Igauņu mūža pastnieks Contra
Par godu Eduarda Veidenbauma 150. jubilejai igaunis Marguss Konnula veica skrējienu no mūsu dzejnieka studiju vietas Tartu, kas tolaik bija pazīstama kā Tērbata, līdz viņa mājām Kalāčos. Apmēram 170 kilometri 34 stundās, ne uz mirkli neaizverot acis. Tā nebija vien igauņa iegriba, jo savulaik arī Veidenbaums kājām aizgājis no Kalāčiem līdz Tartu. Esot gājis, ik pa brīdim apstājoties kādā krogā, nolasījis dzeju un dabūjis kādu kausu alus: “Bet vienmēr dzeru alu, Kaut sadzertu ar galu!”Taču ne tādēļ brašais igaunis šogad kļuva par Veidenbauma prēmijas laureātu.
Šo balvu Contra (aiz šāda pseidonīma Marguss Konnula slēpjas literātu pasaulē) godam nopelnīja par Veidenbauma darbu atdzejošanu igauņu valodā. Igaunijā viņam iznākuši vairāk nekā 30 dzejoļu krājumi, dzejas un prozas grāmatas bērniem, viņš ir vairāku dziesmu vārdu autors. Contra populārs kļuvis arī mūszemē, kur sastopams itin bieži. Caurcaurēm radošā un atraktīvā personība ar fiziskām aktivitātēm nebūt nav tālās attiecībās, jo savos 43 gados 64 reizes noskrējis maratonu, un viņa labākais rezultāts 3.35:05 amatierim ir cienījams.
Ar Margusu sarunājam tikties kādā Miera ielas kafejnīcā gana laicīgi, jo tobrīd viņš veica eksperimentu — vienu mēnesi centās iztikt bez mobilā telefona, jo gribēja padzīvot kā senāk.
VERAVIETIS — IGAUŅU MALĒNIETIS
Marguss dzimis, audzis un turpina dzīvot nelielā igauņu pilsētiņā Urvastē (ap 1 300 iedzīvotāju), kas atrodas kilometrus trīsdesmit no Latvijas robežas Alūksnes pusē. Šeit daudzi vietējie runā veraviešu izloksnē jeb, kā patīk teikt pašam dzejniekam, – valodā, kas ir tikpat līdzīga igauņu literārai valodai kā mūsu malēniešu latviešu skolās mācītai. Veraviešu mēlē Igaunijā runā ap 70 000 vietējie, divreiz nedēļā iznāk laikraksts, diezgan bieži tiek izdotas grāmatas. Arī televīzijā tiek uzņemti seriāli veraviešu valodā. Vienā no tiem pastnieku tēlo Marguss. Jau bijušas piecas sērijas, decembrī būšot vēl četras.
Pastnieka loma nav nejauša, jo vairāk nekā pirms 20 gadiem viņš savā dzimtajā pilsētiņā tik tiešām bijis pastnieks. Igaunijā populārs kļuvis, kad medijos parādījusies ziņa, ka jau tolaik zināmais daudzsološais dzejnieks ikdienā strādā par pastnieku. Marguss, kurš sen jau kā nestaigā ar smago pastnieka somu, smej, ka šis tēls viņam joprojām iet līdzi — mūža pastnieks!
Sākumā vicojis kājām, bet, kad televīzijā paradījušās ziņas par viņu, skatītāji saziedojuši naudu diviem velosipēdiem. Kļuvis vieglāk darbā, un reizē Marguss iesaistījies riteņbraucēju sacensībās. Tie bijuši pirmie soļi sportā, jo nekā vairāk par obligātajām sporta stundām skolā agrāk nav bijis.
MARATONS NARKOTIKU VIETĀ
Kad populārāki kļuvuši dažādi tautas skrējieni garajās distancēs, nolēmis bez īpašiem treniņiem noskriet maratonu, kas risinājās dzimtajā pusē. Pirmais skrējiens bijis pārsteigumu pilns (cik tālu vēl jāskrien!), tomēr 42 km 195 metrus pieveicis četrās stundās divdesmit minūtēs.
Turpmāk gatavojies jau nopietnāk un 2004. gadā populārajā maratonā no Otepes līdz Tartu krietni pārpildījis savu nodomu noskriet ātrāk par četrām stundām — 3.35:05.
Skriešanu turpinājis, taču radošā dzīve ar visiem pielikumiem reizēm ņēmusi virsroku un bijuši arī maratoni, kuros nav izdevies līdz finišam tikt ātrāk pat par piecām stundām.
Tad nolēmis atmest pīpēšanu un nu jau astoņus gadus dzīvo bez dūma. Gājis laiciņš, un malā nolikts arī ikdienas alus kauss. Tiesa, pēc Tartu—Kalāči skrējiena pats sev piešķīris divus kausus Brenguļu alus, kas liekoties varen garšīgs. Margusam kā jau igaunim ļoti interesants liekas pats vārds “Bren-gu-ļi”! Viņš gan atzīst, ka interesants ne vienmēr ir garšīgs, bet šoreiz gan abi apzīmējumi sadodas rokās.
Kad jautāju, vai skrienot top dzeja, Marguss nosmej, ka maratona stundās domājot vien par prozaiskām lietām, kaut vai — kādi tuvākie rēķini jāmaksā…
Viens dzejolis par sportu gan esot radies futbola spēles laikā:
ja futbola laikā
sākas lietus
tad trenerim
Ir jautājums
vai apmainīt
pussargu
vai aizsargu
vai vārtsargu
pret lietussargu
Igaunis atzīst, ka skrienot citiem neko negribot pierādīt, visdrīzāk cenšoties pārvarēt pats sevi. Skriešana viņam esot kā dažam narkotikas, kurām pretī turēties grūti. Braucot tikties ar klausītājiem un lasītājiem gan Igaunijā, gan Latvijā, bieži ņemot līdzi sporta tērpu un skrejkurpes. Parasti treniņos nekādu īpašu maršrutu neizvēloties, skrienot uz labu laimi, bez hronometriem un pulsometriem, galvenais esot neapmaldīties.
Marguss stāsta (bet lūdza galīgi par pilnu visu neņemt, jo dokumentējis to neesot) dažādus faktus par līdzīgas sērgas apsēstajiem — kāds soms mūžā esot noskrējis divus tūkstošus maratonu, kāds dānis apņēmies gada laikā noskriet 366 maratonus — katru dienu pa vienam, bet beigās divus dienā. Margus atzīst, ka tik cēliem mērķiem atvēziena neesot, pat domājot nākamgad pēc dižskrējiena Rīga—Valmiera savu maratonu epopeju beigt, esot jau iegādātas nūjas un turpmāk nūjošot. Tomēr īsti drošs par savu nodomu piepildīšanu neesot, varbūt sāksies abstinences jeb lomkasun būs vien jāskrien… Laiks rādīs.
KAROS MĒS UZVARAM RETI
Marguss prāto, ka igauņiem un latviešiem karos uzvarēt izdodoties reti, tad nu sports esot tā vieta, kur vicināties ar valsts karogiem un skatīties uz citiem no augšas. Prieks, ka kāds no mūsējiem stāvot uz augstākā pakāpiena vislielākajās sacensībās. Īpaši tuvs Margusam ir futbols, arī viens no diviem dēliem Otepē spēlē šo bumbas spēli. Prieks par valmieriešiem (Valmieru Marguss uzskata gandrīz vai par savām otrajām mājām), kuri nākamsezon atgriežas Latvijas augstākajā līgā. Viņš sacensībās vienmēr jūt līdzi latviešiem, vienīgi, kad notiek savstarpēji cīniņi, tad gan īkšķus tur par igauņiem. Tā bija šogad jūnijā, kad Rīgā Igaunijas izlase ar 2:1 pieveica Latviju. Tā esot bijusi pirmā igauņu uzvara viesos kopš 1931. gada…
Jautāts, kāpēc latvieši un igauņi futbolu nespēlē tikpat labi kā krietni mazākā islandiešu tauta, Marguss smej, ka islandieši futbolu varot spēlēt cauru gadu, jo laukumus apsilda apakšzemes geizeri…
Vispār mūsu un igauņu sasniegumi sportā esot pārsteidzoši, tāpat kā mūzikā, mākslā. Mēs esam mazi skaitliski, bet lieli savā garā.
Marguss bieži uzturas Valmierā un Rīgā, lasa dzeju, iepazīstina ar saviem atdzejojumiem:
Prom no Valmieras
Valmierā
ir daudz miera
tā Valmiera
ir
valga un mierīga
kā ritulis siera
bet Rīga
ir ļoti brīnišķīga
viena daļa ir skaļa
otra daļa ir zaļa
un galu galā
var teikt
noteikti
ka Rīga ir tik interesanta
jo tur dzīvo manta
jo tur dzīvo nauda
un cilvēki bauda
***
kur viņš dabūja tik skaistu uzvalku?
Valmieras stacijā
prasīja:
lūdzu uz Valku
***
ja igauņu dzejniekam
iedvesma nenāks
tad ir skaidrs
mūza ir latviete
***
atmostas Baltija
atmostas Baltija
Igaunija
Latvija
atmostas
blakus vienā gultā
viena otrai
aiz rokas turēdamās
Lietuva?
Lietuva būs vēlāk
***
ļoti iespējams
ka pirms tavas bučas
es arī biju varde
***
ES un TU
ES esmu
Eiropas Savienība
TU esi
Tartu Universitāte
Marguss KONULLA (Contra)
Igauņu dzejnieks un gargabalnieks
Dzimis: 1974. gada 22. martā Urvastē (Igaunija)
Izglītība: Urvastes pamatskola, Antslas vidusskola
Sporta gaitas: kopš 2003. gada skrien maratonus un supergarās distances
Lielākie sasniegumi: klasiskajā maratonā — 3.35:5, garākā distance Tartu—Kalāči apmēram 170 km 34 stundās
Profesija: brīvrakstnieks
Sasniegumi profesijā: ap 30 dzejas un bērnu grāmatas Igaunijā, Eduarda Veidenbauma literārās prēmijas ieguvējs (2017), raksta dzeju arī latviski
Ģimenes stāvoklis: precējies, divi dēli (16 un 14)
Vaļasprieki: sports, senu laikrakstu pētīšana
