Imanta vīru lietas
Uz mūsu sarunu 65 gadus vecais Imants Klintsons ierodas staltu stāju Rīgas pašvaldības policista uniformā, un viņa vārdi — visa mana dzīve ir viena cīņa — šķiet pašsaprotami. Tomēr aiz tiem slēpjas arī gluži burtiska nozīme. Septiņdesmitajos gados Klintsons bija izcils cīkstonis. Viņš trīs reizes kļuva par PSRS čempionu, uzvarēja septiņos augstākās kategorijas turnīros, pārspēja trīs olimpiskos čempionus, divus pasaules čempionus, bet ne reizi nepiedalījās ne olimpiskajās spēlēs, ne pasaules čempionātos.
Tolaik grieķu-romiešu cīņā padomju meistari bija labākie pasaulē un konkurence 235 miljonu lielās valsts meistarsacīkstēs bija lielāka nekā dažās pasaules cīkstoņu sacensībās. Kāpēc Imants neieguva tiesības pārstāvēt valsti, kuras čempions viņš bija trīs reizes?
Iemesli visdažādākie, arī tas, ka viņš savulaik nepiekrita pārcelties uz dzīvi Maskavā. Kad bija jāizvēlas starp sportistu, kurš dzīvoja Krievijā, un citas republikas pārstāvi, ārpusniekam, lai viņu iekļautu PSRS izlasē, vajadzēja būt galvas tiesu pārākam. Turklāt Imanta svara kategorijā (līdz 74 kg) galvenais sāncensis bija krievu sportists — pieckārtējs pasaules čempions Viktors Igumenovs (Viktors kādā to laiku intervijā par Imantu: „Viņš bija varens, neticami stiprs, reizē tehnisks un reaktīvs cīkstonis..”), kura treneris bija arī valstsvienības galvenais treneris. Skaidrs, ka vienmēr atradās iemesli, lai latviešu puisi atstātu mājās. Te noklīda dokumenti, te nebija kādas uzziņas…
Imants arī nebija nekāds pakalpiņš. Viņš atceras, ka reiz kādās lielās sacensībās ārzemēs iesildījies melnajā treniņtērpā ar uzrakstu LATVIJA uz muguras. Nepagājušas ne pāris minūtes, kad izlases atbildīgais darbonis bijis klāt un gandrīz ar varu vilcis treniņtērpu nost. Nelīdzējušas atrunas, ka jānodzen svars un lieka treniņtērpa neesot, — melnajā sarakstā iekšā.
Imants nesūkstās, ka, dzīvojot citos laikos, Latvijai, iespējams, tiktu kāda olimpiskā vai pasaules meistarsacīkšu medaļa. Kas bijis, tas bijis — tādi laiki.
Imants KLINTSONS
Dzimis 1957. gada 13. janvārī
STATUSS
TOREIZ: Grieķu-romiešu (PSRS to dēvēja par klasisko cīņu) cīkstonis, LVFKI absolvents.
TAGAD: Rīgas pašvaldības policists, pensionārs, Latvijas Olimpiešu sociālā fonda mūža stipendiāts.
FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI
TOREIZ: Pie stieņa ar labo roku varēju pievilkties piecas, ar kreiso — trīs reizes.
TAGAD: Pilnā policista ekipējumā ar abām rokām pie stieņa varu pievilkties kādas padsmit reizes, atspiesties balstā guļus — 65 reizes. Pētot sirds kardiogrammu, ārsti netic manam personas kodam. Man dod par 30 gadiem mazāk.
AUGUMS, SVARS
TOREIZ: 1,70 m, svars 80 kg.
TAGAD: 1,70 m, svars 90 kg.
ĢIMENES STĀVOKLIS
TOREIZ: Precējies, sieva Natālija, 1978. gadā piedzima dēls Sandis.
TAGAD: Šķīries. Ir draudzene juriste un policiste Līga, dēls Sandis (33).
GAITAS SPORTĀ
TOREIZ: Man nebija citas izejas, jo mani vecākie brāļi nodarbojās ar cīņu. Pavisam mēs bijām desmit bērni, septiņi puikas — es biju jaunākais. Četri nodarbojās ar cīņu, trīs no mums kļuva par Latvijas čempioniem.
Protams, zināju, ka ir arī citi sporta veidi, pamēģināju pat riteņbraukšanu, boksu, bet tas man nederēja. Oficiāli sāku trenēties 12 gadu vecumā, taču jau kopš mazām dienām mana dzīve pagāja sporta zālē un laukumos.
Man likās, ka cīņa ir visīstākais sporta veids vīriem. Cīņa prasa ne tikai spēku, bet arī veiklību, šahista domāšanu. Man patīk šahs. Reiz, kad spēlēju ar slaveno basketbola treneri un teicamo šahistu Raimondu Karnīti, viņš brīnījās: kas jums tas par sporta veidu, saķeras un stīvējas. Mums basketbolā gan uzreiz ir strīdus bumba…
Cīņa ar to atšķiras, ka nevienu brīdi tu nevari atslābt, jo jādomā gājiens uz priekšu, jāparedz katra pretinieka kustība.
Panākumi vēlmi trenēties tikai palielināja, jo nekad nebiju ar mieru zaudēt. Dienas skolā mācījos līdz 16 gadiem, tad bija jāsāk strādāt, jo mūsu lielajā ģimenē citādi nevarēja. Trenējos kā apsēsts uzreiz pie diviem treneriem — Staņislava Purpliša un vecmeistara Krišjāņa Kundziņa. Ieklausieties, uz paklāja nedēļā izgāju piecas reizes, katru dienu bija pamatīgs rīta treniņš! Ne rāma skraidīšana, bet sprints, lēcieni. Dzīvoju Šmerļa priedēs; kad kaut kur zāģēja kokus, nospēru pa baļķēnam, ievilku grāvī un no rītiem ar to vingrinājos — cilāju, metu atliecoties, kamēr miza nost.
Bieži vakaros, kad bija iespēja tikt sporta zālē, spēlēju bumbu līdz nakts melnumam. Piecpadsmitgadīgs puika būdams, jau spēju pieveikt vienu otru lielo vīru.
TAGAD: Joprojām domāju, ka cīņa ir vīru sports. Vismaz pamatiemaņas jāapgūst katram — ja nu jāaizstāv meitene, jāskrien kādam palīgā? Ar datora peli neko līdzēt nevarēsi…
Ilgus gadus (no 1982. līdz 1998. g.) strādāju Latvijas Universitātē par vecāko pasniedzēju, lektoru. Atceros, ka uz fiziskajiem treniņiem labprāt nāca kāds topošais teologs. Viņš trenējās, taču sacensībās iziet uz paklāja atteicās, jo reliģija neļaujot. Domāju, ka tas bija pārprasti, jo vēlāk viņš tomēr itin sekmīgi cīnījās, un ceru, ka izauga par drošu un pārliecinātu mācītāju. Pie manis trenējušies arī vēlākie politiķi, deputāti. Piemērām, Ingmārs Līdaka pat pie medaļas tika.
Desmit gadus biju Latvijas izlases cīņas komandas kapteinis, piecus gadus vadīju Grieķu-romiešu federāciju un Latvijas cīņas asociāciju, vēlāk, kad tā pārtapa par federāciju, atbildēju arī par sieviešu cīņu. Neesmu pārliecināts, ka meitenēm tā būtu piemērotākā nodarbe, bet, ja ļoti patīk… Atceros, reiz pasaules čempionāta noslēguma ballē skatījos uz krāšņajām dāmām un īsti negribējās ticēt, ka vēl rīta pusē viņām uz paklāja sviedri un asinis gājušas pa gaisu. Lai nu kā, bet mana audzēkne Zane Rūtenberga izcīnīja 9. vietu pasaulē.
Vairākus gadus nostrādāju par treneri Zviedrijā. Bija iespēja strādāt vēl, taču mājas sauca atpakaļ. Vēl neesmu atmetis domu par Imanta Klintsona cīņassporta klubu (statūti jau ir), taču tas prasa ne tikai uzņēmību, bet dažādu labvēlīgu apstākļu sakritību un drošu finansiālo pamatu.
MĒRĶI
TOREIZ: Visaugstākie. Pirmais bija sporta meistara tituls jeb klucis,kā mēs toreiz šo nozīmīti saucām. Tad vēlējos uzvarēt Latvijā, Padomju Savienībā. Viens no maniem treneriem — Staņislavs Purplišs — vienmēr uzsvēra, ka pie tāda ieguldītā darba arī mērķiem jābūt visaugstākajiem. Protams, gribēju sasniegt pašas virsotnes, bet neizdevās.
Neliegšos, ka sākumā labs stimuls bija ēdināšanas taloni, ko saņēma labākie jaunie sportisti. Laikā, kad pēc cukura bija jāstāv rindā un baltmaizes nebija vispār, mēs kā kundziņi ēdām kafejnīcā.
Neslēpšu — kad sāku braukāt uz ārzemēm, tas bija arī labs bizness (toreiz gan tādu vārdu nelietojām). Kādu šņabi, kafijas pupiņas, ikru bundžu uz turieni, atpakaļ — ārzemju lupatas, kuras šeit varēja labi pārdot, jo veikalā jau neko dabūt nevarēja. Tā gada laikā varēja tikt pie automašīnas. Algas sportistiem jau nekādas lielās nebija, oficiāli vispār padomju sportists neko nepelnīja, skaitījās sporta instruktors, kura vienīgais darba pienākums bija trenēties. Ziedu laikos alga bija līdzvērtīga armijas pulkveža atalgojumam.
TAGAD: Krietni nodzīvot mūžu. Censties būt vajadzīgam, neļauties slinkumam. Man ir tīri laba pensija, taču prieku sagādā darbs. Gan policijā, gan savās lauku mājās. Ja neesmu kārtīgi pagalmā iesvīdis, tad jūtos dienu zaudējis.
Cik iespējams, sekoju cīņas sportam. Neapskaužu tagadējos trenerus, jo zinu, cik grūti mūsu pašreizējā sabiedrībā atrast jauniešus, kas būtu gatavi, spēkus nežēlojot, trenēties tik smagā sporta veidā. Daudz vieglāk sevi ir izteikt pie datora vai tusiņos.
Prieks, ka tomēr ik pa brīdim rodas kāds, kas startē pasaules, Eiropas meistarsacīkstēs vai olimpiskajās spēlēs.
VĒRTĪBAS
TOREIZ: Vienmēr esmu uzskatījis, ka pamatvērtības ir neatlaidība, mērķtiecība, godīgums. Savulaik (droši vien arī tagad) treneri dažkārt iepriekš sarunāja sev un savam audzēknim izdevīgu cīņas iznākumu. Reiz arī PSRS junioru meistarsacīkstēs piekritu cīņu ar baltkrievu beigt neizšķirti (mūsdienās neizšķirtu vairs nav), jo tad mums abiem būtu medaļas. Sākumā atdevu punktus un gaidīju, ka pēc norunas viņš ļaus tos atspēlēt, bet nekā. Pārtraukumā mans treneris prasa, kas par lietu, bet pretinieka treneris teic, ka viņa puisis ietiepies un norunu negrib pildīt. Sāku cīnīties pa īstam, bet laika bija par maz, lai saņemtu atpakaļ uzdāvināto. Vairāk uz tādām avantūrām neparakstījos.
TAGAD: Nekas nav mainījies. Cenšos būt godīgs vienmēr, varbūt dažkārt esmu pārāk tiešs, bet tāds ir mans raksturs. Iespējams, ka būtu to krietni pabojājis, jo savulaik startēju Saeimas vēlēšanās. Par laimi, netiku, jo brīnos, ka agrāk tik lādzīgie vīri un sievas, pēc laiciņa pie kaut kādām svirām tikuši, kļūst gandrīz vai par tautas ienaidniekiem. Kāds rakstnieks esot teicis, ka lielā politika ir kā prieka māja: kas lielāka emma, tā augstāk tiek.
PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES
TOREIZ: Vienmēr esmu centies paļauties uz saviem spēkiem. Arī meklējot sabiedrotos. Padomju laikā svarīga bija pazīšanās un gaļas izcirtējs bija tavs labākais draugs, jo veikala plauktos gaļa bija reti. Man, augošam puisim, cīkstonim, šis pārtikas produkts (varēju noēst veselu vistu, citreiz notiesāju astoņas karbonādes) bija vajadzīgs, un es pratu nodibināt vajadzīgos sakarus. Var to saukt arī par neatlaidību, apķērību, spēju iegūt cilvēku labvēlību.
TAGAD: Joprojām cenšos visu darīt un organizēt pats. Pazīšanos labā nozīmē joprojām vērtēju augsti. Kad manam draugam, gleznotājam Uldim Zemzarim vajadzēja uznest klavieres, viņš zvanīja man, es — saviem cīkstoņiem, un klavieres bija augšā.
LIELĀKĀ NEVEIKSME
TOREIZ un TAGAD: Par neveiksmēm negribu runāt. Tās, kas ir bijušas, vairs neizlabot. Galvenais no tām mācīties un vairs nepieļaut.
LIELĀKĀ VEIKSME
TOREIZ: Spilgti atceros, kad 20 gada vecumā uzvarēju pieckārtēju PSRS čempionu. Biju kā spārnos, un tas man deva lielu stimulu turpmākajās sporta gaitās.
TAGAD: Mājas dzīve, mani lauki, arī darbs pašvaldības policijā, kuru cenšos pildīt pēc godīgas cīņas likumiem, kas atbilst likuma normatīvajiem aktiem.
DIENAS REŽĪMS
TOREIZ: Viss bija pakļauts treniņiem. Agra celšanās, treniņi ar maksimālu slodzi trīs reizes dienā. Vakaros, kad citi staigāja pa ballītēm, man par visu svarīgāks bija miegs, jo sportistam ir jāguļ pietiekami.
TAGAD: Ceļos agri, jo man darbs sākas astoņos. Agrāk policistiem bija darbs maiņās: dienu nostrādā — vairākas brīvas, tad bija variācijas, tagad katru dienu astoņas stundas. Brīvdienās parasti braucam uz savu lauku īpašumu. Strādāju, būvēju, jo mājas jau nekad nebūs gatavas.
Sportoju pāris reizes nedēļā veselības dēļ, patīk slēpot, peldēt, aiziet uz trenažieru zāli. Ja kāda kustību diena izkrīt, nejūtos lāgā.
VAĻASPRIEKS
TOREIZ: Reiz kāds brīnījās, ka man, cīkstonim, patīk māksla, es pat kolekcionējot gleznas. Man sporta gaitās bija daudz draugu mākslinieku aprindās. Es Purvciemā dzīvoju mājā, kuras augšstāvā bija mākslinieku darbnīcas, tajās bieži viesojos. Savulaik tēlnieks Igors Vasiļjevs pat veidoja manu krūšutēlu, Uldis Zemzaris gleznoja.
TAGAD: Joprojām patīk māksla. Tiesa, vairāki mani draugi mākslinieki jau aizgājuši, par viņiem man atgādina viņu dāvātie darbi.
Darbs manās lauku mājās, medības. Turpinu rakstīt grāmatu Cīņa ārpus un uz paklāja.
