Tatami laulība

Divdesmit piecu gadu vecumā Deniss Kozlovs dzīvē sasniedzis daudz. Ieguvis labu izglītību Herdera ģimnāzijā, teju teju kļūs par diplomētu juristu, strādā uzņēmumā Lido par projektu vadītāju SPA biznesā, labi pārvalda vācu un latviešu valodu, nesen Tbilisi kļuva par Eiropas džudo čempionāta bronzas laureātu. Tas bija vērā ņemams notikums Latvijas džudo attīstībā, jo pirmoreiz šī sporta veida vēsturē divi mūsu džudisti mājās atgriezās ar sudraba medaļām. Tāda paša kaluma godalgu izcīnīja arī Jevgeņijs Borodavko.
Agrais hokejs
Piecu gadu vecumā Deniss nodarbojās ar hokeju. Pulksten piecos no rīta un vakarā mamma viņu veda uz treniņu Daugavas stadionā. Mokošo režīmu abi izturēja tikai gadu, lai gan puikam bija dotības.
Tad tēvs aizveda Denisu uz Dinamo sporta namu pie trenera Genādija Mihailova, lai izmēģinātu spēkus brīvajā cīņā. Pēc gada brīvās cīņas jaunākā grupa tika izkomplektēta, un, paklausot Daugavas trenera Aleksandra Osnača aicinājumam, Deniss pārkvalificējās par džudistu.
„Kad abi ar jaunāko brāli Dmitriju paaugāmies, nokļuvām tolaik labi pazīstamā džudo trenera Oļega Baskina redzeslokā," stāsta Deniss. „Viņš mūsos saskatīja potenciālu, kļuvām par viņa treniņgrupas audzēkņiem. Treneris pārliecināja, ka no manis var izaugt augstas klases džudists, kurš spēs cīnīties par medaļām ne tikai Eiropas čempionātos. Savas nesavtības un rūpju dēļ mums ar brāli viņš ir kā otrs tēvs."
Džudo bezgalība
Šķiet, ka sporta veida izvēle Denisam bijusi pareiza, jo viņš gan pirms skolas, gan skolas laikā bija straujš un kustīgs. Enerģija kūsāt kūsāja, un vajadzēja to pareizi izmantot. Taču svarīgi bija apgūt ne tikai džudo paņēmienu izpildi, bet arī Austrumu cīņas filozofiju. Un Deniss centās pēc vislabākās sirdsapziņas. Divreiz savas džudista karjeras laikā viņš bijis Japānā, mājās pārvedis daudz svarīgu atziņu, iepazinies ar karatē un džiu-džitsu.
Tikai šī sporta veida tēvs Dzigoro Kano zināja visu par džudo. Vismaz tā pieņemts. Un viņam vienīgajam pasaulē ir visaugstākais – desmitais dans. Denisam šajā ziņā vēl daudz jāmācās. Un lielākie sasniegumi un atziņas vēl priekšā.
Parametri un taktika
Ļoti svarīgi ir laikus pāriet uz citu, parasti augstāku svara kategoriju. Kā tas bija Jevgēņija Borodavko gadījumā – viņš svara kategorijā līdz 90 kg bija iespējas izsmēlis, tāpēc šogad piepulcējās centneru smago vīru pulkam un tieši Tbilisi arī guva savu pirmo lielo panākumu jaunajā kategorijā, kļūstot par Eiropas bronzas laureātu.
„Ar mani bija citādi," atklāj Deniss. „Kādulaik cīnījos svarā līdz 73 kilogramiem. Ikdienā svēru par kādu kilo vairāk. Nodzīt lieko nebija problēmu. Spēks atkarīgs no svara. Bet jutu, ka man muskuļi izauguši lielāki, kas džudo nav vajadzīgs, tas ir traucējoši. Apspriežoties ar treneri Baskinu, nolēmām, ka jāatgriežas iepriekšējā kategorijā – līdz 66 kg, jo sapratām, ka mans īstais svars treniņu režīmā ir 67 kg. Turklāt, pārejot uz vieglāku svaru, varēju dažkārt izmantot auguma priekšrocības, jo šajā kompānijā esmu viens no garākajiem. Manā kategorijā ir spānis Oskars Penjass, augumā par mani krietni īsāks, toties plats kā divdurvju skapis, muskuļains un ļoti ātrs. Savstarpējā bilance mums vienāda – vienā Pasaules kausa posmā cīņā par bronzu viņam zaudēju, bet trīs gadus vēlāk Eiropas čempionātā revanšējos. Ja džudo cīņa ilgtu tikai minūti, tad Latvijai būtu savs pasaules čempions – Vladislavs Žuks, kurš katru sacensību sāka tik vētrainā tempā, ka pretinieks nezināja, kur sprukt. Ja minūtes laikā viņš nespēja sāncensi nomest uz tatami, spēka pietrūka, Žuks pārstāja pretoties. Viņš gan startēja svarā līdz 81 kg.
Vēl par sevi un savām kļūdām. Vēl pirms vairākiem gadiem Rīgas starptautiskajā turnīrā sāku skaistu metienu atliecoties, un jau likās, ka portugālis Silva lidos vēl ilgi, taču mans slaidais metiens izrādījās nepabeigts, un pretinieks, it kā turpinot manis sākto, pabeidza cīņu ar tīru uzvaru. Tādā pašā stilā piedzīvoju vēl vienu zaudējumu citās sacensībās. Pēc tam treniņos šo paņēmienu vajadzēja nopietni pilnveidot. Arī tagad ne viss vēl izdodas, lai gan tehnisko paņēmienu arsenāls ir diezgan bagātīgs. Saprotu arī to, kāpēc neiznāk – joprojām nav pietiekamas fiziskās sagatavotības, pašam jākļūst vēl ātrākam, jo laika pārdomām uz tatami nav. Ja muļļāsies, saņemsi piezīmi par pasivitāti, otru, trešo, un viss beidzies. Spēka vairošanai un izturībai labi noder braukšana ar kalnu velosipēdu un citas aktivitātes svaigā gaisā. Un, protams, arī tradicionālā futbola spēle, kurā iesaistās gan džudisti, gan viņu treneri. Ceru, ka kļūšu stiprāks. Tad arī sāks aizmirsties mūžīgās piektās vietas, kas mani agrāk tik bieži vajāja visatbildīgākajos lielajos turnīros un čempionātos."
Pēc starpfiniša
Eiropas čempionāts Tbilisi bija tikai tāds sezonas starpfinišs. Vēl būs vairāki Pasaules kausa izcīņas posmi, tuvākais no tiem jūnijā Tallinā, bet federācijai ir finansiālas problēmas, lai visos šajos būtiskajos punktos nokļūtu. It sevišķi tas izpaudīsies nākamgad, kad jau maijā sāksies reitinga punktu krāšana par Londonas spēļu ceļazīmēm. Šogad galvenais notikums būs pasaules čempionāts Roterdamā (26.-30. augusts). Atlases formula būs vēl sarežģītāka, jo PK posmi paredzēti ASV, DĀR, Brazīlijā un Mongolijā. Jo tālāk no Rīgas, jo iespējams gūt vairāk reitinga punktu. Kā par spīti krīzes nomāktajai Latvijai.
Gatis ĶĪSIS
Deniss Kozlovs
džudists
Dzimis    1983. gada 28. novembrī Rīgā
Džudo    kopš septiņu gadu vecuma
Pirmais treneris     Andrejs Rudņiks (Dinamo), turpmāk Aleksandrs Osnačs (Daugava), tagad Oļegs Baskins (Makabi)
Izglītība    Herdera ģimnāzija, pašreiz jurisprudences students
Ģimene    sieva Jeļena, divus gadus veca meita Poļina
Panākumi sportā    Eiropas 2009. gada čempionāta bronza Tbilisi, EČ 2001. g. Parīzē 5. vieta, Superkausa izcīņā (neoficiālais pasaules čempionāts) 2005. g. Parīzē 5. vieta, PK posmā Tallinā pērn 2. vieta, citos turnīros vairākas piektās vietas, pieckārtējs Latvijas čempions kategorijā līdz 66 un 73 kg
Vaļasprieki    futbols, atpūta pašu vasarnīcā pie Vārnukroga, tusiņi ar draugiem