Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Bobslejs orientieristiem

Orientēšanās sports Latvijā vienmēr izcēlies ar to, ka ir brīvi pieejams ikvienam — ņem karti un skrien. Tomēr tā paveids — orientēšanās ar slēpēm —, pēc Latvijas ziemas orientēšanās izlases līdera Raivo Kivlenieka domām, pat mūsu platuma grādos ir kaut kas ļoti ekskluzīvs.

Ar orientēšanās sportu Raivo nodarbojas jau kopš bērnības, jo to dara arī mamma un tētis, kā arī vecākais brālis Andris. Jauniešu un junioru vecumā Raivo aktīvi piedalījās klasiskās orientēšanās sacensībās, taču šobrīd mežā bez slēpēm dodas ļoti reti, jo vienkārši dod priekšroku slēpošanai, nevis skriešanai: “Slēpošana ir sporta veids, kurā iesaistās viss ķermenis, bet skrienot strādā tikai kājas. Skrējēji bieži vien gūst traumas un iekaisumus, slēpošanā tādi praktiski neeksistē.”

Abi brāļi jau daudzus gadus ir labākie Baltijā. Pagājušajā ziemā Raivo Kivlenieks finišēja divpadsmitais pasaules čempionātā ziemas orientēšanās garajā distancē, kas ir līdz šim labākais Latvijas orientieristu panākums starptautiskās sacensībās. Tādu pašu vietu 2015. gadā sprinta distancē izcīnīja viņa brālis Andris. Abi kopā vairākas reizes finišējuši labāko sešniekā stafetēs pasaules un Eiropas čempionātos.

IESPĒJAS 100 KILOMETRU TRASĒS

Lielākā atšķirība starp klasisko orientēšanos un orientēšanos ar slēpēm ir tā, ka ziemā distances veikšanai jāizmanto mežā speciāli iebrauktas špūres jeb visai šauras brīvā stila slēpošanai sagatavotas stigas. “Viss ir ļoti konkrēti — brauc pa trasi un citu iespēju nav,” smej Raivo. “Vasarā var vairāk izpausties. Atzīmējoties punktā, vari vēl īsti nezināt, kā skriesi uz nākamo, jāzina tikai virziens un jāpagriežas, jo ir vienalga, vai apskrien kokam pa labo vai pa kreiso pusi. Ziemā ir daudz krustojumu un liels ātrums, un, ja vienkārši nepagriezies pareizi, tad tā jau ir kļūda. To tu saproti pārāk vēlu, tev atkal ir jābremzē, jāgriežas atpakaļ, un tādas nianses laika izteiksmē maksā ļoti dārgi,” stāsta Raivo Kivlenieks. “Vasaras orientēšanās ir tautas sports, ziemā tas ir kā bobslejs.”

Būtiska atšķirība ir arī tā, ka ziemā var neizmantot kompasu, jo orientēšanās tāpat notiek pēc špūru tīkla. Reizēm gan var neizmantot jau iebrauktās špūres, bet slēpot pa taisno cauri mežam. “Piemēram, ja ir sērsna,” skaidro Kivlenieks. “Arī variantu izvēlēs ar to jārēķinās — ja jābrauc liels līkums apkārt, tad slēpot taisni var būt ļoti izdevīgi, it sevišķi lejup no kalna.”

Orientēšanās ar slēpēm pamatā tāpat ir karte. Špūru tīklu plāno, izmantojot ceļus, kas dabā jau eksistē, kā arī veidojot jaunas mazās špūres. Orientēšanās sacensību organizators un distanču plānotājs Gunārs Ikaunieks piebilst, ka ir svarīgi domāt par to, lai orientēšanās būtu pēc iespējas sarežģītāka. “Labs distances plānojums iespējams tad, ja krustojums ir T veida,” stāsta Ikaunieks. “Sanāk katru reizi griezties pa labi vai pa kreisi. Mazās špūres dabā parasti ir metru līdz metru divdesmit centimetrus platas, savukārt vidējās špūres iebrauc divus līdz trīs metrus platas. Ja sacensības norisinās slēpošanās bāzēs, tad špūru platums var sasniegt pat desmit metrus. Trašu sagatavošanas process ir laikietilpīgs.” Vienām sacensībām parasti tiek sagatavots 50 līdz 80 kilometru garš špūru tīkls. Ļoti lielās sacensībās tas var arī pārsniegt 100 kilometru.

NEBREMZĒT KRUSTOJUMOS

Tāpat kā klasiskajā orientēšanās sportā, arī orientēšanās ar slēpēm ir četras disciplīnas — sprints, vidējā, garā distance un stafete. Sprinta distance parasti tiek plānota veikšanai 15 minūtēs, kas ir aptuveni 5 kilometri, vidējā distance — 35 līdz 40 minūtēm jeb 10 kilometriem, bet garā distance — 90 līdz 100 minūtēm, kur distances garums var sasniegt pat 30 kilometru. Stafete, kurā vienā komandā startē trīs dalībnieki, parasti ir līdzīga vidējai distancei. Raivo Kivlenieks dod priekšroku garajai distancei: “Pamatā trenēju slēpošanu, garajā distancē arī špūru tīkls ir retāks, jo tiek izmantots lielāks apvidus. Akcents ir tieši uz variantu izvēli, tāpēc arī man tas padodas labāk.”

Atzīmēšanās kontrolpunktos notiek ar bezkontakta atzīmēšanās sistēmu jeb touch-free identiem vai emitiem, kas tiek plaši izmantota gan orientēšanās sportā, gan skriešanas un slēpošanas sacensībās. Orientēšanās sportā šī sistēma nodrošina to, ka pie punktiem nav jāapstājas, jo atzīmēties var ar rokas vēzienu aptuveni 30 centimetru attālumā no kontrolpunkta. Raivo atzīst, ka, orientējoties ar slēpēm, tas ir krietni sarežģītāk: “Tev ir jāzina uzreiz, kur pēc punkta paliksi, īpaši tad, ja brauc no kalna. Viss notiek daudz ātrāk nekā vasarā, daudz vairāk ir jāredz uz priekšu, ir jāplāno, kur tu paliksi nākamajā krustojumā, lai nebūtu jābremzē.”

Pareizo slēpju un smēru izvēle ir svarīga arī orientēšanās sportā, taču tā nav tik izšķiroša kā klasiskajā slēpošanā, jo kļūdās var zaudēt daudz vairāk. “Parādās tādi kalnu slēpošanas elementi, kuros veiklība nobraucienos nozīmē vairāk par slīdamību,” komentē Raivo Kivlenieks. “Es izmantoju tikpat garas slidsoļa slēpes kā distanču slēpošanā. Arī pārējais inventārs ir tieši tāds pats, klāt nāk vēl planšete kartei. Daži orientieristi izmanto nedaudz īsākas slēpes un nūjas, lai būtu labākas manevrēšanas iespējas.”

TAISNI NO KALNA VAI APKĀRT

Tāpat kā vasarā, arī ziemā starta pozīciju nosaka pēc pasaules ranga punktiem. Jo augstāku vietu rangā ieņem, jo vēlāku starta minūti vari iegūt, tāpēc visi stiprākie sportisti parasti startē beigās. Vasarā tas ir būtiski, jo pēdējiem dalībniekiem mežā jau var būt iemītas takas vai izlauzti krūmi, kas atvieglo skriešanu, taču arī orientēšanās ar slēpēm tam ir liela nozīme. “Ziemā ir vēl būtiskāk startēt pēdējam, jo var būt iebrauktas sliedes pa taisno uz kontrolpunktu,” stāsta Raivo. Garajā distancē visi dalībnieki startē masu startā, kur šādi faktori nestrādā, taču ir vēl svarīgāk nekļūdīties, lai turētos grupā ar citiem.

Gatavošanās svarīgākajiem startiem — Eiropas un pasaules čempionātiem — notiek līdzīgi kā slēpošanā, vienīgi klāt nāk treniņi ar karti. “Ideālā variantā pirms sacensībām ir nometne augstkalnē un treniņi ar karti divas nedēļas,” uzskata mūsu līderis. “Parasti gan tas tā nenotiek, ir vienkārši slēpošanas nometne. Pārējā laikā vai nu slēpoju un braucu ar rollerslēpēm, vai skrienu. Darbdienu vakaros tie pārsvarā ir intervāla treniņi ar rollerslēpēm, sestdienās un svētdienās — kaut kas garāks.”

Raivo Kivlenieks uzskata, ka rezultāts orientēšanās sportā ar slēpēm ļoti lielā mērā ir atkarīgs no koncentrēšanās startam: “Ja neesi pienācīgi koncentrējies, tad ļoti ātri var pieļaut kļūdas. Nav jau nekāda raķešu zinātne — ir vienkārši krustojumi un ir jāzina laikus, kur braukt. Tas viss notiek ātri un ir komplicēti — tu esi uz slēpēm, tev ir jāreaģē uz sniega un trases stāvokli, jānovērtē reljefs. Reizēm domā, ka nekļūdies, izvēloties variantu, bet tas beigās nav ātrākais, jo vienkārši neesi novērtējis reljefu un to, ka no kalna ir ļoti liels ātrums un neatmaksājas slēpot lielus līkumus apkārt.”

TIKAI LĪDZ NĀKAMAJAM T

Kā vasarā, tā arī ziemā mežā ir iespējams apmaldīties, taču Raivo atklāj, ka orientēšanās ar slēpēm ir ļoti vienkāršs veids, kā no tā izvairīties: “Ja mēģini atcerēties visu etapu [no punkta līdz punktam], tad var ļoti viegli pazust. Ja visu laiku atceries tikai pa vienam krustojumam, tad, ja būs neskaidrības, nobremzēsi un ātri aizbrauksi, kur vajag. Tā ir metode, kas strādā visiem, tāpēc visi tā arī brauc.”

Lai kļūtu par labu un konkurētspējīgu ziemas orientieristu, ir jātrenē ne tikai slēpošana, bet arī orientēšanās tehnika, kas ziemā un vasarā krietni atšķiras, tomēr ziemai ir iespējams gatavoties ar vēl viena orientēšanās sporta paveida palīdzību — velo orientēšanos jeb MTB-O: “Pēc būtības tas ir tieši tas pats — karte atrodas speciālā planšetē, ir ceļu tīkls, pa kuru jāorientējas. Priekš ziemas orientēšanās tas ir ļoti labs treniņš. Es trenējos sacensībās, jo man jau ir daudzu gadu pieredze. Slēpošanā ir ļoti liels ātrums, un, ja ir biezs ceļu tīkls, tad nevar paspēt visu izdarīt — sanāk pāris reizes uzstumties un jau atkal ir jāskatās kartē. Tādā ziņā skandināviem ir priekšrocība, jo viņiem ir iespēja pa tādām trasēm braukt daudz vairāk.”

Skandināvu dominance orientēšanās sportā gan vasarā, gan ziemā ir nenoliedzama. Kā atklāj Raivo, orientēšanās ar slēpēm uz vietu pasaules labāko desmitniekā pretendē aptuveni 20 sportisti, no kuriem 15 var iegūt arī medaļas. To vidū ir zviedri, somi, norvēģi, arī krievi un šveicieši. Latvijā patlaban spēcīgākie ziemas orientieristi ir Raivo Kivlenieks un Nauris Raize.

 

Raivo KIVLENIEKS

Orientierists

Dzimis: 1991. gada 29. septembrī

Augums, svars: 187 cm, 77 kg

Slēpes: Fischer

Sportā: uz slēpēm kopš trīs gadu vecuma

Pirmā trenere: mamma Iveta Holcmane

Izglītība: RTU profesionālais bakalaura grāds būvniecībā, šobrīd RTU maģistrantūras students

Labākie sasniegumi: 12. vieta pasaules čempionātā ziemas orientēšanās garajā distancē, 6. vieta stafetē, 13. vieta Eiropas čempionātā ziemas orientēšanās garajā distancē, 5. vieta stafetē

 

Sandra Grosberga