Ar trīspunktniekiem vairs nepietiek

„Basketbols ir gudru cilvēku spēle” — Latvijas žurnālistikas vecmeistara Zigurda Mežavilka gadiem ilgi popularizētā tēze nupat iegūst jaunu, aktualizētu skanējumu. „Pagājušajā gadā brīdinājām, ka tā būs, bet šogad nolikumā ierakstīts melns uz balta — nesekmīgie finālturnīrā spēlēt nedrīkst!” Swedbank Latvijas Jaunatnes basketbola līgas direktore Anitra Eiklone uzsver, ka komandu vietu kārtību sezonas svarīgākajās spēlēs regulēs ne tikai puišu un meiteņu sportiskā meistarība vien.

Pirmie precedenti jau ir — LJBL finālturnīrā Liepājā spēlēm netika pielaists kāds jelgavnieks, arī vairākām citām komandām cīņā par medaļām nācās doties nepilnos sastāvos. „Paldies Basketbola savienībai — mums vieglāk strādāt,” šādu pieeju ar abām rokām atbalsta Rīgas 49. vidusskolas direktors Juris Liepiņš, kurš ikdienā strādā ar daudzām potenciālajām zvaigznēm.

DUMJIE BASKETBOLĀ NEUZVAR

Sensenajos padomju laikos augušie basketbolisti bija pieradināti pie treneru un turnīru rīkotāju vēlmes ieskatīties liecībās, un atkarībā no personiskās pieredzes par Pētersona laikiem tagad stāsta anekdotes vai varoņteikas. Taču atgūtās brīvestības skurbumā līdz ar citiem izglītības sistēmas formālismiem vēstures mēslainē aizskalota arī sportistu sekmju kontrole. Sak’, prasmei pa optimālo trajektoriju iemest bumbu grozā tik un tā nav tieša sakara ar atzīmi fizikā. Dažus piesēst pie mācību grāmatām mudinās iespēja sportot ASV augstskolās, bet citi ar bumbas spēli vienā dienā nopelnīs vairāk nekā skolotāji veselā gadā.
Sava taisnība šajā teorijā bija, taču bija arī maldi. Pēdējos jo spilgti izgaismoja Latvijas basketbola zvaigžņu aizvien aktīvākā gozēšanās dzeltenās preses slejās un iepīšanās dažādos skandālos, komplektā ar regulāriem zaudējumiem pašās svarīgākajās spēlēs. „Starp izciliem basketbolistiem dumju cilvēku nav, toties zinu daudzus ne visai gudrus, kuri varēja izaugt par labiem basketbolistiem, bet nekļuva par tādiem. Un arī tādus, kuri sapelnīto naudu strauji notrieca un atjēdzās uz sēkļa,” Basketbola savienības ģenerālsekretārs Edgars Šneps neveiksmju sakni aicina meklēt ne tikai tehniskajā brāķī un taktiskajās kļūdās.
Pirmais mājiens par jauniem vērtību akcentiem basketbola sabiedrībā tika dots 2009. gada rudenī, par sportiskā režīma un elementāru ētikas normu pārkāpumiem uz dažādiem termiņiem diskvalificējot piecus valstsvienības dalībniekus. Taču centieni ar morālām sankcijām pāraudzināt pieredzējušus vīrus principā ir kā sinepju plāksteris ielaista diloņa slimniekam. Cīņa ar baciļiem jāuzsāk krietni agrāk — kad prasme iespraust bumbu grozā no augšas jaunekļu pašapziņu paceļ īstenībai neatbilstošos augstumos un aģenti piežūžo pilnas ausis par drīz sagaidāmo superlīgumu, bet skolotāju un vecāku biklie atgādinājumi, ka dzīve neaprobežojas tikai ar basketbola laukumu, nešķiet uzmanības vērti.
Tā tapa jaunais punkts Swedbank LJBL Nolikumā un tam līdzi nākušais lēmums nesekmīgos neiesaistīt jaunatnes izlasēs.

ATTIEKSMES, NEVIS TALANTA JAUTĀJUMS

Kā visas jaunās idejas — arī vēlme nesekmīgajiem liegt basketbola priekus izraisījusi ne tikai atbalstošus aplausus vien. Janvārī uz Baltijas jūras kausa izcīņas turnīru Tallinā pēdējā brīdī netika paņemti līdzi trīs nesekmīgie. Iesaistīto izlašu treneri oficiālajās intervijās izlīdzējās ar diplomātiskām frāzēm, bet, kad diktofoni tika izslēgti, paklusām atgādināja pašreizējo zvaigžņu ne vienmēr perfekto uzvedību un lika pie sirds, ka grēkāžiem basketbols ir teju vai vienīgā cerība dzīvē tikt uz augšu — ja aizšķērsos arī to, vaļā paliks tikai ceļš uz sabiedrības padibenēm.
Abos argumentos ir sava daļa loģikas. Tāpat kā tiesa ir tiem, kuri norāda uz nevienlīdzīgajiem apstākļiem — dažs uz ārzemēm aizbraukušais talants nemaz nevar būt nesekmīgs, jo pametis skolu vēl pirms tās beigšanas. Taču taisnība ir arī stingrās līnijas piekritējiem. Un patiesībā dziesma ir nevis par krekliem (atzīmēm), bet par sirdsapziņām — attieksmi.
„Četrinieks jebkurā priekšmetā pirmām kārtām ir attieksmes jautājums,” uzsver Rīgas Centra humanitārās vidusskolas skolotāja Agita Vaivade, kuras praksē bijusi darīšana ar daudziem jaunajiem basketbolistiem.
Kolēģei piekrīt arī Juris Liepiņš: „Protams, sportistiem ir liela slodze, izbraukumu dēļ gadās kavējumi. Gadās treneri, kuri liek darboties sporta zālē laikā, kad vajadzētu atrasties skolā. Taču ir iespēja apmeklēt konsultācijas un parādus nokārtot. Ja no izbraukuma spēles esi atgriezies ap pusnakti, no rīta tomēr var pamosties un uz pirmo stundu aiziet. Visu var izdarīt, ja vien ir vēlme darīt.”

ATKLĀTI, NE ANONĪMI

Šogad katra Jaunatnes līgas finālturnīra sākumā treneri iesniedz spēlētāju sekmju izrakstus, kurus caurlūko līgas darbinieces. „Rīkojamies saskaņā ar dokumentiem, nevis baumām. Ja kāds oficiāli lūdz pārbaudīt konkrēta spēlētāja sekmju izrakstu, to paskatāmies īpaši, taču uz anonīmiem ziņojumiem reaģēt nav nozīmes — lai kādus uzvārdus sauktu. Ja uz finālturnīra sākumu spēlētājs ir sekmīgs, proti, visos priekšmetos iznāk vismaz četri — viņš drīkst spēlēt,” kārtību ieskicē Swedbank LJBL direktore Anitra Eiklone.
Simtprocentīgu noteikumu ievērošanu tā negarantē, taču pilnīgi droši nav pat bankas seifi. Galvenais, ka principi ir deklarēti gana skaidri un to ievērošana ir atkarīga ne tikai no sankciju stingrības, bet arī no treneru profesionalitātes un savstarpējo attiecību ētikas.
Nesekmīgo medības izraisījušas gan cerētu, gan necerētu reakciju. „Nekādā ziņā negribu teikt, ka manās klasēs ar basketbolistiem būtu bijušas lielas problēmas. Taču tagad viņi ir īpaši uzmanīgi — seko, vai negadās kāds nejaušs trijnieks, uzreiz skrien labot. Tāda kārtība lieliski motivē, jo neviens taču negrib laist garām sezonas svarīgākās sacensības,” skolotāja Vaivade dalās pozitīvajā pieredzē.
Taču sarosījušies arī anonīmie taisnības cīnītāji internetā, komentāros paužot, ka X „pilnīgi noteikti” ir nesekmīgs, bet, redz, spēlē…
„Žēl puikas, kuru nepatiesi apvaino. Jānim bija problēmas, taču viņš godīgi cīnījās, lai tās atrisinātu, un tagad viss ir kārtībā. Bet internetā anonīmi raksta visādas muļķības,” Juris Liepiņš aizstāv savas skolas audzēkni, LJBL U-19 grupas vērtīgāko spēlētāju Jāni Timmu.
Vai skolu izsniegtajām uzziņām vienmēr var ticēt? Juris Liepiņš uzsver, ka skolas nav ieinteresētas vilkt savējos aiz ausīm, tiesa, attieksme pret sportistiem dažādās mācību iestādēs var būt atšķirīga. Atkal jāatgriežas pie iepriekš teiktā — visās dzīves situācijās perfektu kartību garantējošu sistēmu izstrādāt faktiski nav iespējams, ja pašas iesaistītās personas domās par to, kā noteikumu apiet, nevis izpildīt.
„Šogad mums bija problēmas ar diviem puišiem, kuri atnāca uz Rīgu no Gulbenes. Ziemā abi netika paņemti uz Baltijas jūras kausu. Cīnījāmies kopā ar treneri Ziedoni Jansonu, bet ne visai sekmīgi, lai arī dramatiski robi zināšanās bija tikai vienam. Tagad abi pārceļas atpakaļ uz Gulbeni — acīmredzot cerot vasarā spēlēt junioru izlasē. Nezinu gan, kā dažās nedēļās ar tādām atzīmēm var kļūt sekmīgi. Katrā ziņā arī šajā gadījumā runa pirmām kārtām bija par attieksmi, nevis nevarēšanu vai pārāk augstām prasībām. Devītniekus un desmitniekus mācībās neviens neprasa, bet dumji basketbolisti arī nav vajadzīgi.”
Patiešām — nav vajadzīgi.
Guntis KEISELS, basket.lv