Burvju principi skeletonā

Vēl pērn viss bija vienkāršāk
– parunājies ar brāļiem Dukuriem, fotogrāfijās pieliku klāt Daini Dukuru un
bija pilnīgs ieskats Latvijas skeletona komandā. Šobrīd bez platleņķa būs grūti
iztikt, jo skeletona iemaņas starta estakādē Siguldā apgūst vēl vismaz desmit
jauniešu. Likumsakarība vai arī traukšanās lejup pa ledus trasi ar galvu pa
priekšu kļuvusi par modes lietu? To jautāju gan abiem brāļiem, gan viņu (un
visas Latvijas skeletona) tēvam Dainim. Starp citu, 2011. gadā skeletons
Latvijā svinēs 15 gadu jubileju (pasaulē pirmās sacensības notika jau 1880. gadā).

Sešas reizes aizraujošāk

Jau
ieraugot iesildīšanās skrejceliņu pie starta estakādes, var vērot daudzus
jauniešus, kuri raitā vieglatlētu solī iesildās. Dainis Dukurs arī apstiprina,
ka potenciālie skeletonisti lielākoties nāk no vieglatlētikas, taču ir arī basketboliste,
kalnu slēpotājs un hokejists. Grupiņa, kurā ir jaunieši no 15 līdz 19 gadu
vecumam, visi jau kaut kur trenējušies iepriekš.

„Pieņemsim,
ka esam novērtēti un valsts mums atvēlējusi līdzekļus, kurus izmantojam
jaunatnes skeletona attīstībai," saka Dainis Dukurs, skeletonistu sabiedriskais
treneris un visas Siguldas bobsleja un kamaniņu trases saimnieks, un atceras,
ka šī nav pirmā reize, kad skeletonā mēs esam vairāk par diviem. Pirms gadiem
septiņiem astoņiem Eiropas kausos startēja pat pieci seši mūsējie, taču vēlāk katrs
aizgāja savu ceļu, jo sportot un nodrošināt elementārus sadzīves apstākļus
tobrīd visiem nebija iespējams. Palika Martins un Tomass, Ivo Pakalns kļuva par
skeletonistu treneri, Mareks Mezencevs rūpējas par trasi, pārējie strādā savās
profesijās.

Pēc
mūsu pērnā gada veiksmēm (olimpiskais sudrabs Martinam un ceturtā vieta Tomasam
) beidzot visus pārliecinājām, ka skeletons Latvijā vairs nav tikai vienas
ģimenes aizraušanās un laiks padomāt gan par paplašināšanos, gan par pēctecību
sporta veidā. Līdzība ar patiesiem burvjiem, kuri savas zināšanas nodod nākamajai
paaudzei.

Tā nav salsa

Pēc
vairākkārtējiem testiem atlasīti 10-12 jaunie sportisti, kuriem ir gan
skeletonam nepieciešamās īpašības, gan – un tas ir pats galvenais –
vēlēšanās tiekties pēc augstiem rezultātiem.

Dainis
Dukurs stāsta, ka viņa nostāja nav mainījusies – jauniešiem ne tikai jāsporto,
bet arī krietni jāmācās (abi brāļi to lieliski ir pierādījuši, jo abiem ir
augstākās izglītības), citādi uz sacensībām netikt.

Treneris
arī atzīst, ka šobrīd ir pāragri runāt par jauno sportistu iespējām šogad startēt
starptautiskās sacensībās. Kaut arī jaunieši trenējas jau kopš maija un
izmantojuši arī ledu starta estakādē, īstais varējums un piemērotība šim sporta
veidam tiks noteikta pēc pirmajiem treniņiem trasē. Vispirms jau paši jaunie
censoņi nāks klajā ar saviem atklājumiem, traucoties ar 100 km stundā, turklāt
ar galvu pa priekšu. Jārunā arī ar vecākiem, jo jaunieši trenējas, bet māte
varbūt domā, ka viņu atvase darbojas salsas deju kolektīvā.

Runājot
par jauniešu iespējām, Martins teic, ka šīs nodarbības uz estakādes ledus var
salīdzināt ar viņu piecu gadu treniņnodarbībām, jo toreiz startēt mācījās no
īstās starta vietas un jau pirmajā līkumā bija jātriecas matraču kaudzē, lai
neaiztrauktos vēl neapgūtajā trasē.

Dainis
īpaši uzteic jaunās meitenes, kurām ir ļoti labi dotumi, un par to liels
paldies viņu iepriekšējo sporta veidu treneriem. Meiteņu cītība treniņos likusi
sarosīties arī mūsu līdz šim vienīgajai skeletonistei Undīnei Vītolai, kura līdz
šim jau startējusi vairākās starptautiskās sacensībās, taču pēdējās sezonas
mācību (varbūt arī konkurences trūkuma dēļ) tā īsti nav trenējusies.

Pakalns aizbrauc

Tomass
stāsta, ka interesanti bijis strādāt ar krievu fiziskās sagatavotības treneri
Semjonu Makarovu, kuram ir liela pieredze darbā ar bobslejistiem,
skeletonistiem un kamaniņu braucējiem. Pēc viņu iepriekšējā trenera Riharda
Kotāna pēkšņās nāves vajadzējis meklēt jaunu speciālistu. Makarovs piedāvājis citus
vingrinājumus, kas bijuši visai specifiski un piemēroti tieši skeletonistiem.
Tomass tāpat kā Martins (kurš jau tā bija viens no ātrākajiem sprinteriem skeletona
pasaulē) domā, ka viņa starts šogad būs stipri ātrāks. Diemžēl augustā
sadarbību vajadzējis pārtraukt, jo krievu treneris saņēmis piedāvājumu (lasi –
pavēli) strādāt ar krievu kamaniņu braucējiem. Tā nu puiši paši turpinājuši
treniņus, ievērojot visu labāko, ko bija ierādījuši Rihards Kotāns un Semjons
Makarovs.

Lielākā
pulkā vieglāk trenēties, to apliecina abi brāļi, taču reizē nākusi klāt arī
atbildība, jo jaunajiem daudz kas jāstāsta un jārāda, galu galā jānoorganizē arī
autobuss, lai visi vienlaikus var ierasties uz treniņiem. Būtībā brāļi Dukuri
jaunajiem ir kā treneri, un tas prasa daudz vairāk laika, taču puiši nedomā, ka
no tā ciestu viņu treniņu kvalitāte.

Runājot
par sezonu, abi cer uz sadarbību ar vācieti Matiasu Bīdermani, ar kuru pēdējās
sezonās strādāts kopā, vai ar slaveno šveicieti Georgu Štēli, kurš darbojas
kopā ar Dukuriem internacionālajā komandā Sika.
Varētu teikt – diemžēl, bet varbūt tas ir pagodinājums Latvijas skeletona
sabiedrībai, ka komandu atstājis bijušais skeletonists, pēdējos gadu treneris
un krietns brāļu Dukuru atbalstītājs – Ivo Pakalns, kurš tagad izmēģinās
savas zināšanas un pieredzi trenera darbā ASV vai Kanādā. Dainis Dukurs saprot Ivo
soli un uzrakstījis lielisku rekomendāciju.

Dainis
min, ka padomā ir vēl kāds mūsu bijušais skeletonists, kurš varētu strādāt par
treneri.

Palikt vilcienā

Runājot
par šīs sezonas pirmajiem startiem, kuri risināsies Ziemeļamerikā un sāksies
olimpiskajā Vistlerā, puiši stāsta: „Vienubrīd pat licies, ka prātīgāk būtu
Pasaules kausu izcīņas pirmos posmus izlaist (līdzekļu taupīšanas dēļ) un
startēt tikai Eiropas trasēs, taču mēs zaudētu augstas starta vietas Eiropas
posmos (līdz ar to arī izredzes kopvērtējumā), tas uzliktu arī nevajadzīgu
psiholoģisko slogu, jo skeletona pasaulē viss attīstās un mainās un šiem
procesiem visu laiku jāseko līdzi.

Dainis
Dukurs to salīdzina ar dzīšanos pakaļ vilcienam, kad stacijā uz perona redzi
vien izgaistošas pēdējā vagona ugunis. Tāpēc puiši stingri nolēmuši neizlaist
nevienu posmu, vienīgi līdz minimumam samazināt uzturēšanās laiku tajos.

Dukurs
seniors norāda, ka dēli ir gatavi ieguldīt arī daļu no nopelnītajām prēmijām,
jo nebūtu godīgi saviem startiem izmantot jaunatnes skeletonam paredzētos
līdzekļus. Puiši smej, ka ne jau pirmo reizi viņu skeletonus uz priekšu dzen
personiskie līdzekļi.

Sagatavošanās
posms aizvadīts labi – atzīst brāļi Dukuri un teic, ka pēcolimpiskā sezona
nekādā gadījumā nebūs veltīta atslodzei – nodomi ir visnopietnākie. Top jaunas
kamanas, jau oktobra vidū ledus segs Siguldas trasi, un ir visi
priekšnoteikumi, lai vislielākā mēroga sacensībās ziemas sporta veidu cienītāji
varētu klausīties Latvijas himnu. Bez burvestībām.

Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS