Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Andra nekomerciālie sviedri

Kāds teiktu –
sagadīšanās, cits – ka vienkārši palaimējās, bet ieraksts vieglatlētikas
vēsturē paliks neizdzēšams – par šāgada Latvijas čempionu kārtslēkšanā telpās
kļuvis desmitcīņnieks Andris Eikens.

 

 

Andris
nenoliedz, ka šis čempiona tituls nebija gaidīts, bet ko var darīt, ja īstenie
kārtslēcēji te saslimst, te atrodas ārzemēs, te neveic sākuma augstumu.

Andra
tēvs Māris Eikens (arī māte Dace Litauniece meitenes gados veiksmīgi lēca
augstumu) savulaik bija labs augstlēcējs, pēc tam trenēja sportaspēļniekiem
fizisko sagatavotību, tāpēc nav brīnums, ka dēls pievērsies vieglatlētikai.

– Cik gados tu sāki
trenēties?

– Sportoju
kopš bērnības, bet tā nopietni droši vien – devītajā klasē, kad sāku
trenēties un mācīties Murjāņos. Izaugu sporta zālēs un stadionos, jo tēvs mani
bieži ņēma līdzi uz treniņiem. Vēlāk skolā spēlēju basketbolu, sacensībās
startēju visur, kur skolai vajadzēja.

Kad
tēvs piedāvāja pamēģināt spēkus iestājeksāmenos Murjāņos, daudz nedomāju un
piekritu, jo bez sporta savu dzīvi tā īsti iedomāties nevarēju. Nezinu, vai
tēva aizliktais vārds vai paša dotumi, bet sporta ģimnāzijā iestājos.
Iespējams, ka palaimējās, jo viens perspektīvs sāncensis guva traumu un es
automātiski biju nākamais labākais.

Sākumā
treneri vēl īsti nezināja, ko ar mani darīt, mēģināju augstlēkšanu pie trenera
Jura Ziediņa, pēc tam kārtslēkšanu pie Igora Izotova, līdz palikām pie
daudzcīņām un sāku trenēties pie Andreja Iecalnieka.

– Kāpēc nepaliki tikai pie
kārtslēkšanas?

– Kā
jau teicu, man ļoti patīk daudzpusība. Trenējoties kārtslēkšanā, neko citu
nedarīju kā lēcu un darbojos svaru zālē. Atklāti sakot, neredzēju perspektīvu.
Ja kaut ko dari ar piespiešanos, tad uz labiem rezultātiem vari necerēt. Varbūt
arī neatradām kopīgu valodu ar treneri…

– Toties tagad tavi rezultāti
aug ar katru gadu, kā to izskaidrot?


Pats augu (smejas), bet ja nopietni – man laikam ir pietiekami laba koordinācija
un pamati nav slikti, ar mani pastrādājis arī valsts rekordists Aleksandrs
Obižajevs.

Atceros,
treneri brīnījās, kad jau sākumā, kārti pirmo reizi turot rokās, pēc pāris
treniņiem uztvēru kārtslēkšanas būtību un tiku pāri latiņai.

Tagad
trenējos Jūrmalā pie trenera Anda Austrupa un jūtu, ka viss sāk virzīties uz
labo pusi. Arī Iecalnieks vēl turpina konsultēt.

– Desmitcīņā līdz kaut cik
vērā ņemamai robežai – 7000 punkti – tev vēl patālu (Andra personiskais rekords
ir 6250 punkti). Kad domā to sasniegt?

– Ja
tagad stingri apņemšos un teikšu, ka šogad, vai kas mainīsies?… Skaidrs, ka
šī robeža un arī vairāk ir jāsasniedz. Desmitcīņa ir visai sarežģīta disciplīna
– jābūt ātram, spēcīgam, pietiekami tehniskam.

Visvairāk
mani pagaidām iegāž mešanu disciplīnas, it sevišķi lodes grūšana. Vēl neesmu
uzķēris pašu svarīgāko kustību – lodi grūž ar visu augumu, ne tikai ar roku. Ja
to dabūšu, tad lode lidos pāris metru tālāk, jo spēka jau tam pietiek. Šķēps
arī – treniņos lido, bet sacīkstēs ne vienmēr. Tāpēc jau man patīk daudzcīņa, jo
tur katrā sporta veidā visu laiku var kaut ko pielikt. Mazliet neveicas vienā
disciplīnā, tad ir iespējas ko labot citā.

Jāteic,
ka tagad trenējos daudz vairāk, jo pie Austrupa nekur tālu nav jābraukā –
dzīvoju Mellužos, treniņi lielākoties notiek Slokas stadionā.

Pirms
gada trenējos gluži kā fizkultūrietis, jo mācījos un reizē strādāju par treneri
Jūrmalas sporta skolā, taču pēc algu apcirpšanas sapratu, ka vēl esmu
pietiekami jauns, par treneri varēšu strādāt arī vēlāk, un atsāku cītīgi
trenēties.

– Kā tu iztiec?

– Saņemu
bezdarbnieku algas un vecāku atbalstu, jo vieglatlētikā sev iztiku pelna labi
ja pāris sportistu Latvijā, neesmu jau nekāds virslīgas futbolists…

– Draugi un vienaudži
nebrīnās par tavu aizraušanos ar tik nekomerciālu nodarbi?


Tuvākie jau saprot, kāpēc es to daru, bet citi brīnās, ka nedēļas nogalē nevaru
aiziet uz kādu tusiņu vai klubiņu. Varbūt man ir vieglāk, jo pēc dabas un
rakstura neesmu nekāds kompāniju cienītājs. Brīvajos brīžos labāk uzspēlēju
pludmales volejbolu vai ik pa brīdim aizbraucu pie drauga uz īsto pirtiņu.

Mēs
jau esam tāda vieglatlētu ģimene, jo arī mans jaunākais brālis Krišjānis
pievērsies daudzcīņai un tagad dzīvo desmitcīņnieku zemē Igaunijā, kur viņu
trenē viena no savulaik labākajām daudzcīņniecēm pasaulē -Regimija Nazaroviene.
Domāju, ka tik spēcīgā treniņgrupā viņš progresēs pamatīgi un pēc pāris gadiem
sasniegs augstas klases rezultātus, jo viņam ir gan dotības (augums vien pāri
par 1,95 m), gan vēlme trenēties.

– Kādi ir tavi sezonas plāni?


Vispirms jau desmitcīņa. Ja vieglatlētikas vadība atradīs naudu un komanda
brauks uz Madeiru, tad centīšos iekļūt valsts izlasē (brauc četri labākie) uz
Eiropas komandu cīņu daudzcīņās.

Gribu
labot personisko rekordu (tagad 4,75 m) kārtslēkšanā. Domāju, ka piecus metrus
būtu sasniedzis jau agrāk, bet nelaime tāda, ka man nav savu kāršu – visu laiku
aizņemos no murjāniešiem, te no vēl kāda. Kārtslēkšana ir specifiska un
tehniska lieta, pie katras kārts jāpierod, tikko tu kļūsti ātrāks vai
spēcīgāks, jāņem cita cietuma kārts. Arī laikapstākļi spēlē savu lomu, domāju,
ka sezonā labam sportistam kādas trīs četras kārtis būtu vajadzīgas, bet katra
maksā aptuveni 500 latu un dārgāk…

– Kas tev liek tik daudz
laika un enerģijas ziedot, lejot sviedrus nepavisam ne tik vieglā disciplīnā,
kāda ir vieglatlētika?


Vispirms, tā vairs nav aizraušanās, tas jau ir dzīvesveids. Otrkārt, ja
trenējies un sākas augšupeja, rodas stimuls pierādīt pašam sev, ka varu
sasniegt vienu mērķi, tad nākamo. Negribu salīdzināt savus rezultātus ar kādu
pasaules līmeni, man svarīgāk ir sasniegt arvien labākus personiskos rekordus.

– Daudzi mūsu vieglatlēti
devušies uz ASV, lai studētu un reizē sportotu. Neesi par to domājis?


Esmu, reiz pat rakstīju pieteikuma vēstules, bet tobrīd mani rezultāti bija par
zemu. Tagad – kaut vai ar sasniegumu kārtslēkšanā – varētu tikt. Redzēs, kā
veiksies sezonā, tad domāšu atkal, jo, manuprāt, aizbraukt uz ārzemēm nav tikai
labākas studenta dzīves meklējums, bet tā ir laba iespēja paplašināt savu
garīgo pasauli, pierast pie patstāvīgas dzīves, arī trenēties pienācīgos
apstākļos. Latvijā šobrīd treniņu iespējas ir visai apgrūtinošas, kaut vai
kārtslēkšanā, jo to nopietni var darīt tikai pāris vietās Latvijā.

Labi,
ka mums ir programma Latvijas kārtslēcēju atbalstam, kas ir Inta Pujāta
personiska ierosme (arī sponsorēšana), kad par labākajiem rezultātiem var
saņemt īpašas atbalstu stipendijas. Daži varbūt domā, ka tas ir tāpēc, ka Intam
abi dēli lec (piecmetrinieki Kārlis un Pauls ir vieni no labākajiem
kārtslēcējiem Latvijā), taču, izpildot noteiktus kritērijus, atbalstu var gūt
arī citi.

Tagad
stipendijas var izpelnīties arī treneri.

Tikšanās
nobeigumā sarunā iesaistās arī Andra treneris Andis Austrups, un abi
vienbalsīgi atzīst, ka vieglatlētikai tik grūtos laikos tādu mecenātu varētu
būt vairāk, jo pagaidām ārpus valsts atbalsta jūtamu personisko ieguldījumu
saņem tikai vesera metēji, kur nesavtīgi darbojas Jānis Kolidzejs, Roberts
Timmermanis, Vladimirs Kuzņecovs, tāpēc arī viņu rezultāti pēdējos gados tik strauji
ir auguši.

Progresē
arī gargabalnieki, kurus trenē un dažādas iespējas meklē treneris Juris Beļinskis
un, protams, Šķēpmetēju klubs, kur nekas nebūtu bez Valijas Draugas
organizatores spējām.

Nav
obligāti jābāž roka savā kabatā, bet daudzās vieglatlētikas disciplīnās varētu
būt cilvēki, patiesi sporta entuziasti, kuri negaida tikai valsts programmu
materiālās drupatiņas (šobrīd), bet paši spēj risināt un nodrošināt kaut
nelielas, tomēr iespējas saviem talantīgākajiem sportistiem trenēties ne gluži
profesionālā līmenī, bet vismaz tuvu tam.

Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS

 

Andris EIKENS

Vieglatlēts

Dzimis: 1986. gada 5. novembrī

Izglītība: Jūrmalas 1. ģimnāzija,
Murjāņu sporta ģimnāzija, LSPA 2. kurss

Augums, svars: 183 cm, 80 kg

Treneri: Andis Austrups, Andrejs
Iecalnieks

Labākie rezultāti: desmitcīņa 6250 punkti,
kārtslēkšana 4,75 m, augstlēkšana 2 m

Lielākie sasniegumi: Latvijas ziemas čempions
kārtslēkšanā, vairākkārtējs medaļu ieguvējs Latvijas meistarsacīkstēs daudzcīņā
un kārtslēkšanā

Vaļasprieks: aktīva atpūta, pludmales
volejbols

Ģimenes stāvoklis: neprecējies, ir draudzene
Ieva