Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Daniela un 30 zvēriņi

Tiem, kas seko
l
īdzi mūsu vieglatlētu
startiem, šīs
meitenes vārds nebūs svešs. Septiņpadsmit gadus vecā
rīdziniece Daniela Fetcere, jau vairākus gadus sacenšoties ar gados vecākām
sāncensēm, ik pa brīdim izcīna augstas vietas visdažādākajās sacensībās. Šīgada
sezonu vainagoja divas zelta medaļas
Eiropas jaunatnes olimpiādē. Tomēr sporta presē vairāk par Danielas bildi reti
izdodas ieraudzīt
. Pēc četru valstu jauno vieglatlētu sacensībām
Valmierā beidzot izdevās Danielu un viņas treneri Leonīdu Strekalovski
paaicināt uz nelielu sarunu.

– Tu maz runā ar žurnālistiem. Izvairies?
– Nē, kad man kaut ko prasa, tad atbildu.
– Bieži prasa?
– Nē, es jau tikko sāku skriet.

– Cik gadus
tad tu nodarbojies ar skriešanu?

– Kādus astoņus.

– Tas nav maz
– gandr
īz pusmūžu. Vai
vieglatlētika ir tavs pirmais sporta veids?

– Nē, kādreiz spēlēju šahu.

– Nepatika?

– Patika, bet skriet patīk vairāk.

– Tu skrien
gar
ās distances, sākot ar
800 metriem un beidzot ar 10 kilometriem. Tieši kuras tev patīk vislabāk?

– Laikam tās, kas ir pa vidu – 1500 metri, tad 800, arī
3000 metri.

– Nav grūti tā riņķot apli pēc apļa?

– Ir, bet kā tad citādi tādus garus gabalos var
noskriet?!

– Tavs
treneris lielaj
ā sportā
ieveda un joprojām turpina konsultēt mūsu izcilāko skrējēju Jeļenu Prokopč
uku, kas tagad visveiksmīgāk skrien maratonu. Esi domājusi arī par šo
distanci?

– Domāju, bet neskriešu.

Ļena intervijās saka, ka viņai agrāk pat prātā
nav nākusi maratonu skriešana. Varbūt tu arī pārdomāsi?

– Nezinu, varbūt pēc gadiem.

– Klāt pirmais septembris – vai mācības un sportu
tev viegli savienot?

– Nav grūti. Varbūt šogad būs vairāk jāgatavojas
eksāmeniem. Mācos Rīgas 96. vidusskolas 12. klasē.

– Sezona
praktiski gal
ā. Ir vēl
kāds starts paredzēts?

– Jā, septembra beigās skriešu 10 kilometrus lielā krosā Zviedrijā.
Pērn es biju trešā.

– Šogad gribi
uzvar
ēt?

– Gribu. Es pagājušo reizi mežā aiz kokiem neredzēju tās
divas, kas man bija priekšā. Tagad skatīšos uzmanīgāk.

– Tad šogad
viss?

– Kā viss? Es trenēšos.

– Lai nākošgad skrietu ātrāk?

– Jā, 800 metros rezultātu es gribu uzlabot par 5 sekundēm, 3000
metros – par 20-25 sekundēm, bet 5000 metru distancē – par minūti. Jā, apmēram
tā.

– Tad tu šajās
disciplīnās būsi Latvijas junioru rekordiste.
Vai tev ir kāds
burvju talismans, kas palīdzēs to izdarīt?

– Nav. Nē, man pie somas piekabināti trīsdesmit
mazi zvēriņi. Tie man patīk.

– Ar kādu īpašu nozīmi?

– Kuru katru es nelieku – viņi ir no
sacensībām, tādi īpaši. Dažas
meitenes grib ar mani mainīties, bet es neatdodu. Jā, kopā viņi sver 750
gramus. Neatdošu nevienu!

 

Mācu domāt

Leonīds Strekalovskis:

"Daniela man ir ļoti
laba un talantīga audzēkne. Zinu, ka šogad viņa priecājas par medaļām, bet nav
sevišķi apmierināta ar rezultātiem,
jo personiskie rekordi laboti netika.

Es meitenes trenēju jau sen un zinu iemeslus. Daniela aug un
no stūrainas meitenes pamazām pārvēršas sievietē. Tas organismam nav viegls
laiks. Pieaug svars, izstiepjas ķermenis.
Pie jaunajiem apstākļiem
jāpierod.

Ir gadījumi, kad meitenes tam netiek pāri un
rezultāti krītas. Arī manā grupā ir bijušas talantīgas meitenes, kas šajā
periodā pat netiek tuvu saviem labākajiem rezultātiem. Dažas pat beidz sportot.

Ceru, ka ar Danielu tā nebūs. Viņa ļoti grib skriet un uzvarēt.
Treniņos man viņa bieži jābremzē, jo organismu nedrīkst pārslogot. Tagad ir
jāmaina treniņprocess, jo slodzes ziņā esam tuvu maksimumam. Jātrenējas
kvalitatīvāk, ar dziļāku sapratni.

Tas nav viegli. Agrāk es audzēknēm skrēju līdzi, bet tagad to
vairs nedaru. Daudz jādomā pašām un Danielai
es to mācu.

Par to maratonu daudzi prasa. Es
saku, ka dzīve rādīs. Pats arī
savu laiku jutu, ka vairs neprogresēju un pārgāju uz garākām distancēm. Sākās
cita dzīve.

Domāju, ka Danielai visi ceļi
vaļā."

 

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS

Foto: Juris
Bērziņš-Soms, Sports