Pieprasītas studijas, zinātne un krekli
Kļuvis par Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas (LSPA) trīspadsmito rektoru, turklāt Latvijas un Eiropas ekonomiskās krīzes žņaugu laikos, profesors Jānis Žīdens šajā amatā ne tikai pārvēlēts uz otro termiņu, bet arī augstskolu godam aizvadījis līdz 95. jubilejai.
— Kad 2009. gada janvārī stājāties amatā, pirmajā darbdienā augstskolas budžets tika samazināts par trešdaļu. Jums bija jāsāk ar optimizāciju, tātad arī darbinieku atlaišanu?
— Jā-ā… (Nopūšas un brīdi domā.) Ar atlaišanu?! Tas finansējuma samazinājums vēl nebija ļaunākais. Vasaras beigās valsts budžeta grozījumu rezultātā mums naudu samazināja vēlreiz. Kopumā mūsu budžets togad saruka nevis par trešdaļu, bet par 60 procentiem. No diviem miljoniem latu mums palika 900 000 ar astīti.
— Tik vien! Kā tad jūs tikāt galā?
— Tolaik bijām tīra valsts iestāde. Štati tādās parasti ir mazliet uzpūsti. Sākām ar saimniecības daļu, kuru tiešām bija iespējams samazināt. Paralēli, lai iegūtu laiku un tiktu galā ar finansēm, vienojāmies, ka iesim bezalgas atvaļinājumā. Protams, atvaļinājuma laikā turpinot strādāt. Visa akadēmija kopš septembra katru mēnesi trīs dienas strādāja bez atlīdzības. Kolektīvs, redzot kas notiek visā valstī, bija salīdzinoši vienots.
Visvienkāršāk būtu atlaist desmit profesorus, un mēs iegūtu 150 tūkstošus. Bet… mēs neatlaidām nevienu. Tiesa, vairāki cienījamos gados aizgāja pensijā, dodot vietu jaunajai maiņai. Apvienojām divas katedras vienā, veicām iekšējo auditu un pēc tā — vēl vairākas strukturālas izmaiņas. Mums tie bija divi patiesu reformu gadi. Nevar teikt, ka viss gāja gludi. Protams, ne.
— Tagad valsts budžeta finansējums atgriezies pirmskrīzes apjomā?
— Saņemam apmēram tikpat, cik finansiāli vissliktākajā — 2010. — gadā — miljons 400 tūkstošus eiro, kas tie paši 900 000 latu vien ir. Pēc jaunā finansēšanas modeļa izstrādāšanas jau otro gadu saņemam papildu naudu par tā dēvēto otro pīlāru jeb attīstību — tie ir 20 000 eiro klāt.
— Cik tādu pīlāru pavisam ir?
— Trīs. Pirmais — atjaunot 2009. un 2010. gadā samazināto bāzes finansējumu, kas vēl nav noticis. Otrais — motivējošais un uz sasniegumiem vērstais par zinātnisko darbību. Trešais galvenokārt ir līdzekļi, ko mēs paši dabūjam dažādu Eiropas struktūrfondu projektu īstenošanai.
Kopējais mūsu budžets, salīdzinot ar desmitgades sākumu, ir palielinājies, sasniedzot aptuveni divarpus miljonus. Miljonu mēs nopelnām ar maksas studentiem.
— Toreiz tā bija viena no jūsu izglābšanās cerībām — maksas studentu skaita palielināšana. Tātad tā ir noticis?
— Jā. Katru gadu studentu skaits palielinās par trim četriem procentiem. Budžeta vietu skaitu mums samazina, bet saglabā bāzes finansējumu.
— Ar ko jūs jauniešus pievilināt nākt studēt uz LSPA par savu naudu?
— Mēs tomēr sporta nozarē Latvijā esam vienīgā augstākās izglītības iestāde. Jā, ir Latvijas Universitātē kādi simt studenti, Daugavpils universitātē kā reģionālā centrā — vairāk. Liepājā māca deju un sporta skolotājus. Bet tikai LSPA gatavo arī trenerus, rekreācijas speciālistus, sporta menedžerus…
— To jūs darījāt arī pirms desmit gadiem!
— Nekādas īpašas reklāmas kampaņas mēs neveicam. Acīmredzot LSPA ir pietiekami atpazīstama augstskola, tai ir savas tradīcijas. Sports, veselīgs dzīvesveids kļūst populārāks, līdz ar to arī tā organizēšanai nepieciešamās profesijas — pieprasītākas. Studiju kreditēšanas sistēma kļūst vienkāršāka, saprotamāka un labāka, un slikts ģimenes materiālais stāvoklis vairs nav tik izšķirošs arguments, lai atteiktos no augstākās izglītības.
Vēl studentu skaitu audzējam uz fizioterapijas rēķina. Tā ir ļoti pieprasīta specialitāte, un mēs vienīgie gatavojam fizioterapeitus sporta nozarē. Daudzi studenti pēc pirmā gada Stradiņa universitātē pāriet mācīties pie mums. Un ne tāpēc, ka studiju maksa LSPA ir nedaudz mazāka.
— Vai pašvaldības arī finansē savus novadniekus?
— Ir atsevišķi līgumi. Pat dažas federācijas maksā par savu kadru skološanu.
— Cik šogad jums ir absolventu?
— Vairāk nekā divsimt. Precīzu skaitu pateikt nevaram, jo šobrīd (intervija tika sniegta 15. jūnijā — red.) vēl tiek kārtoti pēdējie valsts pārbaudījumi. Starp citu, savu maģistra darbu aizstāv modernās pieccīņas meistars Deniss Čerkovskis. Savām piektajām olimpiskajām spēlēm viņš nekvalificējās, bet ceru, ka būs ļoti prasmīgs speciālists. Čerkovskis līdzinās Ivo Lakučam, kas ir tipisks jaunās treneru paaudzes pārstāvis, kurai raksturīgi nemitīgi meklēt jaunus ceļus, iespējas, metodes.
— Kādās specialitātēs tiks izrakstīts visvairāk diplomu?
— Vislielākais absolventu skaits ir kvalifikācijās vecākais treneris sporta veidā un vadītājs sporta jomā. Tā ir vismaz viena trešdaļa no visiem absolventiem. Mūsu augstskolā bakalaura grādu iegūst divās specialitātēs. Tas ir vēl viens pluss. Students kļūst ne tikai par treneri. Bet pēc izvēles iegūst arī skolotāja, menedžera vai rekreācijas speciālista kvalifikāciju. Maģistrantūrā tām var pievienot vēl trešo. Tas būtiski palielina mūsu absolventu iespējas darba tirgū un arī patlaban reālajā situācijā. No rīta viņš var strādāt par skolotāju, vakarā ir treneris un varbūt pat vada sporta klubu.
Turklāt maģistrantūrā mums ir dažas unikālas specialitātes: sporta fizioterapeits — šāda kvalifikācija Baltijas valstīs iegūstama tikai pie mums, LSPA patlaban to apgūst arī Indijas un Norvēģijas studenti. Mēs vienīgie Latvijā realizējam programmu, lai sagatavotu pielāgoto fizisko aktivitāšu speciālistus rehabilitācijā. Šogad būs pirmais izlaidums. Veselības aprūpes virziens nostiprinās, studentu skaits pieaug. Savās jomās mēs ejam dziļumā un meklējam jaunas iespējas.
— Pieprasījums pēc sporta skolotājiem krītas? Vispār ir zināms, cik valstī šādu speciālistu nepieciešams?
— Nosacīti. Jo uzskaita nevis cilvēkus, bet slodzes. Viens speciālists var veikt vairākas slodzes. Bet zināms, ka vairāk nekā 40 procenti sporta skolotāju ir vecāki par 50 gadiem, tātad — pieprasījums būs. Šogad atkal vismaz 30 jauni cilvēki iegūs sporta skolotāja kvalifikāciju.
— Par 2009. gadu runājot, teicāt, ka toreiz akadēmija bija tīra valsts iestāde. Tagad šis statuss mainījies?
— Visas augstskolas jau sešus gadus ir publiski atvasinātas personas. Valsts mums dod naudu, bet mēs ar saimniecisko darbību drīkstam pelnīt arī paši. Agrāk valsts ļoti stingri noteica, kam un cik daudz mēs drīkstam tērēt. Tagad mums ir brīvākas rokas pašiem saimniekot. Ja pietiek papildus gūto līdzekļu, varam, piemēram, paaugstināt algas vai ieguldīt naudu celtniecībā.
— Kā jūs gūstat papildu ienākumus?
— Mēs esam izglītības iestāde un galvenos papildu ienākumus gūstam no maksas studentiem. Diezin vai būtu bijis pareizākais organizēt visādus tirgus un tirdziņus. Mums ir sporta zāle, sporta bāze, ko pēcpusdienās izīrējam sporta klubam. Mūsu profesors patentējis trīs palīgierīces peldētapmācības atvieglošanai. Bija ideja, ka mēs varētu tās sākt ražot. Bet vai ar to ir jānodarbojas pedagoģijas augstskolai? Cita lieta — Rīgas Tehniskā universitāte, kurā izveidota attīstības nodaļa un kas atbilstoši savam profilam arī sekmīgi strādā. Varbūt mums ar viņiem jāsadarbojas? Dažādas idejas virmo. Neesam mēs ne ražošanas tehnologi, ne cehu vadītāji, mums jāpārvalda pedagoģijas akadēmija un jādomā, kā tās absolventus sagatavot iespējami augstākā kvalitātē.
— Vidējā pirmkursnieka portrets pēdējā laikā mainās? Ir kāds raksturīgas tendences?
— Par tendencēm grūti runāt. Ir gadi, kad visi docētāji jūsmo — kāds brīnišķīgs kurss savācies! Un tikpat pēkšņi ir gadi, kad vairāk skan vaimanas. Šogad bija antirekords, pēc pirmā semestra atskaitījām 30 procentus pirmkursnieku. Daudzi bija iedomājušies, ka viņi te atnāks, paskraidīs, paspēlēs bumbiņu, vēl kaut ko kaut kā padarīs un dabūs diplomu, bet — kad sākās anatomija, bioķīmija, citi lekciju kursi, viņi aptvēra, ka šī ir vieta, kurā jāmācās. Bija arī tādi, kuri gribēja to darīt, bet nespēja. Cerēsim, ka nākošais atkal būs pozitīvais gads.
— Pirms septiņiem gadiem teicāt, ka LSPA vajag savu zinātniski pētniecisko laboratoriju.
— Ir izveidotas divas pamatlaboratorijas, kurās pieņemti darbā profesionāli pētnieki. Iepriekš bija profesors, uz pusslodzi arī pētnieks. Tagad mums ir divu laboratoriju vadītāji — pētnieki. Tas ir mūsu pamats. Tur notiek projektu īstenošana, pētījumu veikšana, iesaistot arī citus zinātniekus, docētājus, tur risinās arī studiju process. Viena ir Kinezioloģijas laboratorija, kurā ir tenzoplatforma, videokameras, slīdošais skrejceliņš, otra — Funkcionālās diagnostikas laboratorija ar iekārtām airēšanai, riteņbraukšanai, un šobrīd notiek iepirkuma process, lai iegādātos mobilo gāzes analizatoru, kas ļaus strādāt reālā treniņu vidē un procesā. Pārējās katedru laboratorijās štatā nav atsevišķu pētnieku, tajās savu pētniecisko darbu veic docētājs profesors, aktīvi piesaistot bakalaurus un maģistrantus. Tāda, piemēram, ir sporta spēļu zinātniski metodiskā laboratorija, ko mēs saucam par centru. Pavisam mums ir astoņas šādas mazās laboratorijas. Tiklīdz attiecīgajā katedrā parādās kāds doktorants, laboratorija kļūst īpaši aktīva.
Sporta spēļu zinātnisko centru mēs nodibinājām pirms gadiem sešiem, piesaistot basketbola, futbola, hokeja, handbola, volejbola federācijas un LOK, jo Latvijas Olimpiskā vienība galvenokārt nodarbojas ar individuālajiem sporta veidiem. Pirmajā gadā no ministrijas dabūjām dažus tūkstošus šā centra nostiprināšanai un attīstīšanai, bet ar to arī šis finansējums beidzās. Ideja bija ļoti laba — mūsu speciālisti koordinētos ar attiecīgajām federācijām un veiktu izlašu testēšanu, kā arī citus nepieciešamos pētījumus. Bet ne visas federācijas saprot to, ka zinātne ir vajadzīga, bez tās lielajam sportam nav nākotnes. Parasti uzvar arguments, ka komandai šobrīd vairāk nepieciešami jauni krekli, kāda tur nauda zinātnei?! Bet jādomā valstiski un jāstāv pāri treneru, menedžeru un galu galā — arī federāciju prezidentu emocijām.
— Tas velk uz strupceļu…
— Ne tikai sporta spēļu, bet arī visas nozares līmenī. Pirms gadiem četriem sākām diskusiju par Sporta zinātnes centra izveidi, kas gan pats veiktu pētījumus, gan koordinētu pārējo laboratoriju darbu. Nepietiekamas informācijas dēļ pētījumi ne vienmēr tiek izvietoti tiem vispiemērotākajās laboratorijās, tādā veidā arī negarantējot iespējami labākos rezultātus.
Valsts domā par tautsaimniecību, ekonomiku, aizsardzību, bet ne par sporta nozari. Varbūt tiešām nav iespējams atrast līdzekļus sporta zinātnes attīstībai, bet jārēķinās, ka rezultāti kritīsies. Starp citu, augstu sasniegumu sportā zinātne rada inovācijas, jaunas tehnoloģijas, kuras pēc tam atgriežas tautas sportā un kalpo ikvienam. Daudzās attīstītās Eiropas valstīs atzīts, ka sporta nozare ir tikpat ienesīga kā, piemēram, zivsaimniecība vai lauksaimniecība. Bet ne pie mums. Sporta nozare nav tikai tērējoša nozare. Tā rada darba vietas, gādā par nācijas veselību, taupot ārstniecībai nepieciešamos līdzekļus. Tas ir slēpts, bet milzīgs pienesums.
— Stājoties amatā, teicāt — mēs esam nosprauduši mērķi iegūt universitātes statusu…
— 2009. gadā ļoti aktīvi runāja par augstskolu likuma maiņu, kas ļautu šo statusu iegūt arī specializētām augstākajām mācību iestādēm. Likums tika grozīts, bet ne šajā virzienā. Lai kļūtu par universitāti, mums būtu jāgatavo arī juristi, ekonomisti, mediķi un vēl, un vēl.
Bet, par zinātniskajiem kritērijiem runājot, mēs tos izpildām. LSPA no 70 docētājiem 44 ir zinātņu doktori — vairāk nekā 60 procenti. Katru gadu pie mums disertācijas aizstāv 3—5 zinātņu doktori. Mēs regulāri angļu valodā izdodam zinātnisko žurnālu LASE, kas pieejams arī Copernicus datu bāzē. Pirms diviem gadiem tam pievienojās visu triju Baltijas valstu sporta izglītības augstskolu žurnāls Baltic Journal of Sport and Health Sciences. Projektu skaits palielinās. Patlaban ļoti interesants ir profesores Aijas Kļaviņas Norvēģijas grants, kurā pētījumi divu gadu garumā tiek veikti veselības aprūpes jomā, kam jārezultējas jaunas metodikas izstrādē. Galvenais ir būtība, nevis augstskolas nosaukums.
— Uz trešo termiņu jūs pārvēlēt nevarēs. Kādu esat iecerējis akadēmiju 2019. gadā atstāt četrpadsmitajam rektoram?
— Mēs neesam pieskārušies saimnieciskajiem jautājumiem. Jaunais statuss mums atraisīja rokas, tomēr ātra lielu līdzekļu ieguve nebija iespējama. Par ES naudu realizējām trīs projektus, katru dažu simtu tūkstošu vērtībā. Jaunā korpusa siltināšana un fasādes uzlabošana, vecās ēkas daļēja siltināšana un logu nomaiņa, bibliotēkas un pirmā stāva pārbūve. Pārējie ir ikdienišķie darbi par pašu naudu, kas saistās ar auditoriju sagatavošanu, uzlabošanu.
Nākamgad plānojam vecā korpusa pilnīgu siltināšanu, pēc kuras tradicionālais LSPA siluets iegūs labāku izskatu. Līdzīgi darbi tiks veikti kopmītnēs. Ļoti ceru, ka līdz mana termiņa beigām paspēsim vismaz nosiltināt arī manēžu.
Arvien paturam prātā plānu uzbūvēt zinātnisko laboratoriju kompleksā ar sporta bāzi. Pie kopmītnēm mums ir zeme. Bet šajā procesā jāpiedalās visai nozarei. Lai tas būtu Latvijas, nevis LSPA Sporta zinātnes centrs. Tāda ir vīzija. Bet pagaidām pirmajā stāvā veidosim vienu vēl lielāku laboratoriju, un mums tur būs vesels komplekss.
Noteikti arvien ciešāka kļūs sadarbība ar federācijām, kas arī tagad jau krietni uzlabojusies. Mūsu studenti ar entuziasmu darbojās kā brīvprātīgie Eiropas čempionātā cīņas sportā, pasaules čempionātā kamaniņu sportā. Pēc ziemas olimpiskajām spēlēm šeit tikāmies ar visu Sočos pārstāvēto federāciju locekļiem. Mūsu profesori strādājuši ar bobslejistiem, skeletonistiem. Šogad kopā ar Latvijas Sporta federāciju padomi un Latvijas Vieglatlētikas savienību izdevām profesores Ilzes Avotiņas grāmatu Vieglatlētika.
Jānis ŽĪDENS
LSPA rektors, pedagoģijas zinātņu doktors, profesors
Dzimis: 1970. gada 14. janvārī Ludzā
Izglītība: Ludzas vidusskola (1988.), LSPA (1993.), LU Pedagoģijas un psiholoģijas institūta doktorantūra (1996.), stažējies vairākās ārzemju augstskolās
Darba pieredze: Rīgas JHSK handbola treneris (1989.—1996.), RPIVA sporta katedras vadītājs (1995.—1997.), Latvijas junioru handbola izlases galvenais treneris (2004.—2008.), Latvijas vīriešu handbola izlases galvenais treneris (2002.—2003.), kopš 1992. gada docētājs LSPA Sporta spēļu katedrā, LSPA Studiju daļas vadītājs (2000.—2009.), 63 publikāciju autors, četru grāmatu līdzautors, Latvijas Handbola federācijas valdes loceklis
Ģimenes stāvoklis: precējies, triju bērnu tēvs
Vaļasprieks: fizisks darbs laukos
