Tukšās rokas bruņinieks

No Latvijas cīkstoņiem karatē līdz šim lielākos starptautiskos panākumus guvis jelgavnieks Kalvis Kalniņš, kurš pasaules un Eiropas čempionātos jau izcīnījis septiņas medaļas. Šāgada maijā Kalvis ieguva Eiropas čempionāta bronzas medaļu svara kategorijā līdz 60 kg.

Ar Kalvi tiekos Baltijas karatē kluba telpās, kur bāzējas Latvijas izlases kodols.

— Kā Jelgavas puišelim ienāca prāta sākt nodarboties ar tik eksotisku sporta veidu?

— Tikai pateicoties tēvam Druvim Kalniņam — kādreizējam brīvās cīņas cīkstonim. Tobrīd Jelgavā trenēties brīvajā cīņā īpašas iespējas nebija, un tēvs man aizveda uz karatē. Man bija pieci gadi, tātad karatē esmu jau 17 gadus.

— Tu zināji, kas ir karatē?

— Protams, ka ne. Zināju tikai, ka tā ir cīņa, un tā man, kā daudziem puikām, ļoti patika. Skatījos filmas, redzēju, cik veikli viss notiek, un tas mani aizrāva. Trenējos ar lielu aizrautību. Arī mans vecākais brālis trenējās, pat guva panākumus Eiropas mērogā — 2. vieta junioru konkurencē, taču auto viņu interesēja vairāk, un viņš 20 gados karatē pameta.

— Par filmām. Cik patiesas tev, īstenam karatistam, tās liekas?

— Pusi uz pusi. Protams, aktieri, kas cīnās, prot to lietu, taču neticamu notikumu ir daudz. Vispirms nepārliecina tas, ka viņi spēj izturēt tik daudz spēcīgu sitienu — noskurinās un cīnās tālāk. Tāpat nereāli liekas, ka mazie spēj pieveikt par sevi divreiz lielākus un smagākus pretiniekus. Sevišķi grēko aziāti ar Džekiju Čanu un Brūsu Lī priekšgalā. Arī Žans Klods van Damme ir ļoti samākslots.

Vispārliecinošākais man šķiet Stīvens Sīgals, kas ar austrumu cīņām iepazinās jau septiņu gadu vecumā. Viņš ir ļoti vispusīgs cīkstonis, kam ir četras melnās jostas — karatē, aikido, džudo un kendo. Liekas, ka arī aktieris viņš nav slikts.

— Kāda tev pašam ir kvalifikācija?

— Otrais dans, bet sportā tam nav tik liela nozīme, jo paaugstinājumus saņem ne tikai par panākumiem sacensībās, bet arī par ieguldījumu karatē mūža garumā.

— Kas tevi saista karatē?

— Vispirms jau daudzpusība. Es trenējos ne tikai karatē, bet arī brīvajā cīņā, džudo, daudz cilāju svarus. Pavisam nopietni sāku 10 gados, kad treniņi nereti bija pat trīs reizes dienā. Starptautiskās sacensībās sāku startēt jau bērnībā, bet nopietnās sacensībās — no 16 gadiem.

Lielā mērā tā bija tēta iniciatīva, kurš manā sportista attīstībā ir ieguldījis lielus līdzekļus. Viņš uzaicināja arī slavenus ārzemjus trenerus, piemēram, spāni Antonio Olivu Sebu, kuram ir astotais vai devītais dans. Tētim toreiz bija tādas finansiālas iespējas, kaut gan es nedomāju, ka viņš cerēja uz naudas atgūšanu nākotnē.

— Ar tēti esi cīnījies?

— Jā, kādreiz kopā no rītiem skrējām krosiņus, vēlāk viņš man mācīja dažādus paņēmienus. Tas bija līdz gadiem 16. Ja es viņu vinnēju, tad viņš man deva 5 latus. Sākumā es tos dabūju reti.

— Vai karatists var kaut ko nopelnīt?

— Labs var, taču ne milzu summas. Arī es šo to pelnu, jo tētis pēdējos gadus vairs palīdzēt nevar.

— Karatē šķiet visai traumatisks sporta veids…

— Līdz 15 gadiem obligāti jālieto ķivere, bet bērniem sitieni pa galvu vispār aizliegti. Lietojam aizsargvestes, tāpat kāju, roku un zobu sargus. Pats bieži esmu cietis, taču neko vairāk par lūpu vai deguna pārsišanu neesmu piedzīvojis. Sacensībās gan gadās, ka jāsauc ātrā palīdzība.

— Vai jums jādod kāds solījums, ka ļaunprātīgi neizmantosiet iemaņas karatē?

— Nē, bet es nedomāju ikdienā izmantot to, ko protu. Esmu miermīlīgas dabas cilvēks, un man nekad nav bijusi tāda vajadzība.

— Ja būtu, tu savu prasmi izmantotu?

— Ja tas apdraudētu mani vai kādu citu, droši vien. Bet nāvējoši censtos nesist, ir taču tik daudz citu efektīvu paņēmienu. Ceru, ka tas nekad nebūs vajadzīgs.

— Kāda ir tava sportiskā ikdiena? Cik reizes dienā tu trenējies?

— Divas reizes dienā, sestdienās vienu reizi. No rīta ar treneri Maksimu Ivančikovu (viņam ir ceturtais dans) individuāli, vakaros kopā ar grupu. Tāpat daudz skrienu, izpildu dažādus vingrinājumus, trenējos pie vispārējās fiziskās sagatavotības treneriem. Svētdienas, ja nav sacensības, ir brīvas.

— Kādas īpašības karatistam visvairāk nepieciešamas?

— Jābūt vispusīgam, arī viltīgam un līdzsvarotam, jo spēkos līdzīgu cīkstoņu divcīņā bieži uzvar psiholoģiski labāk sagatavotais. Ļoti labi jājūt katra acumirkļa iespēja, lai izdarītu sitienu. Daudz ko izšķir aizsardzība, jābūt ļoti kustīgam.

— Pie kā visvairāk jāstrādā tev?

— Jāpilnveidojas visu laiku. Jāuzlabo fiziskā sagatavotība, tehnika, kura man ir visai laba. Jāuzlabo sitieni ar kājām, ko izmantoju pārāk maz. Mans labākais paņēmiens ir viens sitiens ar labo roku, ko visi zina, bet tāpat iekrīt. Nav slikti arī metieni, bet tos tāpat var pilnveidot.

— Cik ilga ir cīņa?

— Trīs minūtes priekšsacīkstēs, četras finālos. Ja punktu skaits ir vienāds, tad uzvarētāju nosaka tiesneši. Jāsaka, ka mazajām valstīm (kā mums) nereti nākas ciest, jo tiesneši labvēlīgāki ir pret lielo valstu pārstāvjiem. Arī pērn Eiropas meistarsacīkšu finālā mums ar spāni cīņa beidzās 6:6, divi tiesneši deva uzvaru man, divi pretiniekam, bet galvenais tiesnesis parādīja uz spāņa pusi. Tā es nekļuvu par čempionu, kaut gan aculiecinieki teica, ka es biju aktīvāks.

— Kādu valstu sportisti dominē karatē? Aziāti?

— Nē, vairāk spāņi, franči, irāņi, itāļi, turki. Tiem ir visvairāk medaļu. Japāņi spēcīgāki ir karatē demonstrējumos kata, kurcīkstonis viens pats, bez partnera demonstrē pareizu stāju, pozas, sitienus.

— Vai kādreiz ir noskaidrots, kuras cīņas pārstāvji ir spēcīgākie?

— Par tādām divcīņām starp dažādiem cīkstoņiem neko nezinu, katrs jau savējo droši vien uzskata par labāko. Patiesi spēcīgākos droši vien var noskaidrot cīņā bez noteikumiem, kur apvienoti daudzi cīņas veidi, ieskaitot boksu. Tas gan ir pilna kontakta sporta veids. Zinu, ka daudzi karatisti tur guvuši labus panākumus, arī tukumnieks karatists Edgars Skrīvers, kurš ir viens no spēcīgākajiem Baltijā.

— Pats neesi domājis piedalīties?

— Nē, tas mani neaizrauj.

— Kādi ir tavi tuvākie plāni?

— Turpināšu trenēties, jo labākie gadi vēl priekšā. Tik daudz ieguldīts, ka reiz tam visam jāatmaksājas. Gribu būt pirmais, bet tad jābūt galvastiesu pārākam. Jāaug!

TRENERIS MAKSIMS IVANČIKOVS: ES TICU VIŅAM!

„Kalvis pie manis trenējas gadus četrus, kaut gan regulāri viņu vēroju gadus 10. Viņš ir ļoti vispusīgi sagatavots, labi trenēts sportists, kurš var vēl daudz sasniegt. Kalvja stiprā puse ir mērķtiecība, ātrums, koncentrēšanās spēja, labi jūt distanci. Ļoti lakonisks savās kustībās, lai visu izdarītu vajadzīgajā brīdī.

Visvairāk jāpieliek fiziskajā sagatavotībā, jāpilnveido tehnika, tad arī varētu būt visaugstākie panākumi. Es ticu viņam!”

Japāņu cīņas māksla karatē radās pirms vairāk nekā 100 gadiem tagadējā Okinavas salā. Pilns tās nosaukums ir karatē do, kas nozīmē tukšo roku ceļš. Karatē liela nozīme ir cilvēka garīgajam spēkam, morāles un ētiskajām īpašībām.

Kā sporta veids karatē visā pasaulē sāka attīstīties pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, tomēr olimpisko spēļu programmā līdz šim karatē nav iekļuvis, kaut arī ar to nodarbojas vismaz 50 miljoni (pēc Pasaules karatē federācijas aplēsēm — 100 miljoni). Latvijā sportisti karatē trenējas jau gadus četrdesmit.

Kalvis KALNIŅŠ

Karatists

Dzimis: 1991. gada 16. februārī

Augums, svars: 170 cm, 63 kg

Izglītība: mācījies Jelgavas privātskola Punktiņš

Sporta gaitas: trenējas karatē kopš piecu gadu vecuma

Pirmie treneri: Sergejs Mankevičs, Andris Vasiļjevs, tagad Maksims Ivančikovs, džudo Aleksandrs Osnačs, brīvajā cīņā Vladimirs Smirnovs, fiziskajā sagatavotībā Ivars Čākurs, Alvis Stankēvičs

Lielākie sasniegumi: bronzas medaļa pasaules čempionātā (2010), sudrabs Eiropas čempionātā (2012), bronza Eiropas čempionātā (2013), Eiropas junioru čempions (2009), sudrabs pasaules U-21 čempionātā (2009), sudrabs pasaules čempionātā kadetiem (2007)

Vaļasprieki: auto, boulings