Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Viena spēle. Tūkstoš veidos

Latvijas sieviešu florbola izlase aizvadītā gada izskaņā Tamperē pasaules čempionātā patīkami pārsteidza līdzjutējus, izcīnot piekto vietu. Ziemassvētku rītā žurnāls Sports viesojās Rojā pie valstsvienības aizsardzības balsta Zanes Klaberes, kurai šis visticamāk bija pēdējais turnīrs Latvijas izlases kreklā…

Zane sāka nodarboties ar florbolu pirms vairāk nekā divdesmit gadiem dzimtajā Rojas pusē. Treneris Volajs skolā pie ziņu dēļa bija piespraudis ziņojumu, ka tiek meklētas meitenes florbola komandai. Pirmie soļi florbolā tagadējai Latvijas izlases pirmās maiņas aizsardzei palikuši atmiņā kā grūti. Zane labu laiku nav varējusi saprast, ar kādu nūjas satvērienu viņai jāspēlē — ar kreiso vai ar labo.

Skolnieču komanda ilgi nepastāvēja, taču apņēmīgajai meitenei nekad nav bijis raksturīgi iesākto pamest pusratā. Zane pārāk agri pārgāja uz sieviešu komandu, faktiski izdarot izvēli starp diviem variantiem — vai nu pamest sportu, vai sildīt stipras komandas soliņu. Izcīnījusi trīs Latvijas čempionāta godalgas, viņa iestājās Vidzemes Augstskolā, kur studēja tūrismu. Zanes mīlestību pret florbolu apliecina tas, ka pirmajā studiju gadā viņa brauca garo ceļu no Valmieras uz spēlēm Rojā. Un tikai otrajā kursā Zane pievienojās čempionvienībai Rubene, kurā viņa kā spēlētāja guva iespaidīgu izaugsmi, kļūstot par stabilu Latvijas valstsvienības vērtību. Zane strādāja Valmierā bankā un pēc augstskolas absolvēšanas pilsētā iegādājās arī dzīvokli, pārceļoties tur uz dzīvi.

Aizsardze Klabere Rubenē nospēlēja desmit gadus, izcīnot virkni titulu gan ar komandu, gan kā spēlētāja. Vairākus gadus Zane strādāja arī Latvijas Florbola savienībā (LFS) par ģenerālsekretāri. Viņa bija pārliecināta, ka nekad nedzīvos ārzemēs, taču dzīves līkloči viņu aizveda uz Zviedriju. Tagad Zanes rutīna rit divos Baltijas jūras krastos — viņa spēlē Zviedrijas trešās līgas klubā Craftstadens IBK, strādā vietējā Oskaršamas pirmsskolas izglītības iestādē un ikdienu vada kopā ar Zviedrijas florbola savienības viceprezidentu Martinu Klaberi, kurš ir pieņēmis Zanes uzvārdu (eks. Volmheds).

— Tev šis bija piektais pasaules čempionāts, un tu esi viena no valstsvienības pieredzējušākajām spēlētājām — ar izlasi kopā esi jau vairāk nekā dekādi — kopš debitēji tās rindās Singapūrā. Ar ko tev paliks atmiņā aizvadītās 2015. gada pasaules meistarsacīkstes?

— Florbolā esmu 22 gadus. Šogad kopā ar Evitu Rudzīti un Laumu Višņevsku veidojām komandas vispieredzējušāko spēlētāju kodolu, man šis bija piektais čempionāts, viņām — sestais, jo 2013. gada pasaules čempionātu izlaidu, gaidot bērniņu.

Sajūtas un emocijas čempionāta gaitā — dzīvošana čempionāta atmosfērā, zirgošanās ar meitenēm, treniņi, braukšana uz mačiem, spēles — tvēru īpašāk nekā citos čempionātos, jo dzīvoju ar domu, ka piedalos pasaules čempionātā pēdējoreiz. Man ir 34 gadi, un es vēlos vēl vienu bērniņu, bet pēc dekrēta šādā vecumā atgriezties sportā izlases līmenī nav reāli.

Runājot par spilgtākajiem iespaidiem, protams, īpašs stāsts ir spēle pret Slovākiju (lai noskaidrotu uzvarētāju, komandas kopā izpildīja 24 pēcspēles metienus). Spēles gaitā iedzīvojos nelielā savainojumā, tādēļ cīņas otro daļu pavadīju uz soliņa, taču no pēcspēles metienu sērijas neko neredzēju — nespēju to noskatīties. Es vienkārši aizgriezos. Valstsvienībā esmu piedzīvojusi tikai vēl divus tamlīdzīgus trillerus — 2005. gadā, kad Singapūrā uzvarējām Čehiju (4:3), un 2007. gadā Dānijā, kad pret mājiniecēm trešajā periodā izglābāmies no 1:3 un triumfējām (5:3), sasniedzot visu laiku labāko rezultātu — ceturtā vieta pasaulē.

Šī bija ārkārtīgi saliedēta izlase — šogad valstsvienībā bija iekļautas daudzas jaunas spēlētājas un pie komandas stūres bija stājies jauns treneris. Latvijas sieviešu florbola izlasē vienmēr ir bijis labs kolektīvs, bet šogad bija vēl labāk! Debitantēm čempionātā viss ir jauns un interesants — viņas valstsvienībā ienesa papildu degsmi, demonstrējot īpašu atdevi.

— Pēc čempionāta valstsvienības galvenais treneris Jurijs Fedulovs teica, ka viņš novēl katram trenerim tādu komandu, ar kādu viņam šogad laimējās strādāt — tik saliedētu kolektīvu. Tavuprāt, kas bija tā pamatā?

— Komandas sastāvs bija atsvaidzināts. Tās spēlētājas, kuras bija no veterānu gala, ir saliedējušās jau daudzus gadus iepriekš. Pirms sāku spēlēt izlasē, valdīja laikmets, kurā spēlētājas slāņojās pēc klubu pieraksta — pa tādiem bariņiem. Taču šajā valstsvienības modelī visas spēlētājas bija tik stipri vienotas, ka es pat nezinu, no kura kluba katra debitante bija. Mums ir lieliska ilggadēja komandas kapteine Gunita Kārkliņa. Savukārt treneris mūs prata savākt grūtos brīžos. Pēdējais treniņš Kocēnos, pirms devāmies uz meistarsacīkstēm Somijā, mums izvērtās par smiešanās un jautrību pasākumu, nevis nopietnu treniņu. Taču trenerim nebija iebildumu, un viņš visam tam gāja līdzi un spēlēja ar mums dažnedažādas spēles. Viņš mācēja kolektīvu izveidot kā vienu vienotu veselumu.

— Vai nebija tā, ka šī Latvijas izlases izcīnītā piektā vieta pasaulē nāca smagāk nekā 2007. gadā iegūtā ceturtā vieta Dānijā?

— Savā ziņā — jā, jo komandas sastāvā bija septiņas debitantes, izlase bija tik atjaunināta kā vēl nekad. Tāpat arī pie komandas stūres stājās gados jauns treneris, kurš iepriekš bija strādājis tikai ar U-19 valstsvienībām, neviens nezināja, kā viņam veiksies. Šī piektā vieta nāca kā liels pārsteigums, jo, domāju, neviens no mums necerēja ko tādu sagaidīt. Uzdevums bija izcīnīt astoto vietu, un tālāk neviens nekādu mērķi neuzstādīja, zinot, cik mums ir zaļš sastāvs. Sieviešu izlasēm piemīt kāda brīnišķīga īpašība — ja vajag, mēs varam saņemties un godam nospēlēt atbildīgos mačus.

Pirms spēles ar Slovākiju florbola līdzjutēji internetā izteica prognozes, kura komanda uzvarēs, — 75 procenti apgalvoja, ka uzvarēs slovākietes un tikai 25 procenti ticēja, ka uzvarēsim mēs. Taču mēs uzvarējām: kā jau teicu — ja vajag, mēs varam saņemties. Tā ir Latvijas sieviešu florbola izlasei stipri izteikta īpašība.

Apakšgrupas turnīrā mums gāja kā pa viļņiem. Es neatceros, vai tādu zaudējumu kā pret Čehiju (2:15) savā florbolistes karjerā kādreiz vispār esmu piedzīvojusi. Šajā mačā daudzām spēlētājām bija sākuma mandrāža un mums visām vajadzēja laiku, lai uzņemtu apgriezienus. Savukārt čehietēm spēle gāja no rokas — kā met, tā gols! Tā dažkārt gadās, ka vienai komandai spēle tā aiziet — diemžēl dienu vēlāk tām pašām čehietēm tā nepaveicās pret Zviedriju (2:17).

— Šo gadu laikā, kopš debitēji valstsvienībā, ir mainījusies čempionāta izspēles sistēma. Spēļu ir vairāk, un spēlētājām jāiztur visnotaļ liela fiziskā un psiholoģiskā slodze.

— Jā, lai pirms astoņiem gadiem izcīnītu ceturto vietu, mums bija jāuzvar tikai nomināli vājākā Dānija, taču viņas bija mājinieces, tāpēc dānietēm bija milzīgs savusienu un publikas atbalsts.

— Paķidāsim aizvadīto pasaules čempionātu. Turnīrs sākās ar jau pieminēto pērienu no čehietēm. Pēc čempionāta treneris Fedulovs izteicās, ka spēlētājas jau gājušas laukumā, domājot, ka jebkurā gadījumā ir gaidāms zaudējums. Kā tu vari to komentēt?

— Kad daudzi gadi florbolā aizvadīti, iesakņojies priekšstats, ka ir atsevišķas valstis, kuras nevaram apspēlēt. Pēdējoreiz Čehiju uzvarējām 2005. gadā. Florbola lielais četrinieks — Zviedrija, Somija, Čehija, Šveice — visu laiku spēlē savā starpā Euro Floorball Tour turnīros un TOP 4 progresē, kļūst aizvien spēcīgāks un spēles līmeņa ziņā aizvien vairāk atraujas no viduslīmeņa komandām. Savukārt tādas komandas kā Slovākija, Polija, Krievija, kuras bija zem viduslīmeņa, aizvien vairāk turpina tuvināties viduslīmenim (Latvijai, Norvēģijai, Vācijai, Dānijai — K. Z.). Tādēļ manī dzīvoja tāda doma: mēs varam labi nospēlēt, bet nevaram uzvarēt. Domāju — varbūt zaudēsim maksimāli ar piecu vai sešu vārtu starpību, taču 2:15 gan es negaidīju.

— Vai šis zaudējuma rūgtums pēc ielaistiem 15 vārtiem nelaupīja ticību saviem spēkiem nākamajā spēlē pret Vāciju (3:3)?

— Vēl viena no šīs izlases modeļa pozitīvajām iezīmēm bija tā, ka aizvadīto dienu mēs spējām pilnībā atstāt aiz muguras. Jauna diena — jauna spēle, jauni spēki un jauna apņemšanās. Pagātnes bēdas vai prieki mums nevilkās līdzi. Tā ka zaudējums Čehijai mums psiholoģiski netraucēja pret Vāciju.

— Laikam tas ir trenera nopelns!?

— Viņš mācēja mūs uzrunāt. Iepriekšējā vakarā pirms spēles mums bija sapulce. Izrunājāmies, noskatījāmies visus ielaistos vārtus, izanalizējām pieļautās kļūdas un domājām, ko mums vajadzētu darīt citādi. Tad treneris izstāstīja, ko viņš ir izpētījis Vācijas sniegumā. Visas negācijas atstājām sapulces telpā un devāmies gatavoties nākamajam mačam.

Kopumā pret Vāciju spēli sākām labi, izvirzoties vadībā ar 3:0, taču nebijām gatavas, ka vācietes sāks uz mums izdarīt spiedienu un segs pa visu laukumu. Tas mums radīja sarežģījumus iesākt uzbrukumus. Zīmīgi, ka visus vārtus zaudējām, atrodoties mazākumā — vispirms vācietes atspēlēja pirmo golu, izmantojot aizturēto sodu, savukārt pēdējos divus viņas atspēlēja vairākumā.

— Sanāk, ka vācietes jūs taktiski pārsteidza, turklāt visus trīs vārtus viņām guva Franciska Kulmana. Grupu turnīra pēdējā — trešajā — spēlē Latvijas sieviešu florbola izlases aizvadīja visu laiku labāko cīņu pret pasaules florbola milzi Zviedriju. Lai gan rezultāts bija 0:7, tas ir cienīgākais zaudējums pēdējo piecu pasaules čempionātu uzvarētājām Latvijas florbola vēsturē.

— Par šo spēli man ir divējādas emocijas. No vienas puses — ārkārtīgi laba cīņa, — no otras — mēs spēlējam ļoti nesmuku florbolu.

— Spēle noritēja vienā laukuma pusē…

— Jā, un bija tādi, kas pamanījās Latvijā interneta forumos ierakstīt, ka šī bija garlaicīga spēle un latviešu sieviešu florbols ir nonācis tiktāl, ka vairs nevaram bumbiņu pieturēt.

Taču situāciju to prasīja — mēs redzējām, kas notika, kad čehietes mēģināja skrieties ar zviedrietēm, mēģināja doties uzbrukumā un spēlēt skaisti, rezultātā dabūjot 17 golus atpakaļ… Taču, tā kā mēs bijām nospēlējušas neizšķirti ar Vāciju, mačs pret zviedrietēm bija vitāli svarīgs skaitliskā izteiksmē. Un mums ir vienalga, vai florbols ir skaists vai nesmuks, ja cīņa ir tikai par gūto un zaudēto vārtu attiecību tabulā, kas šoreiz faktiski sanāca izšķirošais kritērijs mūsu vietai apakšgrupā. Atceros, ka iepriekšējā dienā pirms sapulces treneris uz tāfeles mūsu laukuma pusē uzzīmēja trīs līnijas ap vārtiem un pateica — viņas var spēlēt jums riņķī apkārt, jūs nepieļausit diagonālās piespēles, jūs bloķēsiet metienus, bet šīs trīs līnijas jūs nepārkāpsiet. Mēs nedrīkstējām mesties cīņā pie laukuma apmalēm un stūros, jo tur ir viegli zaudēt bumbiņu — un tādā gadījumā aizsardzības pozīcijas ir izjauktas. Beigu beigās mēs ielaidām tikai sešus vārtus, jo viens gols tika ieskaitīts pēc rupjas tiesnešu kļūdas, kad bumbiņa atsitās pret vārtu stabiņu, bet tiesnesei šķita, ka tā strauji atlēca no iekšējā vārtu staba. Mēs stipri turējāmies pie trenera norādījumiem, un rezultātā gūtais gandarījums bija neaprakstāms — ka tā varam cīnīties aizsardzībā pret pašu Zviedriju. Tāds rezultāts pret viņām ir kaut kas fantastisks.

— Zinot, ka Zviedrijā ir vairāk nekā 7000 florbolistes ar licenci, bet Latvijā — tikai 183, šķiet, vikingiem lielākās galvassāpes sagādā jautājums, nevis kuras spēlētājas ņemt sastāvā, bet kuras neņemt.

— Viņas varētu izveidot trīs spēkos līdzvērtīgas valstsvienības. Tādēļ par nievājošajiem interneta komentāriem mums bija škrobe. Pēc spēles Zviedrijas izlases kapteine Josefina Eiremo florbola medijam innebandymagazinet.se atzina, ka šādi spēlēt viņām nav bijis diez ko aizraujoši, jo tas bijis kā visu maču spēlēt vairākumā, bet viņa paskaidroja: mēs saprotam, kādēļ latvietes tā darīja, jo šajā mačā nozīme bija tikai gūto un zaudēto vārtu attiecībai. Redzot, ka arī zviedrietes novērtē, ka mēs nospēlējām gudri, mums radās pārliecība, ka esam uz pareizā ceļa, jo mēs ļoti negribējām izslēgšanas mačos dabūt pretī Dāniju. Katrs nobloķētais metiens, katrs zilums, katrs pietupiens spēlē pret zviedrietēm bija tā vērts — jo astotdaļfinālā varējām spēlēt pret Austrāliju, ko pieveicām ar 10:3, kamēr Vācija dāniešu barjeru pārvarēja tikai pēcspēles metienu sērijā.

— Redz, varbūt kāds augšā to redzēja — viņu nākamajā spēlē pret Slovākiju Zviedrijas valsts himnas vietā tika atskaņota Latvijas himna!

— Jā! (Smejas.) Tobrīd gan bijām vakariņās un to nedzirdējām, taču tas bija milzīgs kuriozs, par ko runāja visi.

— Čempionāta turpinājumā sekoja tevis tikko pieminētais astotdaļfināla mačs, kurā nomināli krietni vājāko Austrāliju pieveicāt pārliecinoši. Kas bija drošās uzvaras pamatā?

— Treneris neļāva pirms spēles atslābināties, sakot, ka mūs negaida nekāda pastaiga. Viņš teica — jūs atcerieties, kā vīriešu izlase 2012. gadā izcīnīja vēsturisku uzvaru pret Čehiju, bet nākamajā dienā paspēlēja klasi vājākai komandai, vāciešiem, tikai tāpēc, ka nebija noskaņojušies. Viņš pat neļāva piezagties kādām augstprātīgām domām! Lūdzu — pirmais iznāciens laukumā un 1:0 Latvijas labā! Pamazām, pamazām, un spēle aizgāja. Pret Austrāliju biju spēlējusi pirms četriem gadiem Šveicē, it kā arī toreiz viegli viņas apspēlējām, taču man palika atmiņā, ka vienu periodu nospēlējām neizšķirti. Līdz ar to neliela bijība bija iekšā, ka nevarēs viņas nomētāt ar cepurēm.

— Pēc tam ceturtdaļfināls pret Šveici — 2:9. Faktiski jums pretī stājās vēl viens neuzvarams pretinieks…

— Šī spēle man palikusi pozitīvā atmiņā, jo ielaisto vārtu ziņā nebija divciparu skaitlis pret TOP 4 valstsvienību.

— Turklāt trešā perioda mikromačā neizšķirts!

— Mēs guvām divus vārtus, veidojām kārtīgus uzbrukumus un cīnījāmies. Tas nebija kā pret zviedrietēm — ar nokārtām galvām, ka tik mazāk ielaist. Mans pirmais treneris Jānis Volajs teica, ka, no malas skatoties, spēles kvalitātes ziņā nodemonstrējām labāko sniegumu turnīra gaitā. Man ļoti patika!

— Lai saglabātu cerības uz 5. vietu, jums bija jāuzvar Slovākija (4:3 pm.). Kādēļ spēles sižets sanāca nervus stindzinošs, gluži kā Stīvena Kinga filmā?

— Tā bija traka, traka spēle! Slovākietēm gan eksperti, gan līdzjutēji bija atvēlējuši favorīšu lomu, jo viņas tika raksturotas kā komanda ar lielāko izaugsmi, viņas negaidīti apspēlēja Norvēģiju, kas spēku samēru ziņā allaž bijusi stipri līdzīga izlase mūsējai. Pirms mača, analizējot slovākiešu spēles, redzējām, ka viņas veido lieliskas izspēles un izceļas ar iespaidīgu tehnisko izpildījumu. Līdz ar to uz maču devāmies ar neziņu — kā īsti būs?

Savukārt no slovākiešu pozīcijām raugoties, viņām bija vēl lielāka atbildības nasta, jo nākamais pasaules čempionāts florbolā sievietēm notiks Slovākijā. Ja viņas būtu mūs uzvarējušas, Slovākija būtu ieguvusi tik daudz reitinga punktu, kas palīdzētu pakāpties tik augstu, ka viņas savu skatītāju priekšā dabūtu garantētu iespēju uzspēlēt pret TOP 4 komandām. Taču viņas ir gados jaunas, nepieredzējušas meitenes, un mums izdevās viņām stāties pretī ar savu aizsardzību, ko labi ievingrinājām mačā pret Zviedriju. Mēs neļāvām viņām izspēlēt kombinācijas, izvērsties ar diagonālajām piespēlēm. Ar pretuzbrukumu taktiku mums izdevās izmantot savas iespējas. Mača sākumā mūs bija pārņēmušas bailes, taču, manuprāt, spēle soli pa solim aizgāja. Viņas izvirzījās vadībā ar divu vārtu pārsvaru, taču mums abas reizes izdevās ātri atspēlēt golu, attiecīgi panākot 1:2 un 2:3. Spēles lūzums bija otrajā periodā, kad viens tiesnesis parādīja, ka bumbiņa ir mūsu, bet galvenais tiesnesis pēc brīža parādīja — slovākiešu, jo arbitrs bija saskatījis pārkāpumu vārtu priekšā. Rezultātā mēs visas piecas devāmies uz nomaiņu, bet tikmēr slovākietes palika visas piecas neviena netraucētas mūsu vārtu priekšā. Tajā brīdī sapratām — ja vārtsardze mūs izglāba tik bezcerīgā mirklī, šī ir mūsu spēle!

Tā bija fantastika, ka, spēlējot bez vārtsardzes, minūti pirms mača beigām Elīzai Bērziņai izdevās izraut papildlaiku. Zīmīgi, ka viņa pēc mača ar Austrāliju bēdājās, ka, būdama uzbrucēja čempionātā, vēl nebija guvusi vārtus, kamēr visām uzbrucējām jau bija pa punktam. Mēs viņu mierinājām — gaidi un būs! Un beigās viņas kontā bija čempionāta visatbildīgākais vārtu guvums.

Papildlaikā tiesneši pēc apšaubāma noraidījuma mūs atstāja mazākumā. Parasti arbitri tādos brīžos cenšas turēt spēli grožos un noraida spēlētājas par pārkāpumiem, kur nav nekādu diskusiju bija vai nebija.

Bullīšusērijā es noslēpos aiz laukuma apmales un kaut ko rakstīju, lai pārdzīvotu šo sēriju. Pēc tam tikai ierakstā varēju noskatīties, kā Gunita Kārkliņa aizgāja un iemeta skaistu bullīti. Un tad jau sekoja uzvaras prieks!

— Čempionātu noslēdzāt ar cīņu par piekto vietu, kurā revanšējāties Vācijai ar rezultātu 5:2. Šķiet, šajā reizē jūs pārsteidzāt Vāciju? Ar Diānas Isjominas pokeru.

— Par gūto revanšu un sasniegto rezultātu kopvērtējumā vairs tāds prieks nebija, jo emocijas bija palikušas mačā pret slovākietēm. Diāna bija stipri noskaņojusies šai spēlei. Piekrītu, ka šie Diānas četri gūtie vārti bija gan viņas, gan visas komandas loģisks nopelns, jo pirms spēles tika veikti grozījumi spēlētāju virknējumos un Diāna tika salikta kopā ar Ķekavas Bulldogs jauno talantu Ingu Amateri, kura Diānu apgādāja ar piespēlēm. Mēs bijām pārliecinātas, ka vācietes atkal mūs segs pa visu laukumu, taču viņas bija izvēlējušās citu taktiku. Pēc cīņas Vācijas izlases galvenais treneris atzina — nebija vairs, kas var paskriet. Spēles beigās vācietes fiziski salūza un nevarēja mums uzspiest savu spēli.

— Patiesību sakot, Vācija savas septiņas spēles aizvadīja deviņās dienās, bet Latvijas izlase — astoņās dienās. Kā tu izjuti šo nestandarta intensīvo spēļu maratonu?

— Es iedzīvojos Ahilleja cīpslas iekaisumā. Pēdējā spēlē pret Vāciju laukumā varēju iziet trešajā maiņā ar mērķi, lai pārējās var vairāk atpūsties, taču nevarēju vairs spēlēt visas 60 minūtes. Vācijai vairs nebija tāda resursa kā trešā maiņa, kamēr mēs vēl varējām paskriet un pacīnīties. Liels pluss bija tas, ka treneris uzticējās visām spēlētājām, visas debitantes ieguvu spēļu praksi.

— Kādas vēl atziņas pārvedāt no Somijas?

— Šajā čempionātā mājinieces izskatījās tik labi kā vēl nekad agrāk. Žēl, ka savu skatītāju priekšā finālā viņas zaudēja pēcspēles metienos zviedrietēm. Var tikai pabrīnīties, kā Zviedrijā ir uzbūvēta florbola sistēma.

— Tu spēlē Zviedrijas otrajā divīzijā jeb pēc ranga trešajā spēcīgajā līgā. Kurā čempionātā ir augstāks līmenis — Zviedrijas trešajā līgā vai Latvijas čempionātā?

— Ilgu laiku man likās, ka līmenis ir vienāds. Pēc manām domām, Latvijas sieviešu čempionāta līmenis pēdējos gados krītas. Domāju — šobrīd mēs varētu apspēlēt Rubeni, bet pirms pāris gadiem diez vai mums tas izdotos. Mūsu līgā ir trīs divīzijas, un tajā divīzijā, kurā es spēlēju, ir 12 komandas. Tas, kas mani izbrīna, ir fakts, ka daudzas pašmāju zviedru spēlētājas nemaz nezina, ka Zviedrija ir pasaules čempione. Jocīgi to apzināties, ka cilvēks spēlē florbolu daudzus gadus, bet neko nezina vairāk par savu klubu un divīziju.

— Kad apspriedām spēli pret Zviedriju, tu liki saprast, ka plaisa starp vadošo četrinieku un pārējām valstīm kļūst tikai lielāka.

— Varbūt Slovākijas komandai nākamo trīs četru ciklu laikā izdosies pietuvoties TOP 4, jo daudzas viņu jaunās un talantīgās tehniskās spēlētājas spēlē spēcīgajā Čehijas čempionātā. Kopējais sporta līmenis aug, un pirms desmit gadiem, kad Singapūrā debitēju izlasē, nebija tādas ažiotāžas ap valstsvienību.

— Par čempionāta rezultatīvāko spēlētāju kļuva dāniete Sesila di Naro, kura sešās spēlēs guva 14 vārtus. Kā viņas sniegums izskatījās laukumā?

— Sākumā domāju, ka viņa spēlē kādā no TOP 4 valstu čempionātiem, taču bijām izbrīnītas, atklājot, ka viņa spēlē Dānijas čempionātā. Viņa ir trenera meita, un izskatās, ka viņa ar florbolu uzaugusi. Viņai piemīt vārtu garša gluži kā Edītei Bankavai savulaik — jebkurā situācijā viņa var atrast vārtus. Viņa ir izteikta līdere. Bet Zviedrijas komandā viņas visas ir tāda līmeņa spēlētājas, tādēļ zviedrietēm nav izteiktas līderes rezultativitātes izteiksmē. Jāatceras arī, ka Dānija nespēlēja pret TOP 4 komandām.

— Vai lēmums par karjeras beigšanu valstsvienībā ir akmenī iekalts?

— Zinu, ka daudzās izlasēs ir sportistes, kuras joprojām spēlē 40 gadu vecumā. Mani uztrauc mani pases dati. Paies divi gadi, un būs nākamais pasaules čempionāts. Šobrīd man šķiet, ka esmu aizvadījusi savu pēdējo spēli valstsvienībā pasaules čempionātos, taču nevaru pateikt, kas būs pēc diviem gadiem. Es teikšu tā: 80 procentu iespējamība, ka izlasē vairāk nespēlēšu, 20 — ka turpināšu spēlēt, jo man gribas.

Tik ilgi ir spēlēts, un tas padara dzīvi interesantu — kad ir, ko darīt. Un tagad, kad tu atbrauc mājās no čempionāta ar piekto vietu pasaulē, ir saviļņojums un tu domā — vai tas ir viss? Vai tiešām šādas emocijas man vairāk nebūs?

— Florbola savienības prezidents Ilvis Pētersons uzskata, ka tu esi valstsvienības aizsardzības balsts.

— Es esmu aizsargs, un tas skaisti izklausās, bet daru, ko varu (smejas).

— Panākumi runā paši par sevi — pērn februārī pēc pasaules čempionāta kvalifikācijas spēlēm tu tiki iekļauta turnīra simboliskajā izlasē.

— Biju pārsteigta par šo panākumu, jo šī man bija pirmā balva starptautiskos mačos. Pasaules čempionāta finālturnīra simboliskajā izlasē iekļūt ir teju nereāli — tur dominē zviedrietes un somietes, retu reizi tajā iekļūst pat čehietes. Iepriekš biju saņēmusi mača vērtīgākās spēlētājas titulus. Mēs klusībā cerējām, ka viņu vidū iekļūs mūsu vārtsardze Lauma Višņevska, kura pēc atvairītajiem metieniem ierindojās trešajā vietā labāko vārtsardžu statistikā.

— Vai nākamajā sezonā nespēlēsiet arī klubā?

— Es nezinu. Vienkārši gribu vēl vienu tādu (rāda uz divus gadus veco meitiņu). Līdz ar to tas nav paredzams, jo tās ir tādas lietas, ko dzīvē grūti prognozēt. Ja viss izdosies kā plānots, es nespēlēšu nākamajā sezonā.

 

Zane KLABERE

Latvijas izlases un zviedru Craftstadens IBK florboliste, Starptautiskās Florbola savienības (IFF) žūrijas locekle

Dzimusi: 1981. gada 20. novembrī Talsos

Izglītība: Vidzemes Augstskola, tūrisma uzņēmuma vadītāja

Pirmais treneris: Jānis Volajs

Lielākie sasniegumi: deviņkārtēja Latvijas čempione,pieckārtēja Latvijas čempionāta labākās aizsardzes balvas ieguvēja, 2015. gada pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīra simboliskās izlases dalībniece, bijusī Latvijas florbola izlases kapteine

Latvijas izlasē: Pasaules čempionātos 27 spēles (5+2)

Citi sporta veidi: seko līdzi futbolam un biatlonam

Vaļasprieki: puzle, lasīšana, erudīcijas spēles

Mīļākā grāmata: Kolīna Makalova Dziedoņi ērkšķu krūmā

Mūzika: popmūzika

Filma: Roberto Benīni Dzīve ir skaista

 

LATVIJAS SIEVIEŠU FLORBOLA IZLASE PASAULES ČEMPIONĀTOS

2015. gads 5. vieta

2013. gads 5. vieta

2011. gads 7. vieta

2009. gads 6. vieta

2007. gads 4. vieta

2005. gads 5. vieta

2003. gads 6. vieta

2001. gads 6. vieta

1999. gads 7. vieta

1997. gads 7. vieta