatītāji to var
uzskatīt par patriotismu, bet es to tā nekvalificētu. Kāds patriotisms nēģeru
puikam spēlēt kaut vai Valmierā?… Tā ir tikai iespēja apliecināt savu
meistarību.

– Vai, tavuprāt, attaisnojas tik
daudzu viesspēlētāju uzaicināšana?

– Uz
to var skatīties dažādi. Ja mēs runājam tikai par Latvijas līmeni, tad diez
vai, bet mūsu komandām ir daudz augstāki mērķi, tur mūsu spēku ir par maz. Latviešiem
nav tik daudz augstas klases spēlētāju. Nav noslēpums, ka mūsu labākie arī maksā
daudz dārgāk nekā apmēram līdzīgi viesspēlētāji. Komandām sevišķi izdevīgi ir
iegādāties tos aizokeāna spēlētājus, kas pirmo gadu spēlē Eiropā. Viņiem
pirmajā gadā ir svarīgi iegūt labu spēles statistiku, lai pēc tam tēmētu uz
daudz augstākas klases klubiem, un naudai sākumā nav izšķiroša nozīme. Cita
lieta ir tā, ka melna ādas krāsa vēl negarantē labu basketbolu, tāpēc arī
daudzus pēc pārbaudes laika atskaita.

Pie
mums gandrīz visās komandās spēlē daudz lietuviešu, jo viņiem ir ļoti laba
basketbola skola un pašu komandās pietrūkst vietas. Skaidrs, ka mums trūkst
labu gara auguma basketbolistu, tie tad arī jāvāc.

– Vai attaisnojas tā saukto
vecmeistaru turēšana komandā, arī valsts izlasē?

–
Par to jāspriež treneriem. Manas domas ir tādas, ka visu nosaka meistarība, bet
nevis agrākie nopelni. Ja veterāna un jauniņā spēki ir daudzmaz līdzīgi, tad es
dotu priekšroku jaunajam, jo tam ir perspektīva. Iespējams, ka arī izlasē dažam
labam nebija jāspēlē, bet es par to nespriežu.

– Vai tev iznāca sastrādāties
ar tābrīža galveno treneri Kemzuru?

–
Vienu nedēļu, jo pēc tam mani no izlases kandidātiem atskatīja, jo, pēc trenera
domām, citi bija labāki. Protams, neapvainojos, jo mana pieredze vēl ir samērā
neliela, Šķēlem un Sandim Valteram tā noteikti ir lielāka. Katrā ziņā viņš
atstāja nopietna speciālista iespaidu, ne velti viņš tagad ir Lietuvas
valstsvienības treneris. Cita lieta, ka treneris tik īsā laika sprīdī nespēj
iepazīt spēlētājus ar visām labākajām un ne tik labajām īpašībām. Manuprāt,
valsts vienības trenerim jādod ilgāks laiks. Arī tiem, kas izvēlas personu tik
svarīgam postenim, ir rūpīgāk vis jāizsver. Man šķita, ka Trajkovičs (tobrīd
arī biju kandidātu pulkā), kas Latvijas izlasi aizveda līdz Eiropas
meistarsacīkšu finālam, bija labs treneris, bet tikai ne izlases līmenī. Viņš
labi vadīja individuālās nodarbības, bet vai par to jādomā izlases galvenajam
trenerim? Vēlreiz, tās ir tikai manas domas, jo ne man par to jāspriež, mans
uzdevums ir spēlēt.

– Tagad min, ka nākamais treneris
varētu būt no Latvijas.Tu redzi kādu kandidātu?

—
No tiem, kuru vārdi ir izskanējuši, es pazīstu gan Aināru Bagatski, gan Agri
Galvanovski. Abi ir labi treneri, katram ir sava stiprā puse. Ees būtu
priecīgs, ja kādu no viņiem izvēlētos par treneri, latvieši latviešus labāk
pazīst. Cita lieta, ka viņiem pēc šiem pēdējiem notikumiem nebūs viegli
sastādīt optimālo izlasi. Kaut gan tādu īsti neaizstājamu basketbolistu mums
nav daudz – manuprāt, tikai Andrim Biedriņam un Kasparam Kambalam nav
līdzvērtīgu spēlētāju. Daudzi īsti neizprot to, ka Andris nav punktu mašīna, viņi nezina vai aizmirst,
ka NBA viņam ir pavisam citi uzdevumi. Naudu Andrim maksā par cīņu zem groziem,
par piespēlēm, par melno darbu. Punktus viņš gūst tikai tad, kad ir jāmet.
Protams, viņam labāk būtu jāmet sodi, no groza apakšas, bet savā vietā viņš ir
lielisks. Nav īsti taisnīgi no viņa prasīt, lai viņš Latvijas izlases labā gūtu
pusi no punktiem. Turklāt pašreiz mūsu rindās neviens tā īsti viņu neprot
apgādāt ar piespēlēm. Būtu žēl, ja viņš Latvijas izlasē vairs negribētu spēlēt.

Protams,
es cīnīšos par savu vietu izlasē, jo basketbols pašreiz ir visa mana dzīve un
lielākais gods, mans sapnis ir spēlēt valsts izlasē.

– Cik ilgi tu domā spēlēt
basketbolu?

–
Tagad par to nedomāju. Es nedaudz vēlāk iesāku, tāpēc man daudz kas vēl
jāpaspēj. Basketbolu es tomēr neuzskatu par savu darbu, tas vispirms ir prieks.
Man patīk spēlēt un ne vienmēr visu nosaka nauda. Es nevaru sevi iedomāties
kādā ofisā, kaut arī man maksātu vairāk. Neteikšu, ka spēlējam par velti (visas
naudas lietas kārto aģents), bet treknie gadi arī basketbolā beigušies un arī
Eiropā spēlē par divkārt un trīskārt mazāku naudu nekā pirms pāris gadiem.

Man
liekas, ka šābrīža VEF ir pietiekami spēcīga komanda, un es komandā jūtos labi.
To pašu naudu varbūt es varētu pelnīt arī kādā viduvējā poļu klubā, bet es
labāk spēlēju mājās. Zinu, ka daudzi mums pārmet, ka zaudējam ar lielu punktu
starpību, bet tās ir ļoti labas Eiropas komandas un pieredzes gūšanai es nevaru
iedomāties neko labāku. Turklāt ne uz vienu spēli mēs neejam ar nolemtības
sajūtu, cīnāmies, cik varam. Cita lieta, ka spēku samēri (kaut vai finansiālās
iespējās nokomplektēt komandu) nav līdzvērtīgi, bet tādi nu mēs šobrīd esam.
Pašreiz es izbaudu basketbolu.

No citas planētas

Kā
Ingu Bankovicu raksturo VEF galvenais treneris Valdis Valters:

– Ingus
mums ir tāds kā vēlais bērns ģimenē. Atnāca ne no kurienes un uzreiz sākas
spēlēt. Tas pēc mūsdienu mērauklām ir netipiski (tur ir arī savi plusi – nav
viss piegriezies), viņš tagad ir viens no mūsu labākajiem snaiperiem. Savā
komandā es viņu gribēju redzēt jau pirms gadiem diviem, bet nebija iespēju.
Ingus ļoti labi saprot savas kļūdas (īpaši aizsardzībā), un viņš centīgi cenšas
apgūt dažas ābečnieku prasības. Viņš ir ļoti centīgs un apzinīgs. Kopumā
vērtējot (slaveno tusētāju gaisotnē), viņš man liekas no citas planētas. Nevaru
iedomāties, ka viņš būtu kaut kā jākontrolē vai ar bažām jāatver dzeltenā
prese.

Viņam
ir ļoti laba metiena izjūta, vēl mazliet labāka spēle aizsardzībā, un viņš ir
gatavs Latvijas izlases dalībnieks. Viņš vefā sācis spēlēt citu basketbolu, un
motivācijas viņam netrūkst.

Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS

Ingus Bankevics

basketbolists

Dzimis: 1984. gada 18. aprīlī Aucē

Augums, svars: 1,96 m, 95 kg

Izglītība: Auces pamatskola, Auces
vidusskola

Spēlējis: BK Rīga juniors, BK Skonto
(2003.-2004. g.), Gulbenes Bumerangs/ASK
(2005.-2007. g.), BK Valmiera (2007.-2008. g.), pašreiz spēlē BK VEF (2009. g.)

Sasniegumi: 2008. gadā uzvarējis
Baltijas Basketbola līgas snaiperu konkursā

Ģimene: ir dēls Gustavs (3 gadus
vecs)