Ar domām par Riodežaneiro
Latvijas olimpiādē grieķu-romiešu cīņā viena no spilgtākajām personībām bija liepājnieks Kristaps Kalnakārklis. Svara kategorijā līdz 66 kg pasaules un Eiropas junioru čempionāta dalībnieks bez lielām ceremonijām pieveica savus pretiniekus, izcīnot zeltu. „Uz Londonas olimpiskajām spēlēm man neizdevās tikt, bet — kad spēles risināsies Riodežaneiro, man būs pats labākais vecums,” saka Kristaps. Un mērķi viņam ir visaugstākie…
Kristaps dzīvo Liepājā. Mūsu saruna notikaskype, nākamajā dienā pēc slavenās futbola spēles starp Liepājas metalurga un poļu Legia futbolistiem, ko apmeklēja arī Kristaps. „Pirms spēles visas sienas jau bija apzīmētas, draugs teica, ka centrā vienu latvieti poļi atsituši,” savus iespaidus par notikumiem viņpus laukuma atklāj Kristaps. Jūtams, ka viņš ir disciplinēts vīrs un savu degunu nebāzīs huligānu darīšanās, lai arī spēka viņam ir kā kodolraķetei.
TIKAI VĒRTĪGĀKAIS METĀLS
Grieķu-romiešu cīņa ir līdzīga brīvajai cīņai. Taču abas cīņas atšķiras ar to, ka grieķu-romiešu cīņā satvērienu nedrīkst izdarīt zemāk par vidukli un ar to nodarbojas tikai vīrieši. „Tas ir grūts un pārāk vīrišķīgs sporta veids,” Kristaps paskaidro, kādēļ grieķu-romiešu cīņa sievietēm ir tabu.
„Latvijas olimpiāde paliks atmiņā ar to, ka finālā vajadzēja cīnīties, par spīti traumai. Iepriekšējā cīņā sasitu elkoni,” stāsta Kristaps. Veselības likstu dēļ nācies pamainīt kaujas stilu. „Diez gan interesanti sanāca!”
Kristaps bija nepārprotams olimpiādes favorīts. Tādēļ nospraustais mērķis bijis pavisam vienkāršs — nekas cits, tikai zelts. „Pirmā cīņa man bija ar veterānu no Rēzeknes. Viņš man īpašas problēmas nesagādāja. Pusfinālā pretī iznāca diezgan nepazīstams čalis — daugavpilietis Romāns Sinkēvičs. Cilvēki apkārt teica, ka viņš esot labs, labi cīnās. Tieši duelī pret viņu izmežģīju elkoni, pastiepu saites — šī arī bija olimpiādes vissīvākā cīņa, risinājās trīs periodus. Savukārt fināls bija parasta cīņa. Es to cīkstoni pazīstu, viņš ir jaunāks par mani. Biju pārliecināts, ka uzvarēšu, un viņam nebija nekādu variantu,” Liepājas olimpiādi komentē 22 gadus vecais čempions.
NO SLIDĀM NOŅEMTS
Kristaps nāk no Saldus puses. Grieķu-romiešu cīņā viņš sāka trenēties 3. klasē. „Es aizrāvos stadionā ar skrituļslidām. Mani pieskatīja tēvs, un pie viņa pienāca grieķu-romiešu cīņas treneris,” atceras Kristaps. „Sākumā jau vispār bija doma, ka es trenēšos hokejā. Treneris teica, lai vispirms uzkačāju fizisko grieķu-romiešu cīņā, un tad eju uz hokeju. Nu, tā es arī cīņā paliku…”
Būdams 7. klases skolnieks, Kristaps atstāja ģimeni un pārcēlās uz Liepāju, lai kaldinātu meistarību visaugstākajā līmenī. „Tieši tā — tas izklausās pēc nopietniem mērķiem,” viņš piekrītoši iestarpina. „Es īpaši par to nedomāju, kā tas būs — dzīvot vienam prom no mājām. Tētis piedāvāja, es — piekritu.”
Kristapa tēvs joprojām dzīvo Saldū. Mammu, nesasniedzot vēl 40 gadu vecumu, pirms četriem gadiem pie sevis paņēmis liktenis. Strauji sasirgusi ar limfmezglu vēzi…
„Mani ieraudzīja liepājnieki un aicināja, lai nāku trenēties. Viss bija nopietni — divas reizes dienā treniņi.” Vēju pilsēta pavērusi iespēju iegūt pieredzi ārzemēs, pretēji Saldum, kur nav bijuši varianti. „Patrenējos divus trīs gadus un tad jau pirmo reizi varēju aizbraukt uz Eiropas čempionātu junioriem. 17 gadu vecumā.” Interesanti, ka jau 16 gadu vecumā Kristaps nolauza visus pašmāju večus, kļūstot par Latvijas čempionu pieaugušajiem.
Pēc tam nevarēja saprast — Kristaps nonācis uz melnās strīpas vai arī dzīve viņu gatavo kaut kam lielam? „Visus šos pēdējos četrus gadus — olimpisko ciklu — nopietni trenējos, jo gribēju tikt uz Londonas olimpiskajām spēlēm. Salauzu ribas un uz kvalifikācijas mačiem neaizbraucu,” teic Kristaps. Un retoriski piebilst: „Ko tur pārdzīvot? Jāgatavojas Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm. Tad būs īstais vecums.”
DIVĒJĀDS TŪRISMS
To, ka Londonas olimpiskās spēles Kristapam aizies gar degunu, viņš neuzskata par zaudējumu. „Katru gadu notiek Eiropas un pasaules čempionāti, un es domāju, ka tur var iegūt ne mazāku pieredzi,” neizslēdzot zināmu zaudējuma risku, atbild Kristaps.
Viņš uzskata, ka kopumā grieķu-romiešu cīņa Latvijā iet uz augšu, kaut gan pārējās Baltijas valstīs līmenis esot augstāks. Pavisam Latvijā ar grieķu-romiešu cīņu nodarbojas aptuveni 300 sportistu. „Tagad nedaudz vairāk esam,” prāto Kristaps.
Vaicāts, vai mērķis ir tikt uz olimpiskajām spēlēm vai uzreiz cīnīties par olimpiskajām godalgām, cīkstonis sniedz gaumīgu atbildi: „Tūristi Latvijai nav vajadzīgi. Ja es aizbraucu uzolimpiādi, tad arī ceru uz medaļu.” Tāda ir cīkstoņa Kristapa Kalnakārkļa filozofija, lai gan viņš nākampavasar iegūs augstskolas grādu tieši tūrismā. „Veiksme ir puse no uzvaras,” Kristaps piebilst sarunas noslēgumā.
Kā teiktu mans vectēvs, turi buru, zellīt!
Kristaps KALNAKĀRKLIS
Cīkstonis, students
Dzimis: 1990. gada 3. maijā Saldū
Izglītība: Saldus pamatskola, Liepājas 8. vidusskola, studē tūrismu Liepājas Universitātes pēdējā kursā
Augums, svars:172 cm, 72 kg
Sportā: kopš 9 gadu vecuma
Pirmais treneris:Fjodors Artemjevs
Lielākie sasniegumi: 2010. gada EČ junioriem U-21 8. vieta, 2010. gada PČ junioriem U-21 8. vieta, 16 gadu vecumā kļuvis par Latvijas čempionu pieaugušajiem
Ģimenes stāvoklis:draudzene Megija
Vaļasprieki:ceļošana, lasīšana
