Prognozējamā stabilitātē
Vidējais pieaugums par 13 procentiem… Prezentējot šāgada budžeta projektu, Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) gadskārtējā kopsapulcē norādīja LSFP prezidents Einars Fogelis. Bet naudas vienmēr būs par maz.
Turklāt līdzekļu joprojām ir aptuveni par trešdaļu mazāk nekā pirmskrīzes periodā. Bet vai sports arī pats spēj ražot naudu, uzlabot situāciju valsts budžetā; kā attīstās nozare, kurā kā nevienā citā īpaša loma ir nealgotam sabiedriskajam darbam. Par to saruna ar LSFP prezidentu Einaru Fogeli.
— Sports, ko lielākoties uztver kā sacensības, būtībā ir krietni plašāks un daudzveidīgāks jēdziens.
— Sacensības ir sporta redzamā daļa. Pārbaudīt un salīdzināt sevi ar citiem ir dzinulis jebkurā līmenī — gan masu tautas sacensībās, gan pasaules čempionātā. Bet sabiedrībā kopumā sportam ir ietekme uz daudzām jomām — veselību, sabiedrības integrāciju, patriotismu, tūrismu, kultūru, ekonomiku, aizsardzību… Tam ir milzīga sociāla nozīme.
Pirmo reizi sports kā nozare Latvijā tika definēts 2006. gada grozījumos Sporta likumā. Diemžēl valsts attieksme pret sportu ne vienmēr ir bijusi šai definīcijai atbilstoša. Mūsu uzdevums šobrīd ir panākt, lai valsts kopējās attīstības konceptā par sportu tiktu runāts šādā aspektā.
Tuvojas vasara, un tūlīt mēs nozares daudzveidīgo ietekmi redzēsim pašā Rīgas centrā. Sāksies šogad ar Lattelecom vārdu saistītais lielais Rīgas Maratons, kas piedāvās iespēju sportot ikvienam, un dažādās distancēs ielas būs pilnas gan ar bērniem, gan jauniešiem, gan sirmgalvjiem, gan elites atlētiem. Šim pasākumam gadu no gada kļūstot arvien populārākam, tas veiksmīgi iekļāvies maratonu tūrisma apritē, un uz Rīgu brauks skrējēji gan no Rietumiem, gan no Austrumiem, palīdzot sildīt hosteļu un hoteļu biznesu, kā arī atstājot šeit savu naudiņu par dažādiem citiem pakalpojumiem un precēm.
Aizvadītajā ziemā Siguldā notika pasaules čempionāts kamaniņu sportā un divus mēnešus visas novada viesnīcas, viesu nami un apartamenti bija pārpildīti. Masu mediji, informējot par šo notikumu, par Latviju veidoja arī pozitīvu tēlu ārzemēs. Piemēram, februārī visiem Eurosport skatītājiem, kas sekoja Eiropas rallija čempionāta posmam Kurzemē, vairākkārt tika ne tikai pateikts, kur atrodas Eiropā platākais ūdenskritums, bet arī parādīts, kāda Ventas rumba izskatās. Šoziem, pildot Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas viceprezidenta pienākumus Alpu valstīs, mani vairākkārt uzrunājuši ļaudis, kas vēlas apceļot Latviju. Uz jautājumu, kā viņos radusies tāda interese, atbildes bija līdzīgas — ja jau pie jums notiek tādi lieli pasākumi, tad pie jums ir interesanti un droši. Šis sporta devums valstij tā īsti vēl nav novērtēts.
Sākam vienu projektu, lai mēģinātu izskaitļot, ko īsti gada vai divu griezumā mūsu lielie sporta pasākumi valstij ienesuši. Ja izdosies izmērīt ne tikai finansiālo devumu, bet arī ietekmi uz veselību, sociālo dimensiju, valsts atpazīstamības izmaiņas, šiem rādītājiem vajadzētu būt ļoti interesantiem.
Kaut arī pēdējā laikā mums ir laba un konstruktīva sadarbība ar Nacionālo sporta padomi, ar vairākām ministrijām un valdību kopumā, tomēr līdz galam šis sporta fenomens netiek novērtēts.
— Sporta federāciju padome ir viena no lielākajām sporta politikas īstenotājām valstī. Cik lielā mērā tā ir arī šīs politikas veidotāja?
— Līdz 2006. gadam ļoti liels īpatsvars sporta politikas veidošanā bija sabiedriskajam sektoram un pašvaldībām. Tad, mainoties akcentiem valsts pārvaldē, Izglītības un zinātnes ministrija diezgan strikti paziņoja, ka būs vienīgā, kas veidos šo politiku. Bet tas nav iespējams bez Olimpiskās komitejas, bez Federāciju padomes un arī pašvaldību līdzdalības. To var darīt, tikai konsolidējot sabiedrisko bloku un pašvaldības, kaut vai lai gluži tehniski darbs virzītos uz priekšu. Diemžēl valdības mums mainās parāk bieži. Tām līdzi mainās arī intereses un prioritātes. Sporta sabiedriskajā blokā tās ir skaidras vismaz četru gadu olimpiskajā ciklā un arī tālākā nākotnē prognozējamas. Lai redzētu sporta politikas rezultātus, minimums — vienam olimpiskajam ciklam ir jāpaiet. Politikas veidošana un īstenošana ir ilgtermiņa process.
Ar klusu optimismu jāatzīst, ka pēdējā laikā iestājusies prognozējama stabilitāte. Tāpēc arī sadarbība izveidojusies konstruktīva ar Iekšlietu, Aizsardzības, Finanšu, Ekonomikas ministrijām. Paldies premjerei, kas ir arī LNSP priekšsēdētāja, par šā darba veicināšanu. Pavasaris iestājies ne tikai dabā, bet arī attiecībās ar Izglītības un zinātnes ministriju. Vēl pirms gada ministrija un sporta sabiedriskais sektors faktiski nesarunājās. Iepriekš mūsu aicinājumi rīkot regulāras tikšanās ar minstrijas vadību palika nesadzirdēti, tagad dialogs ir sācies. Konsultatīva un ļoti konstruktīva sadarbība izvērtusies tieši ar Sporta departamentu. Abpusēji respektējot viedokļus, vienam otrā ieklausoties, strādājām ar 2015. gada valsts budžetu un tālākiem — vidēja termiņa plānošanas dokumentiem, nonākot pie pozitīva rezultāta. Jau šogad katra federācija sajutīs, kas nācis klāt.
— Par spīti attiecību peripetijām ar ministriju, sabiedrība Latvijas Olimpisko komiteju un Sporta federāciju padomi jau sen neuztver kā sabiedriskas un nevalstiskas organizācijas, jo tās ļoti izteikti visu laiku piedalījušās sporta procesu ietekmēšanā.
— Bet tāds ir mūsu pienākums. Cita ceļa jau nav. Mēs esam tie, kas gan apkopo federāciju vēlmes, gan aizstāv to intereses. Man dalījums valsts un nevalsts organizācijās liekas mazliet dīvains. Katrs, kas velta savu brīvo laiku, strādājot sabiedriskajā sektorā, ir valstiskāks par valstisku. Būtībā ikviena pienākums ir dot savu artavu kādā nozarē — sportā, kultūrā, sociālajā vai kādā citā jomā, lai valsts attīstības virzienā varētu spert nākamo solīti. Man nekad nav bijušas pieņemamas ledus attiecības no atsevišķu ierēdņu puses: mēs — valsts, jūs — nevalsts.
— Viens no sporta pamatbalstiem ir pašvaldības…
— Nepārprotami, bez pašvaldībām nekas nenotiek. Infrastruktūra, ko sportam izmantojam, lielākoties pieder pašvaldībām. Nerunājot nemaz par lielajiem olimpiskajiem centriem, pēdējos desmit gados daudzas pašvaldības izveidojušas lieliskas citas sporta bāzes un infrastruktūras objektus.
Nacionālajā sporta infrastruktūras attīstības koncepcijā, kas tagad tiek izstrādātas, galvenā loma ir pašvaldībām.
— Par tās nepieciešamību tiek runāts jau labu laiku.
— Pirms gada šo ideju ministrija nolika augstā plauktā. Šobrīd atkal izveidota darba grupa, un līdz gadam vidum koncepcijai vajadzētu sasniegt tādu stadiju, lai maksimāli plašs interesentu loks varētu iesaistīties tās apspriešanā un arī pilnveidošanā.
— Kāpēc šāda koncepcija vajadzīga? Piemēram, Madona gribēja un izveidoja lielisku distanču slēpošanas un biatlona bāzi Smeceres silā, gribēja un uzbūvēja savu sporta namu, gribēs un piebūvēs tam klāt peldbaseinu…
— Madonai šāda koncepcija varbūt arī nebija vajadzīga. Tā, piesaistot Eiropas fondu līdzfinansējumu, vispirms gādāja par saviem iedzīvotājiem, rezultātā iegūstot bāzi, kurai nu jau ir arī starptautiska atpazīstamība.
Bet, kad pašvaldība pretendē uz valsts līdzfinansējumu, tai kopā ar attiecīgo federāciju vajadzētu izanalizēt, kāds valstī ir šādu sporta objektu blīvums, kāda to kapacitāte, kāds pieprasījums. Piemēram, savulaik ap Siguldu trijām pašvaldībām bija ideja būvēt mākslīgā ledus starta estakādi kamanām, bobslejam un skeletonam. Tāda precedenta nav pat bagātākajās Eiropas valstīs.
Pats galvenais, pašvaldībām jāzina, kādas prasības izpildot, kādā kārtībā un prioritārā secībā tā var pretendēt uz valsts līdzfinansējumu. Diemžēl, ņemot vērā valsts politiku iepriekšējā desmitgadē, uz Eiropas fondu programmām sporta infrastruktūras izbūvē mums lielu cerību nav. Izņēmums varētu būt Daugavas stadions. Ir vēl viena programma, no kuras savu artavu varētu saņemt izglītības iestāžu sporta objekti. Tas arī viss.
Infrastruktūras attīstības koncepcijai jādefinē spēles noteikumi, izanalizējot situāciju, jānosaka prioritātes. Piemēram, vieglatlētikas halles ir Ventspilī un Kuldīgā, izstrādāts projekts Liepājā. Tātad Kurzeme ar šādiem objektiem būtu nosegta, toties to katastrofāli trūkst Vidzemē, Zemgalē un Latgalē, par Rīgu nemaz nerunājot. Turklāt halles izmanto ne tikai vieglatlēti. Ņemot vērā mūsu klimatiskos apstākļus, vispārējās fiziskās sagatavotības treniņiem tās nepieciešamas daudzos sporta veidos.
— Tas saistās arī ar sporta internātu sistēmas izveidi?
— Protams. Ir divas pašvaldības — Ventspils un Valmiera — ar jau izveidotu infrastruktūru, kas būtu gatavas jau tagad palaist pilotprojektus atsevišķos sporta veidos paralēli tam, kas notiek Murjāņu sporta ģimnāzijā, kas pieder valstij. Interesi izteikušas vēl dažas pašvaldības un daudzu sporta veidu federācijas. Iekams šī vēlme nav zudusi, jāsakārto normatīvā bāze, lai nepaliktu tikai pilotprojekts — sporta internāts vienam gadam. Tā nedrīkst notikt. Ja atveram pilotprojektu, jābūt garantijai, ka mēs to darbinām ilgtermiņā.
Mums likumā jāfiksē, kas pašvaldībai kopā ar attiecīgā sporta veida federāciju jāizdara, lai tā varētu pretendēt uz šāda internāta atvēršanu, kādi šajā ziņā ir federācijas pienākumi, ar ko pašvaldībai, kas nodrošinājusi infrastruktūras izveidi un izglītības iegūšanas iespēju, talkā nāk valsts. Vai tikai ar rokasspiedienu un veiksmes vēlējumu vai ar konkrētām līgumsaistībām un materiālo atbalstu noteiktām pozīcijām. Ceru, ka ar šo uzdevumu līdz nākamā mācību gada sākumam tiksim galā.
Skaidrs, ka bez sporta internātiem par pānākumiem augstu sasniegumu sportā mēs varam aizmirst.
— Bez naudas arī nekas nenotiks. Federāciju padomes pērnā gada kopsapulces prioritāte bija treneru algu paaugstināšana…
— Tai mēs pakārtojām pat cīņu par federāciju kopējo budžetu. Mūsu uzdevums numur viens bija atjaunot treneru atalgojumu pašvaldībās pirmskrīzes apjomā. Ar 1. septembri likmju skaits būs atjaunots. Bet tas ir tikai pirmais posms. Daudzas pašvaldības toreiz sporta skolās attiecīgi samazināja treneru un dažviet arī sporta veidu skaitu. Daudzas piemaksāja no sava budžeta, saviem bērniem un jauniešiem saglabājot tās pašas iespējas nodarboties ar sportu. Tagad šī naudas masa atbrīvosies, un mūsu lūgums pašvaldībām turpināt to izmantot sportam.
Nākamais solis — piemaksas par treneru darba kvalitāti. Lai tie, kas strādā prasmīgi un produktīvi, arī saņem cienīgu atalgojumu.
— Jau ilgstoši tiek runāts par prognozējama finansējuma nepieciešamību sporta nozarei…
— Simtprocentīgi prognozējams nav neviens finansējums. Esam jau pieredzējuši, ka gada vidū valsts budžetā tiek veikts būtisks samazinājums. Esam izdarījuši visu, lai mūsu augošās prognozes tiktu iestrādātas vidējā termiņa plānošanas dokumentos. Līdz ar to katru gadu mūsu budžeta bāze varētu tikt kaut nedaudz, bet paaugstināta.
No mūsu redzesloka nav pazudusi ideja par atskatījumiem no akcīzes nodokļa par izlozēm un azartspēlēm. Mums, kas reiz jau šādu papildfinansējumu sportam — tiesa, uz neilgu laiku — te, Latvijā, ieviesa, nemitīgi pārmeta, ka tā neesot vispārpieņemta Eiropas prakse. Tagad Eiropas komisija strādā, lai tā kļūtu par vispārpieņemtu praksi. Ceru, ka tagad būs vieglāk atrast konstruktīvus risinājumus, jo mums ir laba sadarbība ar Finanšu un Ekonomikas ministrijām.
Starp citu, pateicoties toreizējiem ieņēmumiem no akcīzes nodokļa, mēs varējām sākt olimpisko centru būvniecību, sporta spēlēm svarīgu programmu, kura tagad zudusi, izveidot Latvijas Olimpisko vienību, kas tagad darbojas tikai no valsts budžeta, uzsākt sociālā atbalsta programmu.
— Pirms Saeimas vēlēšanām Federāciju padome kopā ar citām sporta organizācijām parakstīja memorandu, kura pirmais jautājums bija par sporta nozares pārvaldības maiņas nepieciešamību.
— Toreiz bija diezgan liela izmisuma situācija. Mums nebija gandrīz nekādas sadarbības ar savu ministriju. Tagad situācija mainījusies uz pozitīvo pusi. Protams, tā nav garantija. Būt atkarīgiem no kāda nākamā ministra politiskajām interesēm vai izpratnes par nozares lomu valsts kopējā struktūrā ir diezgan riskanti. Tāpēc šis jautājums mums joprojām ir aktuāls. Tiesa, valsts pārvaldes likumdošana ne pārāk veicina šādu autonomiju.
Es redzu iespēju, mainot Sporta likumu, maksimālu atbildību deleģēt sabiedriskajām organizācijām — LSFP, LOK, Sporta spēļu asociācijai, Paralimpiskajai komitejai, Sporta skolu direktoru padomei —, kas jau ne reizi vien pierādījušas, ka ir gatavas un spēj to darīt. Nenoliedzami — visciešākajā sadarbībā ar Pašvaldību savienību, Lielo pilsētu padomi. Pēc skandināvu modeļa, atstājot mobilu biroju, kura uzdevums būtu virzīt sporta politiku valdībā un Saeimā. Šāds būtu vēlams ārpus resoru birojs, lai var līdzīgi runāt ar vairākām ministrijām, kuras vairāk vai mazāk ir saistītas ar sporta nozari.
Einars FOGELIS
Latvijas Sporta federāciju padomes prezidents, LOK viceprezidents, LOV vadītājs, Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas viceprezidents
Dzimis: 1960. gada 30. aprīlī Siguldā
Izglītība: absolvējis Siguldas 1. vidusskolu, Rīgas Politehnisko institūtu (tagad RTU), ieguvis sociālo zinātņu maģistra grādu LU
Sportā: trenējies kalnu slēpošanā, kopš 1992. gada LOK Izpildkomitejas loceklis, no 2004. līdz 2012. gadam LOK ģenerālsekretārs, Latvijas olimpiskās delegācijas vadītājs piecās spēlēs
Darba pieredze: Sporta pils direktora vietnieks, valsts sporta komitejas Celtniecības direkcijas vecākais inženieris, Siguldas kamaniņu un bobsleja trases ekspluatācijas dienesta priekšnieks, galvenais inženieris, direktors, IzM Sporta pārvaldes vadītājs (līdz 2004. g.)
Ģimenes stāvoklis: precējies, meitas un divu dēlu tēvs
Vaļasprieki: literatūra, slēpošana, teniss, vindsērfings, riteņbraukšana
