Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Aukstā zupa un grūtā ikdiena

Par Ernestu
Gulbi sporta līdzjutēji runā daudz, turklāt spriedumi ir visai pretrunīgi.
Vieni tic viņa talantam, citi nozākā, bet vienaldzīgo tikpat kā nav. Šis nav
Gulbja veiksmīgākais gads, bet pamazām viss iet uz augšu.

 

 

Ernests Gulbis
izvairās no plašas publicitātes, jo vēl neuzskata sevi par lielu zvaigzni.
Pavisam reti sezonas laikā viņš iegriežas Latvijā un vēl retāk ir gatavs plašākām
sarunām ar žurnālistiem. Šī ir garākā Ernesta Gulbja intervija šogad par sevi,
tenisu un mērķiem sportā.

 

Treneri. Bijušie
un tagadējie

– Kā vērtē
līdzšinējo sezonu?

– Nav tas, ko es un
pārējie bija gaidījuši. Pirmo pusgadu mani nomocīja dažādas problēmas. Pirmām
kārtām jau celis. Tā gan nebija smaga trauma, bet bieži nevarēju normāli
trenēties. Dažreiz jau pēc pusotras stundas treniņa celis sāka sāpēt. Tagad
viss ir normāli, Deivisa kausā nospēlēju 14 setus trijās dienās, un nekādu
sāpju nav.

– Ziemā paliki
bez tenisa trenera…

– Jā, ziemā Amerikā
šķīros no sava toreizējā trenera austrieša Karla Heinca Vetera. Šķita, ka kādu
laiku arī nevienu nevajadzēs. Sadarbību gan turpināju ar fiziskās sagatavotības
treneri čīlieti Petu Etčeberiju, kas tagad trenē Jeļenu Jankoviču, bet iepriekš
– pat Pītu Samprasu, Andrē Agasi un citas zvaigznes. Tajā pašā laikā ikdienā man
blakus ir arī Izraēlas speciālists Ronans, kas strādājis ar Novāku Džokoviču un
Izraēlas Deivisa kausa izlasi. 

– Kādēļ īsti beidzi
sadarboties ar Veteru?

– Bijām pārāk
dažādi cilvēki, stipri atšķīrās mūsu mentalitātes. Sapratu, ka viņš man īsti
nevar palīdzēt. Sākumā labs treneris bija Nikijs Piličs, viņš man palīdzēja
ieiet lielajā tenisā. Tas bija svarīgi. Piličs spēja mani ielikt rāmjos – pamatīgi
treniņi, laicīga gulētiešana… Tas bija sistemātisks darbs, kas tobrīd arī
bija pats labākais. Piličs braukāja man līdzi uz turnīriem. Bija sakārtots
režīms.

– Veters ļāva
brīvu vaļu ārpus laukuma?

– Veters nemaz tik
daudz nekontrolēja, bet sakrājās dažādi sīkumi. Viņš bija noslēgts cilvēks.
Beigās vairs neko jaunu neiemācīja, atkārtoja vienu un to pašu, nesaprata īsti
problēmu no mana skatu punkta.

Toreiz, 2007. gada
nogalē, meklēju fiziskās sagatavotības treneri. Konsultējos ar Mihailu Južniju
un viņa treneri, tie ieteica Veteru. Satikāmies Latvijā. Veters uzreiz sacīja,
ka nav tikai fiziskās sagatavotības, bet arī tenisa treneris. Sākām strādāt,
bet vēlāk izrādījās, ka fiziskās sagatavotības metodiku Veters nemaz tik labi
nepārzina. Viņš vienkārši blefoja, dzīve to pierādīja.

– Bet Roland
Garros
pērn ļoti labi nospēlēji tieši Vetera vadībā?

– Tā bija vairāk
apstākļu sakritība. Pirms tam es ar viņu faktiski nevienu maču uz māla seguma
nebiju uzvarējis, bet pēkšņi Parīzē bija labs garastāvoklis un es sāku vinnēt.

– Raksturo
tagadējo treneri argentīnieti Ernānu Gumī…

– Atšķirībā no
Vetera Gumī ir bijis ļoti labs spēlētājs, viņš daudz saprot no tenisa virtuves,
kā jāuzvar, kāpēc tiek zaudēts utt. Tas varbūt nav svarīgākais, bet man patīk
dažādas jaunas nianses. Latvijā trenējāmies kopā ar Denisu Pavlovu, izspēlējām visādas
situācijas, bieži pat sākām no kaut kāda pieņemta rezultāta geimā un
izpēlējām tikai dažus punktus, galotni, lai būtu tāda spriedze kā sacensībās.

Vēl nāca klāt
dažādi tehniski vingrinājumi, kurus agrāk nepildīju, jo kaut kā negāja pie
sirds. Ar Gumī tas labi iegājās – divi sitieni pa diagonāli, tad pa līniju, tad
atkal otrādāk. Visu laiku jāspēlē pacietīgi, bez kļūdām. Gumī norādīja uz
dažādām niansēm tehnikā, kas man palīdzēja nenokavēt sitienus. Mana lielākā
problēma ir tā – ja sitienā no labās puses nejūtos īsti drošs, tad it kā gāžos
atpakaļ. Tagad to labojam.

Ernāns Gumī ir
interesants cilvēks arī ārpus laukuma. Pirmais mačs šosezon, kurā es beidzot
sajutu spēli, bija US Open pret Endiju Mareju. Pirms tam bieži kavēju
sitienu, nekustējos ar kājām. Bija gan arī iemesls – ļoti daudz strādāju, lai
uzlabotu fizisko sagatavotību, un nedaudz zaudēju koordināciju. Tas traucēja
spēlēt, izsita no ritma.

– Kādas bija
Nikija Piliča darba metodes?

– Viņš galvenokārt
lika daudz spēlēt  mačos, tāpat treniņos
uz punktiem, tehnikai viņš pievērsa maz vērības. Patiesībā man tehnika ir no
dabas dota un diezgan laba. Piličs bija tikai tenisa laukumos, ar fizisko
sagatavotību viņa akadēmijā Minhenē strādā citi.

– Ko devuši
smagie fiziskās sagatavotības treniņi pēc Etčeberija plāna?

– Fiziski jūtos
ļoti labi un, godīgi sakot, biju pat mazliet izbrīnīts par sevi. Deivisa kausā
triju dienu laikā nospēlēju tik daudz setu un izturēju. Trenēju izturību. Galvenais
ir uztrenēt visus kāju muskuļus, tos nostiprināt. Vēl nedaudz gribētu nomest
svaru, kādus trīs kilogramus, tagad man ir aptuveni 87.

– Ar ko
trenējies turnīru laikā?

– Visbiežāk ar
krievu tenisistiem, bet ir iznācis ar gandrīz visiem. Parasti gan sazvanos ar
Igoru Kuņicinu, Dmitriju Turunovu, Mihailu Južniju, Maratu Safinu un vēl
dažiem.

– Kā patika Adidas
reklāma, kurā filmējies ?

– Neesmu vēl to
redzējis. Filmējāmies Amerikā, nebija jau tik ilgi, kādas divas stundas. Speciāli
braucām uz zālāja laukumu. Bija arī leģendārais Rods Leivers, tāpat brāļi
Braieni, Safins. Līdz šim man bijušas fotosesijas, bet reklāmai filmējos pirmo
reizi. Man ar Adidas ir līgums, tāpat kā ar Head rakešu
ražotājiem.

– Agrāk Tev vienmēr
laukumā uz kreisās plaukstas locītavas bija apsējs. Tagad vairs to nelieto.
Kādēļ?

– Tāpēc, ka to
pazaudēju (smejas). Tad pamēģināju citu, tad atkal paspēlēju bez apsēja,
un nekādas starpības nebija. Apsējs uz kreisās plaukstas locītavas bija tādēļ,
ka reiz vēl U-14 vecumā Itālijā kritu uz rokas un ieplīsa viens kauliņš. Kopš
tā laika lietoju apsēju. Karstumā, spēlējot ārā, uz rokas lieku sviedru
nosūcējus, bet telpās ne.

 

Mērķis – pirmais
piecnieks!

– Kāds ir tavs
mērķis tenisā?

– Pāris gadu laikā
iekļūt pasaules pirmajā piecniekā. Tas ir mans mērķis, bet apsolīt neko nevaru.
Tas man tagad ir vienīgais konkrētais uzdevums. Man neliekas sevišķi
interesanti visu karjeru būt kaut vai ap 30. vietu pasaulē. Tas nav manā garā,
gribu sasniegt vairāk. Ja kaut ko daru, tad gribu būt viens no labākajiem.

– Un kāda uzvara
Grand Slam turnīrā?

– Ja vinnē Grand
Slam,
tad būsi arī augstu reitingā. Ja esi desmitniekā, tad viss ir iespējams.
Sāc uzvarēt turnīros un drīz vari būt reitingā arī trešais vai pat pirmais. Tas
ir dažu gadu jautājums, bet, kā tas izdosies, to neviens nezina.  Šogad galvenais ir noturēties labāko
simtniekā, lai Australian Open nav jāspēlē kvalifikācijā. Ja kārtīgi
sagatavošos starpsezonā, tad Austrālijā varu nospēlēt ļoti labi. Jauna sezona,
visi nebūs vienādi sagatavojušies, viss sāksies pilnīgi no jauna.                                                 

– Kāds laukuma
segums pašam šķiet parocīgākais ?

– Būtībā patīk visi
segumi, bet ir jāpierod. Patīk Hard, tāpat patīk spēlēt zālē, netraucē
arī vējš, saule un karstums. Patīk māla laukumi, bet tad parasti divas trīs
nedēļas jāgatavojas, lai ieietu spēlē.

– Kurš no
jaunajiem tenisistiem, tavuprāt, šogad pasaules kortos pārsteidzis visvairāk?

– Huans Martins del
Potro. Viņš ir ļoti stabils un vienā ritmā aizvada visu maču, spēks neiet
mazumā. Kā sāk maču, tā spēlē līdz galam. Mani pat daudz neizbrīna viņa uzvara US
Open
finālā pret Rodžeru Federeru. Šveicietim nepatīk spēlēt pret tādiem
tenisistiem, kuri ir ļoti stabili, nekļūdās un darbojas vienā ritmā. Daudziem
citiem spēlētājiem pret Federeru neiztur nervi, viņi grib ātrāk gūt punktus un
tāpēc biežāk kļūdās. Ja spēj ilgi turēt bumbu un sagaidīt savu iespēju, kā to
dara Rafaels Nadals vai Endijs Marejs, tad Federeram ir problēmas.

 

Es nelasu
komentārus, es spēlēju

– Kādas ir attiecības
ar citiem spēlētājiem profesionālajā tenisā?

– Neviens nav ļoti
lecīgs, bet vispār ir grūti būt par zvaigzni – pēkšņi esi topā un visi uz tevi
skatās, visi interesējas. Cilvēki mainās, un tā ir lielākā problēma. Ceru, ka
es pārāk nemainos. Mēģinu sevi kontrolēt. Paldies Dievam, man ir tādi cilvēki
blakus, kas palīdz tikt galā.

– Kas vēl bez
treneriem ir tavā komandā?

– Tēvs bieži vien
brauc līdzi uz sacensībām, tāpat arī Deivs (Deivids) Jukša. Viņš man ir ļoti
labs draugs, izpalīdzīgs. Deivs arī agrāk spēlēja tenisu un reizēm uzspēlē vēl
tagad.

– Kā pārdzīvo
zaudējumus?

– Man galvenais ir
pati spēle. Ja izdaru visu, ko varēju, un tomēr zaudēju, tad tik lielu bēdu
nav. Ja slikti trenējos, slikti spēlēju un zaudēju, tad gan šķiet, ka nekad
netikšu ārā no bedres. Kad tomēr tieku laukā, kā tas nesen bija Amerikā, tad
nav tik traki. Pirmo reizi šogad sajutu, ka atkal varēšu spēlēt labu tenisu.

Pirmajā pusgadā trūka
koordinācijas, bumba nelidoja, un nezināju, kā atgūt spēles garšu. Jādomā
pozitīvi, jāstrādā, un tad viss izdosies. Nedrīkst ieslīgt depresijā. Ja laukumā
kaut kas uztrauc, tad vairs nevar paspēlēt.

– Kā tiec galā ar
nemitīgo ceļošanu, apstākļu maiņu?

– Ja divas nedēļas
esmu bijis Latvijā, tad gribas braukt prom, spēlēt turnīros, sajust uzvaras
garšu. Principā visi sportisti dzīvo un spēlē tikai to sajūtu dēļ, ko sniedz
uzvara. Tas ir tas kaifs, kas atsver visas pārējās problēmas – pārlidošanu,
mocības, treniņus, negulēšanu.

– Vai seko līdzi
tam, ko citi par tevi raksta, arī dažādiem indīgiem komentāriem internetā?

– Jau vairāk nekā
pusotru gadu neesmu internetā par sevi neko lasījis. Vienubrīd jau tur rakstīja
kaut ko pozitīvu, tas bija forši, bet es no tā distancējos, tāpat arī tēvs.
Varbūt vienīgi mamma šad tad kaut ko palasa. Es nelasu nevienu komentāru, es
spēlēju. Kas tad raksta tos ļaunos komentārus? Cilvēki, kuri visu laiku sēž pie
datora, kuriem nav ko darīt un tad izgāž savu žulti.

 

Kā atbrīvot roku

– Kas jāuzlabo
tavā spēlē?

– Noteikti
spēle  no gaisa, tāpat jābūt
pacietīgākam. Ja esmu fiziski gatavs mačam, tad varu diezgan pacietīgi spēlēt.
Nav problēmas ielaisties garos mačos un garās izspēlēs. Kad biju jaunāks, tad
gan ātri mēģināju pabeigt  izspēli, jo
nespēju fiziski to izturēt.

Pret Igoru Andrejevu Australian Open
piektajā setā biji vadībā un tad kājās sākās krampji…

– Spēlēju diezgan
labi, bet krampji sākās ne karstuma dēļ. Starpsezonā nebiju pietiekami
trenējies, man ļoti sāpēja ceļi. Bija jāizpilda tikai vingrinājumi ceļu
nostiprināšanai, nevarēju īsti skriet, lēkt un izpildīt spēka vingrinājumus. Uz
Austrāliju aizbraucu mazliet negatavs, un tas turpinājās arī vēlāk, nācās
taisīt pārsvarā tikai specifiskos vingrinājumus, citam nebija ne laika, ne
spēka.

– Serve tev
laba, taču dažkārt īsti neesi gatavs pēc tās nākamajam sitienam, esi jau iekšā
laukumā un neesi vēl sagrupējies…

– Tas ir tikai un
vienīgi kāju darbības jautājums, pie tā es strādāju. Ieservē, kusties ar kājām
un jau esi labā sitiena pozīcijā. Tenisā kājām ir ļoti liela nozīme, jo labi
jāpieiet bumbai. Tagad teniss ir ļoti ātrs. Man patīk, ja pretinieks nāk pie
tīkla, tad ir liels kaifs viņu apvest.

– Kas vēl ir
tavi spēcīgākie ieroči?

– Galvenais trumpis
jau man tik un tā paliek sitiens no labās puses. Vienīgi jābūt pārliecinātam,
labi jāpieiet bumbai, citādi sāku palikt pārāk piesardzīgs, zaudēju līdzsvaru,
sāku krist atpakaļ sitiena brīdī, tad pazaudēju visu savu spēli. Man ir tā – ja
mačā kaut pāris reizes es ar visu rokas kustību un ķermeni ieliekos sitienā un
tas izdodas, tad roka atbrīvojas un pats arī sāku justies pārliecinošāk, brīvāk
varu spēlēt. Ja tā nav, brīžiem esmu pārlieku saspringts. Tādiem spēlētājiem kā
man galvenais spēlēt agresīvi un ar brīvu rokas kustību.

– Vai vēl
nervozē maču laikā?

– Paliek arvien
labāk un labāk. Laukumā daudz vairāk domāju, spēlēju mazliet gudrāk, esmu jau
kaut cik pieredzējis. Jā, man vēl tikai 21 gads, vēl daudz kas ir jāmācās, bet
labāk jau ir.

 

Desmit minūtes
kaifa

– Deivisa kausa
izcīņā nākamgad atkal jāspēlē pirmajā līgā, vai esam tam gatavi?

– Atšķirība starp
mums un slovēņiem ir tāda, ka viņiem trīs četri spēlētāji ir apmēram vienā
līmenī un tā viņi var arī nospēlēt, ne labāk, ne sliktāk. Mēs varam nospēlēt
daudz labāk, varam arī daudz sliktāk, esam mazāk prognozējami. Visādi var būt.

– Kas Lielupē
mačā pret Slovēniju patika visvairāk?

– Kopš ilgiem
laikiem skatītāji atbalstīja savu komandu tā, kā nākas. Tas palīdz, varbūt ne
tik daudz man, bet noteikti Denisam Pavlovam un Andim Juškam, izsit  pretinieku no līdzsvara. Piemēram, pirmajā
dienā piektajā setā mans pretinieks Luka Gregorčs pie 5:3 servēja, publika bļāva
pret viņu un sajūta slovēnim noteikti nebija laba. Viņš kļuva nedrošs, netrāpīja
pirmās serves. Manuprāt, nākotnē Deivisa kausa izcīņa ar labām komandām jārīko
kā reāls šovs. Jābūt labākai organizācijai, jāizdara tā, lai skatītājiem būtu
patīkami nākt uz spēlēm. Varbūt jāspēlē lielākā arēnā. Jāreklamē, varbūt jāspēlē
tuvāk Rīgai, uz Lielupi pārsvarā atbrauca tikai tenisā iesaistītie, parasto
fanu bija pamaz, viņi tā neseko līdzi.

– Kurā valstī
parasti ir labākā atmosfēra, neņemot vērā četrus lielos Grand Slam turnīrus?

– Francijā parasti
ir labi, īpaši mazpilsētās. Visi nāk un grib redzēt labu tenisu, tajā vietā tas
varbūt ir vienīgais lielais pasākums gada laikā. Lielajās pilsētās dažkārt ir
otrādāk. Maskavā vai Sanktpēterburgā spēlē daudzas zvaigznes, bet tribīnes nav
pilnas.

– Kuras pilsētas
pašam patīk vislabāk?

– Ņujorka, Sanktpēterburga,
Parīze, parasti jau patīk tās pilsētas, kur ir labi nospēlēts, par kurām labas
atmiņas. Patīk arī Losandželosa, Lasvegasa, tur atkal kaut kas citādāks.
Londona kā pilsēta man tik ļoti neiet pie sirds, bet pats turnīrs ir kolosāls.

– Vai ārzemēs
Tevi atpazīst svešinieki?

– Pārsvarā nē,
tenisā  ir dažas lielās zvaigznes, pirmo
piecinieku daudzi zina. Kādreiz jau pašam ir nācies lidot kopā ar zvaigznēm,
bet ne pārāk bieži. Ar visiem  attiecības
ir diezgan labas, viņus jau redzi biežāk nekā savu ģimeni. Tik un tā visi turas
kopā mazos pulciņos – franči, itāļi, spāniski runājošie, es esmu vairāk ar
krieviem kopā, tomēr valoda labi zināma, kaut arī angliski runāt man nav
problēmu.

– Kā svešumā
visvairāk pietrūkst?

– Visvairāk
pietrūkst dažu sajūtu. Kad atbraucu pēc turnīriem mājās un lidostā iesēžos
mašīnā, ja ir labs laiks, tad pa šoseju mierīgi braucu uz mājām, un tās desmit
minūtes ir vienkārši kaifs. Atbraucu mājās, ieēdu auksto zupu, kotletes, un
viss. Sākās grūtā ikdiena.

Māris RĪMENIS,

LTV Sports

 

Ernests Gulbis

Tenisists

Dzimis: 1988. gadā Rīgā

Izglītība: beidzis MSĢ Jūrmalas filiāli, Latvijas
Mākslas akadēmijas students

Augums: 1,90 m

Svars: 87 kg

Sportā: kopš piecu gadu vecuma, pirmie treneri –
vecāmāte un Valdis Ginters. No 12 līdz 18 gadu vecumam trenējies Nikija Piliča
akadēmijā Minhenē. Par ATP profesionāli kļuvis 2004. gadā, pirmā uzvara Future
turnīros 2004. gada jūlijā Austrijā pret Amaru Zubceviču (Šveice).

ATP vienspēļu
reitingā 98. vieta, augstākā karjerā – 38. vieta (2008. gada 4. augustā).

Pirmo reizi ATP TOP
100
iekļuvis 18 gadu vecumā (2007. gada 26. februārī)

Pašreizējais treneris
Ernāns Gumī (Argentīna)

Lielākie
sasniegumi
: 2009. gadā uzvara
pret Novāku Džokoviču (ATP reitingā tobrīd trešais)

2008. gadā French
Open
ceturtdaļfināls Parīzē, Masters ceturtdaļfināls Cincinati

2007. gadā – US
Open
astotdaļfināls, 2006. gadā ATP Sanktpēterburgas turnīra pusfināls

2007. gadā –
Monsas, Sarajevas un Besankonas Challenger turnīru uzvarētājs, 2006.
gadā – Ekentāles Challenger uzvarētājs. 2005. un 2006. gadā – vairāku Future
turnīru uzvarētājs

Divu ATP
dubultspēļu turnīru uzvarētājs – 2008. gadā Hjūstonā kopā ar Reineru Šutleru
(Vācija), 2009. gadā Indianapolisā kopā ar Dmitriju Tursunovu (Krievija)

Labrocis, no
kreisās sit ar abām rokām

Tenisa karjerā
nopelnījis 1 152 678 ASV dolārus