Daudzcīņnieces raksturs

Emocionāla, smaidīga, īsta cīnītāja — tāda ir divkārtējā olimpiete, savulaik Eiropas jaunatnes un Eiropas U-23 čempione daudzcīņā, Eiropas čempionāta bronzas medaļas īpašniece (2012), pēdējo gadu labākā tāllēcēja Aiga Grabuste, kura gatavojas savām trešajām olimpiskajām spēlēm.

Tas bija pērn sezonas izskaņā, kad, apspriedusies ar saviem treneriem Ludmilu Olijari un Aleksandru Čumakovu, Aiga, kura pēc dēlēna Artūra nākšanas pasaulē, pēdējos divus gadus nodarbojās tikai ar tāllēkšanu, nolēma, ka laiks atgriezties pie daudzcīņas.

— Kāpēc tāds lēmums, jo sacensībās telpās bija lēkusi krietni tālāk (6,82 m) par olimpisko normatīvu — 6,70 metrus?

— Sapratu, ka tāllēkšana tomēr nav tā disciplīna, kur varu cīnīties par iespējami augstākām vietām. Turklāt Ahilleja cīpslas problēmas, kas ik pa brīdim liek sevi manīt, lielus tālumus nesolīja. Bez 7 metriem vai tuvu tam šobrīd sieviešu tāllēkšanā tā īsti nav ko teikt. Tas manai varēšanai tomēr par tālu, laikam par tāllēcēju ir jāpiedzimst…

— Vai ilgais pārtraukums daudzcīņā neliks sevi manīt?

— Nē, jo nekas nav aizmirsts. Tieši otrādi, jo pēc ilgāka pārtraukuma uz daudzām lietām paskatījos citādi. Izjutu pat baudu, ķeroties pie lietām, kuras tik ilgi nebija kustinātas. Ar prieku skrēju barjeras, grūdu lodi. Lēkšanas un ātruma īpašības jau tāpat visu laiku tika trenētas. Starp citu, pie lodes grūšanas ķēros jau pāris mēnešus pēc dēla piedzimšanas.

Tiesa, ja gribi tuvoties vai pārspēt savus agrākos rekordus, tad jātrenējas ir vairāk un daudzpusīgāk nekā vienā disciplīnā. Jāķeras arī pie izturības vingrinājumiem, jo 800 metrus tāpat vien nenoskriesi. Nav viegli, taču mērķa dēļ prieks censties. Saprotu, ka mana disciplīna tomēr ir daudzcīņa.

— Kāds ir tavs plānotais sacensību grafiks, lai izpildītu olimpisko kvalifikāciju — 6200 punkti?

— Pasaules daudzcīņnieču zieds maija beigās sacentīsies populārajās sacensībās Austrijas pilsētā Getcisā. Tur sportistus uzaicina pēc labākajiem rezultātiem. Kaut arī man pēc 2012. gada starti daudzcīņā nav bijuši, organizatori, ievērojot manu personisko rekordu (6507 — ar vēju) atļāva startēt. Centīšos olimpiskās prasības izpildīt jau tur. Ja neizdosies, tad jūnijā būs vēl viens starts.

— Getcisā startēs arī valsts rekordiste Laura Ikauniece-Admidiņa. Konkurence palīdz?

— Protams, ja pašu mājās tāda ir, tad spēkus tas divkāršo, bet sacensībās ārzemēs jūties drošāka, ja blakus ir savējā.

Nebūtu slikti, ja tādu būtu vairāk, jo olimpiskajās spēlēs no katras valsts var startēt trīs sportistes. Trešās tāda līmeņa sportistes Latvijā pagaidām nav.

— Kurām disciplīnām jāpievērš galvenā uzmanība?

— Tā nevar iedalīt, katra disciplīna ir svarīga. Vairāk jāiekustina tas, kam tāllēcējas gaitās pievērsu mazāku uzmanību. Tā pati lode, barjeras. Tāpat 200 un 800 metri, šķēps.

Ļoti svarīgs ir sprints, kas ir pamatā daudzām disciplīnām.

Abi treneri — Ludmila Olijare un Aleksandrs Čumakovs ir izstrādājuši stingru programmu, pie kuras jācenšas pieturēties.

— Kurš tevi vairāk trenē?

— Laikam jau Ludmila, Aleksandrs vairāk veic tehnisko darbu. Jāatceras, ka es viņiem neesmu vienīgā audzēkne. Arī pašai jābūt disciplinētai.

— Vai pieredze ko dod?

— Protams. Tagad daudz vairāk iedziļinies katrā vingrinājumā, lai spētu gūt no tā maksimālo labumu. Interesanti, ka pārtraukums savā ziņā nācis par labu, jo tagad uz daudz ko skatos citādi. Svaigāks skatījums uz daudzām niansītēm.

— Kādas atmiņas saistās ar olimpiskajām spēlēm?

— Atceros, ka uz spēlēm Pekinā es ielēcu pēdējā vagonā, kad gadu pirms spēlēm pasaules čempionātā Osakā izpildīju olimpisko normu (toreiz — vien 5950 punkti), kad pirmo reizi pārsniedzu 6000 punktu robežu — 6019 punkti.

Pekinā es vēl biju jauna sportiste un ar savu personisko rekordu — 6050 — lepojos, kaut gan , kā vienmēr daudzcīņā, punktus varēju savākt vairāk. Vienalga, emocijas sprāga pāri malām.

Visveiksmīgākais man bija 2011. gads, kad jutos visspēcīgākā. Gads, kad sacensībās Vācijā savācu 6507 punktus. Bija ļoti žēl, ka neliels vējš no muguras neļāva to apstiprināt par Latvijas rekordu. Palika vien 6414 punkti. Tagad to ir pārspējusi Laura Ikauniece-Admidiņa (6516).

Pirms Londonas jutos spēcīga, tomēr sāpes kājās lika izstāties jau pirmajā dienā… Lieki teikt, cik slikti tobrīd jutos, jo darbs bija ielikts pamatīgs.

— Tad pārtraukums.

— Jā, Artūriņš ienesa korekcijas manā sportiskajā biogrāfijā, bet reizē esmu laimīga un pateicīga par dēliņa nākšanu pasaulē. Pagāja laiks, līdz sapratu, ka bērna audzināšana man devusi pacietību. Līdz tam biju nemiera gars, emocionāla, ātri iekarsu, kas divu dienu cīņās nav nemaz tik labi. Tagad uz visu skatos daudz pārdomātāk.

Dēls devis papildu enerģiju, arī atbildības sajūtu. Dēls bieži redz mani treniņos, jūtu atbildību arī viņa priekšā.

Artūrs un mamma dodas man līdzi arī uz treniņnometnēm dienvidos. Sirds mierīga, un varu trenēties ar lielāku atdevi.

Ar bērnu galvenokārt nodarbojos pati, jo viņš iet bērnudārzā — tad varu trenēties, daudz palīdz arī mamma.

Tūlīt viņam būs trīs gadiņi, bet jau tagad redzu, ka viņam ir sportisks raksturs.

— Daudzcīņa ir viena no grūtākajām disciplīnām. Vai viegli Latvijā trenēties?

— Saprotu, ka manā sportiskajā mūžā ir un būs tādi apstākļi, kādi šobrīd ir. Ja vasarā vēl daudzmaz ir kur trenēties, tad ziemā ir visiem zināmās problēmas. Galvenokārt darbojamies Daugavas manēžā (ja drīkst to garo koridoru zem stadiona tribīnēm tā saukt), no rītiem tur ir patukšs, nav jābaidās saskrieties.

Uz auksto Rīgas Sporta manēžu dodamies ļoti reti, vienīgi tad, kad jāskrien garie gabali.

Lai trenētos mūsdienām atbilstošās telpās, ir vajadzīgi lieli līdzekļi, jo jābrauc uz ārzemēm — kaut vai uz Igauniju. Tik daudz naudas, cik gribētos, mums nav, kaut arī iespēju robežās palīdz LOV, Rēzeknes dome, kura ir ļoti atsaucīga. Prieks, ka manā dzimtajā pilsētā ir atjaunots stadiona segums, kur vasarā labprāt patrenētos.

Reizēm brīnos, ka tādos apstākļos varam sasniegt tik augstus rezultātus.

— Cik ilgi redzi sevi sportā?

— Par to šobrīd nedomāju. Sportošu, kamēr būs prieks. Protams, jāskatās kādi būs rezultāti, jo nekad neesmu gribējusi tikai piedalīties. Pat olimpiskajās spēlēs ne.

Nezinu, vai kādreiz vēl gūšu tik daudz emociju un uzvaras prieka mirkļu, kādus man devis sports. Pagaidām plinti krūmos nemetīšu.

Aiga GRABUSTE

Daudzcīņniece un tāllēcēja

Dzimusi: 1988. gada 24. martā Rēzeknē

Augums, svars: 179 cm, 67 kg

Izglītība: Rēzeknes 1. vidusskola, Murjāņu sporta ģimnāzija, Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultāte

Sporta gaitas: pirmais sporta veids — teniss, kopš 11 gadu vecuma trenējas vieglatlētikā

Treneri: pirmais treneris Rēzeknē Ignats Cipruss, tagad —Ludmila Olijare un Aleksandrs Čumakovs

Lielākie panākumi sportā: Eiropas jaunatnes čempione (2007. g.), Eiropas U-23 čempione daudzcīņā (2009. g.), divu olimpisko spēļu dalībniece (Pekinā — 19. vieta, Londonā — izstājās), daudzkārtēja pasaules un Eiropas čempionātu (2012.gadā — bronzas medaļa daudzcīņā) dalībniece, astoņpadsmitkārtēja Latvijas čempione

Labākie rezultāti: septiņcīņa 6507 (ar vēju), 6414 punkti, tāllēkšana — 6,82 m telpās, 6,69 m stadionā

Ģimenes stāvoklis: dēls Artūrs (3 gadi)

Vaļasprieks: literatūra