Svarcelšanas vanagacs

Kādreiz pats dēvēts par rekordu mašīnu, tagad — jau 30 gadus viņš veido citus rekordistus. Tas ir svarcelšanas treneris Eduards Andruškevičs, kurš aizvien ar nevīstošu darba sparu, kompetenci un juveliera precizitāti kā lietaskokus no vienkāršiem puikām un meitenēm izkopj jaunus čempionus. “Viņš ir vecis zvērs. Reti kurš var izturēt tādu darba slodzi, bet viņš vienkārši strādā,” Andruškeviču raksturo viņa talantīgākais audzēknis, olimpiskais medaļnieks Viktors Ščerbatihs.

Ar Eduardu Andruškeviču tiekamies Ventspilī, sporta nama Centrs svarcelšanas zālē, dažas dienas pēc tam, kad viņš kopā ar talantīgo Ritvaru Suharevu bija atgriezies no Fidži. Zālē sviedrus lej Andruškeviča audzēkņi — olimpieši Rebeka Koha, kura tika atzīta par 2017. gada labāko sportisti, un Artūrs Plēsnieks, perspektīvie Vadims Koževņikovs un Suharevs, kā arī vairāki jaunie censoņi.

Eksotiskajā Okeānijas valstiņā Suharevs kļuva par pasaules junioru čempionu svara kategorijā līdz 81 kg, turklāt Andruškeviča audzēknim šis ir jau otrais pasaules junioru čempiona tituls, pērn viņš triumfēja vieglākā svara kategorijā — līdz 77 kilogramiem.

Suharevs summā pacēla 351 kg, kas gan bija par trīs kilogramiem mazāk nekā viņa personiskais rekords. “Ceļš uz Fidži bija ārkārtīgi grūts: divas dienas ceļā turp, trīs — atpakaļ. Taču, neskatoties uz to, Ritvars bija gatavs pacelt vēl vairāk,” komentē Andruškevičs, “tādēļ mēs vienmēr gatavojamies sacensībās pacelt nedaudz vairāk, lai sportistam ir rezerve — augstākās raudzes sacensībās sportistiem prātā figurē nevis kilogrami, bet medaļas. Tā ir cīņa!” Suharevs 2. vietas ieguvēju apspēlēja par vienu kilogramu.

Andruškevičs nenoliedz, ka Suharevam piemīt liels potenciāls. “Bet viņam priekšā vēl ir lielais darbs, kas jāpaveic treniņos, lai tiktu uz olimpiskajām spēlēm. Un olimpiskajās spēlēs viņš parādīs, kāda ir perspektīva — tagad svarīgi ir pārvarēt šo posmu un veiksmīgi pāriet pieaugušo konkurencē.” Andruškevičs Suharevu trenē kopš desmit gadu vecuma, un ar viņu izcīnīti vēl citi starptautiski tituli.

KOPĀ AR ZNAROKU

Andruškevičs dzimis Karēlijā. Ar vecāku gādībā pārcēlies uz dzīvi Kazahstānā, bet padomju vara nosūtījusi ģimeni darbā uz Latviju. Tā nu Eduards jau četru gadu vecumā nonācis Dobeles pusē, kur ieguvis izglītību Lejasstrazdu vidusskolā un 16 gadu vecumā sācis trenēties svarcelšanā. Iegūtā sportiskā pieredze noderējusi, dienot PSRS armijā Sevastopolē. Andruškevičs ticis sportistu rotā, kur svarcelšanā sasniedzis sporta meistara cienīgus rezultātus, sacenšoties svara kategorijā līdz 82 kilogramiem. Pēc militārā dienesta sportista karjeru turpinājis Rīgas Dinamo sporta klubā pasaules rekordista Anatolija Majasina vadībā. “Apkārt bija daudz sporta personību — turpat trenējās Raimonds Bergmanis, kurš gan pārstāvēja Daugavu, Oļegs Znaroks un visi pārējie Dinamo hokejisti,” atceras kluba čempions svarcelšanā, tā laika pašmāju rekordu mašīna. Pārgājis uz svara kategoriju līdz 90 kg, bet savus visaugstākos rezultātus sasniedzis centnerīgo vīru konkurencē. Andruškeviča iespētais personiskais rekords raušanā bija 175, grūšanā — 215 kilogrami.

PAR ELEKTRIĶI, VAI…?

Savas sportista gaitas Eduards noslēdza 27 gadu vecumā. “Guvu traumu. Tolaik nebija pieejama diagnostika, bet pats nedaudz kļūdījos — neuztaisīju operāciju.” Iedzīvojies krūšu muskuļu sastiepumā, kuru pilnībā nav izārstējis, atsācis trenēties, bet sacensībās nav izturējušas plecu saites. Gluži vienkārši — sporta medicīna tolaik vēl nebija tik stipra, lai Eduardam sniegtu pareizās konsultācijas. “Pamazām sāku trenēt citus,” piebilst Eduards.

Enerģiskais vīrs pamanījies arī Viļānos tehnikumā izmācījies par elektriķi. Tomēr gadiem izkoptais sporta veids viņu burtiski iesūcis sevī, jo, vēl būdams atlēts, Andruškevičs treniņu partneriem spējis palīdzēt ar trāpīgiem padomiem. “Es kaut ko redzēju sportistu izpildījumā, pat nezinu, tieši ko,” atceras treneris. “Man bija interesanti un kļuva aizvien interesantāk.”

ŠČERBATIHA VILKME

Savu pirmo treniņu grupu Eduards izveidojis Dobelē. “Ātri vien saradās daudz audzēkņu. Apstākļi bija pavisam citi nekā tagad, taču svarcelšanas treniņi noder teju arī visos citos sporta veidos,” kas acīmredzot veicinājis audzēkņu pieplūdumu. “Protams, īpaši jāizceļ Viktors Ščerbatihs, kurš bija mans pirmais perspektīvais audzēknis un pirmais, kurš ilgstoši turpināja trenēties, visādā ziņā nepārspējama personība sportā.”

Ščerbatiha neizsīkstošā mērķtiecība Andruškeviču noturējusi sportā. “Pēc Latvijas republikas neatkarības atgūšanas viss attīstījās, sportā jaunā sistēma vēl tikai veidojās un treneriem atalgojums bija ļoti, ļoti minimāls. Visiem klājās grūti, tādēļ daudzi treneri pameta svarcelšanu. Es nekādā gadījumā negribēju pamest sportistu, kurš bija sagatavots tādā līmenī kā Viktors. Viņš arī mani vilka uz priekšu,” par spīti skaudrajiem apstākļiem, Andruškevičs koncentrējies uz sportiskajiem mērķiem, uz cilvēcīgu rīcību.

Andruškevičs lepojas, kā ar Ščerbatihu izdevās progresēt. “Ar viņu sākām strādāt, kad Viktoram bija 11 gadu — viņu mamma atveda uz treniņu. Un pēc deviņiem gadiem pirmo reizi nonācām olimpiādē Amerikā. 1996. gadā Atlantas olimpiskajās spēlēs — 10. vieta, bet Bergmanis savā kategorijā bija devītais, 2000. gadā Sidnejā — 6. vieta, 2004. gadā Atēnās — sudrabs un 2008. gadā Pekinā — bronza, bet tur jau bija ļoti grūti cīnīties. Ar svaru, ko Viktors nenoturēja, viņš varēja kļūt par olimpisko čempionu,” uzskata pieredzējušais speciālists.

AUGSTĀKĀ RAUDZE

Eduards būtībā ieguvis divas treneru izglītības. Vispirms padomju laikā, kad treneru kvalifikācijas celšanas četru gadu kursos mācījies kopā ar treneri Majasinu. Deviņdesmitajos gados pabeidzis arī Nila Graša treneru tālākizglītības divu gadu kursus LSPA. Tas devis jaunu un ļoti vajadzīgu teorētisko bagāžu, kas papildināta semināros un kontaktējoties ar citu valstu smagatlētu treneriem, īpaši — Polijas. Andruškevičam ir visaugstākās raudzes A kategorijas svarcelšanas trenera sertifikāts, pateicoties sasniegumiem.

Kā būtisku pavērsienu Andruškevičs min 2001. gadu, kad svarcēlāji pēc Sidnejas olimpiskajām spēlēm sāka trenēties Ventspilī. “Tieši kopš tā laika esam daudz ko sasnieguši, jo mums tika doti visi nepieciešamie apstākļi. Cepuri nost pilsētas mēra Aivara Lemberga un ilggadējā Ventspils olimpiskā centra vadītāja Ulda Boitmaņa priekšā!”

ĀTRUMS PLUS SPĒKS

Andruškevičs ir arī Latvijas Svarcelšanas federācijas valdes priekšsēdētājs. “Runāju ar citiem treneriem un saku: lūk, labs jauns un talantīgs sportists. Bet viņi neredz… Un zaudē laiku. Svarcelšanā ārkārtīgi svarīgi ir laiku izmantot produktīvi. Ja sportists iekļuvis Latvijas Olimpiskajā vienībā (LOV), tad viņam ir pamats tālākai izaugsmei, tas būtiski ietekmē sportista turpmāko noskaņojumu. Ja ar sportistu netiek pienācīgi strādāts un, piemēram, 20 gadu vecumā viņš zaudē vietu Olimpiskajā vienībā, protams, sportists atnāk pie mums un pasaka — mana vajag strādāt, lai iztiktu… Svarcelšana nav tas pats, kas Strongman spēkavīru sacensības, kur pietiek ar spēku. Svarcelšanā vajag spēku un ātrumu, jo bez attīstītām ātruma īpašībām sportists neko nesasniegs — tās ir ilgstoši un nemitīgi jāturpina pilnveidot. Daudzi brīnās, kā tāda augumā maza meitene kā Rebeka Koha var tik lielu svaru pacelt? Var, jo viņai piemīt ātrums un spēks.”

Kā piemēru smagatlētikas nozīmei spēka un ātruma attīstībā, kas ir svarīga visos atlētiskajos sporta veidos, Andruškevičs ilustrē ar kādām atmiņām no olimpiskajām spēlēm. “Mūsu sprinteris no Ludzas ieraudzīja, kā viņa konkurenti smagatlētikas zālē izpildīja pietupienus ar 240 kg svaru. Viņš bija šokā, jo pats knapi varēja izpildīt vingrinājumu ar 140 kg smagu stieni. Vieglatlētikā tik lielu svaru pacelt ir vērtīgi labāka atspēriena izkopšanai.”

Andruškevičs uzsver, ka ļoti svarīga ir trenera un sportista komunikācija. “Lai sasniegtu rezultātu, ir būtiski trenerim veidot iespējami ciešu kontaktu ar audzēkni. Viņš jāsaprot gan tīri cilvēciski, gan praktiski: viss, ko viņš dara, — treniņprocess, tehnika, uztura bagātinātāji, atjaunošanās, arī brīvā laika pavadīšana. Lai atjaunotos, nedēļas otrajā pusē ejam pirtī, kā arī džakuzi, nemitīgi konsultējamies ar LOV — lai izturētu slodzi un dabūtu rezultātu, to visu obligāti vajag.”

NO RĪTA LĪDZ VAKARAM

Tos sporta trenerus, kuri strādā tikai sporta skolā noteiktajā darba laikā, Eduards salīdzina ar sporta skolotājiem. “Tā augstus sasniegumus nevar gūt — tas ir kā sporta stundā kustēties. Man ir jāzina viss par audzēkni, principā visu dienu jāstrādā, lai sasniegtu vērā ņemamu rezultātu.”

Andruškevičs sporta zālē ierodas jau pirms pulksten astoņiem, pa dienu ir vairāki pārtraukumi, bet darba diena beidzas tikai ap pulksten pusdeviņiem vakarā. “Man audzēkņi prasa — kad varēsim atpūsties? Saku — pēc Tokijas olimpiskajām spēlēm… Un tāpat tikai nedaudz, jo būs jāsāk gatavoties jau nākamajai olimpiādei — Parīzes olimpiskajām spēlēm 2024. gadā.”

Vai svarcelšanas trenera darbs ir Eduarda hobijs? “Nē, hobijs tas ir Skandināvijas valstīs — Zviedrijā, Somijā, Norvēģijā. Tur viņiem maksā 2000 eiro mēnesī par trenera darbu, bet pārējās profesijās — vidēji ap 5000 eiro, tādēļ trenēšana viņiem ir kā vaļasprieks pēc darba,” Andruškevičs uzsver, ka viņš nodarbojas tikai ar trenera darbu. “Mums ir maz palīgu, jo treneriem sākumā ir mazs atalgojums. Regulāri sazinos ar LSPA — un jaunu treneru svarcelšanā teju nav vispār. Tikko Daugavpilī bija labs jauns treneris, bet viņš pēc pusgada visiem pateica — piedodiet, par šo algu es nevaru iztikt — un aizgāja citur strādāt…”

MILZĪGS DARBS

Ņemot vērā Andruškeviča audzēkņu panākumus pret viņa audzēkņu skaitu, varētu padomāt, ka viņa rīcībā ir kāda īpaša brīnumrecepte. Tomēr dobelnieks vēlreiz un vēlreiz neatlaidīgi uzsver spēju saskatīt svarcēlāju izpildījumā to, ko citi treneri neredz. Pavērojot Eduardu treniņā — viņš ir gluži kā vanags, kurš lidinās pa sporta zāli starp Plēsnieku, Kohu, Suharevu, Koževņikovu un jaunajiem audzēkņiem, sniedzot lakoniskus specifiskus padomus.

“Man nav īpašu brīnumrecepšu,” apgalvo treneris. “Panākumu atslēga — tas milzīgais darbs, kas tiek ieguldīts treniņprocesā. Ščerbatihs treniņos cēla 35—40 tonnas dienā. Taču bez tā vēl ir intensitāte, Viktors sāka treniņus ar sākumsvaru 170 kg un uz augšu.” Interesanti, ka 151 cm garā Koha — būdama daiļā dzimuma pārstāve! — treniņos dienā spēj pacelt līdz pat 10 tonnām un nodarbības sāk ar 90 vai 100 kg svaru. “Visiem nevar būt viena mēraukla. Ne visi var izturēt tādas treniņu slodzes, kādas bija pa spēkam Viktoram,” skaidro Andruškevičs. “Bet redzu, ka arī Plēsnieks turpina soļot uz priekšu.”

Eduards pēc audzēkņu acīm spēj noteikt, cik un kādā intensitātē viņš var pacelt — uzraut vai uzgrūst. Pieredzējušākie to jau saprot katrs pats, bet jaunie audzēkņi tiek uzmanīti ļoti nopietni. Raušanu un grūšanu var izpildīt no dažādām pozīcijām — no ceļgaliem, no grīdas —, bieži izmantojam arī stieņa vilkmi no zemes, šo vingrinājumu dažādojot. “Protams, ka strādājam arī izpildes klasiskajā režīmā. Vingrinājumu dažādība pasargā no vienmuļības spēka treniņos.”

Ziemā sporta zālē tiek spēlēta bumba, vasarā — brīvā dabā — uz laiku tiek veikti 30 un 60 metru sprinti, dažkārt arī simtiņš, ko agrāk Ščerbatihs, būdams savā labākajā sportiskajā formā, spējis nojozt pat 11 sekundēs. Spēka treniņos izmantota arī videokamera, pēc tam kopā analizētas pieļautās kļūdas vai saulītē celts tehniskais izpildījums.

PAAUDŽU KONFLIKTS

Neviens nav ideāls, taču varam progresēt jebkurā vecumā. Tādēļ vaicāju pašam Ščerbatiham, vai Andruškevičam maz ko varam pārmest. “Viņš svarcelšanā sasniedzis visaugstāko līmeni un tagad 63 gadu vecumā uzskata, ka sportistam 15—18 gados jābūt tikpat gudram kā viņam. Tas ir nereāli,” atbild Eduarda audzēknis, tagadējais Latvijas Svarcelšanas federācijas prezidents. “Tādēļ dažkārt veidojas konfliktsituācijas ar audzēkņiem. No vienas puses — jaunieši ir jāsaprot, bet — no otras — jauniešus piespiežot, viņi ātrāk attīstās. Piemēram, audzēkņi grib desmitos vakarā pastaigāties, Eduards pats pēc garas darba dienas ir noguris un negrib vairs doties pastaigā, tādēļ aizliedz arī audzēkņiem šādas pastaigas.”

Tajā pašā laikā Ščerbatihs, kurš treniņprocesā palīdz Andruškevičam, neslēpj, ka arī pats jaunajiem svarcēlājiem neiesaka vēlas pastaigas, jo enerģija jātaupa, jāizguļas kārtīgi. “Es esmu tam izgājis cauri un saprotu, bet jaunieši to vēl neaptver. Eduards pats esot strauji kļuvis pieaudzis, tādēļ viņš dabiski sagaida, ka visiem jauniešiem vajadzētu domāt līdzīgi,” Viktors pamato tā saukto paaudžu konfliktu.

AIZKULIŠU CĪŅA SACENSĪBĀS

Runājot par mačiem, Andruškevičs atgādina, ka treniņi un sacensības svarcelšanā ir kā divas dažādas pasaules, kur dominē audzēkņa psiholoģija un trenera izvēlētā taktika. “Sacensībās vēroju, cik sportists uzrauj iesildoties. Atkarībā no izpildījuma piesakām sākuma svaru. Pēc tam lūkojam, ko spēj konkurenti. No tā atkarīga visa turpmākā maču gaita. Jāceļ prātīgi, lai nedabūtu nullītes, risks sākas vēlāk.” Tikai tad, kad divcīņā nodrošināta uzvara vai audzēknis sasniedzis pietiekami augstu rezultātu, Andruškevičs ļauj pēdējam piegājienam pieteikt pat superaugstu svaru.

Vecāki dažkārt baidās bērnus sūtīt uz svarcelšanas treniņiem, jo domā, ka jaunietim uzreiz liks celt smagumus. “Tā nav. Viss notiek pakāpeniski. Vispirms ir jāizkopj pareiza kustība, tad koordinācija, jāattīsta visas muskuļu grupas,” teic treneris Andruškevičs.

Taujāts, vai viņam ir kāda sportiskā devīze, Eduards atbild izsmeļoši: “Uzvar tas, kurš izpilda treniņu programmu.”

Viktors ŠČERBATIHS,

olimpiskais vicečempions

“Viņš ir vecis zvērs. Viņam ir tik daudz enerģijas, ka viņš var strādāt no rīta līdz vakaram un vēl arī brīvdienās. Nezinu, no kurienes viņam tāda duka. Reti kurš var izturēt tādu slodzi, bet viņš vienkārši strādā… Arī viņa audzēkņiem ir grūti izturēt noteikto slodzi, par jaunākās paaudzes sportistiem nemaz nerunāsim. Varam aizsūtīt sportistu uz gadu pie viena trenera, tad — uz gadu pie Andruškeviča. Atšķirība būs milzīga, jo Eduarda darba kvalitāte ir citā līmenī. Protams, rezultāts ir atkarīgs no abiem — gan no sportista, gan no trenera. Un trenerim tāpat kā sportistam vajag atteikties no ļoti daudz kā. Kad viņš mani trenēja, biju viens ar mammu, bet viņam bija sieva un ģimene — viņam bija daudz grūtāk, bet tāpat savu darbu izdarīja ar uzviju. Viņš redz — būs vai nebūs sportistam panākumi. Un, ja Andruškevičs jūt, ka sportists varēs ko sasniegt ar viņa palīdzību, viņš atbalstīs arī tad, ja sportists nav perspektīvs — viņš spēj panākt šķietami nereālu progresu, jo atlētā aktivizēs visas maņas un visus punktus, lai atvērtu sportistu rezultātam.

Cilvēks nevar attīstīt to, kā viņam nav. Kā treneris, strādājot vienatnē, Eduards attīstīja ko tādu, kas viņā iekšā ir noslēpts: tas ir kā cilvēku aizsūtīt uz Angliju mācīties angļu valodu — cilvēku vienu iemetot citā vidē, dzīve viņu piespiedīs jau pēc mēneša runāt angliski. Tāpat bija mums, jo mēs bijām tikai divatā un cīnījāmies par visaugstākajām vietām, kas ir svarīgi trenera progresam, — viņam neizbēgami nācās ļoti daudz mācīties darot, nevis studējot grāmatas. Tagad mēģinu viņam palīdzēt un dalīt slodzi uz diviem, lai viņam būtu vieglāk — viņam vairs nav 40 gadu…”

Artūrs PLĒSNIEKS,

pasaules vicečempions

“Eduards ir stingrs treneris, kurš panāks to, ko vēlas. Un viņa panākumu atslēga ir neatlaidība — reti kuram piemīt tāda neatlaidība… Viņš ir kā tēvs, kā auklīte, kurš visu laiku svarcēlājiem ir līdzās — treniņos, nometnēs, sacensībās. Teikšu godīgi: disciplīna pie viņa ir traka — jāievēro režīms arī mājās, brīvo laiku nevar patērēt, kā ienāk prātā, jo enerģija ir jātaupa; visu laiku vienā līnijā notiek virzība uz nosprausto mērķi. Viņš uzsver — ja mājās viss būs kārtībā, arī treniņos viss būs labi. Eduards ir savaldīgs un zina, kā lietas pareizi darīt, — agrāk, kad viņš bija jaunāks, sacensībās mēdza pacelt balsi, kad to vajadzēja, jo mačos vienmēr iet karsti. Viņš ir arī labs psihologs — gada sākumā traumu dēļ gribēju visu mest pie malas, bet mierīgi visu uzrunājām un viņš pārliecināja mani aizvadīt līdz galam šo olimpisko ciklu.”

Rebeka KOHA,

pasaules čempionāta bronzas medaļniece

“Treneris Andruškevičs ir stingrs, atbildīgs, rūpīgs, fokusējies uz noteiktiem mērķiem. Domāju, viņš ir vienīgais tāds treneris ne tikai Latvijā un Eiropā, bet — nebaidīšos teikt — pat pasaulē. Viņa taktika, treniņu grafiks, režīms, kas mums jāievēro, raksturs un attieksme, tas ir mūsu rezultātu stūrakmens, pateicoties viņam. Bieži vien ir grūti saprasties, jo ne vienmēr mūsu vēlmes sakrīt, viens otram nepiekrītam. Daudz strīdamies. Mēģinu panākt savu taisnību, treneris — savu. Lai gan reti, bet tomēr beigās man sanāk piekāpties un klausīt, ko treneris saka, lai gan ne vienmēr gribas to darīt.”

Eduards ANDRUŠKEVIČS

Svarcelšanas treneris, Latvijas Svarcelšanas federācijas valdes priekšsēdētājs

Dzimis: 1956. gada 4. aprīlī Karēlijā

Izglītība: LSPA, trenera bakalaurs, elektriķis

Ģimenes stāvoklis: precējies ar Irinu, meitas Jūlija (33) un Marina (32)

Pirmais treneris: Anatolijs Majasins, vēlāk arī Oļģerts Bergmanis

Lielākie panākumi: PSRS tautu spartakiādē 6. vieta, Vissavienības Dinamo divkārtējs čempions un sudraba laureāts, PSRS čempionātos daudzkārt iekļuvis desmitniekā, desmitkārtējs Latvijas čempions un daudzkārtējs rekordists, Latvijas Gada balvas sportā Labākā trenera balvas ieguvējs 2007. un 2017. gadā

Citi sporta veidi: austrumu cīņas un bokss

Vaļasprieki: agrāk makšķerēšana

Mūzika: Raimonds Pauls, Laima Vaikule

Filma: Briljanta roka