Piesardzīgs optimists

Kopš augusta Latvijas Džudo federācijai ir jauns prezidents — atvaļināts pulkvedis, Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Raimonds Rublovskis. Viņa vārds džudistu aprindās nav svešs. Savulaik pats nodarbojies ar džudo un sambo, bijis vairākkārtējs Latvijas čempions šajos cīņas veidos, sporta meistars, melnās jostas īpašnieks džudo.

Prezidents sportojis kopš bērna gadiem. Trenējies peldēšanā, bet trīspadsmit gadu vecumā sācis nodarboties ar tolaik pie mums jauno sporta veidu — džudo —, un tā izrādījusies atkarība mūža garumā. Tiesa,Raimonds Rublovskis beidzis sportot samērā agri, jo galveno uzmanību nolēmis veltīt izglītībai, vēlāk militārajai karjerai, taču notikumiem džudo sekojis visu laiku, un nu Sports viņu intervē kā federācijas prezidentu.

— Par jūsu ievēlēšanu prezidenta amatā nevar teikt — atnācu, ieraudzīju, uzvarēju…

— Kad nolēmu startēt vēlēšanās, sapratu, ka uzvarēt nebūs viegli, jo uz amatu pretendēja arī olimpiskais medaļnieks Vsevolods Zeļonijs. Pirmajā piegājienā mums bija domstarpības par nepieciešamo biedru skaitu, tāpēc cīnījāmies otrreiz, un man izdevās uzvarēt pārliecinoši (17:5), tomēr tas netraucē Vsevolodam, kuru es ļoti cienu, darboties jaunajā federācijas valdē kā ģenerālsekretāram.

Valde mums ir spēcīga un darbotiesgriboša — viceprezidents ir olimpiskās bronzas medaļas ieguvējs Aleksandrs Jackevičs, otrs viceprezidents — Eiropas čempions komandu cīņā (PSRS izlases sastāvā) olimpietis Vadims Voinovs, sacensību direktors ir starptautiskās kategorijas tiesnesis Germans Šteinbuks.

Savu amatu uztveru kā nopietnu izaicinājumu un lielisku iespēju dot ieguldījumu šā sporta veida attīstībā. Neko nesolu, jo sevi raksturotu kā piesardzīgu optimistu, taču ceru, ka džudo Latvijā ies tikai augšup. Visi priekšnoteikumi, kopš 40 gadus Latvijā tiek attīstīts šis sporta veids, tam ir.

Ne mirkli neesmu šaubījies, ka varēšu sekmīgi turpināt darbu, kuru pirms manis veikuši iepriekšējie prezidenti. Piebildīšu, ka šajā amatā es nomainīju tik harismātisku personību kā uzņēmējs Gunārs Ķirsons, taču vienmēr esmu radis paļauties uz savu un domubiedru atbalstu, lai pēc iespējas labāk veiktu man uzticētos pienākumus. Zinošu cilvēku ieteikumus jebkurā brīdī esmu gatavs uzklausīt.

— Kāds ir pamats cerībām uz džudo attīstību?

— Manā laikā džudo bija koncentrēts galvenokārt Rīgā, bet šobrīd džudo ģeogrāfija mani patīkami pārsteidz — ar šo olimpisko cīņas veidu nodarbojas Rīgā, Jelgavā, Alūksnē, Siguldā, Saldū, Preiļos, Daugavpilī, kā arī vairākās citās vietās. Koordinēt šo kustību, sadarboties ar ieinteresētajām pašvaldībām, sniegt padomus treneriem, rūpēties par attīstībai nepieciešamajiem apstākļiem ir viens no maniem galvenajiem uzdevumiem.

Varu teikt, ka esmu iepazinies gandrīz ar visiem klubiem, kas strādā kopējo mērķu labad. Galvenais — lai Latvijas džudisti turpina mums sagādāt prieku visaugstākajā līmenī. Jau nākamgad sāksies atlases cikls olimpiskajām spēlēm Riodežaneiro, un mums rūpīgi jāizvērtē visi uzdevumi, kā radīt vislabākos apstākļus olimpiskajiem kandidātiem

— Cik olimpiešu Rio jūs redzat?

— Par olimpiešiem runāsim tad, kad šis statuss būs izcīnīts. Priecē, ka viņu skaits ar katru olimpiādi aug. Iepriekšējās spēlēs Londonā trīs mūsējie bija izcīnījuši vietu zem olimpiskajiem apļiem, vienīgi nelaimes gadījuma dēļ blakus Jevgeņijam Borodavko un Konstantīnam Ovčiņņikovam cīņā nevarēja iziet Vladimirs Osnačs. Apbrīnoju šā puiša uzņēmību, kurš pēc divarpus gadiem atgriezies uz tatami un nesen izcīnīja bronzu Latvijas meistarsacīkstēs. Kaut izdotos atgūt tādu sportisko formu, kāda bija pirms avārijas!

Cerības saistām arī ar Andreju Mageru, Aigaru Mīlenbergu, kuri kļūst arvien spēcīgāki. Savu vārdu var teikt arī vairāki jaunie džudisti, kuri strauji progresē.

Iepriecinoši, ka džudo kļuvis ilgspēlējošāks nekā manā laikā un panākumus var gūt arī trīsdesmit un vairāk gadu vecumā. Mūsu pieredzējušākajam cīkstonim Jevgeņijam tikko palika vien 27 gadi, nedaudz vecāks (30 gadi) ir Konstantīns. Ceru, ka viņu pieredze un meistarība Riodežaneiro ļaus plūkt pelnītus augļus.

— Vai jaunieši labprāt nāk uz šo cīņas sporta veidu?

— Mūsu darbs un uzdevums ir popularizēt šo visiem tik labi zināmo cīņas veidu, jo manā uztverē tas nav tikai sporta veids, tā ir dzīves skola, kas lieti noder turpmākajās gaitās. Jaunie jau ar pirmajiem soļiem iepazīst šā cīņas veida goda kodeksu, kas māca ne tikai sportiskas kustības, bet arī māku aizsargāt sevi, savus tuvākos. Tas attīsta vēlmi uzvarēt, veicina cīņas sparu, attīsta daudzas cilvēciskās īpašības — disciplinētību, atbildību, māca sekundes simtdaļās pieņemt atbildīgus lēmumus.

Viena no individuālā sporta priekšrocībām ir tā, ka uz tatami tu vari paļauties tikai uz sevi. Tas nav komandu sporta veids, kur neveiksmes brīžos tevi kāds var aizstāt.

Svarīgs ir pats treniņu pirmsākums, kad bērni nodarbojas ar vingrošanu, koordinācijas un veiklības attīstīšanu, sportiskām rotaļām, rakstura audzināšanu un tikai pēc tam sākas speciālie treniņi.

Zinu, ka vairākās valstīs džudo pamatprincipi iekļauti obligātajās skolu sporta stundu programmās. Domāju, kas tas būtu labi arī mūsu skolās, jo pēdējos gados jauniešu veselības stāvoklis kļūst arvien mazāk iepriecinošs. Šobrīd jauno sportistu gaitu sākumā treneriem jāveic liels darbs, kas būtībā ir skolas un arī ģimenes uzdevums. Bērnu vājā fiziskā attīstība nedrīkst uztraukt tikai federāciju, par to būtu laiks domāt valstiskā līmenī.

— Kādi ir tuvākie džudo saimes uzdevumi?

— Šogad visi lielie turnīri ir beigušies, taču darbs neapstājas. Paturot prātā galvenos mērķus — džudo vispārējo attīstību, arī jaunu džudo centru atvēršanu —, domājam par olimpiskajām spēlēm. Pirmais solis nākamgad būs Eiropas meistarsacīkstes, arī citas svarīgas sacensības, kas iezīmēs mūsu olimpisko kandidātu aprises.

— Un kā ar mūžīgo problēmu — finanšu trūkumu?

— No valsts mēs gaidām tik daudz, cik šajos apstākļos iespējams. Esam pateicīgi LOK un LSFP par sapratni un atbalstu, taču saprotam, ka objektīvu apstākļu dēļ tas nevar būt pietiekami.

Par finansējamu jādomā pašiem, jo piedalīšanās turnīros un treniņnometnēs, kā arī ikdienas darbs prasa nemitīgus resursus. Man prieks, ka mums izveidojusies laba sadarbība ar LDz Cargo, Rīgas brīvostu, Rīgas domi, lielu palīdzību sniedz Džudo atbalsta fonds, Seulas olimpisko spēļu vicečempions Vladimirs Šestakovs, kas ir īstens džudo atbalstītājs. Meklējam arī jaunus sponsorus.

Ja mēs domājam par olimpiskajām medaļām (nevaram nedomāt!), tad šajā ceļā nedrīkst būt nekādas pauzēšanas, intensitātes mazināšanās. Arī tur es redzu savu prezidenta sūtību.

Jebkurā gadījumā negribu būt tā sauktais goda prezidents. Gribu ikdienas darbā veikt reālas lietas, dot savu ieguldījumu šā brīnišķīgā cīņas veida attīstībā. Strādāju ar apziņu, ka, reiz noliekot prezidenta pilnvaras, pats sev varētu godīgi atzīt, ka esmu darījis visu iespējamo un pat vairāk sava sporta veida labā.

Raimonds RUBLOVSKIS

Latvijas Džudo federācijas prezidents

Dzimis           1967. gada 19. janvārī

Izglītība: Rīgas 7. vidusskola, LU maģistra grāds vēsturē, augstākā profesionālā izglītība jurisprudencē, ASV Jūras kājnieku štāba koledža, strādā pie doktora disertācijas

Darba gaitas: atvaļināts NBS pulkvedis, vadījis dažādas militārās struktūras, šobrīd pasniedzējs Rīgas Stradiņa universitātē, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks

Sportā: trenējies džudo, sambo, nodarbojies ar citiem cīņas veidiem, sporta meistars džudo, vairākkārtējs Latvijas čempions džudo un sambo

Vaļasprieki: mūzika, literatūra, ceļojumi