Seši Sibīrijas haskiji un mazais Mārtiņš
Šefpavārs Mārtiņš Kristons savā paralēlajā dzīvē ir vienā pajūgā ar haskijiem. Tā ir viņa sporta komanda. Kopā viņi aizpērn kļuvuši par pasaules vicečempioniem, bet pērn izcīnījuši Pasaules kausu.
Septiņi purni un 28 ķepas Garkalnē, haskiju parka Vulfa kundze teritorijā, riņķo ap treneri un izskatās, ka gan Sibīrijas haskiji, gan Mārtiņš Kristons, neskatoties uz to, ka ir sapīts kopā ar suņiem daudzās pavadās, smaida. Sastapšanās ar 2016./2017. gada sezonas veiksminiekiem velokamanu sprintā izrādās pieklājīga — haskiji ne rej, ne lec virsū, ne raujas uz vienu vai otru pusi. Nedaudz dīdoties, suņi ļaujas, lai Mārtiņš viņus sarindo kamanu pajūgā. Pajūga priekšgalā ir gudrais un pieredzējušais Vollijs un jauniņais Njordrs, kurš iesmilkstas un dīdās, jo nevar sagaidīt skriešanu. Aiz viņiem komandas spēks, Latvijā pie Vulfa kundzes dzimušie Pīters Pens un Herkuss Monte. Divi treniņu suņi, kas sacensībās parasti nepiedalās, aizmugurē tuvāk kamanām. Septītais suns ir sporta veterāne Ikiaq — viņa skries līdzi.
Mārtiņš uzkāpj uz kamanām, ciemiņu ieriktē kamanās — tā gan būs papildu slodze suņiem — un sāk skaitīt: “Trīs, divi (visi suņi paklausīgi stāv), viens… Aiziet!” Un haskiji nesas pa sniegotu lauku uz mežu.
Meža ceļu krustojumā Mārtiņš uzsauc: “Džī!” — suņi strauji pagriežas pa labi. Cilvēks reizēm apjūk, kura kreisā, kura labā kāja, bet šie haskiji nekad, ja vien apzināti nav nolēmuši citādāk. “Es izmantoju starptautiskās komandas, jo, ja nu kādam jāpalūdz aizvest suņus līdz mājām vai kur citur, tad mani haskiji sapratīs komandas,” sportists skaidro. “Džī — pa labi, ho — pa kreisi, haik — uz priekšu, stop — apstāties.” Negaidīti kamanas iestrēgst kupenā. Mārtiņš nemēģina tās izcelt, bet skubina suņus, un viņi kamanas izvelk.
NO LIELĀ MĀRTIŅA PIE MAZĀ MĀRTIŅA
Suņu trenerim šis ir tikai vaļasprieks, jo ikdienā viņš sastāda ēdienkartes, rīko banketus, ēdina ierēdņus, ministrus un arī uzņēmuma Draugiem Group vairāk nekā 200 darbiniekus. “Esmu pavārs. Pēc augstskolas beigšanas nejauši sāku strādāt Mārtiņa Rītiņa uzņēmumā Mārtiņa Mielasts kinostudijā, jo man tīri labi patika gatavot,” iesāk Mārtiņš Kristons “Kad Rītiņš gāja projām, radīju savu uzņēmumu Mazais Mārtiņš, kā gan citādāk, jo esmu sīkāks pēc auguma, un paliku kinostudijā. Tagad haskiju saimnieks kopā ar draugu vada vēl otru ēdināšanas uzņēmumu Divi labi, bet sevi sauc vienkārši par šefpavāru.
“Mans tēvs bija mednieks, un viņam vienmēr bijušas laikas,” Mārtiņš sāk stāstīt. “Jau bērnībā sapratu — kad man būs māja, man būs suns. Tomēr māja vēl nebija pabeigta, kad nopirku pirmo haskija kucēnu Loti. Intereses pēc aizbraucu uz pirmajām kamanu suņu sacensībām Baldonē 2010. gadā, un tas, ko redzēju, man ļoti patika. Viens suns ir pilnīgi pietiekami, lai trenētos, jo skijoringā, kur suns velk slēpotāju, un baikdžoringā, kur suns velk riteņbraucēju, pietiek ar vienu suni. Latvijā lielākā daļa brauc atklātajā klasē (ar jebkuras sugas suni), bet Sībīrijas haskijs ir klasika. Sāku slēpot un braukt ar riteni, mācot savu dāmu. Iesākums bija ļoti grūts, jo manējā bija izstāžu suns, kas ne vienmēr saprata, ko no viņas grib. Ja viens suns jāmāca, tad sākumā viņam jāskrien pakaļ saimnieka palīgam, kurš mūk prom ar velosipēdu. Tad pamazām jādabū tas kustīgais mērķis nost, lai pats skrien un velk pa priekšu. Tikko kā mana Lote sāka skriet, tā pamēģinājām startēt sacensībās baikdžoringā un pat 7. un 8. vietas izcīnījām, kaut tā meitene bija tāda korpulenta un īsām kājiņām, kurai ātri kļuva karsti. Beigās ar Loti tikām līdz 3. vietai Baltijas valstu čempionātā baikdžoringā.”
DIVI SUŅI, TRĪS, ČETRI…
Pamazām Mārtiņš Kristons gāja uz savu mērķi un Zviedrijā nopirka Ikiaq — balti rudo suni, kuras vārds nozīmē Rudā Egle, kas mums intervijas dienā skrēja līdzi kā brīvais aģents blakus kamanām. “Toreiz Zviedrijā pie vienas sportistes un suņu audzētājas izbraucu pirmo reizi ar kamanām,” atceras Mārtiņš. Nākamais solis bija pāriešana uz divu suņu skūteri, kad divi suņi velk skrejriteni bez pedāļiem, jo pēc gada Mārtiņš nopirka otru darba suni — puiku Džimu. “Tad jau cīnījāmies par vietām pirmajā trijniekā, parasti visnopietnāk sacentos ar vienu spēcīgu Krievijas sportistu. Pēc tam divos Eiropas čempionātos biju septītais sacensībās ar skūteri. Tomēr bija daudz dalībnieku un aiz manis palika vairāk nekā priekšā. Toreiz mūsu ģimenes draudzene Ilze Dombrovska baikdžoringā ar Džimu izcīnīja bronzu. Ilze ir lieliska riteņbraucēja, suns netraucēja, es ceru.” Un te Mārtiņš paskatās uz Ilzi, jo sarunas laikā pie Vulfa kundzes viens pēc otra uzrodas vairāki suņu kamanu sporta aktīvisti. “Lai būtu labs rezultāts baikdžoringā, jābūt tā, ka suns netraucē un mazliet palīdz,” it kā pa jokam skaidro Mārtiņš, iesaistot matemātiku: “Šādās sacensībās nevar vienkārši uzvarēt ar labu suni, bet ir jābūt arī labam riteņbraucējam — pusi uz pusi abi ar suni strādā, cilvēks pat vairāk. Skūterim 75% suns izdara, 25% — cilvēks.”
Nu jau piecus gadus Mārtiņa Kristona četrkājaino sportistu pulciņš ir sakuplojis. Mārtiņa pirmie darba suņi sagādāja kucēnus, un izveidojās stabila kamanu suņu četrotne, bet tagad viņi kopā ar Ikiaq, Loti un medību suni — angļu pointeri Dago ir deviņi. Sportists startē četru suņu velokarta sacensībās bezsniega sezonā un četru suņu kamanu sportā ziemā. Parasti trenējas ar sešiem suņiem, bet sacensībās brauc ar četriem. Ziemā ir grūtāk, jo sniega trūkuma dēļ pie mums nav iespējas tik daudz trenēties un līdz ar to konkurēt sacensībās ārpus Latvijas.
PRASME IZPIŅĶERĒTIES UN NEIZPUMPĒTIES
Kad kucēnus sāk trenēt? “Sākumā kucēnam ļauju skriet blakus pajūgam, lai saprot, kas notiek. Un tad gadās, hops, viņš ielien pa vidu pajūgā un skrien jau kā iejūgts. Tad 7—8 mēnešu vecumā liek jauno suni pajūgā pa vidu un parasti tikai tad māca strādāt komandā. Sākumā viņš mazliet nesaprot, ka tie striķi viņu ierobežo un nevar lēkāt, uz kuru pusi grib. Kad iziet kāja tiem cauri: “Au! Redzi, es tagad neko nevaru izdarīt, kā lai es tagad paskrienu, vai, vai…” Tomēr paiet kāds laiks, un viņš jau prot pārcelt kāju, nokāpt no striķa un atpīties pats vaļā. Galvenais suņa darba kvalitātes rādītājs ir nostiepts striķis, tad suns strādā. Ja striķis karājas, tad jāuzmundrina vai jādomā, kāds ir iemesls, kāpēc suns nevelk.
Mārtiņš stāsta, ka no gada vecuma suns jau var startēt kamanu četriniekā, bet vislabākie rezultāti sprintā ir, kad haskijā ir gan spēks, gan jaunības trakums — no divu līdz četru gadu vecumam. Savukārt garajām distancēm labāki ir piecus līdz septiņus gadus veci suņi, kas jau psihiski un fiziski nobrieduši, var izturēt garos gabalus un neizliek sevi pirmajos piecos kilometros.
Kā gan suns var zināt, ka nedrīkst izpumpēties? “Tas nāk ar laiku un ir arī gēnos, jo ar čukčām Sibīrijā jau neko nekad nevar zināt, vai nebūs uz Aļasku jābrauc pāri…” skaidro sportists. “Suns zemapziņā saprot, ka viņam būs jābrauc 70 vai 100 kilometri, un spēkus sadala. Piemēram, tagad mums tuvākajās sacensībās būs jābrauc 10 kilometri. Dodamies 20—25 kilometru treniņā, nobraucam 10 kilometrus, tad ieturam pauzīti, suņi atpūšas, parunājos ar viņiem un pēc tam braucam vēl 10. Kāpēc? Man ir svarīgi, lai viņi, skrienot 10, nedomā, ka vēl būs 15 kilometri priekšā un nesāk taupīties, tātad lai saprot distances garumu.”
Lielākajā daļā sporta veidu ir noteikts distances garums — maratons, 100 m, 400 m, bet velokartā un kamanu sportā suņiem bieži katrās sacensībās ir cits distances garums, tomēr Mārtiņš parasti startē sprintā. Distances garums atkarīgs no trases grūtības un laikapstākļiem, iespējas izlikt trasi. Reiz gan savam priekam, kad bija aizsalusi jūra, esot nobraukuši no Salacgrīvas līdz Gaujas ietekai aptuveni 70 kilometrus.
CAUR DUBĻIEM UZ SUDRABU
“Kopš sāku ar četriem suņiem, ko atlasīju no sešiem, parasti Baltijā man izdevās pirmās vietas izcīnīt. Reiz Baltijas kausā vinnēju somu Erki Burklandu, kurš bija ļoti spēcīgs un brauca tikai ar trīs suņiem, domādams, ka varēs Latvijā ar trijiem vinnēt, bet kāds mazais Mārtiņš viņu apdzina… 2016./2017. gada sezonā visos Pasaules kausa izcīņas posmos man trāpījās pirmās vietas.”
Mārtiņa Kristona lielais veiksmes stāsts ir tās pašas sezonas pasaules čempionāts ar velokartu Polijā, kur, pateicoties apstākļu sakritībai un meistarībai, viņš kļuva par vicečempionu. “Bija ļoti smaga trase, dubļi vietām līdz ceļiem,” atceras sportists. “Iebraucot nepareizi kādā dziļajā dubļu peļķē, varēja zaudēt ļoti daudz laika. Vajadzēja gan tehniski izbraukt, gan lai suņi būtu ne tik ātri, cik spēcīgi. Pirmajā dienā man priekšā bija četras par mani lēnākas ekipāžas un man līderos bija suns, kas ir nenormāli tendēts uz noķeršanu un apdzīšanu. Tad arī mēs trasē visas četras ekipāžas apdzinām, jo, neskatoties uz dubļiem, mums bija fenomenāls ātrums un rezultātā otrā vieta, atpaliekot no līdera par sekundi. Otrajā sacensību dienā nebija motivatoru priekšā, jo braucu otrais, minūti aiz līdera, tāpēc mainīju suņu kārtību. Pirmā vieta no manis par pusminūti atrāvās, bet trešā vieta nespēja mani noķert. Tas nu man ir augstākais tituls. Pasaules čempionāts Pasaules kausa ieskaitē ir viens no posmiem, kas dod visvairāk punktu. Ja parastās sacensībās par pirmo vietu vari dabūt 1000 punktus, tad pasaules čempionātā 1200.”
Ziemā Mārtiņš no 30 cilvēkiem lielākoties sacensībās četru suņu kamanās ir piecpadsmitais, jo pietrūkst laika trenēties sniega apstākļos: “Ritenis ripo, suņiem ir vieglāk vilkt, un tie ātrāk skrien, bet ziemā grūtāk, vajag vairāk spēka, ir mazāks ātrums. Ja haskiju no sausās sezonas uzliek pie kamanām, tad viņš vairs neko nevar parādīt, jo pietrūkst jaudas.”
STREIPUĻOJOŠAIS DARBAHOLIĶIS
Kāpēc haskiji grib skriet? Mārtiņš domā, ka viņiem tāpat kā cilvēkiem rodas atkarība no sporta. “Ja cilvēks katru vakaru skrien krosiņu, bet kādreiz nepaskrien, tad jūtas ne visai labi,” sportists salīdzina. “Suņus trenē, un tad viņiem to skriešanu vajag, tā arī ir izraušanās no ikdienas. Šiem haskijiem kopš dzimšanas ir iedzimta vēlme vilkt. Ja netrenētu haskiju ieliks tikai divu gadu vecumā pajūgā, arī tad viņš sāks vilkt, tikai nebūs pietiekami uzaudzējis muskuļus.”
Katram haskijam savs raksturs un savs dzīves stāsts. “Herkuss un Pīters ir Ilzes Dombrovskas un Gundegas Pumpures, abas ir kamanu suņu sporta entuziastes un Vulfas kundzes īpašnieces, izauklēti suņi, kas dzimuši Latvijā,” lepojas Mārtiņš. “Es atvedu viņu mammu, bet Ilze un Gundega atveda viņu tēti no Zviedrijas no Eiropas slavenākā suņu audzētāja norvēģa Karstena Gronas. Mēs gan nezinājām, ka iznāks pāris… Tā tikām pie suņiem ar fenomenālu mīlestību pret darbu. Iedomājieties, mēs noskrienam sprintu, es izjūdzu Herkusu, un viņš streipuļo — tik ļoti ir izlicis sevi! Pastreipuļo, padzeras, pastreipuļo, padzeras… Iemērcas ūdenī un tad pamazām atiet. Pārējie suņi tā: “Reku, paskrējām, forši, ko tagad vēl varētu padarīt?” Herkuss un Pīters ir brāļi un darbaholiķi.
Njordrs ir jauns, azartisks un nepacietīgs, viņam visu laiku gribas skriet un vilkt, un viņš to izrāda. Viņam blakām šodien stāvēja vecais līderis Vollijs, tas savaldās, jo zina, ka tāpat skriesim, tāpēc stāv un gaida. Priekšā lieku gudrākos, kas nebaidās un mācēs paiet garām citam pajūgam. Piemēram, viens labi skrien priekšā, labi zina komandas, bet mēdz sabīties no kaut kā. Bija situācija Lietuvā, kad braucām garām skatītāju grupiņai, kas sāka plaudēt, suns sabijās un gribēja griezt kaut kur projām. Tāpēc šādam sunim jāskrien blakus vai aiz stabila līdera, kurš viņu noturēs, ja nobīsies. Otros lieku palīgus, kas palīdz griezt pajūgu, un, tā kā treniņos ir seši haskiji, tad pēdējie pajūgā ir visstiprākie, jo esot vistuvāk ragavām, visvairāk nākas vilkt.
Sacensībās izmantoju vienus un tos pašus četrus, bet divi ir līdzi rezervē un trenējas, jo var gadīties kādam savainot ķepu. Maniem rezerves suņiem ir garāka spalva, viens no viņiem ātrāk sakarst, bet otrs ir mazliet par mazu, līdz ar to par lēnu. Tā ir dabīgā izlase,” skaidro sportists.
NEMĒĢINA MAINĪT TRENERI UN PRASĪT LIELĀKU ALGU
Mārtiņš Kristons vairākkārt uzver, ka viņš un suņi ir viena komanda: “Treniņu laikā gandrīz viss ir atkarīgs no suņu trenera, kā treneris uzvedas, ko dara, kā sagatavo. Sacensībās ir otrādāk. 75% ir atkarīgs no suņiem, ko viņi satrenēti izdarīs, un 25 % no cilvēka. Ir svarīgi suņus nesastresot, dot pareizas komandas, palīdzēt viņiem paveikt visu, ko viņi zina, jo sportists nedrīkst sabojāt to, ko suņi var izdarīt. Sacensībās suņi uztraucas, viņi atrodas svešā vidē, kurā ir daudz suņu. Ja vēl sportists sāk steidzināt suņus vai dusmoties uz viņiem, tad suns to uzņem sevī un izdara dažādas kļūdas.” Tieši suņi Mārtiņam dodot iespēju strādāt par treneri: “Viņi mani uzklausa, nerunā pretī, nemēģina nomainīt pret citu treneri un neprasa pielikt pie algas…”
Ne vienmēr iedomājamies, ka pat mazi sunīši ar savām īsajām kājām ir daudz ātrāki par garkājaino cilvēku. “Cilvēks var būt jebkāds monstrs, bet nevar paskriet ātrāk par suni,” skaidro suņu kamanu sportists. “Vidējais ātrums sprintā ar velokamanām haskijam ir 28 kilometri stundā, atklātās klases īpaši krustotiem suņiem jau pāri 32 km/h.”
Kamanu suņu sportā arī cilvēkam ir vajadzīga pietiekami liela fiziskā izturība un iemaņas, tāpēc Mārtiņš Kristons trenējas. “Lielākoties skrienu, bet vienmēr domāju līdzi, kas man ir vajadzīgs. Piemēram, ja ir kāpiņas mežā, tad ar palēcieniem vai zosu gājienā dodos kāpā, lai trenētu kājas, bet ziemā labi noder distanču slēpošana. Svarīgi sportistam nebūt par enkuru suņiem, netraucēt. Reizēm pats izskrienu distanci, lai saprastu, kur brašuļiem jāpalīdz. Mēģinu saprast suņa domāšanu. Reiz trenējāmies ziemā, bet jutu, ka suņi nevelk, un nesapratu, kas noticis. Domāju, jāpārbauda, izskrēju krosu un sapratu, ka tur grimst sniegā līdz potītēm. Jau pēc 500 metriem pats elsoju, tātad nevaru gaidīt, lai suns šajā vietā nesas ar ātrumu 30 kilometri stundā, jau ar 20 viņš izdara daudz.”
SUŅU VĀRDOTĀJS BEZ PALĪGIEM
Citi sportisti Mārtiņu Kristonu dēvējot par suņu vārdotāju, jo tas, kā viņš tiekot galā ar suņiem, izskatoties kā fantastikas filmā. Kad starptautiskās sacensībās pajūgi dodas uz startu, viņiem apkārt ir palīgu komanda, kas pietur suņus, bet augumā sīkais Latvijas Mārtiņš ar saviem suņiem vienmēr tiek galā viens pats jebkurā valstī, jebkurās sacensībās. Arī tagad viņš ir devies uz Zviedriju viens ar sešiem haskijiem.
“Nu nav tā!” suņu vārdotājs cenšas šo vērojumu apstrīdēt. “Nebraucu viens, braucu ar sešiem suņiem — viņi man palīdz.” Bet Ilze Dombrovska stāsta: “Viņš piebrauc, attaisa bagāžnieku. Mūsu suņi sen būtu visi izlēkuši ārā, bet Mārtiņa suņi sēž un pacietīgi gaida. Tad viņš pasauc vienu — tas izlec! Pārējie gaida, tad pasauc otru, izlec… To visi var mācīties no viņa, arī viņa mieru.”
Šiem suņiem nepatīkot liela mīlināšanas, viņi labprāt ietur zināmu distanci. “Pēc sacensībām suņi vispirms atelpojas, atvēsinās, tad katru pēc kārtas sabužinu un uzslavēju,” Mārtiņš apraksta uzteikšanas procedūru. “Pēc tam kādu sasalušu liellopu kuņģīti vai citu kārumu iedodu. Viņiem gardums nav svarīgākais, galvenais ir uzslavas. Arī tam, kurš slikti strādājis, saku: “Malacis, bija jau labi!” Tātad šo suņu prieks ir par to, ka ir izskrējies un paslavēts. Kad aizbraucam mājās pēc sacensībām vai treniņiem, ir vakariņas un ļauju viņiem ienākt iekšā uz 10 minūtēm, pasildīties, pagulēt, parunājamies, iedodu atkal kādu kārumu, piemēram, pa desas šķēlītei. Tā diena ir pabeigta ar kopīgu pasēdēšanu. Tad aizvedu ārā uz būdām, kur viņi liekas gulēt. Suņi ļoti labi jūt saimnieku, ja man nav garastāvokļa, tad viņi man tā bailīgi tuvojas — nu, nebūs nekas slikts, būs labi? Tu saņemsies?”
NEIZPROTAMAIS AIZMUKUŠO GPS
Mārtiņš gan atzīstas, ka reizēm strādīgie skaistuļi viņu piemānot. “Man patīk suņiem dot brīvību, tāpēc vienmēr pēc treniņa mežā viņus izjūdzu, atlaižu vaļā, lai nokārto savas vajadzības, apēd pa kārumam. Pēc tam viņi salec mašīnā, lai brauktu mājās. Bet tas reizēm man maksā liekas 5—6 stundas, jo 90 procentos gadījumu viņi klausa un neskrien projām, bet ir 10 procenti, kad suns, piemēram, pamana stirnu vai viņam ir sakrājies kaut kas tāds, ka vajag mukt. Viņš dzird, ka es viņu saucu, bet mūk… Pēc atgriešanās cenšos neko neteikt. Protams, es esmu nenormāli dusmīgs, bet cenšos savaldīties, jo tas, ka viņš atnāk atpakaļ, ir slavējami. Jā, es sagādāju sirmus matus gan sev, gan citiem, bet man jāļauj haskijiem arī šī emocionālā brīvība, kad viņiem ir izvēle. Suņi vienmēr zina, kur atnākt, tikai jautājums, kad viņi izdomās doties mājās.” Interesantākā situācija bijusi pēc treniņa Upesciemā, kad suņi aizlēkšoja pakaļ tālumā pamanītai stirnai, bet bija vēls un Mārtiņš aizbrauca mājās ar domu nākamajā rītā braukt viņus savākt. “Man bija liels pārsteigums, kad viņi no Upesciema naktī atnāca uz mājām Berģos. Viņi nekad nebija šo ceļu gājuši, jo vienmēr braucam ar mašīnu uz treniņiem Upesciemā. Tātad viņiem ir GPS! Ja viņi izmukuši tur, kur retāk braucu, tad gadās, ka viņi gaida vietā, kur parasti trenējamies.”
KAMANU SUŅU SPORTA SACENSĪBAS
Mārtiņš Kristons uzteic Latvijas Kamanu suņu sporta federāciju, kas apvieno septiņus klubus. “Federācijā strādā cilvēki ar augstām ambīcijām un labām organizatoru spējām. Par finansiālo jautājumu risināšanu esam pateicīgi Ģirtam Eldmanim, kurš tik fenomenāli prot sakārtot dokumentus un atskaites. Sporta federāciju padome mums sniedz atbalstu, redzot, ka sportistiem ir panākumi. Ar savām pateicībām mēs varētu žurnālu pierakstīt, jo ko gan mēs darītu bez Garkalnes novada atbalsta. Garkalnē rīkojam vairākas sacensības. Iesaistās jaunie, paliek, un mūsējo skaits aug.” Arī šogad plānotas Zaļo gurķu sacensības 13. aprīlī, kur īpaši tiek gaidīti iesācēji, kam tās būs pirmās sacensības. Kamanu suņu sporta klubs cenšas palīdzēt ar ekipējumu un padomu.
Latvijā līdz šim ir rīkoti vairāki Pasaules kausa izcīņas posmi bezsniega apstākļos, un šoruden Latvijā pirmo reizi vēsturē Ogres Zilajos kalnos notiks pasaules čempionāts kamanu suņu sportā bezsniega apstākļos. Kamanu suņu sportā pasaules čempionāts notiek vienu gadu Eiropā, otru gadu Kanādā vai ASV. Eiropa visbiežāk nepiedalās Amerikas puses sacensībās un otrādi. Kāpēc? “Gan tāpēc, ka dārgi, gan tāpēc, ka sportisti negrib suņus vest ar lidmašīnām, kas var iespaidot viņu psihi. Ir gadījies, ka arī pēc brauciena ar prāmi kāds suns aiziet bojā no stresa, kad viņam pēkšņi iedarbina smago auto blakām. Mēs pārvietojamies pa Eiropu ar mašīnu, kurai ir piekabe ar suņu būdām — ārzemēs tās ir viņu mājas.”
DZĪVO AR SUŅIEM, DĀRZIŅŠ VOLJĒRĀ
Cik mēnesī izmaksā deviņu suņu uzturēšana? “Ja nav vajadzīgi veterinārie pakalpojumi, tad ap 150 eiro mēnesī,” rēķina haskiju saimnieks. “Ja kādreiz jāārstējas, tad summas ir lielas. Iesācējiem pirmā nauda jātērē kamanām un iemauktiem. Tomēr tas ir lēti, salīdzinot ar autosportu… Suņi dzīvo pie manis Berģu mājās. Mēs paši esam seši savā mājā, jo man ir četri bērni un vēl deviņi suņi. Tā nu ir iznācis, ka suņi dzīvo sētā kopā ar mums un voljērā ir mūsu dārziņš.”
Kamdēļ gan uzņemties tik daudz klapatu un rūpju? Mārtiņam pēc atbildes nav jādodas uz voljēru: “Savulaik 15 gadus spēlēju hokeju. Ar katru brīdi triecieni pret bortu likās aizvien sāpīgāki, arvien grūtāk kļuva paciest ripas belzienus vai samežģītas kājas ārstēšanu. Tad pienāca tāds vecums, kad vairs bortā negribējās, ar ripu pa aci arī negribējās, bet komandu man vajadzēja. Tagad man ir komanda. Tajā ieskaitu arī sieviņu Solvitu, kas bieži brauc līdzi uz sacensībām atbalstīt, un savus bērnus. Dēla draudzene Krista, kas studē medicīnu, ir mans lielais palīgs suņu ārstēšanā, ja kaut kas atgadās.
Reizēm atnāku no darba pārguris, pilna galva ar domām, uztraucos, kurš rīt neatnāks uz darbu, kurš būs saslimis, neko negribu… Paskatos uz suņiem, bet šie: “Kas ir?!? Mēs šodien arī nebrauksim?” — “Ā, nu labi,” es novelku. Suņi ir mani motivētāji pašam izkustēties. Kad atgriežos mājās pēc treniņa mežā, visi kreņķi aizmirsušies, esmu restartējies, jo treniņā domas ir tikai par suņiem, kā viņi skrien. Baudu apkārtni, dabu, tumsā uzlieku pieres lampu. Iedomājieties braucienu ziemā, pilnmēnesī ar sešu suņu pajūgu pa mežu. Kamanas švīkst un tādas milzīgas ēnas no tā mēness…”
Mārtiņš KRISTONS
Uzņēmējs, šefpavārs, kamanu suņu sporta čempions
Dzimis: 1970. gada 26. jūlijā Rīgā
Izglītība: Rīgas 45. vidusskola, Latvijas Lauksaimniecības akadēmija — sabiedriskās ēdināšanas tehnologs-inženieris
Darba gaitas: Mārtiņa Rītiņa pavārskola-dzīves skola, SIA Mazais Mārtiņš un SIA Divi labi valdes loceklis un šefpavārs
Lielāki sasniegumi sportā: 2017./2018. gada Pasaules kausa ieguvējs četru suņu velokamanās, 2016./ 2017. gada pasaules vicečempions un PK 3. vietas ieguvējs četru suņu velokamanās, 2017. gada Latvijas čempions četru suņu kamanas
Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Solvita, četri bērni: Eduards, Ance, Jete un Miķelis
Vaļasprieki: distanču slēpošana, krosiņi un sarunas kopā ar kaimiņu, ceļojumi kopā ar ģimeni bez suņiem
