Viena dāma, septiņi kungi un ne tikai

Lai arī latvieši kalnos (ne tikai Gaiziņā) kāpuši jau pagājušā gadsimta sākumā un pat sasnieguši ievērības cienīgas virsotnes, mūsu alpīnisma pirmsākumu saista ar 1956. gada jūliju, kad tika noorganizēta Latvijas I alpiniāde. Tādējādi sporta veidam, kura šūpuļa kāršanā piedalījusies leģendāra sieviete — Zelma Bej-Mamikonjana (iepriekš 17 reizes uzkāpusi Kazbekā), šogad sešdesmitā jubileja.

Zīmīgi, ka tieši šogad alpīnisms kļuvis par olimpisko sporta veidu un pie Latvijas Alpīnistu savienības prezidenta pienākumiem atgriezies Mihails Pietkevičs, kuram nu jāatbild uz Sporta jautājumiem.

—Daži, kas sasnieguši pasaules augstāko virsotni, sevi sauc vienkārši par kāpējiem. Citi viņus dēvē par alpīnistiem, par ko savukārt dažkārt apvainoti jūtas tie, kam nav vajadzīgi astoņus tūkstošus metru augsti kalni, bet kas veic varoņdarbus uz vertikālām klinšu sienām. Tagad alpīnisms kļuvis arī par olimpisko sporta veidu. Ieviesiet, lūdzu, skaidrību šajā daudzveidībā!

— Faktiski mēs apvienojam trīs sporta veidus — kāpšanu, alpīnismu un kalnu tūrismu.

— Pie kā pieskaitāma kāpšana Everestā?

— Tas ir alpīnisms, kas savukārt ir ļoti daudzveidīgs. Pamatā varam runāt par augstkalnu alpīnismu un tehnisko alpīnismu, kam raksturīgi sarežģīti maršruti — pa klintīm, ledu, sniegu, kuru veikšanai nepieciešams visu veidu inventārs un visdaudzpusīgākās prasmes, kuros dodas sasaitē ne mazāk kā divi cilvēki. Savukārt augstkalnu alpīnismam nevajag tik daudz speciālā inventāra, pietiek ar izturību, spēku un atsevišķām prasmēm. Dažkārt virsotnes, kas augstākas par 7000 metriem, var sasniegt, kāpjot arī vienatnē. Reinholds Mesners ir slavenākais vīrs, kurš vienatnē uzkāpis vairākos astoņtūkstošniekos, Everestu un Nanga Parbatu ieskaitot, un viņam ir arī sekotāji. Starp citu, ir arī augstkalnu tehniskais alpīnisms, kurā uz virsotnēm retinātā gaisā skābekļa bada apstākļos kāpj pa ļoti sarežģītiem maršrutiem. Augstkalnu alpīnismā, dodoties uz mērķi vidē, kurā ķermeņa resursi vairs neatjaunojas, nepieciešama ne tikai ārkārtīgi laba fiziskā, bet varbūt pat vēl spēcīgāka psiholoģiskā sagatavotība. Tur augšā notiek arī kaut kas neizskaidrojams, tā ir tikšanās ar nezināmo… Kad mans jaunības dienu elks Teodors Ķirsis atgriezās no Everesta, viņš jau bija mazliet cits cilvēks.

— Tas otrais Teodors Ķirsis bija labāks par pirmo?

— Domāju, ka jā. Viņš noteikti bija kļuvis citādāks.

— Kāpšanu Everestā tagad dažkārt pielīdzina gandrīz vai kalnu tūrismam. Tiek organizētas komercekspedīcijas, un pirmā prasība ir, vai tu spēj samaksāt.

— Jā, pēdējos 20 gados kāpšana dažos astoņtūkstošniekos ļoti komercializējusies. Ar ko tas draud, to parādīja 1996. gada traģēdija, kad, kāpjot Everestā, pusotras dienas laikā aizgāja bojā astoņi alpīnisti, divus tobrīd slavenākos un pieredzējušākos komercekspedīciju vadītājus ieskaitot, vēl daudzi guva smagus apsaldējumus. Šo drāmu uzskatāmi aprakstījis viens no ekspedīcijas dalībniekiem, amerikāņu žurnālists Džons Krakauers savā grāmatā Retinātā gaisā.

Komercekspedīciju rīkotāji, protams, ir ieinteresēti, lai kāpieni būtu veiksmīgi, un pretendentiem izvirza arī noteiktas sagatavotības prasības. Bet kalni ir kalni… Reizēm viss sanāk labi, skaisti un nosacīti viegli, bet reizēm nelaime piemeklē pat pirms došanās galvenajā maršrutā. 2015. gada pavasarī zemestrīces izraisītās lavīnas nopostīja Everesta bāzes nometni, paņemot 24 dzīvības, un pērn vispār neviens virsotnē neuzkāpa, gadu iepriekš zem sniega gāja bojā 16 alpīnisti. Jebkurā gadījumā cilvēks, kas bijis Everesta virsotnē, tur nav uznests, bet uzkāpis pats saviem spēkiem. Un tas ir sasniegums.

— Labi zināms maršruts, iepriekš izvilktas virves… Everests ir augstākā, bet ne grūtāk sasniedzamā pasaules virsotne.

— Manā skatījumā daudz interesantāka ir otra augstākā virsotne (8611 m) K2 jeb Čogori, kura atrodas Karakorumā uz pašas Pakistānas un Ķīnas robežas, kura ir ļoti grūti aizsniedzama un kurā komercekspedīcijas nav iespējamas. 2007. gadā biju ekspedīcijā uz blakus esošo Broda smaili un gandrīz mēnesi skatījos uz Čogori. Tā ir virsotne, kurā latviešiem reiz vajadzētu uzkāpt, bet mums līdz tam vēl jānonāk.

— Un kā jums veicās ar Broda smailes 8047 metriem?

— Tā bija starptautiska ekspedīcija, no trim latviešiem virsotni sasniedza viens — Valdis Puriņš, no sešiem Krievijas alpīnistiem — divi un vēl abi dienvidkorejieši. Es tiku līdz sešarpus tūkstošiem, pievīla veselība. Principā sekmīga ekspedīcija — neviens neaizgāja bojā, gandrīz puse dalībnieku uzkāpa virsotnē.

— Kāpjot Everestā, vidēji iet bojā katrs desmitais. K2 izdzīvošanas iespējas šķiet ir vēl mazākas?

— Statistika ir diezgan baisa. Bet arī kāpēju tur nav pārāk daudz. No pēdējās vietas, uz kuru mantas var atvest ar džipiem, līdz K2 bāzes nometnei kājām jāmēro aptuveni 110 kilometri. Turklāt arī politiskā situācija šajā pierobežas rajonā, kur savas pretenzijas vēl ir Indijai, nav pārāk patīkama.

Bet ir arī pluss. Nerēķinot ziemas alpīnistus, kas ir vispār trakuļi — poļi un vēl citi, kas astoņtūkstošniekos kāpj nenormālā salā un pa neaptverami biezu sniegu, Nepālā ir tikai divi īsi kāpšanas periodi: pirmsmusona — pavasarī un pēcmusona — rudenī. Savukārt Karakoruma kalniem piemērota ir visa vasara — no pusjūnija līdz pusaugustam.

— Kad deviņdesmito gadu sākumā mūsējie pirmo reizi devās uz astoņtūkstošnieku — Daulagiri, kad pirmo reizi tika kāpts Everestā, valdīja vispārnacionāls pacēlums. Tagad rīdziniece Olga Kotova kļūst par pirmo Baltijas valstu sievieti, kas sasniegusi Everestu, un gandrīz neviens par to nezina…

— Jā-ā. Daudz kas mainījies. 1993. gadā uz Daulagari un 1995. gadā uz Everestu — tās bija Teodora Ķirša vadītas Latvijas ekspedīcijas, bija viena sastrādājusies kopēja komanda, kopējs nacionāls pacēlums, kas ļāva tām sadabūt finansējumu. Tagad kāpēji, sākot jau ar Ilgvaru Paulu, kas sasniedzis septiņu astoņtūkstošnieku virsotnes, individuāli meklē iespējas pievienoties starptautiskām vai komercekspedīcijām. Tādējādi viņi medijiem kļūst nepamanāmāki. Neapšaubāmi Olgas sasniegums ir izcils, turklāt, kāpjot amerikāņu komercekspedīcijas sastāvā, viņa tajā ieguldījusi tikai savu naudu. Tajā pašā 2012. gada maijā kopā ar Olgu Everesta virsotni sasniedza arī Vadims Prudņikovs. Mums arī šogad puisis uzkāpa Everestā!

— Kurš tad?!

— Igors Pimenovs. Par viņu ziņas varbūt ir tikai feisbukā.

— Viņš ir nākamais pēc Olgas un Vadima?

— Nē. Nākamais — 2013. gadā Everestā uzkāpa Voldemārs Sprūžs.

— Tātad, ja neskaita Edu Viesturu, Latvijas Everesta klubā jau ir septiņi kungi un viena dāma!

— Šogad bez Everesta mums ir vēl viens astoņtūkstošnieks! Rudenī pazīstamā alpīnista Oļega Siļina sieva Natālija Zeņina kopā ar krieviem un lietuviešiem uzkāpa 8485 metrus augstajā Makalu. Savukārt Pimenovs, pirms doties uz Everestu, 2014. gadā sasniedza Čooiju virsotni (8201 m).

Natālija jau vairākus gadus nopietni tēmē uz astoņtūkstošniekiem. Viņa gatavojās kāpt nomaļākajā Pakistānas virsotnē — Nanga Parbatā (8126 m) tajā traģiskajā 2013. gada jūnijā, kad bāzes nometnē iebruka Taleban teroristi, nošaujot daudzus alpīnistus. Par laimi, Natālija tajā brīdī atradās augstāk — otrajā nometnē, uz kuru bija devusies aklimatizācijas nolūkos.

— Savulaik bija slavenais Latvijas Universitātes Tūristu klubs, tam sekoja Aivara Kozicka vadītais Kalnu fonds — organizācijas, bez kurām mūsu pirmās Himalaju ekspedīcijas nebija iedomājamas. Kas tagad atbalsta augstkalnu alpīnismu?

— Tagad tie visi ir ļoti individuāli projekti. Alpīnisti paši pēta, analizē, gatavojas, vāc līdzekļus, meklē vietas komandās, brauc un kāpj. Jāņem vērā, ka jebkurš kāpiens astoņtūkstošniekā, izbraucot no Rīgas, prasa vismaz divus mēnešus laika.

— Kādreiz mums bija ļoti populārs kalnu tūrisms. Kā ir ar to?

— Kādreiz padomju laikos bija trīs iespējas, kā pavadīt atvaļinājumu vasarā — savās vai radu lauku mājās, pie Baltijas vai Melnās jūras vai arī nodarboties ar upju, kalnu vai vēl kādu citu tūrismu. Kalnu tūrisma sistēma bija ļoti attīstīta, Padomju Savienībā netrūka tam piemērotu lielisku reģionu. Latvieši PSRS čempionātos regulāri guva augstas vietas ar veiktiem ļoti interesantiem un sarežģītiem maršrutiem.

Mūsējie joprojām dodas kalnos. Tagad varbūt mazāk uz Kaukāzu, Tjanšanu, Pamiru, vairāk uz Alpiem, Tatriem vai Himalajiem. Pārgājienus organizē klubi vai pat tūrisma aģentūras. Tiek gūti arī izcili panākumi. Šogad Latvijas čempioni pārgājienu klasē Anastasija Bosiha un Vladimirs Žilkins no kluba Traverss 110 dienās veica unikālu 1700 kilometrus garu pārgājienu pa Nepālu, Himalajos šķērsojot kalnu pārejas arī vairāk nekā 6000 metru augstumā. Ar šo maršrutu viņi var pretendēt uz daudzām starptautiskām balvām.

— Tātad Latvijas čempionāti kalnu tūrismā joprojām notiek?

— Čempionāti notiek alpīnismā — sešās klasēs, viena no tām ir pārgājienu klase. Dažkārt tajā ir trīs četri pretendenti, dažkārt nepiesakās neviens. Minimālās prasības — noteikts veiktais attālums, pāreju augstums un skaits. Protams, tam visam jābūt attiecīgi noformētam.

— Pēc nepilniem četriem gadiem Tokijā alpīnisti izcīnīs pirmās olimpiskās medaļas. Kā tas notiks?

— Kāpšanas sportā ir trīs disciplīnas — grūtā kāpšana, ātrumkāpšana un boulderings. Tajās visās sacensības risinās pa mākslīgi veidotām sienām. Grūtajā kāpšanā siena ir vismaz 16 metrus augsta, bet to veido arī karnīzes, negatīvi posmi, kuros jāpārvietojas kā pa griestiem, kopumā veicot vairāk nekā 20 metrus. Virve piesieta pie kāpēja, viņš pats to liek starpāķos un kāpj līdz noraujas un paliek, karājoties virvē. Nereti noteiktajā laika limitā maršrutu līdz galam nespēj veikt neviens sportists. Uzvar tas, kurš tiek tālāk.

Ātrumkāpšana ir kā paralēlais slaloms — pa divām vienādas konfigurācijas 15 metrus augstām sienām, kam pieļaujama arī negatīva plakne, ar augšējo drošināšanu notiek skriešana uz augšu. Otrajā mēģinājumā sportisti mainās trasēm, un labākais cīņu turpina. Tā līdz finālam.

Boulderinga sienas nav augstākas par pieciem metriem, toties ar ļoti sarežģītiem maršrutiem. Tajos kāpj bez drošināšanas, sportistus no traumām sargā uz grīdas salikti matrači. Boulderingu es saucu par šahu uz sienas. Trases novērtēšanai dots īss brīdis, kurā jāsaprot, ar kādu domu tā veidota, kāds ir tas vienīgais veids, kurā to iespējams veikt perfekti — kāds tvēriens jāizdara šeit, kur jāsakrusto rokas, kā jāpāriet tur, kur jāatkaras, kā jāuzliek kāja… Boulderinga sacensībās parasti jāveic pieci dažādi maršruti, reizēm tajos visos neviens nespēj uzkāpt. Šajā disciplīnā mūsu Rolands Ruģēns ir četrpadsmitais pasaulē. Boulderingā arī pie mums notiek plašas starptautiskas sacensības, un galvenā treniņu bāze ir Rolanda tēva, pazīstama alpīnista Ērika Ruģēna, izveidotais Falkors Boulderinga centrs. Treniņiem kāpšanas sienas gan brīvā dabā, gan zālēs sabūvētas daudzviet Latvijā, ne tikai Rīgā. Grūtajai kāpšanai visnopietnākā atrodama Ventspils olimpiskajā centrā, kas gan ziemā nav pieejama. Bet arī tā starptautiskiem standartiem pilnībā neatbilst. Federācijai jāatrod neesoša nauda un viena tāda Latvijā jāuzbūvē.

Kā īsti tiks izcīnītas olimpiskās medaļas, vēl galīgas skaidrības nav. Izskatās, ka tas notiks visās trijās disciplīnās. Galīgo lēmumu starptautiskā federācija (IFSC) pieņems nākamā gada pavasarī.

Mihails PIETKEVIČS

Latvijas Alpīnistu savienības prezidents, zvērināts advokāts

Dzimis: 1973. gada 6. decembrī Rīgā

Izglītība: Mārupes vidusskola, Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte, maģistra grāds tiesību zinātnē, iesāktas studijas doktorantūra

Sportā: no piecu gadu vecuma, trenējies kalnu slēpošanā, vieglatlētikā, no sešpadsmit gadu vecuma alpīnismā (pirmais treneris Edgars Šāblis)

Lielākie sasniegumi: augstākā virsotne — Akonkagva (6959 m); lielākais augstums — 7200 m, kāpjot Muztagatā; deviņdesmito gadu sākumā piedalījies dažos PK posmos grūtajā kāpšanā

Sabiedriski politiskā darbība: 8. Saeimas deputāts (Tautas partija), bijis Latvijas Alpīnistu savienības prezidents no 1997. līdz 2000. gadam

Ģimenes stāvoklis: neprecējies, bērnu nav

Vaļasprieki: kalni, kāpšana, kalnu slēpošana, literatūra

LATVIEŠI ASTOŅTŪKSTOŠNIEKOS

*1990. gada 13. maijā zemeslodes augstāko punktu Everestu (8848 m) aizsniedz latviskas izcelsmes amerikānis Eds Viesturs. Vēl pēc trim dienām ASV dzimis latvietis Andris Lapkašs šajā virsotnē uznes mātes šūtu Latvijas karodziņu.

*1993. gada 10. oktobrī Latvijas ekspedīcijas dalībnieki Teodors Ķirsis, Imants Zauls un Ilgvars Pauls sasniedz Daulagiri (8167 m).

*1995. gada 14. maijā Latvijas ekspedīcijas dalībnieki Teodors Ķirsis un Imants Zauls uzkāpj Everestā.

*1996. gada pavasarī Latvijas ekspedīcijas dalībnieki Juris Osis, Rolands Laveiķis un Aivars Rutkis sasniedz Čooiju (8201 m).

*1996. gada rudenī Ilgvars Pauls uzkāpj Čooiju.

*1997. gada pavasarī Ilgvars Pauls sasniedz Everestu.

*1998. gadā Ilgvars Pauls uzkāpj Lodzē (8516 m) un Šišapangmas Centrālajā virsotnē (8008 m).

*2000. gadā Ilgvars Pauls Karakorumā sasniedz Gašerbrumu II (8035 m).

*2001. gadā Ilgvars Pauls Karakorumā sasniedz Nanga Parbatu (8126 m).

*2001. gada maijā, atgriežoties no trešo reizi iekarotā Everesta, Andris Lapkašs glābj klientu un spiests pārnakšņot absolūtā nāves zonā vairāk nekā 8500 m augstumā. Guvis nopietnus apsaldējumus, latvietis tomēr izdzīvo. Lapkašs trīs reizes uzkāpis arī Čooiju.

*2005. gada maijā, uzkāpjot Anapurnā (8091 m) Eds Viesturs kļūst par divpadsmito alpīnistu pasaulē, kurš sasniedzis visas četrpadsmit virsotnes, kas augstākas par 8000 m. Turklāt Everestā viņš pabijis… sešas reizes.

*2006. gada maijā Atis Plakans sasniedz Šišapangmas Centrālo virsotni (8008 m).

*2007. gada 31. jūlijā Valdis Puriņš Karakorumā uzkāpj Broda smailē (8047 m).

*2007. gada 9. oktobrī Līga un Atis Plakani kopā ar Kasparu Klapkalnu sasniedz Čooiju virsotni (8201 m). Līga kļūst par pirmo Baltijas valstu sievieti, kas uzkāpusi kādā astoņtūkstošniekā.

*2011. gada rudenī Kristīne Kravcova un Voldemārs Sprūžs jaunzēlandieša Rasela Braisa ekspedīcijas sastāvā sasniedz Manaslu (8156 m) virsotni.

*2012. gada 26. maijā Olga Kotova un Vadims Prudņikovs Grega Vernoviča (ASV) IMG ekspedīcijas sastāvā sasniedz Everestu. Olga kļūst par pirmo Baltijas valstu sievieti, kas uzkāpusi pasaules augstākajā virsotnē.

*2013. gada 23. maijā Voldemārs Sprūžs Marka Vūvarda un Brūsa Haslera (abi Jaunzēlande) vadītās Himalayan Expierence ekspedīcijas sastāvā sasniedz Everestu (8848 m).

*2014. gada rudenī Oļegs Pimenovs Aleksandra Abramova (Krievija) vadītās Klubs 7 virsotnes ekspedīcijas sastāvā sasniedz Čooiju virsotni (8201 m).

*2016. gada 20. maijā Oļegs Pimenovs Aleksandra Abramova (Krievija) vadītās Klubs 7 virsotnes ekspedīcijas sastāvā sasniedz Everestu (8848 m).

*2016. gada 30. septembrī Natālija Zeņina Makalu Ekstrim (Krievija) ekspedīcijas sastāvā sasniedz Makalu virsotni (8485 m).

LATVIEŠU AUGSTUMA REKORDI

(Virs 7500 m)

 1. Andris Lapkašs —8848 m, Everests (1990.)

 2. Teodors Ķirsis —8848 m, Everests (1995.)

 2. Imants Zauls —8848 m, Everests (1995.)

 4. Ilgvars Pauls —8848 m, Everests (1997.)

 5. Olga Kotova —8848 m, Everests (2012.)

 5. Vadims Prudņikovs —8848 m, Everests (2012.)

 7. Voldemārs Sprūžs —8848 m, Everests (2013.)

 8. Oļegs Pimenovs —8848 m, Everests (2016.)

 9. Natālija Zeņina —8485 m, Makalu (2016.)

10. Ilmārs Bernāns, Vilnis Bušs —8300 m, kāpjot Everestā (1995.)

12. Atis Plakans, 8250 m, kāpjot Makalu (2008.)

13. Juris Osis, Rolands Laveiķis, Aivars Rutkis —8201 m, Čooiju (1996.)

16. Līga Plakane, Atis Plakans, Kaspars Klapkalns —8201 m, Čooiju (2007.)

19. Oļegs Pimenovs — 8201 m, Čooiju (2016.)

20. Kristīne Kravcova, Voldemārs Sprūžs — 8156 m, Manaslu (2011.)

22. Valdis Puriņš —8047 m, Broda smaile (2007.)

23. Jānis Busenbergs —7800 m, kāpjot Everestā (1995.)

24. Līga Hartmane —7800 m, kāpjot Čooiju (2006.),

25. Oļegs Siļins —7719 m, Kongurs (2004.)

26. Andris Malaševskis —7600 m, kāpjot Šišapangmā (2006.)

* Savu daļēji latvisko izcelsmi nenoliedz arī ASV alpīnists Eds Viesturs, kam šajā sarakstā būtu piešķirama pirmā vieta. Viņš 2005. gadā kļuva par divpadsmito kāpēju pasaulē, kurš sasniedzis visas 14 virsotnes, kas augstākas par 8000 m