Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Latviešu drāmas modernajā četrcīņā

Modernā pieccīņa aizvadījusi pirmo gadu pēc jauniem sacensību
noteikumiem. Tajā Latvijas sportisti vairākkārt bija ļoti tuvu spožām uzvarām,
kuras lielākoties palika neaizsniegtas. Cerības sagruva pēdējā disciplīnā dažus
mirkļus pirms finiša.

 

Tagad sacensības modernajā pieccīņā sākas ar paukošanu, turpinās
peldēšanā un jāšanā, bet noslēdzas ar kombināciju, kurā iedzīšanas kross
apvienots ar šaušanu trijās ugunslīnijās. Par modernizētās pieccīņas debijas
sezonu, kuras fonu mums vēl melnāku iekrāsoja valsts smagā finanšu krīze,
saruna ar Eiropas Modernās pieccīņas konfederācijas viceprezidentu Andri
Feldmani, kurš ir arī nacionālās federācijas valdes loceklis.

 

– Sāksim ar sacensību formāta maiņas sekām…

– Jaunā sacīkšu sistēma pagaidām visbūtiskāk ietekmē tieši
vispieredzējušākos pasaules elites sportistus, tos, kam jau ir vairāk nekā
trīsdesmit gadu. Vienā divās sacensībās pavīd viņu augstā meistarība, bet
trūkst stabilitātes. No mūsējiem to spilgti apliecināja gan Deniss Čerkovskis,
kurš uzvarēja Pasaules kausa trešajā posmā, gan Jeļena Rubļevska, kura pat ar
lienētu inventāru Pasaules kausa finālā izcīnīja piekto vietu. Tātad viņi to
spēj izdarīt! Viņiem vienkārši nepieciešams vairāk laika, lai adaptētos.

Jaunajiem nav asinīs iesēdusies gadu gadiem trenētā klasiskā modernā
pieccīņa. Viņi var piemēroties ātrāk. Ar šaušanu apvienotā skriešana prasa
pavisam citu treniņu metodiku.

Eiropas čempionāts. Savos pusfinālos mūsējie parasti ieņem pirmās vietas.
Tiklīdz sākas skriešana ar šaušanu, tā visi gar zemi. Tāpat stafetē. Pirms
pēdējās disciplīnas Leipcigā Latvijas komanda bija līdere, bet pēc apvienotās
abu sporta veidu kombinācijas palika astotā.

Citiem jau neklājas vieglāk. No lietuviešu olimpiskajiem laureātiem vienīgi
Krungolcs dažreiz uzspīdēja, pēc tam atkal pazuda pūlī. Zadņeprovskis arī
lielākoties spēlēja fona mūziku. Viņu jaunās dāmas Asadauskaite un Rimšaite
bija daudz pamanāmākas. Bet divkārtējais olimpiskais čempions krievs Moisejevs
neiekļuva 36 finālistu skaitā ne Eiropas, ne pasaules čempionātos. Viņš vispār
nevar adaptēties! Jo lielāks profesionālis esi bijis iepriekš, jo grūtāk tagad.
Tie ir divi dažādi darbi. Skriet un šaut vienlaikus vai tikai skriet un tikai
šaut.

– Vai Eiropas, pasaules pieccīņā parādās jauni stabili līderi?

– Stabilu līderu nav. Gandrīz no visiem, kas tiek finālā, var uzvarēt
jebkurš. Vismaz par 20–25 atlētiem, ieskaitot iepriekšējo gadu lielmeistarus,
to var teikt droši. Situācija viskrasāk var mainīties tieši pēdējā disciplīnā. Ja
iepriekš iedzīšanas krosā līderim pakaļ devās par viņu labāki skrējēji, tad
iespējamo vietu sadalījumu daudzmaz varēja prognozēt. Tagad ir kā loterijā.
Veiksmīgi šaujot, arī no 20. vietas iespējams aizskriet līdz pjedestālam.

– Jums jāmaina sporta veida nosaukums! Tagad jau tā ir modernā četrcīņa –
paukošana, peldēšanam, jāšana un vasaras biatlons…

– Joprojām vajadzīgas piecu sporta veidu iemaņas. Bet disciplīnas ir
četras. Nav noslēpums, ka šie grozījumi tika izdarīti tāpēc, lai mūsu sporta
veids kļūtu atraktīvāks un televīzijai labāk pārdodams produkts. Pretējā
gadījumā modernajai pieccīņai draudēja izslēgšana no olimpisko spēļu
programmas. Tas savukārt nozīmētu tās nāvi visā pasaulē.

– Jo tas ir specifisks un dārgs sporta veids…

– …un tajā izcīna tikai divas olimpiskās medaļas. Valstu sporta
vadītāji parasti rēķina, cik līdzekļu jāiegulda, lai iegūtu vienu medaļu.

– Jums šis darba ražīgums ir visai liels. Jeļenai Rubļevskai Atēnās
sudraba medaļa, pirms tam Sidnejā – astotā vieta, Denisam Čerkovskim Atēnās
ceturtā vieta, Pekinā – vienpadsmitā… Dod, Dievs, lai tikpat labi Latvijā
veiktos vēl vismaz pieciem sporta veidiem! Un šis gads jau arī nav gluži zemē
metams…

– Jā, Jeļenai Rubļevskai piektā vieta PK finālā, Denisam Čerkovskim
karjerā pirmā uzvara PK posmā un viena astotā vieta. Domāju, ka finālā viņš arī
būtu augstu, bet, šaujot gluži fiziski salūza pistole.

– Ar drāmām esam vēl bagātāki!

– Vislielākā drāma bija Denisa neiekļūšana Eiropas un pasaules
čempionātu finālos. Leipcigā pusfinālā pirms pēdējās disciplīnas viņš bija
ceturtais. Finālam no katra pusfināla kvalificējas astoņpadsmit. Klasiskajā
pieccīņas variantā, zinot sportista meistarību, pat skrienot vieglā riksītī,
viņš kļūtu par finālistu. Bet tagad… Trīs šautuves. Pirmajā ar visiem pieciem
mērķiem viņš tika galā godam, bet otrajā un trešajā norakās pēc pilnas
programmas. Ložu skaits nav ierobežots, vari šaut, cik gribi, bet, ja visos mērķos
neesi trāpījis, ātrāk kā pēc minūtes un desmit sekundēm tālāk skriet nedrīksti.
Labākie visus piecus mērķus sašauj 20 sekundēs. Ja nevari trāpīt, zaudē 50 sekundes.
Denisam kopā iznāca simt. Konkurenti pa to laiku jau gandrīz 500 metru
noskrējuši. Atgūt tādu zaudējumu iedzīšanas krosā, kura distance ir tikai trīs
kilometrus gara, vairs nav iespējams.

– Pieci mērķi 20 sekundēs? Turklāt katra lodīte ar pirkstiem jāielāde…
Tas ir ātrāk nekā biatlonā, kur piecas patronas šautenei aptverē! Viņiem tikai
aizslēgs jāpārvelk.

– Atgriežamies pie ātršaušanas, kas jau kādreiz – tikai klasiskajā
formātā – bija modernajā pieccīņā. Mērķis pagriežas uz trim sekundēm, izšauj,
nolaid roku un cel augšup jau tēmējot, jo pēc septiņām sekundēm mērķis
atveras atkal.

Toties Sandris Šika un Mihails Jefremenko Eiropas čempionāta
finālā iekļuva!

– Cepuri nost! Paukošanā abi bija līderi, peldēšanā – abiem personiskie
rekordi, jāšanā- ļoti labi rezultāti… Un tā līdz startam apvienotajā
skriešanas un šaušanas kombinācijā, pirms kuras, ja nekļūdos, Sandris bija
otrajā pozīcijā, Mihails – ceturtajā. Galaprotokolā Šika sevi ierakstīja 19.,
Jefremenko — 35. vietā. Tiesa, Sandris kļūdījās, šaušanas krosā dodoties ar
lēcām acīs, kas, sviedriem plūstot, redzamību tikai pasliktināja.

– Šāda formāta stafetē Leipcigā mūsējie startēja pirmo reizi?

– Jā, bet tas neattaisno neveiksmi. Uzdevums bija finišēt

sešniekā, lai šajā disciplīnā kvalificētos startam pasaules čempionātā,
kas šogad notika Londonā – tuvā, finansiāli sasniedzamā vietā. Leipcigā pirms
pēdējās disciplīnas bijām līderi, finišējām… astotie.

– Tādējādi pasaules čempionātā bijām pārstāvēti tikai individuāli.

– Jeļenu, kas Eiropā startēja visai sekmīgi, izcīnot 13. vietu, šoreiz
pievīla izloze jāšanā, kopā – 33. rezultāts. Sandris Šika finālsacensībās pirms
kombinācijas atkal atradās otrajā pozīcijā, bet finišu sasniedza mazliet
veiksmīgāk nekā Leipcigā – ar 16. rezultātu.

– Pēdējā sezonas drāma – Pasaules kausa izcīņas fināls Riodežaneiro…

– Jeļenai gan ar daudzmaz laimīgām beigām. Bet sākums bija vairāk nekā
drūms. Aviokompānija pazaudēja viņas bagāžu, kas nav atrasta vēl joprojām. Tajā
bija viss sportistes individuālais inventārs! Sākot ar peldkostīmu un krosa
čībām, beidzot ar pistoli un paukošanas špagām – tās ir mantas, kuru rokturus
sportists savai plaukstai pielāgo mēnešiem, pat gadiem… Šādā situācijā,
aizņemoties inventāru no konkurentiem, Ļenas izcīnītā piektā vieta ir
varoņdarbs. Cepuri nost meitenes priekšā!

Ceru, ka visu gadiem sakrājušos darvas katlu šosezon būsim izēduši.
Nākamais gads jāgaida ar gaišām domām. Galvenais, ka vadošie sportisti notikušo
neuztver kā liktenīgu traģēdiju, plinti krūmos nemet un turpina gatavoties
nākamajām olimpiskajām spēlēm.

– Arī Sandris Šika?

– Mēs ļoti gribētu, lai viņš turpina. Kaut gan Sandri redzam arī kā
talantīgu treneri. Ir skaidrs, ka nevar gatavot sportistus tikai diviem
čempionātiem, ja gribam ko sasniegt, viņiem jāpiedalās visos Pasaules kausa
izcīņas posmos, jābūt apritē, bet tādā līmenī vairākus sportistus finansēt šobrīd
mēs nespējam.

Vairāk domājam, kā strādāt ar jaunatni. No darba aizgājis Ainārs Leja,
Justs Sirmais, Leonīds Dmitrijevs un vēl vairāki vecie, pieredzējušie treneri.
Mums jātaisa jauna komanda.

– Turklāt dramatiski samazinājusies jūsu lielākā atbalstītāja – NBS
palīdzība!

-Tomēr pilnībā tā nav zudusi.

– Līdz šim modernā pieccīņa tika bāzēta valsts aģentūrā – lietišķo
sporta veidu centrā Kleisti, kura tiek likvidēta…

– Treneru algu fondu paredzēts nodot federācijas rīcībā. Bet par bāzēm
būs jāmaksā! Jautājumu ir vairāk nekā skaidrības. Bet cīnīsimies, padoties
nedomājam. Nevienu brīdi nav bijusi doma, ka pieccīņa jātaisa ciet, ka
nevarēsim atrast risinājumu. Visi federācijas valdes locekļi, prezidentu
Zeibota kungu ieskaitot, ir modernās pieccīņas patrioti līdz kaula smadzenēm.

Tie, kas spēj noturēties mūsu sporta veidā, kļūst par rīcības cilvēkiem.
Arī dzīvē. Mūsējie nepazūd.

Dainis CAUNE