Esam sportiska ģimene!

Ar tādu devīzi risinājās ne tikai Olimpiskā diena, bet arī tās radošie konkursi, kuros tika iesniegti 74 zīmējumi, 53 domraksti, 35 fotoattēli un 13 videosižeti. Attēlā — sportiskā Terlavu ģimene no Siguldas (veicināšanas balva). Video konkursā veicināšanas balva tika piešķirta ASV latviešiem, kas fiksējuši Olimpiskās dienas norisi Ņūdžersijā

Publicējam to uzvarētāju darbus, kas uzvarēja vissīvākajā konkurencē.

1. vieta.Viktorija Isajeva, Preiļu 1. pamatskolas 2. klases skolniece

2. vieta.Andrejs Broks, Krimuldas vidusskolas 4. klases skolnieks

3. vieta.Laila Ludviga, Strautiņu pamatskolas 2. klases skolniece

1. vieta.Haralds Punculis, Aknīstes vidusskolas 12. klases skolnieks

2. vieta.Juris Švarnovičs, Kalupes pamatskolas 9. klases skolnieks

3. vieta.Loreta un Zigurds Adamoviči, brāļu Skrindu Atašienes vidusskolas 8. un 9. klase

ESAM SPORTISKA ĢIMENE

Vērtības, lielumi, salīdzinājumi, mērogi… Izklausās pēc matemātikas vai ģeogrāfijas? Tomēr, salīdzinot lietas un izmantojot dažādus mērogus, mēs varam skaidrāk paraudzīties uz ierastām lietām, saprast, cik lielas tās patiesībā ir.

Es sevi varu dēvēt par savas zemes patriotu vai vienkārši nacionālistu. Manī mājo sajūta, ka Latvija ir nozīmīgs lielums šai pasaulei. Un kā nu ne! Skatoties sporta ziņas, to vien dzirdam — pasaules čempionāti, dažādi turnīri, no kuriem tiek pārvestas medaļas un tituli. Tas liekas tik ierasti un normāli… Un tā arī būtu, ja vien nebūtu salīdzinājumu. Statistiski Latvijas iedzīvotāju ir 0,00028 % no kopējā pasaules iedzīvotāju skaita. Saprotamāk — sapulcējot vienkopus mijons cilvēku no visas pasaules, starp tiem būtu vien 2—3 Latvijā dzīvojošie. Tas ir maz. Sakiet, vai, izmantojot šādus salīdzinājumus, mēs maz varam būt kas cits kā ģimene? Mēs visi esam kā viena liela ģimene. Protams, ar savām iekšējām problēmām un nesaskaņām, taču tādas ir visām ģimenēm.

Kāda ir mūsu ģimene? Bez šaubām, talantīga. Starp šiem 0,00028% atrodami ne vien izcili diriģenti, dziedātāji un pianisti, bet arī izcili sportisti. Ģimene ir nedaudz izlepusi. Pie sportistu un mākslinieku sasniegumiem ir tā pierasts, ka ikkatra sīkākā neveiksme tiek smagi kritizēta. Tomēr visvairāk mūsu ģimenei piestāvētu sportiskas ģimenes apzīmējums. Sākot no piemājas sporta laukumiem, beidzot ar pasaules sporta virsotnēm. Dzīvoju mazā lauku ciematā, kurā, kā varētu domāt, nekas nenotiek. Tomēr tā nav. Lai gan te palikušo bērnu un jauniešu skaits ir uz dažu roku pirkstiem saskaitāms, tieši sporta laukumos viņi redzami visbiežāk. Visu gadu tiek spēlēts volejbols, gada aukstajos mēnešos pārceļoties uz kultūras nama telpām. Un skats, kā vienkopus spēlē četrpadsmitgadīgi skolēni un pirmspensijas vecuma seniori, nemaz nav neparasts. Visa rosība un dzīvība laukos saistīta ar sportu. Dzīvojam kā mazā, sportiskā ģimenē, kas tomēr ir daļa no lielās, sportiskās ģimenes. Gada siltajos mēnešos vai katru nedēļu notiek kāds pasākums, maratons, velomaratons. Un ar katru gadu šie pasākumi kļūst arvien apmeklētāki, aizvien vairāk tajos tiek iesaistīti bērni.

Visi lielie panākumi sākas ar mazumiņu. Un pārtop lielās lietās. Mūsu sportiskā Latvijas ģimene spējusi pārādīt tik daudz! Reiz kāds amerikānis internetā izteicies — Latvijā ziema esot deviņus mēnešus gadā. Tomēr tas nav šķērslis, lai tieši no Latvijas nāktu pasaulē vadošais pludmales volejbola pāris. Latvijā esot biesmīgi ceļi, taču tas nebija šķērslis, lai latvietis kļūtu par Eiropas rallijkrosa čempionu. Mūsu ģimene saucama par traku, jo skeletons un BMX riteņbraukšana ir bīstami sporta veidi. Arī tajos latvieši ir pasaules līderi.

Latviju tiešām var saukt par ģimeni. Par ģimeni, kuras bērni tiek kārtīgi audzināti, par ģimeni, kura ar katru nākamo paaudzi kļūst sportiskāka un nesīs mūsu zemes vārdu tālāk pasaulē. Mātei Latvijai būs ar ko lepoties.

Haralds Punculis,

Aknīstes vidusskolas 12. klases skolnieks

MANA SPORTISKĀ ĢIMENE

Septembris un Dzejas dienas. Septembris un sports. Man kā puisim, protams, tuvāks ir otrais. Sports manā mājā, manā skolā, manā Latgalē, Manā Latvijā.

Cik sevi atceros, manā ģimenē viena no lielākajām vērtībām ir veselīgs dzīvesveids, veselīgs uzturs, aktivitātes un darbošanās svaigā gaisā. Lai gan neesam diži sportisti medaļu un kausu izcīņā, tomēr azartiski veicam visus lauku darbus. Nekas nevar izkonkurēt mūsu ģimenes fanošanu, kad lielais sports ienāk mūsu mājās caur sporta pārraidēm TV, un pilnīgi vienalga, kāds sporta veids tiek pārstāvēts, ja tikai Latvijas sportisti cīnās par medaļām. Dažreiz nav svarīga medaļa, bet gan sevis pārvarēšana un savas varēšanas apliecināšana. To savai ikdienas dzīvei mana mazā ģimene pārņem no lielajiem sportistiem.

Mana skola — Kalupes pamatskola — ir viena no sportiskākajām Daugavpils novadā un tik ļoti gribas teikt — visā Latgalē. Skolēni piedalās novada un reģiona sporta sacensībās, izcīna kausus un medaļas. Mūsu skola izcīnījusi titulu Sporta laureāts 2008, 2010, 2011 kā labākā novada skola sporta darba organizēšanā. Jau trešo gadu piedalāmies MTG Miera kausā furbolā, un šogad mūsējie izcīnīja trešo vietu. Kādas ovācijas bija skolā!

Īsts sporta fanātiķis ir mūsu sporta skolotājs Vitālijs Aleksejevs, kurš pagājušajā mācību gadā tika atzīts kā otrais labākais sporta skolotājs Daugavpils novadā. Mums gan viņš liekas pats labākais. Labs piemērs mums, skolēniem, ir Kalupes pagasta vecākās paaudzes sportistu sasniegtie rezultāti hokejā (mums ir pašiem savs hokeja laukums ar tribīnēm!), basketbolā un futbolā. Daudzi mūsu skolas skolotāji, kuri katru gadu piedalās novada skolotāju spartakiādēs, arī pārved izcīnītos kausus, neskatoties uz savu zolīdo vecumu. Tāpēc mēs turam īkšķus par saviem skolotājiem un viņi nedaudz piever acis par mūsu dažkārt neizpildītajiem mājas darbiem, taču sportam veltītajām stundām trenējoties.

Katra mēneša nogalē skolas Labo darbu līnijās arī uzsvērti skolēnu sporta sasniegumi, un prieks par tiem skolēniem, kuriem ir mācīšanās grūtības vai garīgās attīstības problēmas, bet viņi ir izcili sportā.

Mazākie skolēni skatās uz vecākajiem, kuri nodarbojas ar sportu gan starpbrīžos, gan savā brīvajā laikā, un vēlas viņiem līdzināties, jo sportisks jaunietis izskatās stalts, vesels, stiprs, izturīgs un nepuņķojas pie pirmajām grūtībām. Skolēni paši vēlas sportot, neviens viņiem neliek to darīt. Visi cenšas, un, kad iziet laukumā, tad jūtama tāda enerģētika — uz visiem 100 %! Mēs saprotam, ka sports dod ne tikai veselību, bet arī lepnumu par sevi un savējiem, prieku un gandarījumu par savu spēku pierādīšanu un patriotismu par savas mazās skolas lielajiem veikumiem.

Pats par sevi saprotams, ka mūsu skola šogad piedalījās Vispasaules Olimpiskajā dienā — mēs esam pirmā skola Daugavpils novadā, kura ar patiesu baudu sportoja šajā pasākumā. Olimpiskās dienas moto man lika aizdomāties par attiecībām starp cilvēkiem. Dažreiz mums rodas nesaskaņas, nesaprašanās, bet, kad izejam uz laukuma, esam kā viena ģimene, kurai, lai gūtu panākumus, jāsadarbojas. Komunikācija ir ļoti, ļoti svarīga, jo bez tās un bez komandas vienotības nebūtu pilnīgi nekādu dižo rezultātu. Mēs esam centīgi, prasmīgi, draudzīgi, patriotiski, saprotoši. Tāpēc mēs izcīnām arī augstus rezultātus.

Olimpiskā diena būs jauka aktivitāte mūsu septembrim arī nākošgad, lai gan mēs, devītie, būsim jau citās skolās — labi būtu, ka ar tikpat lieliskām sporta tradīcijām kā Kalupē.

Savelkot kopā visus šos auklas pavedienus, redzam vienu lielu pinumu — sportisko Kalupes pamatskolu! Ne tikai septembrī. Ne tikai Olimpiskajā dienā. Augu gadu! No gada gadā! Mājās, manā skolā, manā Latgalē, Manā Latvijā!

Juris Švarnovičs,

Kalupes pamatskolas 9. klases skolnieks

ESAM SPORTISKA ĢIMENE

Viss sākās jau toreiz, kad mēs vēl nebijām atnākuši virs zemes. Toreiz, kad neredzami vērojām, kurus vecākus izvēlēties. Ievērojām jaunekli, kurš vienkāršu bumbas dzenāšanu, citu volejbola entuziastu pamudināts, nolēma aizstāt ar regulāriem treniņiem. Savu dzīvi viņš bija saistījis ar jaunu sievieti, kura nebūt nebija sportiskākā, bet arvien bija līdzās, lai atbalstītu un uzmundrinātu. Jau esot mammas puncī, izjutām šo sportisko vienotības garu, jo vēl nedzimuši jutām līdzi tēta volejbola spēlēm.

Pirmais ģimenē ienāca Zigurds. Buc  bija viens no maniem pirmajiem izrunātajiem vārdiem un apzīmēja bumbu, kuru situ pret grīdu, tikko kā cēlos gultiņā kājās. Mamma vai tētis turēja bumbu, bet es situ. Man bija tikai gadiņš, kad kopā ar mammu sāku braukt līdzi tētim uz volejbola treniņiem, sacensībām un Sporta svētkiem. Tētis bija pirmais, kurš ierādīja man volejbola pamatprasmes. Mācījos 1. klasē, kad kādās pieaugušo volejbola sacensībās, spēļu starplaikā, manas prasmes ievēroja Jēkabpils Sporta skolas volejbola treneris Guntis Grigalis un ieteica apmeklēt nodarbības Jēkabpilī. Tā aju 9 gadus tētis divas vai trīs reizes nedēļā mani ved uz volejbola treniņiem. Paldies, ka viņš tam ziedo gan laiku, gan līdzekļus. Treniņi nesuši arī panākumus. Ar komandu savā vecuma grupā esam daudzkārtēji Latvijas Volejbola kausa un Latvijas jaunatnes volejbola čempionāta 1. vietas ieguvēji. Volejbols devis iespēju piedalīties starpvalstu mačos Igaunijā un Polijā. Pie sasniegtā nedrīkstu apstāties, jātrenējas ar vēl lielāku apziņu, jo esmu uzņemts Jēkabpils volejbola kluba Lūši sastāvā, lai spēlētu 1. līgā. Lielākais mans un ģimenes prieks ir spēles, kuras aizvadu Atašienes volejbola komandas sastāvā, cīnoties plecu pie pleca ar tēti, kurš ir komandas kapteinis. Ģimenes meitenes mūs atbalsta. Šogad jau 15. reizi notika Atašienes kausa izcīņa volejbolā. Jau 14. reizi to organizēja tētis, un mēs visa ģimene viņam palīdzējām. Tētis savos 42 gados gandrīz katru sestdienu braukā uz sacensībām. Es kā dēls cenšos iet viņa pēdās. Liels bija mans gandarījums šovasar, kad tētis piekrita manam ierosinājumam kopīgi piedalīties pludmales volejbola mačos Mētrienā. Sīvās cīņās 10 komandu konkurencē izcīnājām 4. vietu. Šoreiz nepaveicās iegūt godalgotu vietu, bet tas nekas, jo aizraujošākais spēlēs ir cīņa līdz pēdējai bumbai. Ne vien paši aktīvi sportojam, bet sekojam arī mūsu valsts sportistu rezultātiem. Tā arvien ir aktuāla tēma sarunās ar vecvecākiem. Visa ģimene esam līdzjutēju rindās mūsu hokejistu mājas spēlēs. Savukārt māsa ar mammu arvien ir mūsu aktīvākās līdzjutējas volejbola mačos. Komandu sportā ir jāprot gan sadarboties, gan vajadzīga arī veselīga konkurence. Kad ģimenē ieradās māsa, man radās gan spēļu biedrene, gan konkurente.

Un tad sevi pieteicu es — Loreta. Vēroju, kā ar dažādu krāsu un izmēru bumbu darbojas brālis un pamazām pievienojos viņam. Man bija pēc kā tiekties un kam līdzināties. Bumba bērnībā arvien bijusi mūsu galvenā rotaļlieta. Bumbu ripinājām, metām, sitām, attīstot savas sportiskās prasmes. Siltajos vasaras vakaros visa ģimene spēlējam volejbolu, futbolu, bezvēja laikā badmintonu, bet ziemas vakaros dambreti, novusu un galda hokeju. Arī braucot ikvasaras ģimenes ceļojumos pa Latviju, Lietuvu, Igauniju, līdzi ņemam bumbu un badmintonu, lai sportotu pie jūras. Kopā ar ģimeni ir prieks piedalīties dažādos pagastu un novadu Sporta svētkos. Arī ģimenes svētki neiztiek bez sporta. Tad novusa, galda hokeja spēlēšanā un šautriņu mešanā iesaistās arī vecmammas un vectēvs, bet Jāņos jau par tradīciju kļuvuši volejbola un futbola nakts mači kopā ar ģimenes draugiem. Es lepojos ar sava tēta un brāļa sasniegumiem volejbolā. Tētis veiksmīgi volejbolu spēlē dažāda mēroga sacensībās, rajonā, novadā, valstī, izcīnot diplomus, medaļas un kausus. Viņa lielākais panākums ir šovasar izcīnītā sudraba medaļa, kas pārvesta no Prāgas Eiropas Strādājošo XIX sporta spēlēm, kur tētis startēja Lubānas volejbola komandas sastāvā. Tētim, aktīvi sportojot, bijušas arī daudzas traumas, taču tas viņu nav atturējis no spēlēm. Arī šajos brīžos ģimene ir vienota, saprotoša un izpalīdzīga. Mūsu visu lielākais gandarījums ir sportot kopā: mājās, skolas aktivitāšu centrā, izbraukumos, vasaras Sporta spēlēs. Kopā ar ģimeni un draugiem spēlēju basketbolu, futbolu, tenisu, novusu, dambreti, bet arī man vislabāk patīk spēlēt volejbolu. Es vēlētos spēlēt volejbolu kādā komandā, taču diemžēl šobrīd dzīvesvietas tuvumā nav tādu iespēju. Tādēļ bieži kopā ar mammu braucam līdzi uz spēlēm mūsu ģimenes vīriešiem, lai atbalstītu, aprūpētu, fotografētu, justu līdzi, vienkārši būtu kopā.

Ir jauki dzīvot ģimenē, kur brīvo laiku pavada sportojot. Bez sporta dzīves mūsu ģimene nav iedomājama. Sportot iesakām arī citām ģimenēm, jo tas vieno un rada kopības sajūtu, kad esam viens par visiem un visi par vienu. Domājam, ka šādas sportošanas tradīcijas turpināsim arī savās ģimenēs.

Brāļu Skrindu Atašienes vidusskolas

8. klases skolniece Loreta Adamoviča

9. klases skolnieks Zigurds Adamovičs