Dvīņi un viņu spīts

Tenisa līdzjutēji būs dzirdējuši par dvīņubrāļiem Bobu un Maiku
Braieniem, diviem lieliskiem dubultspēļu meistariem. Visiem zināmas māsas
Viljamsas un Bondarenko, tenisu spēlē māsa un brālis Safini, kā arī Krajīčeki.
Latvijā agrāk labi pazīstams zīmols bija dvīņubrāļi Feldmaņi. Abi ar tenisu
saistīti joprojām – Pauls ir treneris, Kaspars – plastiskas ķirurgs un gana
aktīvs spēlētājs brīvajā laikā.

Dvīņubrāļi, bet katrs ar savu raksturu un dotībām. Jaunībā labākus
sasniegumus guva Kaspars, kas PSRS reitingā bija trešais un klauvēja pie
izlases durvīm. Fiziski spēcīgs un psiholoģiski noturīgs tenisists, kuru
pretinieki dēvēja par gumijas sienu. Pauls kā jau kreilis bija nestabilāks,
taču ievērojams ar izcilu bumbas izjūtu un nestandarta risinājumiem laukumā.
Viņam labāk veicās, spēlējot pieaugušo konkurencē, kad Kaspars jau galveno
vērību veltīja medicīnai.Abu gaitas tenisā iesākušās 3. klasē, kad Rīgas 2. vidusskolu
apmeklējusi trenere Guna Avena. "Pēc fizkultūras stundas mēs palikām zālē,
katram iedeva tādu maziņu koka raketi un lika izpildīt visādus vingrinājumus. Trenere
beigās izvēlējās četrus – mūs ar Paulu un vēl divas meitenes. Tā sākās mūsu
treniņi – Konservatorijas zālē un vēl mazajā ASK zālē netālu no skolas. Drīz no
klases palikām tikai mēs ar Paulu," atceras Kaspars.Plastikas ķirurgs Kaspars Feldmanis, atklājis jaunu privātklīniku, ar
prieku izrāda jaunās telpas un aparatūru, taču ar tikpat lielu degsmi atceras
tenisā pavadītos gadus. "Guna Avena bija sava amata fanātiķe – ja ko
darīja, tad uz pilnu klapi. Apstākļi daudz sliktāki nekā tagad, ziemā
trenējāmies pat seši astoņi cilvēki vienā laukumā. Pirmais treniņš sākās
septiņos no rīta, tad skrējām uz skolu, no mācību stundām gājām prom
priekšlaikus, lai tiktu uz otro treniņu, un vakarā bija vēl trešā
nodarbība," toreizējo grafiku ieskicē Kaspars.Vēl drakoniskāks režīms bijis vasarās – treniņi pat  astoņas stundas dienā. Tā bija Dinamo
sistēmā pie Gunas Avenas, par ko citu biedrību audzēkņi bieži vien smīkņāja,
toties vēlāk tiem pašiem dinamiešiem bieži vien zaudēja.
Par slodzēm un likteni

– Abi pusaudžu gados pat dažreiz kāvāties, taču kopā spēlējāt
dubultspēli un tikāt līdz PSRS jaunatnes čempionāta finālam. Vai abiem kopā
laukumā bija viegli?

Kaspars: – Ir jau gājis arī raibi, reiz Doņeckā pusfinālā mums bija 5:2 par labu
izšķirošajā setā, taču izlaidām pārsvaru, un pie 5:5 spēli pārtrauca tumsas
dēļ. Trenere mums toreiz drūmāko lekciju nolasīja, nevarējām nakti gulēt, bet
nākamajā rītā tomēr piecēlāmies un guvām uzvaru atliktajā spēlē.

– PSRS izlasē tā īsti tomēr nesanāca uzspēlēt, jo dzelzs priekškara
laikā pa pasauli braukāja maz un arī tad tikai paši labākie un uzticamākie….

Kaspars: – Mani vienreiz paņēma uz PSRS pieaugušo izlases koptreniņiem
Cahkadzori, Armēnijā. Tur man toreiz fizisko sagatavotību iedzina visam mūžam,
tas vienkārši bija ārprāts, kādas slodzes. Bet citādi viss ideāli – termālie
baseini, pirtis, ēdināšana perfekta.

– Pēc vidusskolas beigšanas viss mainījās. Pauls palika sportā,
Kaspars deva priekšroku medicīnas studijām. Kāpēc tā?

Kaspars: – Būdams Medicīnas institūta pirmā kursa students, vēl aizbraucu
uz Latvijas izlases koptreniņiem Erevānā, tur vēl mačus nospēlējām, un veselu
mēnesi nebiju augstskolā. Kad pirms brauciena nesu savai dekānei Bērziņai
atbrīvošanas zīmi, viņa  apskatījās uz
to, tad uz  mani un noteica:
"Kolēģi, vai jūs neesat slims?" 
Palaida, bet pēc tam bija tiešām grūti. Nācās mācīties līdz vieniem
diviem naktī. Man bija jāatstrādā pilnīgi visi parādi, tad arī sapratu, ka abas
lietas apvienot nevarēs.

Pauls: – Gāju stāties Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Pārtikas tehnoloģijas
fakultātē, bet vēlāk dekāne man vienkārši palūdza izņemt dokumentus.
Raksturojums esot pārāk slikts. Iestājos Fizkultūras institūtā. Nesen skolas salidojumā
klases audzinātāja jautāja, vai es vēl joprojām esmu apvainojies par to
raksturojumu? Es pat sākumā nesapratu, kas par lietu. Par ko man apvainoties,
ja esmu izbraukājis pasauli, savā profesijā redzējis pašu spici!

– Nāca Atmodas gadi, tika dibinātas ģimenes, bet sportam un tenisam
tas nebija labākais laiks. Ko darījāt tad?

Pauls: – Armijas laikā biju sporta rotā, dzīvoju faktiski pa mājām, studēju
neklātienē. Manas profesionālās gaitas beidzās 1986. gadā pēc iegūtās trešās
vietas Latvijas izlases sastāvā PSRS Tautu spartakiādē. Sakās juku laiki,
strādāju Dinamo laukumos par treneri, izlaupīju sociālistisko
iekārtu. Ko tad tajos laikos varēja nopelnīt turnīros? Aizbraucu uz Erevānu,
uzvarēju un balvā dabūju diplomu un galda pulksteni. Vēl gan maksāja kaut kādu
armijas algu, bet robežas vēl nebija atvērtas, un tenisā īstu perspektīvu
nebija.

Kaspars:  – Es studiju laikā gandrīz vairs
nespēlēju, bet pēc beigšanas iestājos ordinatūrā pie Konstantīna Kalnbērza un
atkal pievērsos tenisam.

Tie bija juku laiki, lielā inflācija… Brālis sāka braukt trenēt un
spēlēt Vācijas klubos, un es arī katru vasaru devos prom. Nopelnīju tādu naudu
Vācijā, ka veselu gadu varēju droši nestrādāt, jau pēc pirmās vasaras nopirku
dzīvokli. Spēlējām dažādos klubos netālu no Frankfurtes, vēlāk Karlsrūē, kopā
piecus gadus braukāju, iemācījos vācu valodu. Karlsrūē es vēl no rītiem
slimnīcā praktizēju ortopēdiju.

Vienīgais ienaidnieks       

– Profesionāli gan atsāka spēlēt vien Pauls?

Pauls: – 1989. gadā Ģirts Dzelde pirmais sāka braukt uz profesionālajiem
turnīriem. Mēs ar Alvilu Zilgalvi un Uldi Krēsliņu devāmies uz mazākiem
satelītturnīriem Polijā. Pirmajā kvalifikācijas kārtā trijos setos uzvarēju
vienu zviedru, biju priecīgs bezgala. Bet jau nākamajā spēlē zaudēju pa
nullēm… Tā eiforija pāriet ātri.

– Nedaudz vēlāk Pauls kļuva  par
treneri krievu tenisistam Andrejam Čerkasovam, kas savulaik ATP reitingā bija
pat 13.vietā…

Pauls: – Vairākus gadus trenēju un spēlēju Vācijā, jau biju sarunājis uzsākt
parfimērijas biznesu Latvijā. Bet pēkšņi viens no maniem bijušajiem
pretiniekiem krievs Andrejs Čerkasovs uzaicināja patrenēties kopā. Vēlāk
piedāvāja braukt viņam līdzi par treneri, un mēs kopā ar Jevgēņiju Kafeļņikovu
devāmies uz Bolitjēri tenisa akadēmiju Floridā. No turienes pa taisno uz
Austrāliju, Adelaidu, Sidneju un Melburnu. Tas bija 1995. gada decembrī – 16
mēnešus es Čerkasovam biju treneris un sparinga partneris. Trenēt jau nenozīmē
būt kopā tikai laukumā, ir jāorganizē un jādara daudzi citi darbi. Lielie
sportisti tenisā paši ir gudri, bet viņiem svarīgi dzirdēt apstiprinājumu no
kādas citas autoritātes.

– Kasparam teniss vairs nav maizes darbs, kā tas palīdz mediķa darbā?

Kaspars: – Es varu ilgstoši operēt. Vienudien sāku operēt desmitos no rīta un
beidzu vienpadsmitos vakarā. Četras operācijas pēc kārtas, viena bija pat
piecas stundas gara, liels apjoms. Teniss iemāca organizēt darbus, pašam
pieņemt lēmumus.

Tagad ziemā sanāk uzspēlēt reizi nedēļā, gribētos jau vismaz divas
reizes. Vasarā gan spēlēju biežāk, esmu piedalījies sešos pasaules ārstu
čempionātos, šogad Horvātijā vienspēlēs biju trešais, kopā ar kardiologu
Andreju Ērgli arī dubultspēlēs ieguvām bronzu. Pērn Sandjego biju otrais
vienspēlēs. Starp ārstiem stiprākais ir neiroķirurgs Egils Valeinis, viņš gan
ir par trim gadiem jaunāks un spēlē pat vēl profesionālajos mačos Latvijā.

– Pauls pēc sadarbības ar Andreju Čerkasovu vēl vairākus gadus
nostrādāja Vācijā, Borisa Breskvāra akadēmijā Nūslohā, līdz 2002. gadā
atgriezās Latvijā…

Pauls: – Slovēnis Breskvārs savulaik atklājis Borisa Bekera talantu,
vēlāk trenējis arī Andreju Medvedevu un Anki Hūberi, no tāda piedāvājuma
nevarēju atteikties. Par Bekeru treneris mīlēja daudz stāstīt, cik viņš ir
bijis neatlaidīgs laukumā, kā bijis tendēts tikai un vienīgi uz uzvaru.

Vēlāk Uldis Arnicāns uzaicināja mani par direktoru un treneri Concept
tenisa centrā, Jūrmalā. Sāku darboties arī Latvijas Tenisa savienības
treneru padomē.

– Kur rodama tenisa pievilcība?

Kaspars: – Teniss ir ideāls sporta veids jebkuram vecumam, slodzes var regulēt,
nav kontaktu cīņas.

Pauls: – Teniss mani visvairāk sagatavojis psiholoģiski – ja man nav panākumu,
cenšos nevis vainot citus, bet gan sevi. Vienīgais ienaidnieks var būt mans
slinkums, citus ienaidniekus neredzu. Tenisā izaugsme ir neierobežota, var
vienīgi pietrūkt laika.

Sapnis par skolu

Paula Feldmaņa tuvākais sapnis kopā ar kardiologu Andri Ērgli izveidot
Mārupes tenisa skolu, kurā būs četri slēgtie laukumi un seši laukā. Šai skolai
vajadzētu sākt darboties aprīlī, un tā būšot tāda pati kā Vācijā redzētie
klubi.

Kaspara Feldmaņa nākotnes plāni vairāk saistīti ar viņa plastiskās
ķirurģijas klīnikas turpmāko attīstību. Kaut pats dakteris fiziski ļoti
trenēts, pirms pusotra gada smagu savainojumu guvis basketbola laukumā.

Kaspars: – Spēlējām kopā ar draugiem. Kādā epizodē pie groza bloķēju pretinieku
izgājienu un sarāvu celim ne tikai krusteniskās, bet arī sānu saites un vēl
piedevām traumēju menisku.

Operācija ilga piecas stundas, pusgadu katru dienu gāju uz
rehabilitācijas kursiem. Vēlāk izbraucu uz tenisa mačiem Amerikā, bet spēlēju
kā zaķis ģitāru, šausmīgi piesardzīgi. Kopš tā laika basketu vairs neesmu
spēlējis, toties tagad smagatlētikas zālē speciāli trenēju kājas un to
locītavas, varu kādas 10 reizes pēc kārtas pa 280 kilogramiem uzspiest. Ja kādu
nedēļu nodarbības izlaižu, celis sāk krakšķēt un paliek tāds jocīgs.

Pauls: – Es arvien vairāk saprotu, ka tenisa trenerim ir jābūt ārkārtīgi labam
psihologam. Lielie treneri lieliski jūt, kas katram audzēknim konkrētajā brīdī
vajadzīgs, un tas vairāk attiecas uz psiholoģiju, nevis trenēšanu.

Māris RĪMENIS, LTV Sports

Foto: Māris Rīmenis

Kaspars Feldmanis

plastikas ķirurgs un ortopēds

Dzimis            1965. gada 22.
janvārī

Izglītība            beidzis Rīgas
49. vidusskolu, Rīgas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultāti, studējis
plastisko ķirurģiju Upsalas universitātes klīnikā

Sportā            bijis
daudzkārtējs Latvijas jauniešu čempions tenisā, spēlējis PSRS jaunatnes
čempionātos vienspēlēs – trešā vieta, dubultspēlēs – otrā

Ģimenes stāvoklis    precējies,
sieva – Iveta, dēli – Jānis (22) un Rihards (17), meita – Daniela (4)

Pauls Feldmanis

treneris Concept tenisa centrā

Dzimis            1965. gada 22.
janvārī

Izglītība            beidzis Rīgas
49. vidusskolu un LVFKI

Sportā            bronzas medaļa
PSRS Tautu spartakiādē 1986. gadā, Latvijas meistarsacīkšu vairākkārtējs
laureāts vienspēlēs un dubultspēlēs

Ģimenes stāvoklis    precējies,
sieva – Ilona, meitas – Paula (15) un Linda (10)