Moderns, kas mainīsies

Šķiet,neviens cits olimpiskais sporta veids vairāk nekā 100 savas pastāvēšanas gados nav piedzīvojis tik kardinālas izmaiņas kā modernā pieccīņa. Tāds liktenis jau laikam nosaukumā ielikts. Rainis teiktu — moderns, kas mainīsies… Latvijā modernā pieccīņa svin savu sešdesmitgadi.

Vairāk nekā pusi no šī laika Latvijas izlases galvenais treneris bijis Ainars Leja. Lai arī pirms četriem gadiem nosvinējis astoņdesmito jubileju, viņš joprojām strādā par treneri. Lejas audzēknisJānis Liepiņš pērn tika ievēlēts par Latvijas Modernās pieccīņas federācijas prezidentu. Izmantojot abu stāstījumu, īss ieskats modernajā pieccīņā toreiz un tagad.

SACENSĪBU FORMĀTS

Toreiz

Piecu dienu sacensības, kas sākās ar jāšanas krosu, kuras mūsdienu skatītājiem un, vēl jo vairāk dzīvnieku aizstāvjiem, iedvestu šausmas. Sportistiem bija jāveic 2,5 līdz 5 km distance lielākoties paugurainā apvidū ar 13—30 dabiskiem un mākslīgi veidotiem, bet nekrītošiem šķēršļiem. Lai arī to augstums nepārsniedza 1,10 m, tie varēja būt līdz pat 3,5 m plati. Piemēram, Plaņernajā pie Maskavas, kur bieži notika PSRS čempionāti, viens šķērslis bija starp dzelzsbetona blokiem novietots automašīnas vraks, cits — kā pagraba jumts nogāzē, pār kuru jālec no kalna uz leju. Tur zeme mālaina, lietainā laikā slidena, zirgi lauza kājas, un arī jātnieki nonāca slimnīcās.

Ar trasi gan varēja iepazīties iepriekšējā dienā, bet tikai, ejot kājām. Zirgus tāpat kā tagad izlozēja stundu pirms starta. Ap katru šķērsli bija iezīmēta soda zona, par zirga atteikšanos lēkt vai kritieniem tajā tika piešķirti papildu soda punkti. Ja šķērsli neizdevās pārvarēt, distanci drīkstēja turpināt, bet ar attiecīgu soda bagāžu. Atkarībā no trases garuma un sarežģītības tika noteikts laika limits, rupji rēķinot — 1 minūte 500 metriem. Iekļaujoties šajā laika limitā un sekmīgi pārvarot visus šķēršļus, varēja saņemt maksimālo punktu skaitu. Par kavējumu vai kļūdu tāpat kā tagad attiecīgs punktu skaits nost. Latvijā jāšanas krosa sacensībām ierasta vieta bija teritorija Biķernieku mežā aiz kinostudijas, kur vēlāk tika uzbūvēts tramplīns.

Nākamajā dienā paukošanas sacensībās ar špagu tāpat kā tagad cīnījās katrs ar katru līdz pirmajam trāpījumam.

Trešajā dienā šaušanā, kā jau virsnieku  daudzcīņā pienākas, un līdz 1948. gadam modernās pieccīņas sacensībās drīkstēja startēt tikai oficieri, tika lietoti īsti uguns ieroči — 5,6 mm pusautomātiskās mazkalibra pistoles. Tā bija ātršaušana 25 m distancē pa silueta mērķiem — četras sērijas pa pieciem šāvieniem. Mērķis katram šāvienam atvērās uz trim sekundēm, roka ar ieroci starp šāvieniem obligāti bija jānolaiž vismaz 45 grādu leņķī. Lai arī ovālā centra desmitnieka izmēri bija 15×10 cm, pirmajos 10 gados maksimālo 200 punktu robežu sasniedza retais.

Peldēšanā, kurā trenēties tolaik Latvijā iespējas bija ļoti ierobežotas, vajadzēja veikt 300 m brīvajā stilā. Sākumā par labu rezultātu uzskatīja 3:54, par kuru deva 1000 punktus.

Viss izšķīrās piektajā dienā 4 km skriešanas krosā šķēršļu apvidū, kur augstumu starpībai jābūt vismaz 100 m. Tāpēc Latvijas pieccīņnieku sacensības notikušas pat Siguldā. Sportisti startēja pēc izlozes ar vienas minūtes intervālu. Iepriekš gūtajiem punktiem pieskaitīja krosā nopelnītos, un čempions bija zināms. Lielākās sacensībās vienlaikus notika arī komandu sacensības, kurās summēja četru, vēlāk — triju  dalībnieku devumu.

Starp citu, sacensības nereti notika pat sešas dienas no vietas. Zirgu nebija tik daudz, lai visi sportisti paspētu vienā dienā veikt garo un smago distanci.

Tagad

Septiņu astoņu stundu sacensības, kas sākas ar paukošanu. Tiesa, dienu iepriekš notiek priekšsacīkstes četrcīņā bez jāšanas, un finālā iekļūst tikai 36 labākie. Parasti ir trīs apakšgrupas, no katras automātiski kvalificējas astoņi labākie, pārējie 12 — pēc labākajiem rezultātiem. Izņēmums ir olimpiskās spēles, kurām vispār gada garumā kvalificējas tikai 36 finālisti.

Modernā pieccīņa turpina nemitīgi modernizēties, un ar šo sezonu visās disciplīnās četrkārtīgi samazināts izcīnāmo punktu skaits. Piemēram, iepriekš 5800 punkti bija ļoti augstvērtīgs rezultāts, bet tagad iepriekšējā Pasaules kausa izcīņas posmā Romā ukrainis Pavlo Timošenko uzvarēja, gūstot 1463 punktus.

Paukošanā, pārspējot visus 35 pretiniekus, tagad iespējams nopelnīt 300 punktus. Labs rezultāts, ja gūst vairāk nekā 20 uzvaras. Mūsu Jeļena Rubļevska nupat Romā šajā disciplīnā bija labākā ar 24 uzvarām un 246 punktiem. Kopš pērnā gada sacensībās tiek testēta tā dēvētā bonusu sistēma. Pēc paukošanas pamatsacensībām, kurām skatītājiem grūti izsekot, jo vienlaikus cīnās vairāki pāri, uz viena celiņa 45 sekunžu duelī cīnās 36. paukotājs ar 35. vietas ieguvēju, uzvarētājam pretī stājas 34. labākais utt. Ja rezultāts neizšķirts, tālāk cīņu turpina rangā augstāk esošais sportists. Par vienu uzvaru atlēts papildus iegūst vienu punktu. Tā savu situāciju iespējams par dažām vietām uzlabot. Bet, galvenais, skatītājiem ļoti interesanti. Šī otrā paukošana notiek pēc peldēšanas, parasti tur, kur notiks sacensības jāšanā un iedzīšanas krosā ar šaušanu. Tātad skatītājiem, pulcējoties uz sacensību fināldaļu, vienā vietā ar īsām pauzēm iespējams redzēt sportistus startējam trijās disciplīnās.

Jau ilgstoši modernajā pieccīņā atlēti tiek rekrutēti no peldēšanas, kur līmenis ir ļoti augsts. Pasaulē ir daži pieccīņnieki, kas 200 m brīvajā stilā spēj veikt pat ātrāk par divām minūtēm.

Nākamās disciplīnas piedzīvojušas vislielākās izmaiņas. Sacensības jāšanā notiek ierobežotā laukumā konkūrā. Jāpārvar 15 krītošie šķēršļi, ne augstāki par 1,20 m, starp kuriem ir pa divkāršai un trīskāršai sistēmai. Maršruta konfigurācija pēc galvenā tiesneša ieskata. Ja distance tiek veikta noteiktajā laikā (vidēji 70 sekundēs) un nevainojami, sportists tagad saņem 300 punktus. Šāds maksimālais varējums nav retums. Par katru zirga atteikšanos klausīt jātniekam, gāztu šķērsli un citām kļūmēm pienākas attiecīgs soda punktu skaits.

Dalībnieki ir sadalīti divās grupās, ņemot vērā situāciju rezultātu tablo pēc divām disciplīnām. Pirmajā startē sportisti, kas tobrīd ieņem 36.—19. pozīciju, otrajā — labākie 18 pēc principa, ka līderis laukumā dodas pēdējais. Vienus un tos pašus zirgus izmanto abu grupu pārstāvji, tādējādi izlozē piedalās divi atlēti, kas savstarpēji vienojas, kuram laimīgāka roka. 20 minūtes pirms starta notiek iepazīšanās ar zirgu, kuras laikā iespējams veikt sešus šķēršļus. Pirms tam notiek zirgu pieņemšana, kurā treneriem un īpašai komisijai vietējie jātnieki demonstrē, ka šie zirgi ir spējīgi veikt konkūra maršrutu. Sacensībām tiek pieteikti vairāki rezerves zirgi, un sportistam ar pienācīgiem argumentiem ir iespējams arī atteikties no izlozētā zirga. Bet tikai pirms viņš iepazīšanās laukumā kāpis tā mugurā.

Tūlīt pēc jāšanas un turpat gluži kā biatlonā sākas 3,2 km iedzīšanas kross ar četrām šautuvēm, kuru pieccīņnieki sauc par kombainu. Šaušanai tiek izmantotas pirms Londonas spēlēm ieviestās lāzerpistoles. Distance — 10 m, mērķa diametrs — 59 mm. Katrā ugunslīnijā mērķī jātrāpa piecas reizes, lāzerpatronu skaits nav ierobežots un atšķirībā no biatlona par kļūdām nav jāmaksā ar soda apli, bet, ja piecas reizes nekādi neizdodas trāpīt, šautuvi nedrīkst pamest agrāk kā pēc 1 minūtes un 10 sekundēm. Vislabākie meistari piecus precīzus šāvienus izdara 6—8 sekundēs, turklāt, pistoli pārlādējot, roka katru reizi jānolaiž vismaz 45 grādu leņķī.

Pirms kombaina punktu starpība ar līderi tiek pārrēķināta sekundēs (1punkts — 1 sekunde) un tādējādi noteikta starta kārtība. Diezgan reti līderis pēc iedzīšanas kļūst arī par čempionu. Lielākoties šajā disciplīnā notiek dramatiskas izmaiņas. Piemēram, tajā pašā iepriekšējā Pasaules kausa izcīņas posmā Romā, olimpiskā čempione lietuviete Asadauskaite no 11. pozīcijas aizskrēja līdz uzvarai.

Vēl līdz Barselonas spēlēm 1992. gadāsacensības risinājās piecas vai četras dienas, vienā cēlienā apvienojot šaušanu un peldēšanu. Tiesa, jāšanā pieccīņnieki jau sacentās konkūrā. Nākamajā četrgadē pieccīņa piedzīvoja viskrasākās izmaiņas. Tā tika saspiesta vispirms divās, pēc tam vienā dienā un zaudēja pulvera smaku. Sacensības sākās agri no rīta mājīgās sporta zālēs, 20 reizes (viens šāviens 40 sekundēs) šaujot ar pneimatiskajām pistolēm 10 m distancē. Turpinājās ar paukošanu, peldēšanu, jāšanu un krosu. Kopš Londonas spēlēm pneimatiku pistolēs nomainījusi lāzeriekārta un šaušana apvienota ar skriešanu.

Arvien populārākas kļūst sacensības stafetēs, kur komandā startē divi sportisti. Jauktajā stafetē visās disciplīnās vispirms dāmas.

SPORTISTI

Toreiz

Sporta dzīves vadītājiem 1954. gadā radās ideja Baltijas republiku spartakiādes programmā iekļaut arī moderno pieccīņu, tiesa, bez jāšanas. Gribētāji nodarboties ar nepazīstamo sporta veidu tika meklēti starp Fizkultūras institūta studentiem. Tā par itin labu pieccīņnieku kļuva, piemēram, Andrejs Konrāds, kas iepriekš trenējās ziemeļu divcīņā — lēca ar slēpēm no tramplīna un slēpoja 18 km. Peldēšanas specializācijas studenti bija Ainis Zvirgzdiņš, vienlaikus arī sekmīgs volejbolists, un Ainars Leja, kas papildus trenējās vieglatlētikā. Turklāt abi bija izmēģinājuši spēkus arī airēšanā. Georgs Beshļebņikovs (Maiznieks) bija vieglatlēts, bet pirmo sacensību uzvarētājs Ojārs Sergejevs — ASK handbola komandas spēlētājs. Tomēr spartakiādē sacensības modernajā pieccīņā nenotika, un interesentu pulciņš paklīda. 1955. gada augustā pirmajās Latvijas PSR meistarsacīkstēs startēja tikai pieci dalībnieki.

Pirmajos septiņos gados nevienam republikas čempionam šo titulu neizdevās izcīnīt divreiz, lai arī viņi visi sacensībās piedalījās. Pirms 60 gadiem par pirmo čempionu kļuva Ainis Zvirgzdiņš. Pēc tam zelta medaļas izcīnīja Georgs Beshļebņikovs (Maiznieks), Jānis Lielais, Andrejs Konrāds, Ainars Leja, Ivars Ādams un Aivars Lapa.

Ar laiku modernā pieccīņa gāja plašumā un iekaroja Daugavpili, vairākus gadus ar to nodarbojās arī Liepājā. Septiņdesmitajos gados Latvijas meistarsacīkstēs, kā tagad teiktu, elites grupā startēja aptuveni 30 dalībnieku. Junioru un jauniešu bija krietni vairāk. Peldēšanā sportotgribētāju tad netrūka, un treneri modernās pieccīņas speciālistiem labprāt atdeva tos, kam baseinā spožas zvaigznes nespīdēja.

Tagad

Mums ir seši elites sportisti — četrkārtējie olimpieši Jeļena Rubļevska un Deniss Čerkovskis, kā arī nākamās paaudzes pārstāvji Olga Šišlova, Pāvels Švecovs un Ņikita Bistrovs, kuriem šosezon pievienojies Ukrainas atlēts Ruslans Nakonečnijs no karā sagrautās Luganskas. Savā valstī, kur modernā pieccīņa ir augsti attīstīta, viņš izlases pamatsastāvā netika, bet pēc nepilna pusgada treniņiem Latvijā guva pārsteidzošu uzvaru Pasaules kausa izcīņas otrajā kārtā Ēģiptē.

Ir vairākas jauniešu sporta grupas, ar kurām strādā Staņislavs Judkins, Matīss Saliņš, Valērijs Cvetkovs un arī Ainars Leja. Kopumā šajās nodarbībās iesaistīti 50—60 jaunieši. Pirms pievērsties modernajai pieccīņai, itin ciešami jāapgūst peldēšana. Tas nozīmē 12—14 gadu vecumu, kad 100 m spēj pieveikt minūtē un 15 sekundēs. Tad peldēšanai liek klāt skriešanu un var jau sacensties. Pēc tam seko paukošanas, šaušanas pamati un visbeidzot — jāšana. Pirms pieccīņas ir visai ilgstošs periods, kurā jaunieši sacenšas divcīņā, trīscīņā un četrcīņā.

TRENERI

Pieccīņā tikai sportists cīnās viens pats. Ar viņu strādā divu triju, pat vēl lielākas treneru komandas. Līdz pat deviņdesmito gadu sākumam izlases galvenais treneris bija Ainars Leja, kurš gādāja, lai labi rezultāti būtu peldēšanā, skriešanā un šaušanā. Paukošanā sportistu prasmes pilnveidoja Ainis Zvirgzdiņš, kurš vēlāk ilgstoši piedalījās visas modernās pieccīņas menedžēšanā Latvijā, jāšanā — Justs Sirmais un AinaMainiece-Langrāte.

Vēlāk paukošanā sāka strādāt Lejas audzēknis Juris Krastiņš, kas no sava trenera pārņēma izlases vadību. Jāšanā ar līderiem strādāja Izaks Novruzovs. Pēc Pekinas olimpiskajām spēlēm par izlases galveno treneri kļuva Mihails Jefremenko. Ar saviem elites sportistiem strādā Valērijs Cvetkovs un Sandris Šika, konkūrā līderu meistarību uzlabo Valērijs Šakurovs un Gita Zaķe, paukošanā — Andrejs Dorošenko. Līderu sagatavošanā pašām atbildīgākajām sacensībām piedalījušies arī Andris Feldmanis, kurš tagad ir Eiropas Modernās pieccīņas konfederācijas viceprezidents, Andris Kalniņš un pat olimpiskais čempions šaušanā Afanasijs Kuzmins.

LIELĀKIE SASNIEGUMI

Toreiz

Par Latvijas modernās pieccīņas Pēteri I tiek dēvēts Andris Kalniņš, kurš izcirta logu uz Eiropu,  PSRS komandā 1965. gadā kļūstot par pasaules junioru čempionu. 1967. gadā Tautu spartakiādē viņš izcīnīja bronzas medaļu individuālajā vērtējumā un septiņdesmito gadu sākumā kļuva par trīskārtēju PSRS čempionu komandām. 1967. gadā par pasaules junioru čempionu komandām kļuva Vladimirs Kravcovs, kurš individuāli izcīnīja sudraba medaļu. Septiņdesmito gadu sākumā Kravcovs kļuva par PSRS vicečempionu, bet 1974. gadā kopā ar Kalniņu un Sergeju Čerņavinu Erevānā Tautu spartakiādē izcīnīja bronzas medaļas komandām. Tajā pašā gadā par pasaules junioru čempionu komandām kļuva Uldis Putniņš, kurš gadu vēlāk šo titulu izcīnīja arī individuāli. Kopā ar Vladimiru Kravcovu un Gunāru Kaņepāju viņš bijis arī PSRS meistarsacīkšu laureāts. Vēlāk par pasaules junioru vicečempionu komandām kļuva Eduards Abrozejs. PSRS čempiona godā bijuši Leonīds Dmitrijevs un Sergejs Čerņavins.

Tagad

Pēc neatkarības atgūšanas Latvijas pieccīņnieki ne tikai piedalījušies visās olimpiskajās spēlēs, bet arī izcīnījuši vienu sudraba medaļu un trīs vietas labāko astotniekā. Pēc Barselonas spēlēm par pasaules junioru čempionu kļuva Vjačeslavs Duhanovs, kurš izcīnīja arī Eiropas čempionāta bronzu. Atlantas spēlēs viņš finišēja 22. vietā.

Jeļena Rubļevska 2012. gadā Londonā bija vienīgā, kas startējusi visās četrās spēlēs, kopš to programmā ir modernā pieccīņa sievietēm. Dāmām debitējot, 2000. gadā Sidnejā viņa finišēja astotā, Atēnās kļuva par olimpisko vicečempioni, Pekinā izcīnīja 23. vietu (viņas rezultāts šaušanā tika samazināts tehnisku problēmu dēļ), Londonā atkal bija astotā un tagad, būdama divu bērnu māmiņa, gatavojas savām piektajām spēlēm.

Sidnejā sākās arī Denisa Čerkovska ēra. Moderno pieccīņnieku konkurencē, būdams jaunākais atlēts, viņš izcīnīja 18. vietu, bet Atēnu spēlēs palika blakus pjedestālam — ceturtais. Pekinā Deniss finišēja vienpadsmitais, Londonā — deviņpadsmitais.

Jeļena vairākkārt kāpusi uz pasaules čempionāta pjedestāla, kā arī bijusi otrā Pasaules kausa izcīņas finālā. Deniss kļuvis par Eiropas vicečempionu. Abi kopā 2013. gada pasaules čempionātā jauktajā stafetē izcīnīja sudraba medaļas. Pasaules kausa izcīņas finālā trešais finišējis Sandris Šika, kurš vairākkārt kļuvis par pasaules karavīru čempionu. Individuāli to spējusi arī Jeļena Rubļevska. Komandu cīņā— arī Deniss Čerkovskis un Ģirts Volframs.

2012. gadā par pasaules junioru čempioniem jauktajā stafetē kļuva Olga Šišlova un Pāvels Švecovs. Gadu vēlāk Pāvels kļuva par Eiropas junioru vicečempionu, bet Olga izcīnīja devīto vietu elites dāmu konkurencē.

Arvien tiek dzīti jauni asni Latvijā jau 60 gadus modernajā pieccīņā.