Vienā solī kopš otrās klases

Marts neveidos Danai frizūru pirms starta pasaules U-21 čempionātā Rīgā, viņš to dara tikai tad, kad jādejo ārzemēs… Latvijas čempioni 10 dejās Dana Jākobsone un Marts Puniņš rokās sadevušies jau vairāk nekā 10 gadu. Un tam ir lielāka nozīme, nekā pazīt vienam otru kā raibu suni,jo bez pazīšanas viņi arī sajūt viens otru. Citādāk dejot nevar.

Kad paveru Rihtera deju skolas durvis, neviena nav, tikai vīrišķīgs puisis sēž pie galda ar papīriem. Tas ir Marts, bet papīri — sasniegumu saraksti un fotogrāfijas. Galantas manieres, stalta stāja. Drīz pievienojas Dana, komunikācijā vienkārša un jauka meitene.

KOKNESE, AIZKRAUKLE…

Rihtera deju skolas pārim Martam Puniņam un Danai Jākobsonei būtu iemesls staigāt degunu mākoņos, jo šogad viņi kļuvuši par Latvijas čempioniem 10 dejās un pārstāvēs Latviju pasaules U-21 čempionātā Rīgā, kā arī sporta deju festivālā Baltic Grand Prix 2012 paredzētajās standartdeju un Latīņamerikas deju sacensībās no 14 līdz 16. decembrim Ķīpsalas hallē.

"Skatījos, kā dejoja māsa, man ļoti patika, tāpēc es arī sāku," par pievēršanos šim sporta veidam stāsta Dana. "Māsa gan pameta sporta dejas. Abi ar Martu sākām ar pulciņu Koknesē, mūsu pirmā skolotāja bija Ingūna Kalniņa, turpinājām Aizkrauklē, kur sporta deju klubā Aizkrauklīte strādā tai apkaimē labākais deju skolotājs Ainārs Kārkliņš. Tolaik tas mums, skolēniem, bija vienkārši pulciņš, kurā bija nodarbības divas vai trīs reizes nedēļā. Tā bija kā tāda pēcstundu izklaide."

Martu dejās iesaistījusi mamma. "Viņa dejojusi tautas dejas, un viņai dejošana ļoti patikusi, tāpēc pirmajā klasītē ieteica man iet uz deju pulciņu. Pēc pusgada man šķita, ka diez ko nepatīk, jo interesantāk ir dauzīties ar draugiem laukā. Tomēr mamma mudināja atsākt dejot. Patika, kad varēja braukt uz sacensībām, bet brīžiem ļoti negribējās. Vecāki skaidroja, ka dejošana man daudz ko dos, iemācīs. Viņiem likās svarīgi, lai es ar kaut ko būtu nodarbināts."

Īstais azarts radies, kad pirms pieciem gadiem pārnākuši uz Rīgu un sākuši trenēties Rihtera deju skolā, jo redzējuši citus pārus, aptvēruši, kas ir konkurenti un kāds līmenis ir iespējams "Kad trenējāmies Aizkrauklē, bijām tur pieredzējušākais un vecākais pāris, nebija izaugsmes iespējas," skaidro Dana. "Rīgā viss bija citādāk, vairāk iepatikās. Radās lielāks stimuls kaut ko sasniegt."

MĀJASDARBI VILCIENĀ

Pirms pieciem gadiem Marts Puniņš un Dana Jākobsone vēl mācījās vidusskolā Koknesē, bet dejoja Rīgā. Kā tas iespējams? Jaunieši skaidro, ka četras dienas nedēļā pēc stundām sēdušies vilcienā un devušies trenēties uz 100 kilometru tālo Rīgu. "Visi brīnījās, kur mums ir dūša braukāt katru dienu tādu gabalu ar vilcienu," atceras Marts. Dana piebilst, ka vienīgā vieta un laiks, kad mācīties un izpildīt mājasdarbus, bijis pa ceļam. Viss šajos braucienos esot bijis izplānots pa minūtei, pat laiks, kurā jākāpj trolejbusā, lai pabrauktu dažas pieturas no Rīgas stacijas. "Ātri saģērbāmies, privātstundas, grupas nodarbība un skrējām atpakaļ uz staciju," Marts skaidro ritmu. "Tā kā mana ģimene dzīvo Vecbebros, tad mamma vēl katru reizi brauca pakaļ uz Koknesi uz pēdējo vilcienu. Mājās nebiju agrāk par 23.00, bet tad vairs nebija spēka mācīties, tikai tik, cik vilcienā izdarījām."

"Skolā bija visādi pasākumi, piemēram, popielas, diskotēkas, ekskursijas, es nekad netiku, jo vienmēr bija treniņi vai sacensības," atceras Dana. Marts atklāj, ka itin nekad nav piedalījies klases ekskursijās deju dēļ: "Mums bija jāizvēlas, mēs izdarījām savu izvēli un to nemainījām. Draugi prasīja: "Vai tu nevari šodien izlaist treniņu?" Nevarēju. Tikai tad, ja kāds vīruss nolika pie vietas, neaizgāju uz treniņu." Jaunieši atzīstas, ka tas ir grūti, bet paši smejas, ka, ja jau nepatiktu, tad to visu nedarītu.

BAIDĪJĀS, BET DARĪJA

Marts un Dana, protams, Rīgā tika uztverti kā dejotāji no laukiem, viņi labi atceras savu ienākšanu Rihtera deju klubā: "Pirmajā reizē bija pilns ar dejotājiem. Mēs ienācām zālē, kluba vadītāja Ligita Rihtere mūs kā jaunos dejotājus izsauca priekšā un iepazīstināja. Turpat stāvēja mūsu vecuma pāris, negribu minēt vārdus, kuri tobrīd bija vieni no vadošajiem Latvijā standartdejās junioru II vecuma grupā. Ligita pagriezās pret šo pāri un teica: "Redziet, kur ir jūsu konkurenti!" Viņi tā saviebās un pasmīnēja, it kā nodomātu: "Ha, ha, atnākuši te tādi no laukiem!" Patiesībā tā arī bija — mūsu dejas līmenis ne tuvu nebija tāds, kāds bija viņiem, mēs bijām sliktākie. Pēc pusgada mēs viņus apdejojām, un vēl pēc laika viņi pārgāja uz citu klubu un pēc dažiem mēnešiem pārstāja dejot."

Kā tas varēja notikt, ka laucinieki pusgada laikā tā progresēja, apsteidzot citus? Dana domā, ka lielākoties par tādiem rezultātiem jāpateicas trenerim. Rihards Dūša pats ir dejojis 10 dejas, viņam ir tikai 26 gadi, bet ir ļoti prasīgs. "Sākumā bija traki, mēs dikti baidījāmies no viņa, bet darījām visu, ko viņš lika. Nebija pat doma, ka varētu neierasties uz treniņiem vai neizdarīt kaut ko no tā, ko viņš liek." Marts piebilst: "Negribas sevi lielīt, bet pirms kāda laiciņa Rihards teica, ka tādu degsmi un gribu dejot viņš nav nekad citiem pāriem redzējis." Martam un Danai bijusi iespēja strādāt arī ar aizsaulē aizgājušo deju skolotāju Imantu Rihteru. Reizēm pāris dodas mācīties pie ārvalstu treneriem, arī pie izslavētā trenera Odegarda Lases uz Austriju. Tās ir lielas izmaksas, viena stunda pie ārvalstu treneriem maksā aptuveni 100 eiro.

TRĪS DIVOS

Kas ir grūtākais? Nedrīkstot teikt, bet teju lielākais šķērslis šim skaistajam sporta veidam pašlaik esot studijas — tik sarežģīti esot apvienot mācīšanos augstskolā ar treniņiem un sacensībām. Marts ar lielu pārliecību saka, ka savu nākotni saistīs ar dejošanu un mācīs to bērniem, jo viņam tas ļoti patīkot. Jaunieši ar prieku reizēm dodas palīgā savam trenerim uz Rihtera deju skolas filiāli Jelgavā.

Runājot par lielo fizisko slodzi, pāris atzīstas, ka nešķiro īpaši, ko ēst, tāpēc ka viss apēstais tiekot izsvīsts deju zālē. Tomēr slodze jau tagad Danai radījusi nelielas veselības problēmas, ar kurām viņa iemācījusies sadzīvot, jo dejotgriba ir pārāka par visu… Viņa neklausa ārstu, kas gribētu, lai viņa nedaudz iepauzē. Sporta dejās nedrīkstot atpūsties ne mēnesi, ne nedēļu, citādi zūd spēja noturēt deju augstā līmenī, var kristies dejas kvalitāte. "Esmu piedzīvojis, ja gadās saslimt, pazūd dejas sajūta. Deja ir jājūt," skaidro Marts, bilstot, ka cilvēki pat iedomāties nevar, kāds milzu darbs jāpieliek, lai dabūtu to fantastisko vieglumu un prieku, ko redz skatītājs. "Mani draugi saka: "Tu taču soļus zini, dejot māki, ko tu tur skrien uz treniņiem…", bet tam visam apakšā ir ļoti daudz tehnisku lietu, kuras nemitīgi jāslīpē. Katrā sporta veidā ir vajadzīgi spēcīgi pamati. Kad izdarīts pamatīgs darbs, tad var smaidīt."

"Tas, ka mēs šogad 10 dejās Eiropas čempionātā bijām astotie no aptuveni 30 pāriem, bet pusfinālā bijām jaunākie, ir ļoti augsts sasniegums," skaidro Dana un Marts.Daudzi sporta dejotāji piedalās tikai viena veida sacensībās — tikai standartdejās vai tikai Latīņamerikas dejās, Dana Jākobsone un Marts Puniņš piedalās trijos. Tas nozīmē daudz vairāk darba.

"Kā visemocionālākais notikums ar vislielāko gandarījumu man ir palikušas prātā gadumijas sacensības pirms diviem gadiem Ķīpsalā," par prieka brīžiem, kuru dēļ ir vērts tā strādāt, stāsta Marts. "Tas mums bija pēdējais gads jauniešu grupā, turklāt bijām pamesti, jo treneris bija aizbraucis ceļojumā — nebija viņa atbalsta, nebija pārliecības, ka mēs kādu vietu varētu iegūt, bet vienkārši mēģinājām izdarīt visu iespējamo. Pārvarējām baiļu sajūtu, pārvarējām nedrošību un izdevās — standartdejās ieņēmām otro vietu. Vēl šodien atceros katru sekundi, saviļņojumu — asaras bira."

Danai liels pārdzīvojums bijis šī gada Latvijas 10 deju čempionāts, kad bijuši smagi treniņi, kuros katru dienu mainītas abas programmas. "Mums likās, ka esam tik gatavi, cik vien gatavi varam būt. Mēs zinājām, ka mēs varam vinnēt, bet likās, ka tas reāli nav iespējams, ņemot vērā Latvijas situāciju — pēdējos divus gadus mēs esam bijuši otrie, bet Kārlis Treijs un Anastasija Krivošejeva čempioni. Šogad iznāca tā, ka mēs viņus apsteidzām."

EMOCIJAS UN FRIZIERA PIENĀKUMI…

Marts un Dana atzīst, ka sporta dejas ir ļoti dārgs prieks — gan privātstundas, gan lidmašīnu biļetes, gan kleitas… Kleitas Danai vajadzīgas divas reizes vairāk nekā tām dejotājām, kas dejo tikai standartdejas vai tikai Latīņamerikas dejas. Turklāt augsta līmeņa sacensībās uz pusfinālu vai finālu parasti uzvelk citu kleitu, lai visi redz, ka tas ir labs pāris un var to atļauties. Sponsoru viņiem nav, galvenie atbalstītāji ir vecāki. Danas vecākiem ir neliels uzņēmums, Martam palīdz arī vecākais brālis. Pāris saņēmis vienīgi Rīgas domes atbalstu, un tikko viņiem piešķirta Latvijas Sporta federācijas padomes stipendija studentiem.

Kurš palīdz tikt galā ar grimu un frizūrām pirms iziešanas uz deju grīdas? "Kad startējam ārzemēs, es taisu Danai frizūru," atzīstas Marts. "Jāsavāc mati, jāsasprauž ar dažādiem spīdumiem… Kad startējam Latvijā, tad gan Dana aiziet pirms mačiem pie friziera. Krāsojas viņa pati, bet man neko nevajag, matus sataisu pats, nākas izmantot tonālo krēmu sejai."

Puisis un dejo… Vai Marts Puniņš dzirdējis vīpsnājam un runājam, ka tas jau nav čalis? Viņš atzīst, ka visu ko esot dzirdējis, bet tas gan vairāk bijis skolā mazākajās klasēs. "Dejošana sakārto cilvēku — gan ārēji, gan iekšēji. Pats elementārākais, ko tā iemāca — kā izturēties pret sievieti, inteliģenci, manieres, stāju."

Ko deju pārim iemācījis treneris? "Visvairāk, protams, ticību," stāsta abi dejotāji: "Viņš mums ir iemācījis ne tikai dejot, bet arī to, kā tikt galā ar grūtībām, ar dzīvi. Savu tēvu es redzu pāris reizes mēnesī, kad esmu mājās, bet stingrību un disciplīnu man ir iemācījis tieši Rihards. Ja viņš redz, ka kaut kas nav kārtībā, tad izvaicā un izrunājas, kas noticis, bet tas nenozīmē, ka ir kādas atlaides un var nestrādāt. Pats galvenais mūsu sasniegumos, ir ticība trenerim un ticība sev, ka to var izdarīt."

Treneris Rihards Dūša, raksturojot Martu un Danu, norāda: „Viņi ir ļoti pacietīgi, kas sportā ir sevišķi svarīgi. Simtprocentīgi dara to, ko es lieku, bez kādiem jautājumiem, vai to vajag vai nevajag. Vienkārši mēs ticam viens otram un ejam uz priekšu.”

Dana JĀKOBSONE

Studente, dejotāja

Dzimusi: 1992. gada 16. augustā

Mācījusies: Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolā, Rīgas 47. vidusskolā

Pašlaik Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas 2. kursa studente, specialitāte — horeogrāfija

Marts PUNIŅŠ

Students, dejotājs

Dzimis:1992. gada 15. decembrī

Mācījies:Vecbebru pamatskolā, Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolā, Rīgas 77. vidusskolā

Pašlaik: Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas 1. kursa students, specialitāte — sporta skolotājs, vecākais treneris sporta dejās

Pāra sasniegumi 2012. gadā

Latvijas čempionāts standartdejās pieaugušajiem — 5. vieta

Latvijas čempionāts 10 dejās pieaugušajiem — 1. vieta

Latvijas čempionāts Latīņamerikas dejās pieaugušajiem — 6. vieta

Pasaules Kauss 10 dejās pieaugušajiem — 3. vieta

Eiropas čempionāts 10 dejās pieaugušajiem — 8. vieta

Eiropas Savienības čempionāts 10 dejās — 2. vieta