Veikt cīnītāja ceļu
Kirgizstānā dzimušais Ruslans Sadikovs ir viens no labākajiem Latvijas karatistiem. Pērn viņš sasniedza karjeras augstāko virsotni, svara kategorijā līdz 75 kg izcīnot bronzas medaļu Eiropas čempionātā. Teicamā latviešu valodā runājošais puisis pēc aizvadītās sezonas savas sportista ambīcijas ir pabīdījis otrajā plānā un koncentrējas trenera un pasniedzēja darbam.
Ar karatē Sadikovs sāka nodarboties septiņu gadu vecumā. Vēl pēc septiņiem gadiem viņš piedalījās pirmajās lielajās sacensībās, bet pirmo lielo panākumu guva piecus gadus vēlāk, Stambulā izcīnot sudraba medaļu pasaules (2007. g.) čempionātā junioriem. „Stambulā esmu aizvadījis gan visas veiksmīgākās sacensības, gan salauzis roku,” stāsta sportists. Pēc 2015. gada pavasarī kontinenta čempionātā izcīnītās bronzas Sadikovs, gūstot neatsveramu pieredzi pirmajās Eiropas spēlēs Baku, noslēdza aktīvā sportista karjeru. Tagad 28 gadus vecajam atlētam dienas pirmā puse paiet masāžas skolā, apmācot citus arodā, kurā pašam liedz izpausties gūtā rokas trauma, bet no pēcpusdienas līdz vēlam vakaram jūs Sadikovu varat satikt Baltijas karatē klubā Juglā, kur viņš vada treniņus bērniem. Sadikovs strādā arī ar Latvijas kadetu un junioru izlasēm.
ATTIECĪBU MĀKSLA
Sadikova vectēvs strādāja Rīgas lidostā par dispečeru. Viņš grasījās darba vietu atstāt mantojumā dēlam, kurš tādēļ devās uz Latviju — lai iestātos Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūtā. Tikmēr Biškekā dēla sievai pieteicās Ruslans, un īsi pēc viņa nākšanas pasaulē ģimene pilnībā pārcēlās uz Juglu. Tēvs lidostā tā arī nesāka strādāt, bet Sadikovu dzīve pilnā sparā ritēja Latvijā. Dzimtajā Kirgizstānā viņi iegriezās vairs tikai vasarās.
„Es nodarbojos ar sporta karatē, un tas atšķiras no tradicionālā karatē, kas filozofiski ir daudz dziļāks process,” sarunu turpina Ruslans Sadikovs. „Sports ir sports, bet karatē kā dzīvesveids — kaut kas pavisam cits.” Neatkarīgi no tā, vai cilvēks nodarbojas ar sporta karatē vai tradicionālo karatē kā garīgu treniņu, tas pamatu pamatos nozīmē veikt cīnītāja ceļu. „Karatē māca bērnam nevis sportot, bet visupirms uzvedību, stāju, cieņu, pašcieņu, attieksmi pret skolotāju, gatavojot dzīvei,” uzsver Sadikovs.
STIPRĀKAIS STARP STIPRĀKAJIEM
Vai Sadikovs ir Latvijas labākais karatists? „Nekad neesmu tā teicis!” Ruslans tūlīt iebilst. „Esmu starp stiprākajiem, bet Latvijā labākais karatists ir Kalvis Kalniņš no Jelgavas. Viņam ir vairāk medaļu pasaules un junioru čempionātos. Kalvim dzīve ir pavisam citāda — viņš ar karatē nodarbojas profesionāli. Kalvim paveicās, ka tēvs viņā un brālī no 10 gadu vecuma ieguldīja lielu naudu. Viņi trenējās pie daudziem meistariem, apbraukāja visu pasauli. Viņi ievērojami atšķiras no citiem Latvijas čempionāta dalībniekiem.”
Sadikovs neslēpj, ka ilgu laiku ar skaudību skatījies uz Kalvi, jo pats nāk no vienkāršas ģimenes, kam nauda vienmēr bijusi rūpīgi jāskaita. Tomēr vēlāk sportists sapratis, ka uz dzīvi jāraugās pozitīvi. „Domāju — kādēļ dzīvē tā iekārtots, ka vienam rocība ir lielāka, citam — ne tik liela. Taču kādā brīdī attapos, ka mēs vienkārši esam entuziasti un kā jebkurš hobijs — vai tu krāj markas vai kolekcionē automobiļus — arī karatē prasa ieguldījumu,” prāto Ruslans.
Starptautiskās karatē sacensībās par vietām pirmajā trijniekā parasti cīnās profesionāļi. „Man kā amatierim tas ir citādi. Pērn pavasarī Eiropas čempionātā izcīnītā bronza — man tas ir tāds sasniegums, ko atcerēšos visu dzīvi. Un pēc tādiem brīžiem amatieris var teikt — es esmu gatavs beigt sportista karjeru. Profesionāļiem katra medaļa dod sparu tiekties pēc jauniem panākumiem,” norāda Sadikovs.
BALTĀ MELNĀ JOSTA
Sarunas gaitā aizvien vairāk un vairāk ir jūtams, ka Ruslans kopš agras bērnības burtiski dievinājis karatē un ka līdz pat šai dienai šīs sajūtas nav zudušas, drīzāk otrādi — pieņēmušās spēkā.
Sadikovs karatē pievērsās kaimiņu puiša Alekseja iespaidā, kurš pats nodarbojās ar šo sporta veidu un pie kura zēni skatījās van Dammes filmas, kuras, kā zināms, ir bagātīgi piesātinātas ar cīņasmākslas elementiem. Turklāt sporta zāle atradās otrā ielas pusē, un arī Ruslana vecāki deva zaļo gaismu cīņasmākslas nodarbībām.
Pārspēt draugu, kurš jau trenējās karatē, mazajam Ruslanam tolaik bija lielākā motivācija. Par spīti tam, ka sporta skola atradās blakus mājām, lai karatē nodarbības apvienotu ar mācībām, Sadikovam nācās krietni pasvīst. „Treniņi notika Juglā, bet skola bija Čaka ielā, un man vienmēr iepriekšējā dienā bija jābūt sakārtotai sporta somai. Pēc stundām ar 15 minūšu skrējienu bija iespējams paspēt uz Juglas transportu, lai pagūtu ieskriet mājās pēc sporta tērpa un nenokavētu treniņu,” Sadikovs atceras, kā katru reizi joņojis uz nodarbībām.
Kad Sadikovam bija jākārto eksāmens, lai iegūtu savu pirmo vērā ņemamo jostu, viņš nopietni saslima un starp saviem vienaudžiem palika vienīgais ar balto jostu. „Daudzi jaunieši pēc tādām situācijām pamet sportu, bet no tās treniņgrupas es vienīgais tiku līdz melnajai jostai!” Sadikovs nu jau var lepoties ar trešo danu. Kā gados vecākie latvieši saka: „Dievs nav mazais bērns!” Motivācija un negaidītie šķēršļi, kas stājās Sadikova ceļā, viņa apņēmību padarīja nesalaužamu.
KAMĒR GALVU PRET SIENU NEATSITĪS
Sadikova panākumu lādi atslēdza viņa pirmais treneris Maksims Ivančikovs, savukārt Sadikovs bija trenera Ivančikova dārgakmens, ko varēja slīpēt un slīpēt. Tolaik Ivančikovs tikai sāka savu trenera karjeru, kas nu jau aizstiepusies līdz Vjetnamai. „Ivančikovs ir fantastisks entuziasts!” jūsmo Sadikovs. „Viņš redzēja, ka mēs ar Alekseju esam līderi klubā, un mūsu labā nežēloja neko — nedz naudu, nedz laiku, viņš mūsos ieguldīja visu, ko uz sitienu vajadzēja. No sacensībām mēs atgriezāmies ar degošām acīm, un tas motivēja mūs kā sportistus, bet viņu — kā treneri.”
Aleksejs karjeru beidza ātrāk, bet Ruslanu katra uzvara aizvien mudināja cīnīties par nākamo. „Ar karatē nodarbojos fanātiski,” atzīst Sadikovs. „Kamēr galvu neatdauzīšu pret sienu, es nesapratīšu, ka tur ir siena. Es darīju visu, ko treneris lika.” Sadikovs rezumē, ka viņa panākumu pamatā ir trenera griba, zināšanas, paša talants un ticība gan saviem, gan trenera spēkiem.
APSLĒPTAIS LŪZUMS
Sasniedzot pilngadību, Sadikovs iestājās Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, vienlaikus turpinot sportista karjeru. Viņš vēlējās kļūt par fizioterapeitu un studiju ietvaros apguva arī masiera iemaņas. „Manas rokas ir kā radītas masāžai,” stiprās plaukstas rāda Sadikovs. Tās viņš arī lika lietā, atverot savu praksi. Tiesa, nu jau kādu laiku viņa kabineta durvis ir slēgtas. „Sacensībās Stambulā salauzu roku,” stāsta Ruslans. „Sākumā likās, ka trauma nav nopietna, taču nākamajā rītā delnu nevarēju pakustināt. Uztaisījām rentgenu — nekā! Ilgi cīnījos ar sāpēm, bieži viesojos pie dakteriem, taču lūzumu konstatēja tikai pēc pusgada, jo tas bija apslēpts.”
Diemžēl traumas sekas Sadikovs izjūt joprojām. Masējot klientus, roka ātri nogurst un stipri sāp. Tādēļ masiera praksi nācās pārtraukt. Taču tas nebūtu apķērīgais Ruslans Sadikovs, ja savas prasmes aizlaistu vējā. Iegūtās zināšanas un pieredzi viņš tagad liek lietā Baltic Beauty School mācību centrā, skolojot citus.
OLIMPISKĀ ATMOSFĒRA AZERBAIDŽĀNĀ
Paradoksāli, bet rokas savainojums nelika kārt skapī kimono. Ruslans Sadikovs pat kvalificējās pirmajām Eiropas spēlēm, kas aizvadītajā vasarā visā krāšņumā mirdzēja Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku.
„Tas, ko es tur ieraudzīju, ļoti motivē nodarboties ar sportu,” sajūsmu par Eiropas spēlēm neslēpj Sadikovs. „Ja tev bija akreditācija, tu biji kā Dievs. Kādā brīdī izgāju no spēļu teritorijas un aptvēru, ka atrodos ar mašīnām pārpludinātas daudzjoslu ielas malā, kur tuvumā nav ne gājēju pārejas, ne luksofora. Bet… pie vārtiem stāvošais policists ievēroja manu dalībnieka karti un nekavējoties apturēja satiksmi, lai varu šķērsot ielu.” Pēc Baku pieredzētā Sadikovam bijusi sajūta, ka viņš gatavs trenēties vēl 28 gadus. „Ja tev vajag masieri — pieraksties! Ja tev vajag zāli treniņam — lūdzu! Ja tev gribas ēst — jebkurā laikā!” Sadikovs nebeidz kaifot par olimpisko līmeni.
KĀ TEV RAFAELS SADEVA!
Sportiskajā ziņā Eiropas spēles Sadikovam nebija veiksmīgas. „Biju sliktā sportiskajā formā un cīnījos ar nenormālām aklimatizācijas problēmām,” atklāti stāsta Ruslans. Pirms šā atbildīgā turnīra Sadikovs devies uz Vjetnamu pie sava pirmā trenera Ivančikova. Tā, kā vēlāk izrādījies, bijusi kļūda. „Es uz desmit dienām aizbraucu uz Hanoju, no kurām piecas nespēju nedz gulēt, nedz ēst. Jau no rīta pulksten astoņos termometrs rādīja +32⁰C! Visi uz mani skatījās kā uz dīvaini — man apkārt bija sviedru peļķe. Beigās vēl izmežģīju potīti.”
Sadikovs Baku aizvadīja trīs cīņas, kurās izcīnīja vienu neizšķirtu un piedzīvoja divus zaudējumus, tostarp pasaules karatē spīdeklim, mājiniekam Rafaelam Agajevam. „Viņš karatē ienesa tādus paņēmienus, kādus neviens līdz tam vēl nebija redzējis, tādēļ viņu dēvē par briljantu.” Neskatoties uz zaudējumu, pēc cīņas ar Rafaelu Sadikovs Baku uz brīdi kļuva populārs. Cilvēki Baku atpazina mūsu sportistu un uzrunāja viņu. „Pat braucot prom — lidostā. Nododot somu, uz mani dīvaini skatījās dāma, kas pieņem bagāžu. Sadikovs? Ahā! Kā tev vakar Rafaels sadeva,” smaida sportists.
„Cīņa ar Rafaelu man patika, jo tā bija atklāta,” turpina Sadikovs. Tiesa, pirms dueļa viņš apzinājies, ka sevišķu variantu pret spēcīgo meistaru nebūs, lai gan tā domāt nedrīkst. „Runājot par pārējām divām cīņām, ar vienu no pretiniekiem iepriekš biju daudzas reizes cīnījies un uzvarējis — šoreiz sanāca neizšķirts, bet pret turku centos parādīt visu, ko māku. Zaudēju 0:1.”
IELA. NAZIS
Dažas reizes karatē prasmes Sadikovam ir nācies likt lietā arī uz ielas, lai aizstāvētu sevi. Spilgtākais gadījums bijis, kad gar Centrālo staciju viņš devies pa ielu, runādams pa mobilo tālruni. „Pēkšņi man ceļu nogrieza trīs tumsnēji vīri. Tā samulsu kā nekad dzīvē. Lai arī cik trenēts karatists tu būtu, ekstrēmām situācijām ir nepieciešams pavisam cits psiholoģiskais treniņš, lai neapjuktu,” atzīst atlēts. Sadikovs satraukumā nav spējis pieņemt pareizo lēmumu.
„Es pieļāvu kļūdu un sāku ar viņiem runāt, taču vajadzēja bēgt un skaļi bļaut,” atceras Ruslans. „Mēģināju doties projām, taču viņi man vēlreiz aizšķērsoja ceļu un pieprasīja, lai atdodu mobilo tālruni. Turpināju runāt, taču tad trešais no viņiem izvilka nazi un… Nezinu — kā, bet dūriena brīdī man izdevās bloķēt viņa roku un notriekt uzbrucēju gar zemi. Tad arī otru kadru izdevās dabūt slīpi, pārbijos — vienam no viņiem stipri asiņoja seja. Trešais uzbrucējs atkāpās. Devos projām, taču kvartālu tālāk aiz stūra mani gaidīja jau kādi divpadsmit. Nu gan metos riņķī un virzījos uz sabiedriskā transporta pieturu, kur viņi nenāca,” pārdzīvotās šausmas atstāsta Sadikovs.
SPORTISTS SPORTISTAM DRAUGS
Pirmā atziņa, ko Sadikovs, kļuvis par treneri, aizguva no sava trenera — sportists sportistam draugs. „Nezinu, kādēļ, bet tagad man tas laužas laukā — gribas dalīties visā, ko protu, un reizēm arī ar to, kas man pieder. Tuvinieki brīnās, kādēļ tā daru,” stāsta Ruslans. „Bet, dodot viņiem, es dodu arī sev. Audzēkņu rezultāti būs arī mani rezultāti. Ja ticēšu viņiem, viņi ticēs man.”
„Karatē ir mans dzīvesveids,” turpina Ruslans Sadikovs. „Un es gribu sasniegt maksimālo rezultātu.” Karatē pretendē uz iekļūšanu 2020. gada olimpisko spēļu programmā. „Tā mums ir jauna motivācija! Mums ir griba, mums ir materiāls un, cerams, būs arī finansējums. Taču mums nav savas treniņu bāzes, kurā realizēt mūsu zināšanas,” veicamo darbu sarakstu ieskicē karatists, kas tagad sācis cīnītāja ceļu citā frontē.
Ruslans SADIKOVS
Karatists, treneris, masāžas pasniedzējs
Dzimis: 1987. gada 22. augustā
Augums, svars: 175 cm, 75 kg
Izglītība: Rīgas 16. vidusskola, LSPA — fizioterapeits un sporta skolotājs
Pirmais treneris: Maksims Ivančikovs
Lielākie sasniegumi sportā: melnā josta — trešais dans, 3. vieta 2015. gada EČ, 2. vieta 2007. gada PČ junioriem, uzvara Premjerlīgas sacensībās Austrijā (2014. g.), daudzkārtējs Latvijas čempions
Darba pieredze: Baltijas karatē kluba treneris, Latvijas karatē kadetu un junioru izlases treneris, masāžas skolas Baltic Beauty School pasniedzējs
Ģimenes stāvoklis: neprecējies, ir draudzene
Citi sporta veidi: futbols, basketbols, florbols, hokejs
Vaļasprieki: atpūta pie dabas, SPA, pirts
Mūzika: indiešu un ķīniešu meditatīvā mūzika
Grāmata: Samuraja ceļš
Filma: Line Heart(Žans Klods van Damme)
