Aleksandra sportiskā balss

Vieni viņu atceras kā mūžam rosīgu Jelgavas
vieglatlētu treneri, kura audzēkņi itin bieži startējuši Latvijas jaunatnes
izlasē. Citi – kā aktīvu pirmo Rīgas starptautisko maratonu organizētāju
deviņdesmitajos gados. Šodien viņš ir uzteicams Jelgavas sporta vēsturnieks, kuram jau iznākušas
trīs apjomīgas grāmatas par pilsētas sporta vēsturi vieglatlētikā, peldēšanā un
airēšanā. Pašreiz top ceturtā – par basketbola vēsturi.Daudz mazāk
ir to, kas viņu atceras kā skolas un divu armiju biedru, jo viņa  līdzgaitnieki
pamazām aizgājuši –
mundrajam un gaiši domājošajam jelgavniekam Aleksandram Balsam jau astoņdesmit
pieci.Ar Aleksandru viegli runāt. Viņš
precīzi atceras dienas, vietas un cilvēkus, ar kuriem garajā mūžā nācies
tikties. No sarunas, kas varētu
būt grāmatas cienīga, izvēlējamies raksturīgāko, kas apliecina – sportā dzīvots
mūžs ar katru apli kļūst interesantāks. – Ar ko sākās
jūsu interese par sportu?
– Ar
olimpiskajām spēlēm Berlīnē 1936.
gadā. Protams, toreiz nebija ne televizoru, ne radio (pa visu Jelgavu uz
pirkstiem varēja saskaitīt radio īpašniekus). Visu informāciju es, pilsētas
lietuviešu skolas trīspadsmitgadīgais zeņķis (man mamma bija
lietuviete), guvu no avīzes Sporta Pasaule, kas olimpiskajās dienās iznāca katru dienu. Šodienas interneta paaudzei
grūti iedomāties, kā mēs no rīta skrējām uz kiosku pirkt avīzi, lai uzzinātu,
vai Džese Ovenss vakar uzvarēja tāllēkšanā, ko paveikuši latvieši.Toreiz tas bija izcils notikums un es pirmo reizi
sapratu, cik ļoti sports vieno
cilvēci un cik ļoti katra tauta jūt līdzi saviem pārstāvjiem. Protams, ka par
Ādolfu Hitleru, kas toreiz vēl neko īpašu nebija sastrādājis, man nebija nekādas
domas –
viņš vienkārši bija
lielas valsts liels vadonis. Toreiz pat iedomāties nevarēju, ka pēc gadiem pieciem man vairākkārt iznāks
kalpot Trešajm reiham…

– Olimpiādes
ietekmē sākāt nopietni trenēties?

– Mūsdienu
izpratnē treniņgrupu nemaz nebija. Sportojām skolā, piedalījamies pilsētas skolēnu
sacensībās. Man ļoti patika vieglatlētika, padevās tāllēkšana, skriešana. Kad
notika sacensības, sanāca visi
skolas audzēkņi un stadiona malā juta līdzi savējiem. Jelgavā vieglatlētika vienmēr bijusi
populāra. Pēc
Jelgavas pamatskolas beigšanas sāku mācīties Rīgā, lietuviešu ģimnāzijā un varu palielīties, ka man izdevās startēt, iespējams,
pirmajā tālaiku vieglatlētikas
manēžā (nekas dižs jau nebija, bet pa izdedžu celiņu varēja skriet 60 metrus,
lēkt tālumā un augstumā, grūst lodi), kas bija izveidota Brasas rajonā.Turpat
blakus, tādā pašā vecā fabrikas korpusā, bija ierīkota sporta halle, kur notika
Eiropas basketbola čempionāts.
Es
startēju tāllēkšanā, aizlēcu pāri
pieciem metriem, kas tolaik bija labs rezultāts. Sākās karš, un visa sportošana
beidzās.

– Ar pirmo krievu okupāciju 1940. gadā saistās kādas atmiņas?

– Īsto patiesību tā īsti mēs uzzinājām vien vēlāk. Es
nācu no visai trūcīgas ģimenes (mans tēvs
bija galdnieks un mūrnieks), un deportācijas mūs tieši neskāra, taču
skolā kādu dienu nebija seši
septiņi klases biedri, un mēs
klusi sačukstējamies
– aizveduši…

Ienāca
vācieši. Man bija gandrīz jau astoņpadsmit gadu, un es vēl mācījos. Kad izsludināja uzņemšanu vācu
darba dienestā, nolēmu, ka pietiek deldēt skolas solu  (divnieku arī bija daudz) un – pieteicos. Vecākiem iestāstīju, ka gribu
redzēt pasauli. Mūs
aizsūtīja uz kādu no Ziemeļjūras salām, kur kara aerodromā ik pa brīdim vajadzēja aizlīdzināt angļu bumbvedēju
izsistās bedres. Angļi sevišķi necentās, darba nebija daudz, un mums gāja
jautri. Mēs, latvieši, pat sarīkojām dziesmu svētkus. Vēl pabiju pie Dānijas
robežas, pēc tam Brēmenē. Darba dienestā nodzīvojos deviņus mēnešus.

Tad mani atvaļināja
un
biju atpakaļ Jelgavā. Bet pēc laika man bija jāizvēlas no trīs
iespējām – atkal darba dienests, leģions vai tā saucamais izpalīgs. Nolēmu, ka
frontē man nav ko līst, un iestājos izpalīgos. Mūs aizsūtīja uz Ļeņingradas
rajonu un Gatčinā
zirgu pajūgos lādējām munīciju.
Bīstami nebija, jo mani kā vācu valodas pratēju uzreiz nozīmēja par tulku, un vadība, kā zināms, no
satraucošām vietām izvairās. Pēc laika vācieši man iedeva atvaļinājumu un atkal biju Jelgavā. Satiku
savējos, un mani pierunāja
iestāties leģionā. Nekāda karošana atkal neiznāca, jo dienēju Jelgavā, vēlāk -Bauskā.

Tālāk gāja
trakāk. Mani aizsūtīja uz SS instruktoru skolu Poznaņā. Pēc tam nosūtīja uz
Slovēniju. Pa ceļam izstaigāju Berlīni, Vīni, padzīvojos pa krodziņiem, Ļubļinā Broza Tito
partizānus tā arī nesasatapu.

– Iznāk,
ka karš jums pagāja
vienās izpriecās…

– Palaimējās,
lai gan
varēja būt arī nopietnāk. Kādu
dienu Slovēnijā mūs visus
nostādīja
ierindā un paziņoja,
ka angļi un amerikāņi izsēdušies
Francijā un mums jāiet karot. Sēdāmies vilcienā un braucām karot. Vilciens kustēja
kādu nedēļu, tad mūs atkabināja un vācieši atvainojās – virspavēlniecība
nolēmusi, ka latvieši un igauņi pret amerikāņiem nebūs karotāji, un atkal biju
Jelgavā.
Kad sūtīja mūs pret krieviem, sapratu, ka tas ir
nopietni. Mēs, vairāki puikas, nolēmām laisties lapās. Aprakām formas, ieročus,
slapstījāmies pa apkārtnes mežiem
un mājām. Bet bija jau ienākuši
krievi, un te gan dieviņš stāvēja klāt. Viņi noticēja mūsu stāstam, ka
bēguļojam no vāciešiem, jo negribam karot pret… krieviem.

Paņēma mūs
armijā, un pēc mācībām Krievijā tiku līdz Kurzemes katlam. Bija jau 1944. gada 7.maijs, kad es izšāvu pirmo un vienīgo reizi. Vairāk
nevarēju, jo man bija iedota  veca, cara
laika šautene, kur iesprūda čaulīte, un tā mana karadarbība beidzās. Nākamajā
dienā karš beidzās. Devāmies uz Rīgu un kā atbrīvotāji izgājām cauri pilsētai.
Pēc tam vēl pāris gadu nācās
dienēt. Vēlāk man ik pa brīdim kā Tēvijas kara dalībniekam piešķīra pa ordenim,
varētu pilnu priekšu nokārt.

Jāsaka paldies dievam, ka manas vācu armijas
gaitas tā arī neatklājās. Daudzi to zināja, un neviens nenodeva – cepuri nost!

– Pēckara gadi sabumbotajā Jelgavā. Kā jums tomēr
ienāca prātā pievērsties sportam?

– Sāku strādāt Jelgavas elektriskajos tīklos par
mācekli, sportoju. Vinnēju pat pavasara krosā, un sekoja uzaicinājums strādāt Daugavas
sporta biedrībā par instruktoru. Ar pilsētas sporta dzīvi darbojos cītīgi. Rīgā mācījos tādos kā treneru kursos,
saņēmu apliecību, ka varu strādāt par vieglatlētikas treneri. Sāku tiesāt
vieglatlētikas mačus, tiku
līdz Vissavienības kategorijai un reiz pat biju starptautisko Rīgas kausu
galvenais tiesnesis.

Par Jelgavas
bērnu un jaunatnes sporta skolas vieglatlētikas treneri kļuvu 1954. gadā un
strādāju līdz pat 1983. gadam. Pa vidu vēl beidzu Jelgavas pedagoģisko skolu un
kļuvu par diplomētu fiziskās audzināšanas skolotāju. Fizkultūras institūtā tā
arī neiestājos, jo nobijos no eksāmena vingrošanā, kur man nebija nekādas
sajēgas. Toreiz tik stingri kā tagad nebija un par treneri varēja strādāt arī
bez augstākās izglītības. Vēl vienu papīru dabūju, kad Maskavā pusgadu nomācījos
kvalifikācijas celšanas kursos.

– Kāda jums bija specializācija? Vairāk
skriešana?

– Kāda tur specializācija? Sporta skolā vajadzēja
pievērsties visiem vieglatlētikas veidiem. Varēju trenēt gan skrējējus, gan
lēcējus, pat metējus. Mana pirmā sporta meistare (pirmā arī Jelgavā)
Gunta Rusmane  bija pieccīņniece un augstlēcēja. Arī pirmais
jelgavnieks, kurš pārlēca divus metrus, bija manējais – Andris Blūms.
Interesanti, ka latiņa
viņus satuvināja un abi aprecējās.

Latvijas jauniešu
izlasē gadu gaitā dzīvojās daudz manējo – vismaz kādi piecpadsmit. Vēlāk vairāki kļuva par sporta skolotājiem. Tagad Jelgavas skolās strādā četri
mani bijušie audzēkņi. Toreiz ar viņiem problēmu nekādu – ledus halles un moderno sporta
veidu vēl nebija, neradās daudz treniņu iespēju. Toreiz sports bija lielākā
cieņā nekā tagad un gandrīz katrs kaut kur trenējās.

– Kāpēc sešdesmit gados beidzāt trenēt?

– Valdīja
noskaņojums, ka pensionāriem tā kā būtu jādod vieta jaunajiem. Turklāt bija
jāizvēlas: saņem algu vai pensiju, kas man bija lielāka. Par naudu bija jādomā,
jo es aprecējos otrreiz (mana pirmā sieva, ar kuru mums ir
dēls Uldis, nomira) un ģimenē man
auga trīs bērni. Tā izveidojās, kad aprecēju savu audzēkni, par mani trīsdesmit
gadu jaunāku Anitu. Jaunākā meita Kristīne (18) šogad beidz vidusskolu. Līgai (32) un Aigaram (30) jau ir sava dzīve. Sieva gadus trīsdesmit
strādā par sporta skolotāju.

Es no sporta
neaizgāju. It kā neoficiāli vēl trenēju pavisam mazos, kuri vēlāk
aizgāja pie citiem treneriem. Deviņdesmito gadu sākumā, kad likumi atkal mainījās, mani uzaicināja
Rīgā par instruktoru Vieglatlētikas federācijā.

Dzīve
atkal iegrozījās citādāk, kad no Minhenes atbrauca baltvācieši, kas veda savus
tūristus uz Rīgu un ierosināja rīkot starptautisku maratonu pilsētas ielās. Toreiz bija tāds bums, ka katrai,
sevi cienošai pilsētai, jābūt savam maratonam.

Maratona
ideju ļoti atbalstīja toreizējais Rīgas mērs Alfrēds Rubiks. Viņa vietnieks
bija Andris Barkāns, kurš savulaik trenējās pie manis. Mani uzaicināja par
Rīgas maratona organizētāju. Vienam negribējās to visu darīt un uzaicināju
līdzdarboties bijušo vieglatlētu, Daugavas sporta skolas direktoru Jāni
Karavaičiku.
Pirmie maratoni, sākot ar 1991. gadu, bija mūsējie: Jānis bija
direktors, es – izpildirektors. Daudz braukājām pa Vāciju, skatījāmies, kā
jārīko maratons. Iemācījamies meklēt sponsorus. Tā bija jauna lieta, jo padomju
laikos par visu maksāja valsts. Kādā izstādē ieraudzīju komponistu, Radio
SWH direktoru Zigmaru Liepiņu un gāju klāt runāt. Izdevās, un kādu brīdi
maratons saucās SWH vārdā. Pat algu saņēmām, un bija iespēja
izbraukāties pa visiem Eiropas maratoniem. Sevišķi iespaidīgs bija Londonas
maratons, kur pilsētas ielās
izgāja 94 000 dalībnieku. Tas ir arī bizness, jo dalības
maksa Londonā tolaik bija 90 mārciņas (apmēram tikpat latos).

– Rīgā
pēdējos gados maratons atkal kļūst iespaidīgāks. Ņemot vērā jūsu pieredzi, kas
vajadzīgs, lai sarīkotu labu maratonu?

– Vispirms
jau nauda, jo labus skrējējus
tāpat vien vairs nevar dabūt. Lielajām zvaigznēm jāmaksā par to vien, ka tās atbrauc. Vajag
spējīgus organizatorus, jo maratona sagatavošanā jāstrādā visu gadu. Pērn,
manuprāt, bija labākais maratons. Šogad sola vēl iespaidīgāku. Lai izdodas. Tas
nav tikai skrējiens, bet arī lieliska sporta propoganda, Latvijas tēla
spodrināšana pasaulē. Ir daudz skrējēju, kuri kolekcionē startus visās pasaules
maratona pilsētās, un tāpēc starptautiskajā maratonu kalendārā ieskatās ļoti
daudzi.

– Pastāstiet par tagadējo aizraušanos, kas jau kļuvusi par nozīmīgu
ieguldījumu Jelgavas sporta vēsturē, – par sporta grāmatām, kas veltītas pilsētas
popularākajiem sporta veidiem.

– Mani
bijušie audzēkņi pirms gadiem pieciem ierosināja uzrakstīt Jelgavas
vieglatlētikas vēsturi. Kāpēc ne? Gandrīz visu mūžu esmu pavadījis
vieglatlētikā, savulaik daudz rakstīju jūsu priekšgājējam – laikrakstam Sports.
Daudz zināju, daudz ko atradu presē, bibliotēkā, aptaujāju tā laika lieciniekus,
cik nu viņu palicis. Atkal palaimējās,
jo mans bijušais audzēknis Ints Kalniņš (labs sporta fotogrāfs) tolaik strādāja Latvijas Vēstnesī par valdes
priekšsēdētāju. Kas viņiem ko neizdot tādu grāmatiņu? Izdevās. Pēc tam tapa
vēstures grāmata par peldēšanu, airēšanu. Pašreiz strādāju
pie basketbola grāmatas. Tagad ir vieglāk, jo palīdz Jelgavas dome, saprot, ka cilvēki aiziet,
bet vēsture saglabājas. Redzēsim, kas būs vēlāk. Varbūt futbols, kas pilsētā
gana populārs. Paldies arī citiem maniem audzēkņiem, kuri tagad strādā lielos amatos
un var atlicināt savu artavu sporta vēsturei.

– Uz jums skatoties, jāpavaicā: kā izdevies saglabāt tik možu prātu
un stāju 85 gados?

– Jākaro,
jaunu sievu, bērnus vajag (smejas), daudz jāuzturas jauniešu vidū. Nopietni
runājot, nevienu mirkli neesmu apstājies un domājis par mierīgām vecumdienām.
Eju peldēt, vasarā paskrienu aplīšus pa tuvējo parku, katru rītu vingroju. Arī
ģimene daudz palīdzējusi, un varu ziedot laiku savam darbam jeb
aizrautībai. Man
liekas, ka pati dzīve daudz ko pasaka
priekšā. Tavā paša ziņā ir piespēlēt vai – ne. Esmu
priecīgs, ka man visu mūžu ir tāds partneris kā sports.

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS