Bez pretrunām ar sirdsapziņu

Pēr suminot Gada laureātus sportā, godalgu Paraugs sportā ieguva tukumnieks Modris
Liepiņš. Arī iepriekšējā gadā viņš tika nominēts šai balvai, taču toreiz žūrija
lēma, ka tā pienākas svarcēlājam Raimondam Bergmanim.

Olimpiešu misija
„Raimondu pazīstu
daudzus gadus," saka Modris Liepiņš. „Ja
reiz esi bijis Latvijas olimpiskajā izlasē, centies iepazīt pēc iespējas vairāk
valstsvienības dalībnieku, jo ikdienā šāda iespēja reti gadās. Ar Raimondu abi
darām vienu lietu. Arī viņš iet uz skolām, uzstājas plašas auditorijas priekšā,
stāstot sportā paša piedzīvoto. Atšķiramies ar to, ka viņš ir atraktīvāks. Es
arī esmu biežs viesis skolās, rīkoju daudzus sportiskus pasākumus. Tomēr man ir
sarežģīti uzstāties daudzu klausītāju priekšā. Nu nav man runāšana stiprā puse.
Es noteikti nevarētu vadīt televīzijā ļaužu iecienītu raidījumu, kā to dara
Raimonds." Ja reizi Modris jau
tika nominēts godalgai, loģika it kā teica priekšā, ka nākamajā reizē tā varētu
tikt tieši viņam. Balva uzliek pienākumus? Modris varbūt visu jau pateicis ar
saviem darbiem? „Daru lietas, kas man
patīk, – Tukumā rīkoju Olimpiskās dienas, savas nu jau par starptautiskām
kļuvušas soļošanas sacensības. Izveidojām arī Turīnas olimpisko izstādi, kuru
redzēja daudzos Latvijas rajonos. Pārējā laikā manus darbus redz vienīgi
tukumnieki un mūsu viesi. Esmu Latvijas Olimpiskās komitejas individuālais
loceklis, kopš rudens darbojos Olimpiešu kluba valdē. Vēl jaunpienācējs ir
hokeja vārtsargs Artūrs Irbe. Mūsu uzdevums ir olimpisko vārdu nest tautā, popularizēt
sportu  skolnieku un jauniešu vidū. Ar to
arī līdz šim esmu nodarbojies. Tā ir mūsu, olimpiešu misija."

Dzīve nestāv uz vietas

Ceturtā olimpiāde,
visticamāk, notiks bez Latvijas pieredzējušākā soļotāja Modra Liepiņa. Būdams
Tukuma domes deputāts, pilsētas Vieglatlētikas kluba treneris, izturējis
divpadsmit pretendentu konkursu, viņš 1. janvāra ir Tukuma ledus halles
direktors.

„Esmu bijis
sportists, guvis arī panākumus. Taču dzīve nestāv uz vietas. Jāmeklē jauna joma,
kur sevi pierādīt. Vēl nesen biju Lauktehnikas
sporta un atpūtas kompleksa direktora vietnieks. Nupat iegūtais jaunais amats
man ir pārbaudījums. Laiku pa laikam vēl uzdodu sev jautājumu: vai ar to tikšu
galā? Teorētiskai spriedelēšanai vairs nav laika. Jāķeras pie darba. Atzīstu,
ka piederu pie tiem cilvēkiem, kuri daudzus darbus labprātāk izdara pats nekā
tos uztic citiem, kas varbūt kaut ko atstātu pusratā. Taču tik lielā uzņēmumā,
kādā esmu patlaban nonācis, jāpaļaujas uz komandas darbu. Patiesību sakot, tā
pa īstam, realitātē veicamo apjomu sāku aptvert pēc Jaunā gada, kad ienācu
hallē kā direktors. Kad kļuva zināms par šīs sporta arēnas īpašnieku vēlmi
pārdot halli, pēc ilgas spriešanas dome pieņēma lēmumu, ka tai jāpaliek sporta
objektam nevis jāpārvēršas par lielveikalu vai vēl sazin ko."

Tukumnieki nevar
lepoties ar saulē zaigojošu lepnu kultūras namu. Ledus arēna pilsētā ir
lielākā, kur vērienīgi rīkot visdažādākos pasākumus. Protams, pirmā roka
noteikti ir sportam. Hokejā vien ir savs pustūkstotis spēlēt gribētāju. Arēnā
notiek divi čempionāti, arī Baltijas līgas mači. Komandu ir daudz, jo īpaši
jauno censoņu vidū. Tiek domats par jaunu sacīkšu, arī komercturnīru
organizēšanu. Ledus laukumā redzamas arī kērlinga spēlei paredzētās līnijas,
tomēr šis sporta veids vismaz pagaidām te nav aktuāls, jo īpašā ledus
sagatavošana prasa daudzas stundas, un nez vai spēlēt gribētāju arī būtu
pietiekamā daudzumā.

„Šī ir sabiedriska
ēka, kas vajadzīga tukumniekiem. Mans galvenais uzdevums ir strādāt tā, lai
halle sevi atpelnītu. Tas nav viegls un vienkāršs uzdevums, taču visi smalkie
aprēķini liecina, ka ir izpildāms. Tiklīdz perfekti sāks darboties visi
dienesti, sāksim domāt par iespēju iegādāties grīdu, ar kuru nosegt ledus
laukumu. Zaļā gaisma tiktu dota sporta spēļu, arī citu veidu pārstāvjiem. Tad
jau kārta pienāktu arī koncertu organizēšanai."

Modris ir
pārliecināts, ka par paveikto liecina tikai un vienīgi darbi. Nākotnes vīzija
viņam, protams, saistās ar Tukuma centrā esošo ledus arēnu. Jau pāris gadu
vasarā tai līdzās notiek strītbola sacensības, te garām vijas arī viņa paša
rīkotās soļotāju sacensības. Ceļojot pa pasauli sporta gaitās, Modris aizguvis
ideju te rīkot arī Jāņu un Ziemassvētku tirdziņus un daudz ko citu.

Kā ir – būt skolotājam?

Nekad nevar iepriekš
paredzēt, kā tā dzīve iegriezīsies. Modrim ne prātā nenāca, ka kādu brīdi
varētu strādāt par skolotāju. Tiesa, tas bija vien mēnesi, taču arī šajā darbā
gūtas vērā ņemamas atziņas.

„Sagadījās tā, ka dzimtajā Engures vidusskolā sporta
skolotāja salauza roku. Mani uzrunāja, vai nevarētu izlīdzēt, jo cilvēkam ar
ģipsi nav vienkārši visu dienu vadīt sporta nodarbības. Visu oktobrī strādāju
pilnu slodzi skolā, kuru pats savulaik esmu absolvējis. Strādāju gan ar
jaunākō, gan vecāko klašu skolēniem. Darbs patika. Vien ar mazākajiem bija
grūtāk. Esmu profesionāls sportists, un man attieksme ir līdzīga arī citos
darbos. Augstskolā neesmu skrupulozi studējis pedagoģijas, īpaši skolotāja
darba nianses. Lai strādātu ar jaunāko klašu skolēniem, perfekti jāzina arī
rotaļas un ar to palīdzību jārada bērnos interese par sportošanu. Katrā ziņā
mēnesis Engurē rosināja manī daudz pārdomu."

Nevienam neatteikšot, ja vien…

Modrim savulaik
trenera darbs bijis maizes darbs. Strādāja Nacionālajā sporta skolā. Taču tad
viņš atteicās no viena audzēkņa trenēšanas, un vairs neizdevās nokomplektēt
nepieciešamo atlētu grupu. Beidzās šis maizes, bet ne trenera darbs. Viņš
joprojām ir treneris Tukumā, tiesa, sabiedriskā kārtā. Nevienam neatteikšot dot
padomus arī turpmāk, ja vien nenonākšot milzīgā laika trūkumā.

Ar upurēšanu
uz Pekinu?

Pēdējais nopietnākais
starts viņam bija 2005. gadā, kad Helsinkos notika pasaules čempionāts. Arī pēc
tā bija līdzdalība ne vienā vien sacīkstē, un arī šobrīd Modris neesot sliktā
sportiskajā formā. Vai pienācis laiks tiekties arī pēc Pekinas olimpisko spēļu
ceļazīmes?

„Kamēr nekļuvu par
direktoru, neizslēdzu variantu, ka varētu gatavoties soļošanai Ķīnā. Ja izdotos
ziedot vairāk brīva laika, varētu to paveikt. Tagad droši vien šīs domas
jāaizmirst. Ja ceļazīme būtu rokā, tās jau būtu manas ceturtās spēles.

Katram sportistam ir
sava slavas un panākumu virsotne. Kuras olimpiskās spēles Modrim bija īstās?

„Katra olimpiāde bija
citādāka. Atlantā bija emociju olimpiāde. Tā bija pirmā! Sidnejā zināju, uz ko
eju. Tur arī guvu karjeras laikā augstāko sasniegumu – devīto vietu piecdesmit
kilometros. Atēnās nesanāca tikt labi kā gribēju, bet biju nopietni gatavojies
un cerēju uz veiksmi. Kaut kur pieļāvu kļūdas."

Viņš lieliski zina, cik
daudz jāpaveic, lai tiktu uz Pekinu. Tas prasītu pārdabiskas pūles, kaut ko
ļoti vajadzētu upurēt?

„ Zinu, kas jāizdara,
lai tiktu uz olimpiādi un labi startētu. Attur un bremzē tas, ka spēlēs esmu
jau bijis, sasniedzis vērā ņemamu rezultātu. Tas nozīmē: prasību latiņa būtu
jāpaceļ vēl augstāk. Jūtu, ka varu vēl ātri pasoļot. Lai to darītu vēl labāk,
ļoti daudz jāstrādā. Turklāt jāņem vērā, ka vecums arī prasa savu. Tiesa, viss
atkarīgs no morālās pogas. Būtu sevi
grūti motivēt, ja šaubos, vai varēšu labāk par jau paveikto. Savos četrdesmit gados,
ja varētu sagatavoties un būtu stiprāks par jaunajiem čaļiem, nebūtu, par ko
kaunēties. Būtu patīkami apzināties, ka vēl varu labi soļot. Žurnālisti
sportistu ne īpaši labos rezultātus olimpiādē nereti dēvē par tūristu sasniegumiem. Kādi tūristi? Vieglatlētikā soļošanas normapiecdesmit
kilometru distancē ir ļoti augsta. Tā nav vienkārši sasniedzama.

Parālēļu vilkšana

Ikviens sportists
zina, kā jūties, kad spēki galā, bet finišs vēl tālu. Kur un kā rast atlikušās
enerģijas kripatas, lai tās pārtaptu sevis cienīgā mērķa sasniegšanā?

„Ļoti labi atceros
diennakts soļojumu Francijā. Tur gūtās mācības vēl ilgi noderēja un noderēs.
Tas bija deviņdesmitajos gados. Francijā dzīvojošs Krievijas sportists
uzaicināja ciemos un piedalīties divsimts kilometru diennakts soļojumā. Kas man
tur meklējkams? Gribēju pārbaudīt sevi. Pirms tam ļoti labi startēju daudzdienu
sacensībās Tour Romandie, kas ilga
septiņas dienas. Tagad, sēžot direktora krēslā, savu pirmo startu Šveicē salīdzinu
ar šo amatu un velku paralēles. Toreiz biju jauns, zaļš gurķis. 1993. gads pēc pasaules čempionāta Štutgartē. Toreiz
braucām paši ar savu mašīnu, kā smējām, grāvī mazgājāmies, konservus ēdām. Pēc
tam devāmies uz daudzdienām Šveicē, kas bija ļoti populāras sacīkstes ar stipru
dalībnieku sastāvu. Mani neviens nepazina. Pirmajā dienā bija jāveic divdesmit
kilometri. Grupa iet, es sēžu astē. Atbirst viens dalībnieks pēc otra. Es
vinnēju. Tas bija tāds stimuls! Un pārējās dienās neviens nespēja turēties man
pretī."

Spārnus neļaus aplauzt

Tie, kuri pazīst Modri
Liepiņu, zina, ka viņš nekad nerīkosies pret savu sirdsapziņu. Pat tad, ja
daudzi nesaprastu striktu rīcību. Pat tad, ja nopēlēji censtos aplauzt spārnus,
kas jau pletušies lidojumam.

„Ar mani manipulēt
nevar. Es vienmēr rīkošos saskaņā ar pārliecību. Varbūt tādēļ, ka arī
sportošanas laikos tā vienmēr bijis, jo pats sev bijis treneris, pats sev
noteicējs. Mani neviens nav bīdījis, visu darīju pats."

Tomēr jāatzīst: arī
vienatnē pienāk brīdis, ka ir ļoti svarīgi, kādi cilvēki ir līdzās. Bija laiks,
kad Modris uzvarēja Latvijas skolēnu spartakiādē un bez konkursa tika uzņemts
Murjāņu sporta internātskolā. Viņš bija sīks, maziņš, un pēc trijiem gadiem
tika atskaitīts kā neperspektīvs.

„Atgriezos dzimtajā
Engurē, turpināju sportot. Pēc dienesta padomju armijā, strādājot Tukuma mēbēlu
rūpnīcā par mēbeļu slīpētāju, atsāku soļot. Uz šosejas satiku Aļģi Moļņiku, kurš
bija viens no labākajiem Latvijā. Nobrīnījos, ko viņš te meklē. Pirmajā treniņā
sasveicinājāmies un pasoļojām viens otram garām. Nākamajā reizē sākām runāt,
viņš pārliecināja, ka jāsāk trenēties. Nodomāju, ko niekus, desmit kilometrus
ātrāk par 50 minūtēm nespēju nosoļot. Šodien meitenēm tādi rezultāti. Neviens
treneris tādu rezultātu neņemtu vērā. Viņš devās uz nometni, bet atgriežoties
gribēja turpināt sadarboties. Man kājas sāpēja, kaula plēves plēsa vai pušu.
Domāju, kāda velna pēc man tas vajadzīgs. Aļģis atgriezās, aicināja uz treniņu.
Bija neērti sūkstīties, ka kaut kur kaut kas sāp. 1988. gadā sāku riktīgi
soļot. Mēnesi patrenējos un 10 km nogāju pa 46 minūtēm. Tas jau bija āķis lūpā.
Varētu vēl daudz stāstīt par savā ceļā satiktajiem lieliskajiem cilvēkiem.
Šodien zinu noteikti, ja nebūtu Apšuciema skolotāju Aijas un Ivara
Mūrmaņu,  Engures trenera Jura Gaigaļa,
murjāniešu Arņa Bisenieka un Harija Treimaņa, neviens nekad nerunātu par
Latvijas soļotāju Modri Liepiņu, un es noteikti nesēdētu Tukuma ledus halles
direktora krēslā."

Divas reizes pasaules
čempionātos, kas notiek reizi divos gados, Modri Liepiņu tiesneši par skriešanu
noņēma no distances.

„Sajūta nav patīkama.
Man tehnika it kā ir laba, tomēr vienmēr var atrast, kur aizķert. Neviens soļotājs nevar teikt, ka esam ideāli. Mums ir
subjektīvs vērtējums. Ja grupa soļos, es kritīšu acīs, jo man ir sānu kustības
(tas nav  aizliegts, vien tērēju vairāk
enerģijas), citiem ir citādāk. Tiesnesim tas uzreiz piesaista uzmanību. 2005.
gadā Helsinkos pasaules čempionātā bija fantastisks starts, izbaudīju emocijas.
Uzreiz aizgāju pa priekšu, un tā bija ļoti liela kļūda. Ja nebūtu turpmāko
notikumu, iespējams, sporta karjera man būtu ilgāka. Nebija vēl veikti desmit
kilometri, kas par skatu: trīs krievi, trīs ķīnieši un divi latvieši – Fadejevs
un Liepiņš! Tas man patika, un nekad to neaizmirsīšu. Sekoja viena piezīme,
otra… Ja ņemtu stingri pēc noteikumiem, distancē paliktu ļoti maz dalībnieku.
Tāpēc ir tā sāpe, ja nav vienlīdzīga vērtēšana."

Direktora krēslā kā diennakts soļojumā

Tik daudzu sporta
veidu pārstāvji teikuši, ka visas lietas
notiek galvā. Izņēmums nav arī soļošana.

„Bija laiks, kad
piecdesmit kilometru distancē bieži izstājos. Psiholoģiska problēma, kas šobrīd
ir daudziem. Vērtīgākais pārbaudījums bija diennakts soļojumā Francijā. Biju
veicis 165 kilometrus. Nāca rīts, likos drusku pagulēt. Mani modināja, esot
jāsoļo. Kājas sāp, nagi nospiesti, locītavas sāp. Nesoļošu. Sava krievu draugam
krieviski visu repertuāru izrunāju. Vienīgā doma – ņemu somu, braucu mājās. Piespieda
mani turpināt. Viņš ar velosipēdu no muguras, divi franči katrs savā pusē. Šķita,
šie par mani ņirgājas, jo franciski nesaprotu. Labi, ja reiz šiem vajag, rokas
kabatās sabāzis, sāku soļot. Visi gāja garām. Pēkšņi nostrādāja klikšķis.
Apjautu, ka paspēšu noiet visus divsimt kilometrus. Visas bremzes vaļā un vālēju,
it kā nebūtuno guruma. Visiem acis platas: nupat vēl miru, tagad lidoju kā
raķete. Francijā nonācu pie atziņas – kad ir grūti, jāpārvar nevarēšana,
negribēšana, un viss būs super. Sevi pašam jāsalauž. Tāpat kā dzīvē. Ja pie
pirmā konflikta metīsi mieru, agri vai vēlu vēsture atkārtosies. Un direktora
krēslā arī diennakts skrējiens."

Vizītkarte

Modris Liepiņš

soļotājs, Tukuma ledus halles direktors

Dzimis           1966. gada 30. augustā Tukumā

Augums, svars        1,78 m, 70 kg

Pirmais treneris      Aija Mūrmane

Mācījies         Apšuciema
astoņgadīgajā skolā, Murjāņu sporta internātskolā, Engures vidusskolā, Latvijas
Sporta pedagoģijas akadēmijā

Debija valstsvienībā          1990.
gadā mačsacīkstē ar Igauniju

Sasniegumi  trīs olimpisko spēļu
dalībnieks, 9. vieta Sidnejas olimpiskajās spēlēs 50 km distancē (2000. g.), 10.
vieta pasaules čempionātā 50 km istancē (1999. g.), 9. vieta Eiropas čempionātā
50 km distancē (2002. g.), vairāk nekā trīsdesmit Latvijas čempionāta zelta
medaļu ieguvējs,vairākkārtējs Latvijas rekordists, vairākas uzvaras diennakts
soļojumā Francijā     

Ģimene          sieva Anita, meita Kristīne

Māra JURŠEVICA

Foto

Atbildība. Direktora krēslā nav miera ne mirkli

Kura ir labākā sporta spēle Tukumā? Modris Liepiņš aicina ledus laukumā

Uzvaras saldais mirklis. Kad sasniegts uzvaras finišs, vairs nav prātā,
kas pa ceļam bijis jāpārvar

Foto: Juris
Bērziņš-Soms, Sports