Netipisks cēlājs
Agris Leitis nav tipisks klasiskā volejbola cēlājs — viņš ne tikai spēļu laikā precīzi piespēlē komandas biedriem, bet arī kā kluba Biolars/Jelgava kapteinis šajā sezonā virs galvas cēlis abas līdz šim izspēlētās trofejas — septembrī Schenker līgas Superkausu, bet decembrī otro gadu pēc kārtas iegūto Latvijas kausu. Vēl Agris Leitis kā treneris nodarbojas ar Latvijas dāmu volejbola izlases un Mārupes Sporta centra jauniešu meistarības celšanu.
Pērnsezon Latvijas volejbola izlases ilggadējais cēlājs Agris Leitis valstsvienības cīņā par vietu Eiropas čempionāta finālturnīrā noraudzījās kā ieinteresēts līdzjutējs, bet klubu batālijas Latvijas un Schenker līgās joprojām nav iedomājamas bez 34 gadus vecā volejbolista un viņa pārstāvētās komandas Biolars/Jelgava līdzdalības.
Šīs sezonas sākumā septembrī Jelgavā notikušās Schenker līgas Superkausa izcīņas nianses starp diviem labākajiem Latvijas un Igaunijas klubiem jau nedaudz piemirsušās, bet cīņa par LDz Cargo Latvijas kausu notika decembrī. Scenārijs bija līdzīgs — Biolars/Jelgava gan Igaunijas klubu Selver septembrī, gan Latvijas komandu RTU/Robežsardze decembrī uzveica četros setos.
„Īstais komandas spēks parādījās, apvienojot varēšanu ar gribēšanu,” atceroties notikumus Latvijas kausa izcīņas finālā,uzsver Jelgavas kluba kapteinis Agris Leitis. „Ņemot vērā, ka mūsu komanda nepārliecinoši aizvada Schenker līgas regulārā čempionāta spēles, tad jo vairāk priecē māka saņemties šādos turnīra mačos. Cīņā par trofeju bijām nepārspējami. Gandarījums gan par savu, gan komandas kopumā parādīto spēli, it īpaši par Anša Medeņa rezultatīvo sniegumu. Šāda līmeņa turnīros ļoti liela nozīme ir psiholoģijai.”
— Schenker līgas turnīra tabulā Biolars/Jelgava atrodas zemāk par abiem kausa izcīņu finālos uzveiktajiem klubiem.
— Šāds formāts — izšķirošās divas spēles divās dienās — mums bija izdevīgs. Mērķis bija tuvu, un jutām, ka spējam to sasniegt. Biju priecīgs, ka Latvijas kausa izcīņas fināli tiek aizvadīti Daugavas sporta namā, kam ir īpaša aura. Ja tribīnes pilda tik daudz skatītāju kā uz šiem mačiem, tad visam jābūt kārtībā. Spēlētāji grib iepriecināt skatītājus un parādīt labu volejbolu pat tad, ja nav vislabākajā sportiskajā formā. Ar to domāju Andreju Baburovu un Rolandu Ozoliņu, kuriem traucēja savainojumu sekas. Tobrīd Daugavas sporta namā varēja filmēt amerikāņu klasisko filmu par sportiskā cīņasspara uzvaru pār visiem negatīvajiem apstākļiem.
Man kā trenerim, kuram nav liela pieredze, šādas situācijas ir ļoti interesantas, jo tikai grūtībās var īsti iepazīt katru spēlētāju. Kā volejbolists mācos konkrētās neveiksmes neuztvert tik personiski, jo cēlājam tomēr ir papildu atbildība. Ar savu labo spēli bieži vien varu palīdzēt uzbrucējam pārvarēt neveiksmju sēriju un gūt punktus. Diemžēl labo sniegumu nevaru vienmēr parādīt kā pēc pasūtījuma, jo bieži vien tikai videoierakstā pamanu, kā mazas neprecizitātes ietekmē rezultātu. Neuzceļot bumbu pret vienu bloķētāju, apgrūtinu uzdevumu savam komandas biedram. Tas ir ne tikai tehnikas, bet arī spēles taktikas jautājums.
— Kas traucēja sāncenšiem daudz nopietnāk apdraudēt jūs ceļā pēc trofejas?
— RTU/Robežsardze finālā nebija gatava mūsu lielajam pretsparam, spēku mobilizācijai. Spēle neizvērtās pēc viņu plānotā scenārija un neizdevās lauzt mača gaitu — komandā trūka līdera, kurš uzņemtos iniciatīvu. Rīgas klubam ir liels potenciāls uzlabot sniegumu. Pēdējos gados treneris Raimonds Vilde daudz strādājis ar komandu treniņos. Pārējos trijos Latvijas klubos ne viss ir tik labi sakārtots. Sezonas pamati tiek likti vasarā, kad notiek fiziskās sagatavotības treniņi. Turklāt daudz atkarīgs no pašiem spēlētājiem un viņu apņēmības vasarā spēlēt ne tikai volejbolu, bet arī skriet krosus un doties uz trenažieru zāli.
— Vai var prognozēt, kāds būs spēku sadalījums pavasarī Schenker līgas izslēgšanas turnīrā?
— Salīdzinot ar iepriekšējām divām sezonām, Schenker līgas klubu meistarības līmenis kļuvis augstāks, jo ne visi labākie Latvijas volejbolisti uzreiz noslēdza līgumus ārzemēs. Arī Igaunijas vadošās komandas Tallinas Selver un Tartu Bigbank varētu sekmīgi startēt, piemēram, Somijas čempionātā. Sportiskās ambīcijas apliecina arī RTU/Robežsardze — ne velti sastāvā iekļauts pieredzējušais austrāliešu cēlājs Grigorijs Sukočovs. Liela sastāva mainība varētu liegt progresēt Biolaram. Ja Reinis Pekmanis kā diagonāles spēlētājs būtu palicis mūsu sastāvā vēl uz vienu sezonu, kā arī uz Rīgas klubu nebūtu pārgājis Mārcis Jirgensons, tad Biolaram nebūtu jāpiedzīvo tik dziļa sportiskā snieguma bedre. Mums būtu vairāk uzvaru Schenker līgas turnīra tabulā nekā pašreiz. Pamatsastāva sešnieks tik bieži mainās, ka trenerim jau mača laikā jāmēģina atrast labākais virknējums.
— Latvijas izlases volejbolists Ansis Medenis no Jelgavas kluba atvadījās ar 33 punktu guvumu finālā. Turpmāk viņš spēlēs Somijā.
— Ja sevi uzskatām par labiem volejbolistiem, tad tāds sniegums kā Latvijas kausa izcīņas finālā gan Medenim, gan pārējiem jādemonstrē regulāri. Sezonas pirmā daļa Ansim deva vērtīgu pieredzi — līdz šim citu valstu klubos viņš nebija saskāries ar situāciju, kad tikai un vienīgi no viņa tiek gaidīti punkti un ka jākļūst par līderi. Tā kā Baburovs un Ēriks Voroņko traumu dēļ nevarēja demonstrēt rezultatīvu sniegumu, punkti bija jāgūst Medenim. Komandas labā Ansim nedaudz vajadzēja mainīt arī pozīciju. Medenis vēlējās spēlēt kā pusīte(uzbrucējs, kurš uzņem arī serves — R. B.), bet mums viņš vairāk noderēja kā diagonāles spēlētājs. Ansis labi tiek galā ar servju uzņemšanu un starptautiskajā tirgū tiek pozicionēts kā pusīte, tādēļ šāda pielāgošanās prasīja laiku.
Skaidrs, ka neklāsies viegli, jo arī man kā cēlājam pirms spēles būs daudz grūtāk izstrādāt iespējamo darbības plānu. Ja ir tik rezultatīvs diagonāles spēlētājs kā Medenis kausa izcīņas finālā, tad daudz atraisītāk darbojas arī citi uzbrucēji, kuriem spēles daudzveidošanas nolūkā var uzticēt uzbrukumus. Ja bez kāda gūtā punkta komanda var arī iztikt un nākamajā uzbrukumā šo neveiksmi kompensēs, piemēram, Ansis, tad viss ir daudz vienkāršāk. Skumji, ka Biolara rindās vairs nebūs šāda meistarīga spēlētāja, taču lieliski saprotu viņa lēmumu. Ja man būtu iespēja turpināt karjeru Somijā, arī to izmantotu. Meklēsim uzbrukuma līderi no jauna!
— Schenker līgas pirmssezonas preses konferencē vairums treneru uzsvēra labu cēlāju trūkumu, konkurētspējas uzturēšanai pat nācies algot leģionāru.
— Lai kļūtu par labu cēlāju, nepieciešams regulārs un skrupulozs darbs vairāku gadu garumā. Daudz jāstrādā arī treneriem, jo nepieciešamas ļoti specifiskas nodarbības. Mana pieredze liecina, ka nepietiek ar fizisko un tehnisko sagatavotību, izpildot piespēles, nepieciešama arī liela spēļu prakse, dažu gadu laikā pilnveidojot savu izpratni par cēlāja darbību konkrētās situācijās.
Ne vienmēr treneriem ir iespēja ļaut jaunajiem cēlājiem mācīties no savām kļūdām, jo spēles rezultāts nav mazsvarīgs. Arī es vēl 14 gadu vecumā spēlēju komandā, kura izmantoja sistēmu 4—2, kurā nav tikai viena štata cēlāja, šo funkciju pilda divi spēlētāji. Nācās arī pašam uzbrukt. Šajā vecumā pamazām notiek spēlētāju specializācija, taču ne visi jaunieši ir gatavi ikdienas rūpes papildināt ar ļoti nopietniem treniņiem, papildus nodarbībām piespēļu meistarības pilnveidošanai. Ir jābūt lielai apņēmībai sasniegt mērķi — kļūt tieši par labu cēlāju.
Savulaik bija vēl grūtāk kļūt par volejbola cēlāju, jo trūka papildu aprīkojuma. Vienmēr bijušas vajadzīgas papildu nodarbības, asistējot trenerim vai komandas biedriem. Visbiežāk nepietiek laika, lai cēlājs veiktu kaut vai 100 piespēles. Līdz ar to spēlē nereti trūkst automātiskuma. Kā dabūt bumbu uz vienu vai otru vietu, tas jāizdomā cēlājam pašam. Daudzi pievērš uzmanību tikai gūto punktu skaitam, bet cēlāja snieguma kvalitāte uz papīra nav redzama.
— Vēl pagājušajā sezonā mēģināji apvienot spēlētāja, trenera un LSPA studenta gaitas.
— Tuvojoties profesionālās karjeras beigām, sportisti sāk aizdomāties par turpmākajām dzīves gaitām. Bieži izvēle krīt uz trenera profesiju, jo gadu laikā iekrājusies pieredze. Tā kā mans tēvs Andris Leitis arī bija volejbola treneris, priekšstats par šo darbu man bija izveidojies jau sen. Dažkārt palīdzēju viņam jauniešu grupu trenēšanā.
Vairākus gadus centos apvienot spēlēšanu, studijas un trenera darbu. Esmu sapratis, ka pirmajā vietā ir ģimene, sakārtots dzīves ritms, lai attiecīgajā brīdī varētu pilnībā nodoties volejbolam. Vairs neesmu profesionāls volejbolists, taču nevaru sevi saukt par profesionālu treneri, jo, strādājot ar Mārupes Sporta centra jauniešiem vai palīdzot brālim Jānim Leitim darbā sieviešu volejbolā, vairāk domāju par savu attīstību un pieredzi nākotnē.
— Nākotnes vārdā var paveikt daudz, bet kāda ir skarbā realitāte?
— Arvien vairāk izprotu tos jaunatnes volejbola trenerus, kuriem nepieciešams paralēli gan strādāt skolā, gan trenēt vairākas volejbolistu grupas. Daudzviet visam pamatā ir nevis materiālā ieinteresētība, bet gan entuziasms, jo, piemēram, grūti iedomāties situāciju sieviešu volejbolā bez Ingūnas Minusas kā jauniešu treneres un viņas izveidotās Volejbola skolas. Turklāt bērniem un jauniešiem pašreiz ir tik daudz dažādu iespēju, ka bieži vien tie sporto tikai vecāku mudināti. Ja vecāki nemudinātu, nereti jauniešiem klikšķa uz sportu nemaz nebūtu. Bērnos ir daudz enerģijas, taču liela daļa vēlas to izlikt pēc saviem ieskatiem, bet komandu sporta veidos tomēr ir jāpakļaujas treniņu sistēmai, apmēram 70 procentos nodarbības laika darot to, kas ne tik ļoti patīk — jāskrien, jāpumpējas, jāveic dažādi citi vispārējās attīstības vingrinājumi. Topošie volejbolisti uzreiz vēlas sadalīties komandās un iet spēlēt, taču, ja trūkst meistarības, no tāda procesa lielas jēgas nav.
Agris LEITIS
Biolara/Jelgavas spēlētājs, Latvijas dāmu izlases un Mārupes Sporta centra treneris
Dzimis: 1979. gada 3. martā Rīgā
Augums, svars: 190 cm, 89 kg
Pirmais treneris: tēvs Andris Leitis
Sporta skola: Rīgas Volejbola skolas 1995. gada absolvents
Karjera: Lāse/Robežsardze (2001.—2004. gads), Somijas NaPa (2004.—2006.), Somijas Kempele (2006./2007.), Igaunijas Selver (2007.—2009.), Igaunijas Parnu (2009.—2011.), Biolars/Jelgava (2011.—2014.); Latvijas sieviešu izlases galvenā trenera asistents, Mārupes Sporta centra treneris
Panākumi: trīskārtējs Latvijas čempions (2003., 2012., 2013.), divkārtējs Igaunijas čempions (2008., 2009.), Schenker līgas čempions (2008.), Schenker līgas superkausa ieguvējs (2013.), Latvijas kausa ieguvējs (2012., 2013.), Igaunijas kausa ieguvējs (2008.), Somijas kausa ieguvējs (2006.), Latvijas izlases dalībnieks (1998.—2003. un 2006.—2010.)
Izglītība: Rīgas 2. vidusskolas absolvents, Latvijas Sporta pedagoģijas absolvents 2013. gadā
Ģimenes stāvoklis: precējies, divi dēli
Vaļasprieki: brīvā laika pavadīšana kopā ar ģimeni, grāmatu lasīšana, garu distanču veikšana ar velosipēdu, augstākā līmeņa volejbola, basketbola, futbola, vieglatlētikas sacensību vērošana televīzijā
