Uz kuru pusi? Atvadu vārdi bokserim Artūram Eglītim (30.04.1933.—24.03.2015.)
„Uz kuru pusi?” Latvijas vecie bokseri var jautāt viens otram un saņemt līdzīgas atbildes: „Pārtraukt! Izbeigt! Apstāties!” Lai gan vairākumā atbilde skanētu: „Uz priekšu!” Jaiemācās no sitieniem aizsargāt galvu, un uz priekšu. Kā boksa noteikumi aizsargā veselību, var vērtēt tikai vecumā. Artūra Eglīša slavas laikos varēja vēlēties stingrākus noteikumus, jo galvenā aizsardzība bija uz boksa tiesneša godaprāta un sirdsapziņas.
Katram cilvēkam likteņstunda pienāk negaidīti. Martā 82 gadu vecumā no mums šķīrās izcilais latviešu bokseris Artūrs Eglītis. No sākuma 2013. gadā bija sirds operācija, tad vairāki smadzeņu insulti. Ģimene lūdza ārpusrindas operāciju, ārsti atbildēja: „Visiem nepieciešams, bet mūsu līdzekļi ierobežoti…” — „Viņš bija bokseris un vienoja cilvēkus cīņai par brīvu un neatkarīgu Latviju.” — „Visi cīnījās…” skanēja atbilde.
Artūram bija jāaiziet, mīļotās sievas Līvijas rokās Koknesē, bērnu, mazbērnu, radu un draugu apraudātam. Artūrs ir apbedīts līdzās mūsu tautas likteņupei Daugavai Aizkraukles kapos. Tur viņu apņem mūžīgs miers un pārliecība, ka dzīve nodzīvota godīgi.
Artūrs bija dzimis mīlestībai un veiksmei, tāpat kā viņa dēli, mazdēli un mazmeitas. Viņam dzīvē viss bija sasniedzams: jāpanāk, jāvar — viņš saprata, jo bija audzināts boksā. Uz boksu pie sporta biedrības Dinamo vecākā trenera Riharda Bērtiņa pēc Torņakalna septiņgadīgās skolas beigšanas viņu aizveda tēvs Arnolds, fabrikas mašīnstrādnieks, teikdams: „Pietiek pa Lucavsalu sauļoties, drīz jāsāk strādāt. Augstās skolās mēs ar māmiņu jūs ar brāli nespējam sūtīt. Pietiks sākumā ar boksu — katra vīrieša pastāvēšanas skolu.”
Boksā Artūrs izjuta uzvaras prieku, zaudējumu, spītu atkārtot un visu mūžu mācīties. Pēc gada Artūrs kļuva par Latvijas jaunatnes čempionu. Tad sekoja obligātais karadienests, autovadītāja kursi un darbs par taksometra šoferi. Ar boksera stipendiju varēja nopelnīt kabatas naudu. Artūrs Eglītis astoņas reizes izcīnīja Latvijas pieaugušo čempiona titulu un divas reizes kļuva par Vissavienības sporta biedrības Dinamo čempionu otrā vidējā svara kategorijā. Ringā Artūrs aizvadīja 180 cīņas, no kurām uzvarēja 156. Latvijas izlases sastāvā Artūrs Eglītis piedalījās starptautiskās cīņās, kurās uzvarēti arī poļu, čehu, ungāru un citu valstu bokseri. Latvijā viņš bija piektais sporta meistars boksā (vēl A. Liepiņš, J. Lancers, I. Enkūzis, A. Tumiņš). Treniņcīņās Eglītis kā līdzīgs boksējās ar krievu olimpiskajiem čempioniem V. Popeņčenko un G. Šotkovu.
„Artūrs bija mans uzcītīgākais un uzticīgākais audzēknis. Mēs ar savu palīgu V. Karpovu devām viņam visu, ko paši zinājām boksā,” stāstīja Bērtiņš. „Artūrs daudz palīdzēja savam sparingpartnerim, manam otram audzēknim Lanceram, kas prata ringā neatkārtoties un ar sitieniem rotaļāties kā ar akmentiņu atlūzām.”
„Lancers bija acīgāks par mani un prata uzbrūkot arī aizsargāties,” atzina Artūrs. „Es pārāk vēlu sāku boksēties, par maz manī bija tādas sitienu nojautas kā A. Tumiņam, es necīnījos tuvcīņā kā I. Enkūzis.”
Tieši tādēļ tu biji Eglītis ar savu boksu. Tu biji kā uzvilkta bulta, kas ringā meklēja mērķi!
„Es neesmu skaitījis, cik cīņas esmu uzvarējis ar nokautu un cik — ar redzamu pārsvaru,” reiz klāstīja Artūrs. „Ringā esmu zaudējis izciliem bokseriem viņu pilsētās vīrišķīgās cīņās, bet nevienu — izturības izsīkuma dēļ. Dzīves ritums bez cigarešu dūmiem un šņabja pudelēm ir mana piemiņa Rihardam Bērtiņam.”
„Artūrs ir drosmīgs un neatlaidīgs bokseris. Viņam ir auguma un spēka priekšrocības — īsts ringa Apollons,” par viņu rakstīja Žanis Dzenis, viens no boksa pamatlicējiem Latvijā. „Ja Artūrs būtu mazliet vijīgāks, necenstos sāncensi iesaistīt atklātā cīņā, viņa panākumi būtu vēl lielāki! Cik tuvu viņam bija Eiropas čempiona tituls!” nobeidz Dzenis.
Artūrs bija iznesīgs puisis. Vai viņam kā profesionālam bokserim būtu vieglāka dzīve? Vai viņš būtu atbrīvots no naudas pelnīšanas rūpēm? Pēc atvadu cīņas 1962. gadā ar Jāni Roviču Artūrs ne tikai vadīja treniņgrupu, bet arī bija aktīvs boksa tiesnesis. Vienīgais miera un atpūtas laiks viņam bija pēc 70 gadiem, aizejot pensijā un saskanīgi dzīvojot ar mīļoto Līviju Koknesē. „Kad tu atbrauksi uz zveju? Es zinu tādas vietas Pērses līčos!” Artūrs man apgalvoja. „Vasarā,” es atbildēju. Bet šoreiz mums vasariņa nepienāks…
Paldies, Artūr, par visu labo — ikgadējiem Ziemassvētku apsveikumiem, par klusēšanu toreiz Tallinā treniņnometnē, kad uz mana naktsgaldiņa ieraudzīji Ļermontova dzejoļu krājumu un saprotoši pasmaidīji. Paldies, Artūr, ka biji mums līdzās un izjutām tavu labestību!
Dziļā līdzjūtībā Artūra Eglīša piederīgajiem Latvijas veco bokseru vārdā
Imants Miķelsons
