Kā piecelt pēcpusi no krēsla?
Ir taču gadījies, ka, aicinot kādu atraut pēcpusi no ierastā datorkrēsla vai dīvāna stūra un izkustēties pie dabas krūts, pretī dzirdēts vien urkšķiens, ka jāpalūko tāda vai šitāda filmiņa, noteikti jāpaspēlē datorspēlīte, citādi virtuālie bonusi ies secen… Kā pārliecināt, lai šāds krēsla deldētājs tomēr palūkojas, kas notiek ārpus virtuālās realitātes vai ikdienišķās rutīnas gulta—darbs—dīvāns (krēsls)—TVpults (datorpele)? Piedāvājam Jēkabpils Sporta centra pieredzi.
Ko zinām par sportošanu Jēkabpilī? Sporta ziņās regulāri atrodams pasaules rallijkrosa pilota Reiņa Nitiša vārds. Savos valsts un nu jau arī starptautiskajos mačos cīnās Lūši — gan basketbolisti, gan volejbolisti. Kas gan vēl? Noteikti jāpastāsta par tā dēvēto tautas sportu — visu gadu katram jēkabpilietim ir iespējas, piemēram, ne vien savā nodabā paskrieties gar Daugavas malu vai meža takām, bet arī krist azartā, sacenšoties ar citiem dažādos sporta veidos, turklāt — pie dabas krūts! Par to gādā Jēkabpils Sporta centrs (JSC).
AR MĪLESTĪBU UN AIZRAUTĪBU
JSC ir pašvaldības struktūrvienība, kas dibināta 1998. gadā. Tā pārziņā ir stadions, sporta nams, Radžu ūdenskrātuve ar zilā karoga pludmali, laivu nomu un licencēto makšķerēšanu, kā arī pie ūdenskrātuves esošajā Mežaparkā izveidotās trases un laukumi cilvēku aktīvai atpūtai. Sporta centra direktora vietniece Aiva Jakubovska saka: „Mēs pilsētā atbildam par neprofesionālā sporta dzīves lielāko daļu. Jā, JSC ir arī tā dēvētais lielais jeb augstu sasniegumu sports, tomēr pēdējos gados mēs apzināti vairāk pievēršamies tautas sportam, profesionālo atstājot sadarbības partneru — sporta klubu — pārziņā. Par bērnu virzīšanu uz augstākiem sportiskajiem sasniegumiem rūpējas sporta skola.
Lai gan tā intensīvi ar tautas sporta lietām nodarbojamies tikai trijatā (arī sporta darba organizatore Baiba Grasa un sabiedrisko attiecību speciāliste Lāsma Vindule — V. A.), gadu gaitā esam piesaistījuši daudzus palīgus un atbalstītājus. Un prieks, ka pieaug arī sacensību dalībnieku skaits.”
Sporta centra entuziasti mīl sportu, mīl to, ar ko nodarbojas, jo tikai tā ir iespējams gan tradīcijas uzturēt, gan aizvien ko jaunu izdomāt, gan aizraut citus. Tiek izspēlētas dažādas balvas — jaunākajiem un vecākajiem dalībniekiem, kuplākajām un sportiskākajām ģimenēm utt. Varbūt tieši iespēja saņemt balviņu kādam ir motivācija sākt piedalīties sportiskās aktivitātēs, bet pēc tam jau nāk apjausma, ka sportot ir jauki, ka tā var smelties enerģiju!
Tradīcija sumināt pilsētas sportiskāko ģimeni aizsākusies 2011. gadā, kad par sportiskākajiem atzīti Žurilas. Ģimenes galva Armands Žurila priecājas: „Ir forši ne tikai iet uz darbu, bet arī kopā ar ģimeni pasportot, izkustēties, pabūt kopā ar aktīviem cilvēkiem ārpus darba vai skolas. Pašlaik vairs neesam tik aktīvi sportotāji, bērni pieauguši, viņiem citas intereses, taču mums ir prieks, ka esam devuši impulsu citiem — kad tikām apbalvoti un par to rakstīja vietējā presē, Sporta centra rīkotajos pasākumos strauji saradās daudz ģimeņu.”
GAN STADIONĀ, GAN BRĪVĀ DABĀ
Jēkabpils stadions ir atvērts ikvienam. Gan tuvējā mikrorajonā, gan tālāk dzīvojošie puikas vai ik dienu iegriežas stadionā, un varbūt tāpēc dažs labs potenciālais telefona glaudītājs vai datorpeles dresētājs gūst tik nepieciešamo fizisko uzlādi. Un arī citu vecumu ļaudis mīļuprāt izmanto stadiona priekšrocības, lai relaksētos pēc darbdienas vai izmestu kādu apli pa kvalitatīvo skrejceļu jau pirms darba.
„Skriešana ir pamatu pamats, ar ko sportošanu sākt jau no bērna kājas,” teic Aiva. „Ja vien nenotiek kādas sacensības, var nākt un brīvi izmantot stadiona skrejceļus. Stadionā izveidots ielu vingrošanas laukums, puikas ļoti iecienījuši skeitparku.”
Mežaparks ir vieta, ar kuru jēkabpilieši lepojas un uz kurieni bieži ved viesus. Radžu ūdenskrātuves jeb pilsētas karjera gleznainās ainavas vien ir apskaušanas vērtas, taču par Mežaparku nosauktā koku audze ir arī sportiski apdzīvota. „Cenšamies Mežaparku attīstīt, lai vairāk rosinātu cilvēkus pievērsties fiziskām aktivitātēm. Rodas aizvien jaunas idejas, par kurām kāds varbūt arī pasmīn, taču, kad tās realizētas, — izrādās — ir ieguldīto pūliņu vērtas. Piemēram, sākumā ļaudis bija skeptiski par ieceri izveidot kalnu slēpošanas trasi, taču nu kalnam cienītāju netrūkst! Vasarā pludmales volejbola laukums ne brīdi nav tukšs (tīklu un bumbu bez maksas var saņemt Radžu ūdenskrātuves pludmales pārraugu namiņā). Basketbola grozs jautri atsaucas iemestajām bumbām. Šogad Mežaparkā uzstādījām trenažierus, un tos ikviens bez maksas var izmantot jebkurā diennakts laikā,” stāsta Aiva.
Brīvdabas trenažierus ļaudis labprāt lieto — kaut vai garāmejot paslēpo vai pāris reižu pievelkas, vai presīti pārbauda. Pats redzēju, ka pilsētas viesi, vāciski runājoši jaunieši, kas staigāja pa Mežaparku, ieraudzījuši trenažierus, ar sajūsmas saucieniem metās tos izmēģināt. Cik nu no vācu mēles sapratu, viņu mājās nekā tāda neesot…
PUSSTUNDA— JAU 33. SEZONU
Mežaparkā iekārtota arī aptuveni 500 m gara apgaismota trase skriešanai. Cik kilometru pusstundā var noskriet četrus gadus vecs bērns, draudzīgi joņojot kopā ar aptuveni pussimt citiem dažādu vecumu puišiem un meitenēm pa 500 m garu meža takas apli? Trīsarpus! Par to pats pārliecinājos, kad savu dēlu šai pasākumā iesaistīju. Lielie puikas nobizo divtik, bet tie, kas sevi par sportistiem dēvē, pat gandrīz trīstik!
Pusstundas skrējiens ir viena no populārākajām tautas sporta aktivitātēm Jēkabpilī. Katru sezonu uz starta stājas 250—300 dalībnieku, katrā posmā vismaz ap simtu. Jāpiebilst, ka uz šiem skrējieniem sabrauc aktīva dzīvesveida entuziasti arī no Pļaviņām, Līvāniem, pat Aizkraukles un vēl tālākām vietām.
Skrējiena vēsture iesākās pirms 38 gadiem, kad uzņēmuma Lauktehnika galvenais inženieris orientierists Jānis Kalniņš, kurš tur atbildējis par sporta lietām, ierosinājis izveidot apgaismotu atpūtas taku. „Rudens vakaros pēc darba jau bija tumšs, brīvā dabā nepaskriesi, tāpēc nolēmām, ka varam sportot turpat uzņēmuma teritorijā. Tika izdomāts, ka jānoskrien nevis distance, bet gan noteikts laiks — tiek skaitīts veikto apļu skaits. Un tā var skriet visi reizē — neatkarīgi no vecuma, fiziskās sagatavotības un veselības stāvokļa. Pusstunda izvēlēta, jo tik ilgi paskriet vai vismaz paieties var ikkatrs,” stāsta Kalniņa kungs. Pasākumā aktīvi iesaistījās arī netālu esošās Ābeļu skolas sporta skolotājs un ciema sporta dzīves bīdītājs Arnolds Jakubovskis, un tā nu pasākums, kas sākotnēji iecerēts kā veselīga atpūta Lauktehnikas darbiniekiem, drīz vien pulcēja arī citus interesentus un vērsās plašumā.
Skrējieni uzņēmuma teritorijā notikuši līdz pat mūsu gadsimta sākumam. Pēc tam sportisti no Lauktehnikas izbīdīti un uz dažiem gadiem iestājies pārtraukums, līdz atrasta iespēja skriet Mežaparkā. Tomēr, lai gan mainījusies norises vieta, tradīcija turpinās. Arī nu jau 73 gadus vecais Jānis Kalniņš ir aktīvs dažādu skrējienu dalībnieks, un arī Arnolds Jakubovskis vēl aizvien palīdz Pusstundas skrējiena organizēšanā.
Tagad Pusstundas skrējienam ir desmit posmi, katram dalībniekam tiek ieskaitīti seši labākie sasniegumi. Gadiem ritot, paplašinājies dalījums vecumu grupās. Aiva: „Šogad esam ieviesuši vēl vienu grupu, lai motivētu piedalīties seniorus (dzimuši 1949. g. un vecāki). Pagājušajā gadā rīkojām divus startus — meitenes un sievietes atsevišķi, zēni un vīrieši atsevišķi, tomēr konstatējām, ka labāk dalīt startus pēc dalībnieku vecuma, jo mazo un lielo ātrums krietni atšķiras, tāpēc šosezon trasē vispirms dodas 2001. gadā dzimušie un jaunākie, pēc tam vecākie. Tā arī apļu skaitītājiem vieglāk, jo finiša koridora burzmā dažkārt aiz lielajiem skrējējiem neizdevās pamanīt kādu mazo censoni un viņam apli ieskaitīt… Bet dāmas un kungi, mūsuprāt, nav šķirami — dažas jestrākās meitenes nojoņo krietni vairāk apļu par spēka gados esošiem kungiem!”
Pusstundas skrējienus nesmādē arī starptautisku sacensību dalībnieki. Piemēram, skrien Anatolijs Macuks, kurš šāgada septembrī Valmieras maratonā kļuva par Latvijas čempionu, bet ar personisko rekordu (1.10:39) Polijas pilsētā Pilā izcīnīja 13. vietu starptautiskajā pusmaratonā.
Kāpēc šādā tautas skrējienā interesanti piedalīties arī meistariem? Anatolijs saka:„Starpsezonā, kad beidzas lielās sacensības, gribas piedalīties vēl kādā sporta pasākumā, un šajā laikā iekrīt Pusstundas skrējiens ar foršu gaisotni un interesantu formātu, kurā pulcējas samērā daudz dalībnieku. Turklāt tas notiek tepat mājās, var sastapt paziņas, ar kuriem apspriest jaunumus. Būtiski, ka nav jāskrien vienam. Tas kā parasti notiek manos treniņos. Un, lai gan šajā skrējienā reti gadās sacensties ar līdzvērtīgu pretinieku, es tik un tā atrodu motivāciju. Piemēram, mēģinu noskriet par apli vairāk, nekā izdevies iepriekšējā reizē. Un tas jau ir azarts, kas dzen uz priekšu un skrējienu padara interesantāku.”
Vienlaikus ar skrējienu notiek arī Pusstundas velobrauciens. Ciskudriļļu dīdītāji piepulcējušies pirms sešiem gadiem. „Velobraukšanas entuziasti ieminējās, ka var taču ar riteņiem pusstundiņu pabraukt. Jā — kāpēc gan ne?! Un tagad velosipēdisti ir neatņemama mūsu pusstundnieku sastāvdaļa!” smaida Aiva. Ik posmā piedalās 50—75 pedāļu minēji.
Riteņotājiem noteikumi līdzīgi, viens aplis ir 2,2 km garš, bet posmu skaits — 4 (katram ieskaita trīs sekmīgākos). Kāpēc posmu mazāk? Kā paskaidro Aiva, tas tāpēc, ka daudzi velobraucēji vēlas mačoties arī skrienot. Tā nu panākts kompromiss, ka iespējams pilnu ieskaites komplektu savākt, startējot gan riteņbraukšanā, gan skriešanā. „Tomēr neatkarīgi no tā, cik reižu cilvēks piedalījies un cik apļu noskrējis vai nobraucis, mūsu pasākumos visi ir vienoti, neviens nejūtas kā autsaiders. Priecē, ka cits citam mēģina palīdzēt, atbalstīt un uzmundrināt. Tās ir patiešām labas emocijas — gan dalībniekiem, gan arī mums, sacensību organizatoriem. Galvenais ir būt apņēmīgam un aktīvam,” drošina un aicina JSC direktora vietniece.
LŪŠA PĒDAS MEKLĒJOT UN CITĀDI
Pusstundnieki, lai gan populārākie, ir tikai daļa no Jēkabpils tautas sporta pasākumu cikla, kas joņo cauri gada 12 mēnešiem. Visu uzskaitīt še nav iespējams, jo rodas aizvien jaunas idejas.
Viena no jaunākajām ir velofotoorientēšanās Lūša pēdas meklējot (lūsis — Jēkabpils simbols; Jēkabpils esot dibināta vietā, kur hercogs Jēkabs nomedījis lūsi) — velosipēdisti dodas pilsētas ielās un bildējas pie noteiktiem, pilsētai nozīmīgiem objektiem, kam ikdienā dažs labs varbūt vienkārši pajoņo garām. Šo sacensību iniciators Aivars Žurila: „Interese izkustēties radās aptuveni pirms septiņiem gadiem, kad sapratu, ka manam organismam vajadzīgas sportiskas aktivitātes. Labs piemērs bija brālis Armands, kurš ar visu ģimeni jau bija meties iekšā Sporta centra rīkotajos pasākumos. Sāku slēpot, piedalīties orientēšanās sacensībās, tad arī Pusstundas skrējienos un velobraucienos. Labi, ka ir domubiedri, jo vienam grūti sevi motivēt kaut ko pasākt — ko nu tu viens skriesi! Rīgā kādā korporatīvajā pasākumā notika velofotoorientēšanās sacensības, un nospriedu, ka tādas būtu interesantas arī jēkabpiliešiem. Piedāvāju ideju JSC, pusgada laikā saskaņojām pasākumu ar pašvaldību, un pirmoreiz sacensības notika 2015. gada 10. maijā. Šogad dažādu iemeslu dēļ no organizēšanas bija jāatsakās, bet priecājos, ka atradās cilvēki, kas šīs idejas īstenošanu turpina. Paldies sporta klubam Selonia!” Jāpiebilst, ka šāgada septembrī lūša pēdas meklēja 13 komandas, 44 dalībnieki.
Pasena tradīcija ir jau lauktehniķu aizsāktie krosiņi 6,4 km garumā apkārt Radžu ūdenskrātuvei (Sporta dienā ap ūdenskrātuvi tiek arī nūjots un riteņots). Starp citu, distances rekordists ir jau minētais Latvijas maratona čempions Anatolijs Macuks, bet savulaik apkārt Radžu ūdenskrātuvei skrējusi arī izcilā maratoniste Jeļena Prokopčuka, toreiz vēl Čelnova!
Pieminami arī copes mači Radžu ūdenskrātuvē gan uz ledus, gan brīvā ūdenī, uz kuriem sabrauc ļaudis pat no tāltālēm — zināms, ka tajos ūdeņos baigie makani mītot (ir pat sami, ko sacensībās gan neviens vēl nav izcēlis…). Īpaša ir Jēkabpils makšķerēšanas sporta aizsācēja Konstantīna Martinova (nu jau piemiņas) kausa izcīņa ar Konstantīna meitas Veras vārīto zivju zupu noslēgumā. Pašlaik copes lietas kūrē Jurijs Ņikandrovs.
JĒKABPILIEŠU SPORTA GADS
No janvāra līdz marta sākumam — Ziemas jampadracis (6 posmi, katrā kas jautrs un atraktīvs, atkarībā no laikapstākļiem — vai nu ar slēpošanu, vai skriešanu saistīts).
Ziemai beidzoties, trešdienās sākas sporta kluba Sēlijas mežs organizētās orientēšanās sacensības; notiek 17 posmi.
No aprīļa beigām līdz augusta sākumam (pārmaiņas pēc — ceturtdienu vakaros) cilvēki tiek aicināti uz koptreniņiem Mežaparka trasē. Tajos tiekas skrējēji, nūjotāji un velobraucēji. Katrs pats pieraksta, cik apļu noskrējis, nonūjojis vai nobraucis.
Jūlijā vai augustā Jēkabpilī notiek Pilsētas svētki, un tad sporta aktivitātes vairāk nodotas sporta klubu pārziņā, tomēr katrs aicināts svētku nedēļā jebkurā diennakts laikā Mežaparkā savā nodabā noskriet kādu aplīti pa mūsu trasi, piefiksēt, cik apļu veikts, un iesniegt savu varējumu JSC. Aiva: „Tie ir Veselības kilometri savai pilsētai. Un pilsētai taču vajadzīgi veselības pilni un aktīvi cilvēki, vai ne?!”
Pa starpu — saulgriežu skrējiens apkārt Mežaparkam Papardes ziedu meklējot, kam starts tiek dots 22. jūnijā tieši pusnaktī.
Un tad jau sākas Pusstundnieki.
Gada noslēgumā — akurāt 31. decembrī — notiek Vecgada skrējiens (aptuveni 3 km) pa Mežaparka takām. Visi aicināti ierasties ar rūķu cepurēm un cienastiņu meža zvēriem (cienastu iekar eglītē).
Šogad pirmoreiz tiks piešķirtas JSC balvas daudzpusīgākajiem sportotājiem — tiem, kuri piedalījušies Stundas slēpojumā martā, Pusstundas peldējumā peldbaseinā, šķēršļotajā skrējienā apkārt Radžu ūdenskrātuvei, tautas duatlonā (2 km skriešana/ 3 km velobraukšana/ 1 km skriešana; jaunākajiem dalībniekiem distances īsākas), Latvijas kausa izcīņā nūjošanā (distance — 5, 10 vai 21 km), krostriatlonā (peldēšana karjerā, velobraukšana un skriešana; LČ posma ietvaros šeit notiek jau sesto gadu), velokrosā un skriešanā Sporta dienas ietvaros, kā arī atklātajā Jēkabpils orientēšanās čempionātā (15. oktobrī notika pie Timsmales ezera). Balvas izcīņas kopvērtējumā tiek ieskaitīti sešu labāko sasniegumu rezultāti. Un vēl tiek atzīmēta arī piedalīšanās JSC rīkotajās talkās, kas notika aprīlī un septembrī. Kā lasāms protokolā, kaut vienu reizi uz starta izgājuši 427 aktīvās atpūtas mīļotāji. „Zinu, ka daudzus azarts tā pārņēmis, ka viņi Sporta dienā, pieveikuši distanci ar velosipēdu, mazliet atpūšas un dodas skriet! Triatlona LČ rīkotāji pat brīnās, kā iespējams tik daudz cilvēku pārliecināt piedalīties. Bet tādi jau jēkabpilieši ir — mums patīk būt aktīviem!” smaida Aiva Jakubovska.
Autori: Valdis Aleksandrovs
