Es tāds pats kā viņi
Tās lietas iesācējs un turpinātājs. Tā var teikt par treneri Ainaru Leju, kuram šī modernās pieccīņas turpināšana notiek jau 57 gadus. Lejas audzēkņi ir ne tikai čempioni, bet arī daudzi citi sabiedrībā pazīstami cilvēki. Viņš ir ar īpašu pedagoga talantu apveltīts treneris. „Viņa dēļ pieccīņnieki turas uz vagas,” saka Juris Krastiņš, Lejas audzēknis ne tikai sportā, bet arī trenera amatā, kurš Jeļenu Rubļevsku aizvadīja līdz olimpiskajam sudrabam, bet Denisu Čerkovski līdz 4. vietai Atēnu olimpiskajās spēlēs.
„Es nevaru runāt kā individuālists, ka es visu ņēmu, gāzu un darīju!” sarunu sākot, uzsver Ainars Leja. „Man vienmēr blakus bija izcili sporta biedri — gan airēšanā, gan peldēšanā, gan modernajā pieccīņā. Ļoti daudz izdarījis Ainis Zvirgzdiņš, mēs strādājām kopā, līdztiesīgi. Mēs neskaitījām, kurš ir kura audzēknis. Viss ir kopējs darbs.”
Šajā kopējā darbā Leja ar kolēģiem ekskluzīvajā un šaurajā modernajā pieccīņā sagatavojis 104 sporta meistarus un joprojām turpina strādāt. „Bet ne ar ļoti lielu slodzi,” precizē staltais vīrs, kas nule nosvinējis savu astoņdesmit gadu jubileju. „Mēs tagad cenšamies atrast jaunus kadrus, jo sakarā ar visām šolaiku problēmām izsīcis rezerves gals. Biju jau nolēmis beigt. Pensiju likums arī kādu brīdi neļāva strādāt. Bet tad mani aicināja atpakaļ. Man jau šis darbs ir ļoti pazīstams un interesants. Man patīk atrasties jauno cilvēku sabiedrībā un redzēt, kā viņiem acis spīd, kad izdevies kaut ko iemācīties.”
Ar moderno pieccīņu nodarboties var sākt krietni vēlāk nekā citos sporta veidos. Treneris meklē 12—14 gadus vecus jauniešus, bet ar vienu nosacījumu — viņiem puslīdz ciešami jāprot peldēt brīvajā stilā. „Tad mēs viņus apmācam tālāk. Liekam klāt skriešanu un šaušanu. Kad izveidojusies šāda trīscīņa, sākam pievienot paukošanu. Pēc tam seko jāšana.”
Ainara Lejas acīs kā allaž pret sarunas biedru staro ieinteresēta labvēlība, un mēs kopā nirstam Latvijas modernās pieccīņas dzīlēs.
— Kas tajā modernajā pieccīņā ir tāds īpašs, ka tā izaudzina kārtīgus vīrus ar stāju un raksturu, kas prot atrast savu vietu dzīvē arī pēc sporta?
— Tāpēc, ka pieccīņā nevar uzkavēties, ja nemīl darbu. Tajā samērā profesionāli jāapgūst jāšana, paukošana — ļoti sarežģīti sporta veidi, šaušana, peldēšana, skriešana — kolosāli! Par visu to vislielākais paldies pienākas franču filozofam, pedagogam un mūsdienu olimpisko spēļu atjaunotājam Pjēram de Kubertēnam, kurš radīja šo sporta veidu, izgudrojot brīnišķīgu personības audzināšanas un veselības nostiprināšanas metodi, kas turklāt ir ļoti interesanta. Nākamgad Londonā olimpiskajās spēlēs modernā pieccīņa svinēs savu simtgadi.
Lai šajā sporta veidā kaut ko sasniegtu, jāstrādā ļoti daudz. Kad sporta gaitas tiek beigtas, cilvēks ir pieradis strādāt — ne tikai fiziski vien, bet arī ar galvu, un viņam nav problēmu tikt uz priekšu arī kādā citā nozarē. Viņi ir neatlaidīgi. Kalniņš, Putniņš, Kravcovs — tie burtiski ir lauvas!
— Ārpus sporta, kuri jūsu audzēkņi ir spožākās zvaigznes?
— Sports eksistē, lai dotu iespēju samēroties. Pēc tam vairs nav objektīvas mērauklas, cik kurš lielus panākumus guvis atšķirīgās nozarēs. Vispazīstamākais droši vien ir kinooperators un režisors Juris Podnieks ar savu interesanto filozofiju un savām starptautiski atzītajām dokumentālajām filmām, kurš gāja bojā drīz pēc neatkarības atgūšanas. Iespējams, viņš pasargāja mūs no lielām ciešanām. Varbūt padomju vara pret Rīgas barikādēm 1991. gada janvārī lietotu visrupjāko militāro spēku, ja iepriekš Juris ar saviem biedriem Viļņā nebūtu nofilmējis un visai pasaulei paspējis parādīt, kā ar tankiem tiek šķaidīti cilvēki, kas iestājās par Lietuvas brīvību. Es domāju, ka drosmi filmēt šādās un citās līdzīgās situācijās Juris ja ne ieguva, tad noteikti nostiprināja modernajā pieccīņā. Vēl iepriekš viņš man reiz teica: „Trener, liels paldies, ka jūs toreiz mūs mocījāt! Tagad es viegli ar visu smago kameru plecā varu tikt augšā jebkurā kalnā.”
— Ne tikai Podnieks vien, daudzi citi joprojām lepojas, ka trenējušies pie Lejas. Kāds ir jūsu trenera kredo, filozofija?
— Es nebiju despots. Audzēkņus es netrenēju kā savus pakļautos. Mēs strādājām kā līdzīgs ar līdzīgu. Kopā. Pirms tam izskaidroju, kāpēc mēs tagad treniņā darīsim tā vai šitā, ka mūsu mērķis ir kopīgs un ka uz to mēs ejam šādā veidā.
Ilgu laiku es visu darīju kopā ar saviem audzēkņiem kā spēlējošais treneris. Piemēram, pulcējamies Daugavas stadionā, pārģērbjamies un visi kopā skrienam uz Šmerli. Tur pļavā nospraužam laukumu un 40 minūtes spēlējam regbiju, pēc tam lēnā riksītī atpakaļ uz Rīgu, stadionā vēl pavingrojam, izstaipām locekļus, nomazgājamies… Es tāds pats kā viņi.
Dzīvoju pie Ģertrūdes baznīcas. Peldēšanas treniņi mums bija pirms astoņiem no rīta VEF baseinā. Uzvelku treniņtērpu, maza somiņa plecos, Rīgā jau pirmais smalkais cukursniedziņš uzsnidzis, patīkama skriešana. Ierodos pie baseina, bet no nojumes tumsas atskan daudzbalsīgs: „Trener, mēs jau esam šeit!” Kravcovs atskrējis no Ķīpsalas, kur viņam mājiņa bija pašā spicē, Čerņavins atskrējis no otras puses, Dmitrijevs atskrējis — viņi vēlāk kļuva par mūsu izlases galvenajiem dalībniekiem. Un, ja viņi uz treniņu atskrējuši ātrāk par mani, tad es par to varu tikai priecāties.
— Modernajā pieccīņā Latvijā vienmēr trenējušies arī daudzi krievi. Bet pat padomju laikā viņi iemācījās runāt latviski, kas nepavisam nebiji tipiski. Kā jūs to panācāt?
— Es īpaši neapspriedu šo internacionalizācijas jautājumu. Mums bija biedrisks kolektīvs, kurā tika lietotas abas valodas, bet latviešu valodai bija viena būtiska priekšrocība. Notiek PSRS sacensības, mūsu Kravcovs pauko, treneris no malas ievēro, ka pretinieks ukrainis gatavo viņam dūrienu kājā. Atliek pateikt latviski — uzmani kāju! —, un viss kārtībā. Teiktu krieviski, pretinieks saprastu, ka viņa nodoms atšifrēts. Sacensībās runāt latviski mums bija ļoti izdevīgi, tāpēc šo valodu treniņos arvien biežāk sāka lietot arī krievi, vienlaikus to mācīdamies no saviem latviešu biedriem. Kravcovs, Čerņavins latviešu valodu apguva pirmklasīgi. Ukraiņu sportists Mihails Jefremenko, kas pirms dažiem gadiem naturalizējās Latvijā un tagad ir izlases galvenais treneris, latviešu valodu paņēma kā nieku. Gada laikā! Valsts himnai vārdus viņš droši vien zina labāk par daudziem latviešiem.
— Visi modernās pieccīņas treneri kādreiz bijuši jūsu audzēkņi?
— Laikam jau tā iznāk. Izņemot Jefremenko. Ir interesanti pēc tam ar viņiem apmainīties domām. Sandris Šika daudz svaigu ideju uzķēris, viņš jau ir maģistrs, superpuika! Pats vēl trenējas un strādā. Juris Krastiņš kļuva par treneri ar inženiera diplomu. Viņam ir izglītota cilvēka valoda, analītiska domāšana.
— Saka — uzvara dzimst galvā. Modernajā pieccīņā vajadzīgas piecas galvas!
— Piecgalvainais pūķis — modernā pieccīņa! (Smejas.) Tā ir šā sporta veida būtība — jābūt apķērīgam, atjautīgam, izprotošam un jāmīl darbs. Viens treneris pieccīņā nevar izdarīt neko. Putniņš pie manis atnāca no Lapas kundzes, kur trenējās peldēšanā. Šajā sportā viņš nebija tik labs, lai varētu sacensties ar amerikāņiem vai austrāliešiem, bet pieccīņai viņa peldētprasme bija pietiekama, lai viņš kļūtu par pasaules junioru čempionu. Un ne jau pateicoties tikai mums diviem. Jāšanu viņam mācīja Mainiece, tagad viņa ir Langrāte…
— Kuri ir pamatveidi jūsu trenera darbā?
— Peldēšana, skriešana, šaušana. Agrāk ļoti nopietni strādāju ar paukošanu, tagad mazliet par grūtu. Savulaik no darba aizgāja olimpietis Bruno Habārovs, un nebija, kas trenē paukošanu. Vajadzēja pašam ķerties pie tās lietas. Galu galā es taču tam visam biju izgājis cauri. Mani paukošanā trenēja Aleksandrs Sproģis, interesants, labs cilvēks, kas iedeva ļoti daudzas oriģinālas idejas. Sāku ar ļoti vienkāršām lietām, kā grāmatā raksta: ceturtā aizsardzība — atbilde, sestā — atbilde… lēnam, pamazītēm tinu kopā arvien sarežģītāk un sarežģītāk — distances turēšana, kāju darbība… Mums izdevās, PSRS čempionātā paukošanā esam pat vinnējuši. Bet es negribu lielīties, ka es nu baigi protu paukošanu. Paukošana ir kā ķīniešu ābece, tas ir milzīga apjoma sporta veids, fantastisks, ļoti sarežģīts, kuru aizvien var attīstīt. Pēdējā laikā sekmīgi strādāju ar Sandri Šiku.
— Modernajā pieccīņā tagad sacensības notiek vienā dienā, šķiet, daudz mainījusies nav tikai paukošana un peldēšana. Kāds šis sporta veids izskatījās piecdesmito gadu vidū, kad jūs to Latvijā aizsākāt?
— Sacensības risinājās piecas dienas. Līdz 1948. gadam modernajā pieccīņā drīkstēja startēt tikai virsnieki. Viss sākās ar jāšanas sacensībām — šķēršļu krosu apvidū. Distance bija pat piecus kilometrus gara, tikai puse bija krītošie šķēršļi, pārējie — ieraktie, nositīsies, ja tādā ieskriesi. Otrajā dienā paukojām, trešajā — šāvām ar mazkalibra pistolēm 25 m distancē pa siluetiem. Pēc tam bija 300 m peldēšana brīvajā stilā. Tiem, kas iepriekš nebija trenējušies peldēšanā, modernajā pieccīņā ienākt bija ļoti grūti. Pēdējā dienā — četru kilometru kross.
Pakāpeniski viss samazinājās. Jāšanā tagad aptuveni 450 m garā maršrutā jāpārvar 12 krītošie šķēršļi, jāpeld 200 m, bet šaušana ar skriešanu apvienota vienā disciplīnā — 3 km iedzīšanas krosā ar trim šautuvēm, kurās lielajās, starptautiskajās sacensībās tagad jālieto lāzerpistoles.
— Modernā pieccīņa, cenšoties kļūt pārmoderna, šķiet, zaudējusi savu skarbi vīrišķo pievilcību…
— Man šīs pēdējā laika pēkšņās pārmaiņas liekas savdabīgas un pat aizdomīgas. Vai aiz tām neslēpjas kādas lielas inventāra ražotājfirmas lobijs? Kubertēns kapā jau droši vien divreiz apgriezies, ka tā tiek mainīta viņa iecere. Vecā pieccīņa bija ļoti skaista, tās pamatā ir leģenda par ziņnesi, kurš izlaužas no kaujas laukā ielenktas vienības, lai dotos pie savējiem pēc palīdzības. Ceļu viņš sāk jāšus. Kad zirgs tiek zaudēts, virsniekam naidniekus nākas atvairīt gan ar špagu, gan ar pistoli. Pēc tam vēl jāpārpeld upe un pēdējie kilometri jāveic skriešus.
— Bijāt pirmais Latvijas čempions modernajā pieccīņā?
— Nē, pirmais čempions ir Ainis Zvirgzdiņš, mans kolēģis. Es varbūt biju otrais, šķiet, uzvarēju 1956. gadā, tad arī pirmo reizi izpildīju sporta meistara normu.
— Tagad modernos pieccīņniekus galvenokārt rekrutē no peldētājiem. Kā bija toreiz? Arī sākāt ar peldēšanu?
— Tā var teikt. Mans tēvs bija labs peldētājs. Viņš man diezgan agri šo prasmi iemācīja. Zaņas upes otrā krastā dzīvoja brāļi Jansoni — Imants un Elmārs. No mūsu mājas līdz upei bija kādi divi kilometri. Katru dienu pusdienlaikā gāju uz upi, nosvilpos, brāļi ar laivu atbrauca man pretī, un tad mēs pļavā sākām savus treniņus — visādas skriešanas, lēkšanas, mešanas, kur viņi bieži bija pārāki, peldēšanā gan es biju ašākais. Ja aizbraucām sacensties uz Ventu, tad, kamēr citi vēl tikai sasniedza viņu krastu, es jau biju atpakaļ.
— Daudzi jūs sauc par skolotāju, bet kas skoloja jūs pašu?
— Zaņas pamatskolā mūsu klases audzinātāja bija dziedāšanas, latviešu valodas un arī vācu valodas skolotāja Maija Cipriķe. Skolu beidzot, svinīgajā pasākumā viņa uzdrošinājās teikt šādus vārdus: „Lai Dievs jums stāv klāt! Un atcerieties, ka vēji no austrumiem vienmēr pūš miglu.” Kad skola rīko salidojumus, es aizvien uz viņas kapa Nīgrandē nolieku ziedus. Viņa skaisti mācīja.
Rīgā, Kooperatīvās tirdzniecības tehnikumā, viendien fizkultūras skolotāja Rubcova noprasa: „Kurš no jums labi peld? Mums jāveido tehnikuma komanda.” Es būtu ar mieru pamēģināt. Sacensības notiek Dinamo atklātajā peldētavā Daugavā pie Balasta dambja. Ūdenī ielēkt es māku — Liepājā lēcām kanālā no ostas tilta. Tiek dots starts, un es vicoju visiem pa priekšu, bet pēc 50 metriem priekšā siena. Kā apgriezties? Neviens man to nav mācījis. Kaut kā atgrūžos, kājas nogrimst, citi mani panāk. Es atkal saņemos un visus pēc kārtas apdzenu. Paskatos vēl dažus citus peldējumus un eju mājās. Man emocijas labas, savu peldējumu esmu vinnējis, ko man vēl gaidīt. Pēc pāris dienām tehnikumā atskan zvans no Rīgas sporta komitejas — kāpēc Leja neierodas pēc apbalvojuma? Izrādās — esmu izcīnījis otro vietu aiz Tāļa Baumaņa. Vēlāk kopā uz treniņnometnēm braucām, ūdenspolo spēlējām.
Bet skolotāja Rubcova vēlreiz izteica liktenīgu piedāvājumu: „Nu, zēni, kas vēlas trenēties sporta skolā?” Ne jau peldēšanā, tolaik Rīgā neviena pat 25 m gara slēgtā peldbaseina nebija. Runa bija par vieglatlētiku. Mēs bijām šausmīgi nabadzīgi. Tur tomēr iedos kādas čības, treniņtērpu. Piesakos, un man uzreiz ir trīs treneri — Vītols mešanas disciplīnās, garo distanču speciālists Rudzītis, bet virsvadību uzņēmās Šponbergs — labs barjerskrējējs, sprinteris, arī vingrotājs. Viņi mūs krietni sāka dzenāt, lai uzlabotu vispārējo fizisko sagatavotību. Sāku saprast, ko nozīmē trenēties un ka tas man patīk. Pavasarī sāku specializēties vidējās distancēs — 800, 1500 m, bet vismīļākais man bija kilometrs. Man ļoti daudz iemācīja skolotāja Rubcova un mans draugs akrobāts Kušķis Uldis.
Beidzot tehnikumu, mani norīkoja uz Auces patērētāju biedrību savienību par galveno grāmatvedi. Bija jāizvēlas — vai eju strādāt un mani septembrī uz trim gadiem iesauks armijā, vai arī mācos tālāk un no armijas izsprūku.
Jau sen loloju sapni kļūt par sportistu un iestāties Fizkultūras institūtā. Iestājeksāmenus nokārtot man nebija nekādu problēmu, jo, tehnikumu beidzot, man bija tikai viens četrinieks, visi pārējie — piecnieki, kas tolaik bija augstākā atzīme.
— Kā nonācāt līdz tolaik Latvijā nepazīstamam sporta veidam — modernajai pieccīņai?
— Institūtā iepazinos ar Aini Zvirgzdiņu no Pļaviņām, kurš bija labs volejbolists. Pirms pieccīņas mums bija vēl viens sports. Studiju biedri Jurēns, Ruika atbrauca ar sudraba medaļām no PSRS čempionāta akadēmiskajā airēšanā. Reiz Daugavā notiek kaut kādi svētki ar sacensībām tautas airēšanā. Mēs ar Aini piesakāmies startam divniekā. Ainis man sēž priekšā, es aiz viņa, un mēs dragājam! Iet mums labi, esam visiem priekšā, Ainis nobļaujas: „Taisām finišu!” Es kā atsperos, kā velku airus, tā kaut kas nobrakšķ, nokrakšķ un esmu uz grīdas, laivas sols salūzis. Tā kā iepriekš bijām atrāvušies, tomēr finišējam kādi trešie. Krastā stāv Miļerskis — bijis PSRS čempions vieniniekā, sporta meistars, tagad treneris. Viņš pienāk klāt, mūs nopēta, uzsit uz pleca, patausta muskuļus un izsaka priekšlikumu: „Puiši es jūs gribētu uzaicināt pamēģināt akadēmisko airēšanu.”
Tā mēs nonākam smalkākā divniekā, Ainis ar labās puses airi, es ar kreisās, un tik tēšam pa Daugavu. Nākamajā sezonā mums jāstartē PSRS čempionātā, bet mums nav īstas sacīkšu laivas. Nekas, čempionāts notiek Maskavā, trenerim tur paziņas, viņš laivu sarunās. Bet tā ir daudz šaurāka un nestabilāka. Dažas dienas pirms sacensībām pa Maskavas upes attekām cenšamies jauno rīku apgūt, beigu beigās jau iet tīri forši. Lai kvalificētos nākamajai kārtai, priekšsacīkstēs mums jāfinišē vismaz otrajiem. Tādā pozīcijā arī izvirzāmies, bet tiesnešu motorlaivas nestā vilnī mums kaut kas samisējas, airi ierauj ūdenī, un mēs netiekam tālāk. Sezona beigusies, mēs bēdīgi — tā trenējušies, un viss velti.
Nākamajā sezonā Miļerskis sadomājis Latvijā izveidot astoņnieku. Ar to bija vislielākie podi. Visu gadu notrenējāmies zvērīgi, vasarā bāzējamies skaistajā Rīgas jahtklubā, kas joprojām stāv aiz Swedbank augstceltnes Āgenskalna līča malā, un tik smeļam Daugavu. Četri čaļi no Universitātes, četri no Fizkultūras institūta. Bet mēs Latvijā esam vienīgā tāda ekipāža, nav, ar ko sacensties, pirms PSRS čempionāta vismaz reizi spēkus vajadzētu pārbaudīt.
Sarunā, ka no Maskavas atbrauks sporta biedrības Trud ekipāža, laivu viņi, protams, līdzi neved. Mēs, džentlmeņi būdami, dodam viņiem savējo, bet paši sēžamies tādā mīkstā, ļurkana finiera laivā. Starts mūsu mačam tiek dots lejpus Ķīpsalai, iepretim cementa fabrikai. Jāairē pret straumi līdz peldētavai, kur tagad atrodas Vanšu tilts.
Laiks vējains, Daugavā viļņi, mums tā laiva ļengana, iešļācas viens vilnītis, otrs… Bet turamies krieviem līdzi, kas turklāt airē tuvāk krastam, vairāk aizvējā. Laiva gan pamazām pildās ar ūdeni un kļūst arvien smagāka, borti arvien vairāk tuvojas Daugavas līmenim, un ūdens tajā šļācas arvien biežāk. Miļerskis, kas pats mūs stūrēja, iebļaujas — puiši, griežam uz malu! — un ir skaidrs, ka ne jau par sacensību vairs mums jādomā. Cenšamies tikt līdz Ķīpsalas molam, bet vienubrīd nepārprotami laiva sāk iet uz grunti. Mēs sasvīduši, karsti, mums tīri patīkami vēsā ūdenī. Miļerskis arī ar visu stūrmaņa ruporu rokā šķin peldus uz krastu, bet laiva, bez airētājiem palikusi vieglāka, atkal izceļas, un tajā, uz soliņa notupies, abām rokām bortos iekrampējies, viens zili bāls vīrs vēl palicis. Mums ne jausmas nebija, ka Artūrs Subačs, kas sēdēja aiz manis, neprot peldēt.
Tā beidzās mūsu treniņsacensības. Tik un tā rudenī tajā pašā sastāvā braucām uz Maskavu un Himku ūdenskrātuvē PSRS čempionātā īsi pirms finiša vadairētāja kļūdas dēļ atkal netikām tālāk par priekšsacīkstēm. Vakarā viesnīcā notika skaidrošanās. Fizkultūrieši universitātes čaļiem saka: „Tas tāpēc, ka jūs nenācāt uz treniņiem!” Kavēja viņi baigi, slaisti tādi! Mēs atnākam četri no institūta un sēžam krastā, labi, ja ir brīvs četrinieks, ar ko izbraukt… No runām pārgājām pie darbiem un izmetām mazu pūku. Tā izčibēja mūsu astoņnieks un beidzās mana airētāja karjera.
— Bet Fizkultūras institūtā jūsu specializācija bija vieglatlētika?!
— Nē, peldēšana. Rīgā baseina nebija, un mēs braucām trenēties uz Daugavpili, kur Aizsargu nama pagrabā bija īsais baseins.
Arī strādāt sāku par peldēšanas treneri Daugavā. Labi apguvu brasu, arī delfīnu. Paralēli vēl ūdenspolo spēlējām.
— Bet kur tad parādījās modernā pieccīņa?
— Dzirdēts jau par to bija, nāca arī atskaņas no olimpiskajām spēlēm. Igauņi jau ar to nodarbojās, lietuvieši arī. Bija pienācis 1954. gads, un mēs savācāmies tāds interesentu pulciņš: Konrāds — ziemeļu divcīņnieks — lec no tramplīna un slēpo 18 km, izturīgs, Bezhļebņikovs — vieglatlēts — peldēt nemāk, mēs ar Aini peldētāji, turklāt es taču arī skriet māku, man jau divi veidi ir! Gadu vēlāk notika pirmais Latvijas čempionāts, bet es tajā nepiedalījos, jo gatavojos Vissavienības arodbiedrību čempionātam peldēšanā. Uzvarēja Ainis, kurš tā āķīgāk par pārējiem bija apguvis paukošanu. Es toruden pirmo reizi piedalījos sacensībās Tallinā, mācēju jau mazliet ar zirgu jāt, pāri šķēršļiem lēkt. Kopā jau nekāda dižā vieta nesanāca. Bet pēc diviem gadiem es šajā Tallinas turnīrā vinnēju, piedalījās arī slavenais igauņu olimpietis Hanno Selks. Labi, labi gāja. Tā mēs dzīvojām.
— Labi gāja arī par treneri strādājot un vairākas desmitgades Latvijas izlasi vadot…
— Mums bija trīs, kas izgāja pasaules arēnā. Andris Kalniņš bija kā Pēteris I, kas pavēra ceļu uz Eiropu. Viņš pirmais iekļuva PSRS izlasē un startēja pasaules čempionātā. Nākamais bija Vladimirs Kravcovs — ļoti spēcīgs, darbīgs un precīzs audzēknis, kurš 1967. gadā kļuva par pasaules junioru vicečempionu. Pēc tam PSRS junioru izlasē iekļuva Uldis Putniņš. Pirms pasaules čempionāta trenējāmies Maskavā un tikai pēdējā naktī tika paziņots, ka Uldis arī lidos uz Monreālu, kur izcīnīja zelta medaļu.
— Pats arī lidojāt audzēknim līdzi?
— Nē, nē, tur bija citi svarīgāki braucēji no Maskavas. Vēl varens sasniegums bija arī Kalniņa, Kravcova un Čerņavina Tautu spartakiādē izcīnītais sudrabs. Bet es vēlreiz uzsveru — viņi nebija tikai mani audzēkņi, ar viņiem strādāja arī Ainis un vēl citi treneri.
Pieccīņā viens tu neesi nekas.
Dainis CAUNE
Ainars Eglons LEJA
Modernās pieccīņas treneris
Dzimis: 1931. gada 1. jūlijā Liepājas apriņķa Ezeres pagasta Zaņas ciemā
Izglītība: Zaņas septiņgadīgā skola, gadu mācījies Liepājas Daiļamatniecības vidusskolā, absolvējis Rīgas Kooperatīvās tirdzniecības tehnikumu, Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtu (1955. g.)
Sportā: kopš bērnu dienām, trenējies vieglatlētikā, peldēšanā, ūdenspolo, airēšanā, modernajā pieccīņā
Lielākie sasniegumi sportā: divkārtējs Latvijas čempions modernajā pieccīņā, sporta meistars, kopā ar Aini Zvirgzdiņu sagatavojis 104 sporta meistarus, pasaules junioru vicečempionu Vladimiru Kravcovu un čempionu Uldi Putniņu, Latvijas PSR Nopelniem bagātais treneris, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris
Darba gaitas: Daugavas treneris peldēšanā, modernās pieccīņas treneris Rīgas 5. BJSS, Lietišķo sporta veidu skolā, Augstākās sporta meistarības skolā, ilggadējs republikas izlases vecākais treneris (līdz 1994. gadam)
Ģimenes stāvoklis: precējies, dzīvesbiedre Emīlija (meitas uzvārdā Sokolova) — ātrslidotāja, peldēšanas trenere, dēls Māris — gleznotājs
Aizraušanās: ģitāras spēle, mūzika
