Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
BMX Žurnāls: Nr. 225 Kā tas notiek

400 m barjerskrējiens reljefā

Kāds īsti ir BMX? Cik vienā braucienā sviedru izlīst un cik metru pa gaisu tiek aizlidots? Kā izvirzīties vadībā un kā uzvarēt, ja neesi līderis? Olimpiskais un pasaules čempions Māris Štrombergs Sporta lasītājus aicina līdzi sacensību trasē.
Superkross ar kreiso kāju

Tagad man patīk lielais starta kalns, patīk superkrosa trases. Agrāk par tām pārāk lielā sajūsmā nebiju, tagad tajās jūtos kā zivs ūdenī. Arī ar jaunas trases iepazīšanu pirms sacensībām nav nekādu problēmu. Visas superkrosa trases projektē viens vīrs — Toms Rics —, un viņam var uzticēties. Zini, ja lēciens paredzēts, tad, kārtīgi braucot, to arī varēsi izpildīt. Viņš būvēja gan Pekinas olimpisko trasi, gan būvēs arī mūsu sacīkšu vietu Londonas spēlēs.
Man ērtākas ir trases, kurās pirmā virāža ir uz kreiso pusi. Tādās jūtos labāk — kreisā kāja priekšā un aiziet! Pat treniņos, braucot sprintus pa līdzenumu, pa kreisi varu apgriezties ar daudz mazāku rādiusu nekā pa labi.
Pirms sacensībām, lai iepazītos ar trasi, laika ir pietiekami. Dalībniekus sadala divās grupās. Katrai pusotras stundas laika. Pirmajā pusstundā starta kalns ir slēgts. Izbraucam un izpētām trasi tāpat. Pēc tam sāk strādāt starta barjera. Stājamies, kādā secībā vēlamies, un braucam.

Seši fināli dienā
Es nepārspīlēju, nekad visu treniņa laiku pilnībā neizmantoju. Izbraucu trasi, apspriežos ar Ivo, kā kuru virāžu pareizāk būtu ņemt, kā, piemēram, otrajā taisnē jālec, kā trešajā jābrauc. Pēc tam sāku likt taisnes kopā. Pirmo ar otro, otro ar trešo…
No starta tikai noripinu lejā, palaižu, lai citi aizbrauc, ieskrienos, izbraucu otro taisni un salieku kopā ar nākamo. Ar pilnu jaudu visu trasi nebraucu. Taupu enerģiju nākamās dienas mačiem. Sacensības superkrosā nav vieglas. Divdesmit minūšu pauzes starp braucieniem sākumā liekas pietiekami garas, bet, kad nāk pusfināls, fināls un tev vēl jākāpj augšā uz starta kalnu, vairs nespēj pat kārtīgi elpu ievilkt atpakaļ.
Brauciens šķietami nav ilgs — aptuveni 35 sekundes, bet tās visas jāstrādā ar maksimālu jaudu, sprinta tempā. Turklāt ne tikai jākustina kājas, bet ar visu ķermeni jāvada divritenis, lai pārvarētu pumpas, atrautos lidojumiem, piezemētos, amortizētu šķēršļus, jāseko konkurentu rīcībai… Tas ir kā 400 metru barjerskrējiens, kurā pēc starta visiem ļauts pāriet vienā celiņā un vēl grūstīties.
Pasaules kausa izcīņas posmos superkrosā vienā dienā jāveic seši tādi braucieni. Trīs astotdaļfinālā, pēc tam pa vienam ceturtdaļfinālā, pusfinālā un finālā.

Par izvēles tiesībām
Sacensību pirmajā dienā ir 30 minūšu treniņš un pēc tam sākas kvalifikācijas sacensības jeb taimtriāls — individuālais brauciens pa trasi, cenšoties sasniegt iespējami labāku rezultātu. Paredzēti divi starti, no katra pamatsacensībās iekļūst 32 ātrākie. Mans uzdevums — kvalificēties jau pirmajā braucienā, lai nav divreiz jāpūlas. Turklāt ar rezultātu, kas atbilst labāko astoņniekam, lai jau astotdaļfināla pirmajā braucienā būtu celiņa izvēles tiesības. Parasti man to arī izdodas izdarīt. Tāds jau ir mans mērķis. Ja nostājos pie barjeras, tad eju uz uzvaru.
Arī pamatsacensību diena sākas ar oficiālo iesildīšanās treniņu. Jau zinu, kā ir šajā trasē, braucot pilnā ātrumā. Tagad tas jādara kopā ar vēl septiņiem konkurentiem. Paņemu dažas reizes startu, lai iejustos. Mierīgi izlecu visu trasi, bet neko nedaru ar simtprocentīgu jaudu.
Par trases veikšanu reizēm pirmajā braucienā vēl mazliet piedomāju, nākamajos jau viss notiek automātiski. Astotdaļfinālā ir trīs braucieni. Visos svarīga ir ne tikai vieta, bet arī rezultāts, jo ātrākajam nākamajā braucienā ir celiņa izvēles tiesības. Ja divos uzvarēts, esi jau kvalificējies ceturtdaļfinālam, bet vienalga — arī trešais jābrauc ar pilnu klapi, jo tieši tajā sasniegtais rezultāts noteiks starta vietu nākamajā kārtā. Tas ir princips — rezultāts iepriekšējā braucienā dod celiņa izvēles tiesības nākamajā. Arī tad, ja tā jau ir nākamā kārta. Nevienā braucienā nevari atpūsties.
Ja izvēles tiesības iegūtas, es ņemu pirmo — iekšējo — vai astoto — ārējo— celiņu. Man nepatīk pa vidu līst. Ārējais celiņš ir garāks, bet tur ir brīvs ceļš — brauc tikai! Pirmajā kāds, kam padevies labāks starts, var tevi nospiest, bet tu mazliet piebremzē, iesēdies aiz viņa un no virāžas izbrauc otrais.
Man pirmie minieni, starts padodas labi, par to esmu pārliecināts. Ja gadās maza kļūmīte, kāda aizķeršanās, tad zinu, ka gan no ārpuses, gan no iekšpuses varu uzmīt, apdzīt un ielavīties pirmajā līkumā tā, lai no tā izbrauktu vismaz trešais vai otrais.

Pirmās virāžas vērtība
Pēc tiesneša pēdējās komandas Watch the Gate! starta barjera krīt divarpus sekunžu laikā, mirklī, kuru izvēlas dators. Ritenis atspiests pret barjeru, labā kāja priekšā, viss ķermeņa svars uz priekšu… Vissvarīgākais brīdis. Ja nogulēsi, neviens tevi nežēlos, elkonītis priekšā un vari cīnīties pa aizmuguri. Nekāds robots neesmu. Arī man gadās nokavēti starti. Šim momentam ļoti jānoskaņojas. Starta reakciju nav tik vienkārši uztrenēt, jo sacensībās visu vēl papildina stress. Turklāt Pasaules kausa izcīņā, sākot no ceturtdaļfināla, neko labot vairs nav iespējams — katrā kārtā tikai viens brauciens!
BMX būtiska ir pirmā taisne. Tai visi cenšas sagatavoties īpaši. Ja starts padevies — to jūtu pēc pirmā miniena, galvu lejā un tikai min! Katrs no mums astoņiem līkumā grib iebraukt pirmais un pa ideālo trajektoriju, kas sākas mazliet zem virāžas vidus un beidzas ārmalā, no kuras var kārtīgi uzmīt un bez jelkāda lauziena iebraukt otrajā taisnē. Labāk jūtos asfalta virāžās, tajās viss ir prognozējams, gulsties tik iekšā un min. Smilšu trasēs ir bailīgāk — var ietekmēt kāda gramba, rise. Katram sava trajektorija jānopelna. No ārējā celiņa, ja startā esi visiem priekšā, pirmo virāžu izbraukt ir visvienkāršāk.

Četras taisnes
Ja neesmu vadībā, tad medīju līderi un lielākās apdzīšanas cerības saistu ar trešo taisni. Tās man padodas. Otrajam jau braukt vieglāk. Turies aizvējā, medī, medī, no virāžas nāc ārā un mēģini apdzīt.
Austrālietis Sems Vilobijs, kurš šogad ieguva ABA titulu, ir ļoti prasmīgs braucējs trasē un pirmajā taisnē zaudēto bieži vien spēj atkarot. Bet es arī varu šo to izdarīt, man ir labs trases ātrums, ne velti superkrosos man ir labākie rezultāti. Ja pirmajā taisnē jau izraujos vadībā, tad jūtos diezgan pārliecināts, es zinu, kā šādā pozīcijā jābrauc.
Man daudzi jautājuši, vai tagad no otrās taisnes, kurā piedzīvoju šo kritienu, baidīšos? Nu, nē, tajā nav nekā īpaša, parasts divnieks jeb divas pumpas, kas jāpārlec vienā piegājienā. Pirmajā taisnē vienmēr ir divi divnieki, kuriem seko trīstrepe, kurai jātiek pāri ar apmēram 13 m garu lidojumu, un pēc tam seko virāža. Otrajā taisnē ir trīs lielāki divnieki, pirmais mazāks, pēdējā — nereti jālec pāri arī dāmu trases virāžai, tas parasti ir augstākais lēciens, un tūlīt pēc nosēdiena jau esi virāžā. Principā jau pirms lidojuma tev jāzina, kā ņemsi šo virāžu. Vislabāk pa vidu, bet, ja kāds elpo pakausī, tad no āra mazliet jāpabrauc uz iekšu, vispār ir daudz variantu. Ar Ivo iepriekš apspriežamies, kā kurā situācijā veikt šo virāžu.

Baltās zeķes melnā strīpa
Mums īsti neder bobslejistu metode trasi pirms starta izbraukt galvā, izjūtās, jo tā nav rene vienam braucējam, bet skrejceļš, kas pilns ar konkurentiem, kurā situācija nemitīgi mainās. Treniņos šādu paņēmienu izmantojam. Mūsu mērķis — domās, ar aizvērtām acīm trasi izbraukt tieši tikpat ātri, kā to darām ar ričukiem. Interesanti, ka domās bieži vien braucam lēnāk, īstenībai kādu sekundi zaudējot. Tātad trasē mums daudz palīdz zemapziņa, intuīcija — arī tai treniņos jāpalīdz pilnveidoties.
Trešā taisne ir pilna ar daudziem nelieliem pampakiem, uz kuriem jāstrādā. Ja neesmu pirmais, tad šī ir mana iespēja zaudēto atgūt. Izeju no virāžas, uztaisu pāris minienus un strādāju uz tām pumpām. Tas man parasti diezgan smuki sanāk. Konkurenti arī tad vairs nav tik svaigi…
Ceturtajā finiša taisnē vairs ir tikai pāris pumpiņas, bet arī tajā nereti dažādi pigori notiek. Pēc finiša tad ir vai nu prieki, vai pārdomas. Pēc finālbrauciena nekad neaizmirstu faniem pateikties.
Pirms finālbrauciena nekādu īpašo rituālu man nav. Kā pirms katra starta, iesildos, izlokos, izstaipos, savu stīvo kaklu izgrozu, tad mierīgi stāvu un noskaņojos. Agrāk sacensībās nekad kājās nevilku melnas zeķes, bet pirms Pasaules kausa izcīņas pēdējās kārtas Francijā biju apslimis, jutos tik štruntīgi, ka šķita — eh, vienalga, kādas zeķes kājās… Uzvilku melnās un uzvarēju! Divas nedēļas vēlāk Amerikā arī vinnēju melnās zeķēs. Kad nogāzos Oklahomā, man kājās bija baltās zeķes, jo melnās taupīju grandfināliem…
Dainis CAUNE