Zelta meitene ar krampi
Žanna
Čingule ir piedzīvojusi noslaucīšanu no galda, salauzusi pretiniecei
roku, bijusi pasaules čempione… Tagad viņa bez kautrēšanās turpina vākt
godalgotas vietas ārmrestlingā, arī pērn atvezdama medaļas no pasaules un
Eiropas čempionātiem.
– Kā
meitenei var ienākt prātā nodarboties ar roku divcīņu?
– Radu būšana.
Viss sākās ar manu krusttēvu Dzintaru Činguli, viņš pirmais 1997. gadā atveda
uz Latviju bronzas medaļu no Eiropas čempionāta Slovākijā un visu laiku gribēja,
lai arī es pamēģinu. Kāpēc tieši es? Domāju, ka viņam zināmie čaļi nebija viņa
acīs tik vērti, lai tos uzrunātu. Tā krusttēvs mani vīlēja un vīlēja,
kamēr 2001. gada oktobrī, kad man bija jau 16 gadi, beidzot aizvilka uz
treniņu. Lēnām mācījos, bet sākumā man nebija nekādu spožo rezultātu.
– Kad pirmo
reizi pārsteidzāt?
– Savās
pirmajās sacensībās neatkarīgajā teātrī Kabata, kur katru mēnesi notika
labi organizēti amatieru mači. Mēs bijām sanākušas 20 meitenes un cīnījāmies
pēc divu mīnusu sistēmas – ja divas reizes zaudē, tad no tālākajām sacensībām
izkrīti. Arī tad, ja zaudē, vinnē, zaudē… Toreiz draudzenei zaudēju, nākamo
laušanos vinnēju un tad sekoja laušanās ar vienu no līderēm.
Es jau šausmās
ievilku elpu, ka tūlīt zaudēšu, smadzenes apsvēra, ko tad savam krusttēvam
teikšu, pieļāvu, ka treneris mani ar
pirkstu nobakstīs… Sasparojos, bet pretiniece kaut kā nepareizi
nostājās, viņai bija nepareiza tehnika un salūza roka, kaula savērpšanās dēļ.
Tas bija anatomiski pabaiss skats, kas arī man tomēr bija pārdzīvojums, kaut
nebiju vainīga.
Elkonis
nedrīkst iziet aiz pleca uz ārpusi – plecam vienmēr jābūt aiz elkoņa, kad
noliek elkoni uz galda. Reizēm sportistam liekas, ka spēka viņam ir daudz, gan
jau ar augumu nospiedīs, bet roka nav tik stipra un pats sev nodara pāri.
– Kā
atšifrēt pretinieku?
– Sacensību
dalībnieki pazīst cits citu kā raibu
suni. Bet notiek mānīšanās. Piemēram, viņš paņem roku tā, ka liekas –
lauzīsies vienā veidā, bet apmuļķo un laužas citā veidā. Tur jau slēpjas tas
interesantums, ka visi tā šmaucas.
– Vai tā
nevar – bliukšķ un nolauž?
– Pārsvarā
gadījumā tā arī ir, ka bliukšķ un gar zemi. Bet tie, kuriem ir pieredze
un kuri māk lauzties, tie ir visu izsmadzeņojuši un domā ar galvu, nevis tikai
izmanto savu spēku. Pretinieki pārsteigumus sagādā vienmēr, bet tā ir jebkurā
cīņas sporta veidā. Daudz izšķir gan sacensību līmenis, gan arī cīniņu skaits,
kāds ir tiesnesis, kā veicas izlozē.
– Vai
pietiek ar to, ka trenē rokas?
– Nē, jātrenē
arī mugura, krūšu un vēdera muskulatūra. Muskuļu izmēram nav nozīmes. Viens no
treniņu veidiem ir vilkšanās augšā pa virvi. Pamatā ir pievilkšanās, laušanās
kustību atkārtošana gan uz trenažieriem ar visādiem rokturiem, gan ar mehānisko
dzelzs roku, kurai var mainīt pretestību. Viens no maniem mīļākajiem
vingrinājumiem ir pumpēt bicepsus ar svaru stieni, bet tikai ar vienu roku.
Tieši tāpat jātrenē apakšdelms, plauksta un pirksti. Lielākā problēma man ir
skriešana, jo ar kājām man slinkums kaut ko darīt, bet Sporta akadēmijā vajadzēja
vismaz krosu skriet.
– Kā jums
veicās pirmajos starptautiskajos mačos?
– 2002. gada
vasarā piedalījos Eiropas čempionātā Čehijā ārmrestlinga junioru grupā. Biju
nenormālā panikā, turklāt izloze nebija veiksmīga, jo pirmā cīņa izkrita ar
meiteni, kas ieguva otro vietu, bet nākamā – ar to, kura uzvarēja – viņa
mani noslaucīja no galda…
Nekur
nesteidzoties, 2003. gadā Eiropas čempionātā Vācijā dabūju otro vietu ar
kreiso, bet trešo – ar labo roku, atkal startēju pie junioriem svara kategorijā
67+. Man toreiz bija liels stimuls tikt pie medaļas, jo treneris teica, ka tad
Sporta akadēmijā varēšu iestāties bez konkursa. Par rokām vajadzēja būt otrādi,
jo labā roka man ir gudrāka un stiprāka, bet sacensībās arī vēl tagad vājākā
izdara kaut kādus brīnumus, bet labākā nomuļļā. Vēlāk – no 2005. gada, kad
startēju pieaugušo grupā – man ik gadu ir bijušas medaļas.
– Cik
viegli nāca pasaules čempiones tituls?
– Togad mani
atbalstīja AS Aldaris, un viņi mani palaida kā savu zelta meiteni uz
sacensībām. Nu, ja zelta, tad zelta! 2007. gada lielā uzvara pasaules
čempionātā bija tik saviļņojoša, ka prieks rāva jumtu nost!… Tagad man ir
jātiek uz Eiropas čempionātu Maskavā, kas risināsies no 31. maija līdz 6.
jūnijam, bet nezinu, vai šogad Aldaris mani varēs atbalstīt. Smejos, ka
būs jāapzog kāds bagātnieks, kur citur naudu dabūt? Pasaules čempionāts būs
Lasvegasā – sapnis, protams…
– Kāda ir
apkārtējo reakcija, uzzinot, ka meitene laužas?
– Tad cilvēki uzreiz
rauj nost galdautu un iekarst, ka jāpamēģina. Un kas notiek? 99% gadījumu es
uzvaru! Kad aizbraucu uz laukiem, tad ar vietējiem traktoristiem un
mežstrādniekiem gan nevar ākstīties, tur gadās arī stipri puiši. Sacensībās ar
vīriešiem es nelaužos, kādreiz tikai šova pēc. Agrāk bieži firmas pasākumos un
jubilejās uzaicināja mani, es pārtapu par saucēju, tautumeitu, laukstrādnieci
vai citu mazliet komisku tēlu un tad pasākuma dalībniekiem tika piedāvāta atrakcija
palauzties ar to sievišķi. Bet, ja divas stundas visu laiku jālaužas, tad pēc
tam roka karājas piekususi kā lupata.
– Vai
sacensībās roka var izturēt ilgu laušanos?
– Nevienu tas
neinteresē, ka roka nogurusi, bet – jo vairāk cilvēku, jo lielāka pauze starp
cīņām. Pauzēs es šausmīgi uztraucos, ja komandā ir kādi labdari, tad pamasē,
bet pats galvenais ir turēt roku uz augšu, lai attek asinis uz sirds pusi. Ja
kāds stāv blakus, tad uzlieku roku uz pleca. Parasti pauzēs visi ir klāt ar
pamācībām, un tad es tēloju, ka klausos, bet īstenībā tādā satraukuma brīdī
visas citu gudrības iet garām ausīm.
– Kā
jāgatavojas svarīgām sacensībām?
– Noteikti nav
jāsēž uz diedzētu graudu diētas. Es pirms starta iepriekšējā vakarā ēdu
makaronus vai picu. Reiz es mēģināju svaru nomest pirms sacensībām un tā
pārcentos, ka nevarēju vairs ne pakustēties, ne palauzties. Parasti trenējos
intensīvi četras reizes nedēļā, tad nedēļu samazinu slodzi un pirms sacensībām
nedēļu nedaru neko.
Cilvēki, kas
nav saistīti ar sportu, dod gudru padomu: „Nu, bez pirmās vietas mājās nebrauc!” Es tad domāju – nu
pamēģini, brauc pats un dabū kaut vai piekto vietu!!! Vistrakāk, ja izcīna
ceturto vietu, tas ir jebkura sportista ļaunākais murgs.
– Vai
tiesa, ka jums nav trenera?…
– Ārmrestlingā
ir aktīvo sportistu grupiņa, palīdzam cits citam. Man ir padomdevēji, turklāt
paši labākie, kas var būt: Normunds Tomsons, Modris Stalgevičs un Jānis Amoliņš.
– Vai
studentei Žannai ir izdevies kaut ko noderīgu izpētīt par laušanos?
– Rakstīju
bakalaura darbu par sieviešu psiholoģisko sagatavotību ārmrestlingā, tāpēc, ka
man pašai šī psiholoģiskā sagatavotība klibo. Zinu, kā vajag, zinu relaksācijas
vingrinājumus, izpildu, bet tik un tā nespēju ar savu stresu tikt galā.
Tagad rakstu
maģistra darbu par pirkstu nospiedumiem ārmrestlingā. Noņēmu pirkstu nospiedumus
saviem treniņa biedriem, pēc līnijām un rakstu sarežģītības var redzēt cilvēka
iedzimtās spējas – ātrumu, spēku, koordināciju. Krievijā ir veiktas šādas
pārbaudes visiem olimpiešiem, un viņi ir secinājuši, ka nav jēgas veikt dārgus
testus un analīzes, jo šī ir precīzākā metode.
Iveta DAINE
Žanna
Čingule
roku cīņas
čempione, svara kategorija 80+
Dzimusi: 1985. gada 20. jūnijā Rīgā, saknes Latgalē
Izglītība: Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas
sporta pedagogs, smagatlētikas trenere (2008. g.), mācās maģistrantūrā
Sasniegumi
sportā: seškārtēja Latvijas
čempione ārmrestlingā, Pasaules čempione (2007. g.), daudzas godalgotas vietas
Eiropas čempionātos
Darba vieta: interneta veikals Top-Shop
Vaļasprieki: ceļošana un svešvalodu apguve
