Klubs, prezidents, treneris…
Pirmajā Latvijas Olimpiskās komitejas un Swedbank rīkotajā konkursā par labāko jaunatnes sporta treneri un sporta skolu vai klubu uzvarētāju trijniekā bija arī Latvijas cīņas sporta klubs Makkabi. Gluži vai kā konkursa rezultātiem apstiprinošu zīmogu uzliekot, Makkabi džudists Jevgeņijs Borodavko aprīļa sākumā ieguva bronzas medaļu Eiropas čempionātā, bet maija sākumā Vladimirs Osnačs izcīnīja trešo vietu Baku Grand Prix.
Lai tiktos ar Makkabi sporta kluba, vienlaikus arī Latvijas džudo izlases galveno treneri Oļegu Baskinu, nācās atrast brīvu mirkli starp viņa pārlidojumiem maršrutā Baku—Rīga—Maskava—Rīga—Riodežaneiro.
Oļegs smej, ka šādos konkursos (ja tie būtu rīkoti agrāk) viņi varētu uzvarēt vai katru gadu, jo nelielais džudo klubs ik pa brīdim ved mājās čempionu un medaļnieku titulus no visdažādākā ranga sacensībām. Kluba panākumu pūrā viskrāšņākā ir Vsevoloda Zeļonija olimpiskā bronzas medaļa, kura izcīnīta 2000. gada spēlēs Sidnejā. Starp citu, Baskins ir arī Makkabi prezidents.
Oļegs Baskins atceras, ka klubs radies nejauši. Kad atjaunojās Latvijas Republika, savu darbu beidza PSRS Iekšlietu ministrijas sporta biedrība Dinamo, kur deviņdesmito gadu sākumā trenējās spēcīgākie mūsu džudisti un par treneri strādāja arī Oļegs Baskins. Cīkstoņu vidū bija vairāki ebreju izcelsmes sportisti, un pamatota bija viņu līdzdalība starptautiskajās Makkabiades sporta spēlēs, kurās savulaik piedalījies arī pats Baskins. Ar toreiz vadošās bankas Baltija atbalstu 1992. gadā nodibinājās cīņas sporta veidu klubs Makkabi, kuru ar vienu no vecākajām Latvijas sporta biedrībām — Latvijas ebreju sporta biedrību Makkabi (1918.—1938. g.) — gan saista tikai nosaukums. Sporta klubā šobrīd etniskajai izcelsmei nav nekādas nozīmes, un kopā trenējas visdažādāko tautību bērni.
Klubā strādā trīs treneri — ar mazajiem un jauniešiem vairāk darbojas Genādijs Mihailovs un Viktors Kuzmins. Oļega pārziņā ir augstākās sporta meistarības cīkstoņi, kuri arī veido Latvijas izlases kodolu.
PIRMĀM KĀRTĀM — RAKSTURS
Treneris stāsta, ka džudo, kā jebkurā citā sporta veidā, pirmām kārtām ir jābūt lielai gribai. Tieši raksturs rāda, vai jaunietim izdosies sportā ko sasniegt. Fiziskās īpašības, ķermeņa uzbūve tiek vērtēta pēc tam. Oļegs ir redzējis daudzus talantīgus, fiziski attīstītus jauniešus, kuriem līdz visaugstākajiem panākumiem nav ļāvis pacelties sportiska raksturs trūkums. Fiziskās īpašības var attīstīt un pilnveidot, bet raksturu norūdīt ir daudz grūtāk, dažkārt pat neiespējami.
Džudo turklāt ir ļoti vispusīgs sporta veids, kurā konkrētiem auguma parametriem nav lielas nozīmes. Panākumus var gūt gan spēcīgi, gan zibenīgi, gan ļoti vijīgi un plastiski visdažādākās kompleksijas sportisti.
Runājot par jauniešu džudo attīstību Latvijā, treneris ir novērojis vairākas nepilnības. Skaidrs, ka vispārējā bērnu fiziskā attīstība ar katru gadu pazeminās, tāda reiz ir mūsdienu sabiedrības iezīme. Arī jaunatnes treneru darbs (nav ko slēpt — arī materiālais pamats) bieži vien tiek vērtēts pēc audzēkņu skaita. Treneris trenē vienu grupu, otro, trešo un reizēm vairs neatceras, kā sauc pirmās grupas bērnus. Arī vairāku klubu cenšanās treniņos iesaistīt pēc iespējas vairāk un jaunākus bērnus, nevērtējot, vai pietiks kvalificētu treneru, džudo uzplauksmi neveicina. Tomēr kopumā treneris ir iepriecināts par džudo izaugsmi Latvijā, jo šis cīņas sports, kurš nomainīja kādreizējo džudo visai radniecīgo padomju sambo šobrīd vairs nav tas eksotiskais aziātu cīņas veids, kāds bija pirmsākumos. Aug džudo klubu ģeogrāfija Latvijā, vienlīdz sekmīgi cīnās mazpilsētu un Rīgas jaunieši. Pats galvenais — jāprot saskatīt un sportā paturēt tos talantus, kuriem jākļūst par Latvijas džudo piramīdas sastāvdaļu.
VISMAZ TRĪS OLIMPIEŠI
Ja olimpiskā atlase beigtos šobrīd (tā sākās jau pagājušajā gadā), tad spēlēm varētu posties trīs mūsu sportisti — Jevgeņijs Borodavko, Deniss Kozlovs un Vladimirs Osnačs. Viņi patlaban nodrošina sev vietu to 32 atlētu vidū, kuri Londonā sacentīsies katrā svara kategorijā. Visaugstāk šobrīd ir Pekinas olimpisko spēļu dalībnieks Jevgeņijs Borodavko — 9. vieta. Turklāt vieta rangā vēl ir koriģējama, jo punktus gūst vairāki sportisti no vienas valsts, bet olimpiskajās spēlēs valsti drīkst pārstāvēt tikai viens cīkstonis. Oļegs stāsta, ka šī triju sezonu atlases sistēma ir daudz taisnīgāka nekā agrākā, kad par olimpieti varēja kļūt tikai konkrētās sacensībās, turklāt ievērojot cīkstoņu sadalījumu pa kontinentiem. Savainojums, neveiksmīgi aizvadīta kāda cīņa — un olimpiskais sapnis izsapņots.
Treneris neizslēdz, ka veiksmes gadījumā uz līdzdalību spēlēs Londonā varētu kandidēt arī Aigars Mīlenbergs, kurš pamazām atsācis treniņus pēc operācijas, tāpat Konstantīns Ovčiņņikovs, iespējams, vēl kāds mūsu izlases džudists. Ja arī šoreiz neizdosies, tad īpaši skumt nav vērts, jo puiši ir jauni un īstais briedums viņiem vēl priekšā.
Oļegs Baskins uzskata, ka liela pateicība pienākas jaunajai džudo federācijas valdei, kuru vada bijušais cīkstonis uzņēmējs Gunārs Ķirsons. Lai gan pašam prezidentam šobrīd nav tie veiksmīgākie laiki, ap federāciju pulcināti ļaudis, kuri spējuši nodrošināt džudistiem pienācīgus treniņu apstākļus. Šobrīd pasaules džudo ģeogrāfija ir tik plaša, ka lielākās sacensības, arī Pasaules kausu izcīņa notiek visdažādākajos pasaules nostūros. Arī tas prasa ne mazums līdzekļu, bez kuriem grūti būtu aizbraukt ne tikai olimpiskajiem kandidātiem, bet arī mūsu tuvākajai rezervei.
Oļegs min faktu, ka vienā no iepriekšējām olimpiskajām spēlēm džudisti savu pārstāvēto valstu skaitā atpalikuši tikai no sporta karalienes vieglatlētikas, tāpēc neatsveramas ir katras sacensības, kurās piedalās mūsu sportisti un iepazīst visdažādāko džudo skolu pārstāvjus.
Runājot par olimpiskajiem plāniem, treneris atzinīgi vērtē arī jaunās džudistes Evijas Puķītes pirmos panākumus, it sevišķi Eiropas U-23 meistarsacīkstēs izcīnīto bronzas medaļu. Lai meitenei veicas, taču, paužot savu personisko attieksmi, sevi sieviešu džudo trenera darbā Oļegs neredz, vai tad meitenēm sporta veidu trūkst…
SMALKI NIANSĒTA CĪŅA
Džudo nemitīgi attīstās. Šobrīd maz ir izteiktu līderu. Gandrīz katrā svaru kategorijā ir savi 15—20 līdzvērtīgi sportisti, kuru cīņās tiek noskaidroti patiesi labākie. Liela nozīme ir ne tikai meistarībai, cīņasgribai, bet arī veiksmei, jo džudo ir tik smalks un niansēts sporta veids, ka dažkārt pietiek tikai reizi kļūdīties, lai piedzīvotu zaudējumu un no turpmākajām cīņām izstātos.
Ne mazāk svarīgs ir tiesnešu darbs. Oļegs ir novērojis, ka dažkārt sacensības tiesā it kā augstas kvalifikācijas tiesneši, kas ļoti labi pārzina teoriju, bet paši nekad nav bijuši augstas klases cīkstoņi, tāpēc daudzus džudo smalkumus nekad nav izjutuši.
Grēks sūdzēties, ka mūsu sportisti būtu daudz cietuši no tiesnešu nelabvēlības (vārds Latvija džudo pasaulē tomēr ir pazīstams), taču vienmēr ir bijušas zināmas grūtības cīnīties ar citu pasaules valstu labākajiem sportistiem. It sevišķi, ja kāds no attiecīgās valsts ir augstā amatā starptautiskajā džudo federācijā. Iepriecinoši, ka olimpiskajām spēlēm Londonā gatavojas arī mūsu starptautiskās kategorijas džudo tiesnesis Germans Šteinbuks.
Lai tiesneši varētu būt labvēlīgi un objektīvāki, atliek vienīgi pašam būt labākajam — džudo pasaules nianses komentē Oļegs Baskins.
Treneris atzīst, ka šobrīd prognozēm — it sevišķi olimpiskajām — nav laika, jo sacensības seko sacensībām. Īstenos spēka samērus parādīs pasaules čempionāts, kas augusta beigās risināsies Parīzē.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
