Saprast, mācēt un varēt

Mūsu paukošanas sabiedrība šobrīd nav liela, taču
netrūkst jauno, kas sapņo par līdzdalību arī olimpiskajās spēlēs. Taču sapņus par
īstenību var pārvērst tikai neatlaidīgs darbs krietnu speciālistu vadībā. Tas,
ka mūsējiem izdevās pievērst Starptautiskās Olimpiskās komitejas Olimpiskās
solidaritātes programmas uzmanību (arī finansiālo atbalstu) un ka jau vairākus
mēnešus Latvijas jaunos floretistus konsultē paukošanas lielvalsts
Baltkrievijas trenere Inna Arutjunova, kas gados vēl ir jauna, bet jau daudz
sasniegusi treneres darbā, ir liels Latvijas Paukošanas federācijas un tās
prezidentes Ērikas Āzes (bijusī paukotāja) nopelns.

Treniņi notiek mūsu
paukošanas bāzē Juglā, kur tos vada mūsu valsts izlases galvenais treneris Valdis
Kupčs, bet konsultē baltkrievu speciāliste, kuras audzēkņi ieguvuši augstas
vietas visdažādākās augsta ranga sacensībās. Valdis Kupčs stāsta,
ka iegūt Solidaritātes programmas uzticību nebija nemaz tik viegli – tas
ilga vismaz pusotru gadu. Nebija nejaušība, ka  uzaicināta tieši
Baltkrievijas trenere – bijušās Padomju Savienības speciālisti pašreiz ir labākie
pasaulē, viņi trenē daudzu valstu paukotājus. Nenoniecinot mūsu speciālistu
spējas, Valdis atzīst, ka citu valstu treneru pieaicināšana vienmēr ir pozītīva,
jo uz daudzām norisēm ļauj paraudzīties citādi. Kaut arī mēs esam bijušās
padomju skolas piekritēji, Innas Arutjunovas padomos rūpīgi ieklausās gan
treneri (tādu mums ir aptuveni desmit), gan jaunie paukotāji. – Kāpēc tieši floretistiem izdevās iegūt
programmas atbalstu? – Mūsu kadeti
(vecumā līdz 16 gadiem) iepriekšējās Eiropas meistarsacīkstēs ieguva ceturto
vietu, kas ir Latvijas paukotāju pēdējo gadu labākais sasniegums. Šogad viņi
startē junioru konkurencē (līdz 20 gadiem) un ir visas iespējas parādīt labu
sniegumu, lai nākamgad un pirmsolimpiskajā gadā pacīnītos par iespējām startēt
arī olimpiskajās spēlēs Londonā. Kā redzams, junioru mačos viņi varēs startēt
vairākus gadus. Tas nav viegls
uzdevums, jo tiesības izcīnīt vietu olimpiskajās spēlēs var tikai 38 sportisti.
Viņu vidū iekļūst divi labākie Eiropas zonā, pārējās ceļazīmes izcīna labākie
divās pirmsolimpiskajās sezonās pasaules kausu posmos un citās sacensībās –
jāsavāc zināms skaits punktu.

– Ja neizdosies šajās spēlēs, tad tas būs labs
pamats nākamajām?

– Tas būtu
loģiski, jo paukotāju labākais vecums ir no25 līdz 28 gadiem, bet juniorus nav
viegli noturēt sportā, kad viņi beidz augstskolas un sākas patstāvīga dzīve.
Nav noslēpums, ka mūsdienu paukošanā augstus mērķus var sasniegt tikai ar
profesionālu darbu, bet reālā dzīve diktē savus noteikumus. Mācību laikā daudz
palīdz vecāki, iespēju robežās arī Paukošanas federācija (tās gan ir tikai
treniņnometnes, sporta inventārs, braucieni uz sacensībām), bet tas nevar
turpināties bezgalīgi. Jaunietim gribas pašam pelnīt, un profesija to atļauj,
bet ar paukošanu pārticību sev nenodrošināsi. Lai saņemtu valsts atbalstu,
jāizcīna augsta vieta pasaules un Eiropas meistarsacīkstēs, bet junioru gados
tas praktiski nav iespējams. Veidojas tāds apburtais loks – būs krēsli,
būs nauda…

Tāpēc, lai iespējamie
panākumi ļautu talantīgākos noturēt paukošanā maksimāli ilgi, svarīgs ir darbs
tieši junioru vecumā. Šī programma ir viens no soļiem šā mērķa virzienā.

Vēl gribu uzsvērt, ka
mums ir ļoti laba sadarbība ar Rīgas Domi. Tieši pateicoties šai palīdzībai,
mēs esam guvuši pēdējo gadu panākumus, un lielā mēra tas bija atspēriena punkts
solidaritātes programmas īstenošanai.

Par rezultātiem
varēsim spriest pavisam drīz, jo novembra sākumā Amsterdamā sākas Eiropas
junioru meistarsacīkstes paukošanā.

Cerības saistām ar
mūsu puišiem Edgaru Kursišu, Kristapu Supi, Tomu Stašulānu, Dāvidu Gastilovski.
Sacensības ilgs veselu nedēļu, paukotāji sacentīsies gan individuālajās cīņās,
gan komandu mačos.

Treniņi Juglas
paukošanas zālē turpinās. Īsā atelpas brīdi tiekos ar konsultanti no
Baltkrievijas Innu Arutjonovu.

– Ko jūs zinājāt par paukošanu Latvijā
pirms šā uzaicinājuma dalīties savā pieredzē?

– Pazinu jūsu
trenerus, prezidenti, biju ievērojusi dažu labu jūsu paukotāju.

– Pārsteigumu nebija?

– Nē, kaut arī
mūsu valstis iet dažādus attīstības ceļus, sportā problēmas ir līdzīgas. Varētu
teikt, ka paukošana Baltkrievijā tomēr ir nedaudz lielākā cieņā, kaut arī mums
lielāko atbalstu gūst hokejs, futbols, sieviešu basketbols, no individuālajiem
sporta veidiem- biatlons, arī vieglatlētika. Liekas, ka mums lielajam sportam
ir jūtamāks valsts atbalsts.

Es dzīvoju Brestā,
kas ir reizes trīs mazāka par Rīgu, bet paukotāju un treneru mums ir apmēram
tikpat, cik visā Latvijā. Liela nozīme ir tam, ka mums atvērta sporta
internātskola, kur jaunajiem paukotājiem ir visi apstākļi pilnvērtīgam
treniņdarbam. Šeit Rīgā noteikti ir grūtāk, jo bērniem jāveic visai garš ceļš
no skolas uz treniņiem. Neesmu tā pamatīgi pētījusi, bet man liekas, ka jūsu
skolās ir vairāk stundu.

– Vai redzat mūsu paukotāju vidū iespējamos
olimpisko spēļu dalībniekus?

– Ja neredzētu,
tad nebūtu vērts trenēties. Protams, ka jaunieši ir dažādi – kādu brīdi
viens ir labāks, pēc laiciņa pēkšņi atveras kāds cits. Paukošana ir visai
smalks sporta veids, kur daudz ko izšķir psiholoģiskā sagatavotība, pieredze.
Trenera darbs ir spēt saskatīt katra audzēkņa labākās īpašības, novērst vājās vietas.
Skatieties (Inna rāda uz audzēkņiem) – viens ir garš un atsperīgs, cits
mazāks, bet spēcīgāks; kāds nervozē, cits ir nesatricināms, bet ikvienam
vajadzīga sava pieeja.

– Vai tautu mentalitāte atšķiras?

– Nedzīvojam jau
tik tālu cits no cita. Nedomāju, ka īpaši atšķiramies, varbūt latvieši ir
mazliet mierīgāki, noslēgtāki, bet, kad iepazīstamies, barjeru vairs nav.

– Vai pusgada laikā mūsu paukotāju
sagatavotībā iespējams kaut ko būtiski mainīt?

– Par savu
galveno uzdevumu es uzskatu jaunu vēsmu ienešanu jūsu paukošanas sabiedrībā.
Vienmēr ir svarīgi paskatīties, kā to dara citi. Domāju, ja Valdis atbrauktu
trenēt manējos, arī mēs iegūtu. Nedomāju, ka es spētu ko būtiski mainīt, jums
jau būs jāstrādā tālāk. Būšu priecīga, ja kaut ko pārņemsiet no manas mācības.

– Kā jūs jūtaties Latvijā?

– Man viss
patīk, izņemot cenas, dzīve šeit ir ļoti dārga. Grūti ir braukt pa pilsētu, tie
milzīgie sastrēgumi…

– Jūs tagad brauksiet mūsējiem līdzi uz
Eiropas meistarsacīkstēm – vilksiet Latvijas izlases treniņtērpu?

– Nē (smejas),
bet Baltkrievijas krāsās arī netērpšos, būšu tērpta neitrālā treniņtērpā. Katrā
ziņā esmu priecīga par iespēju pastrādāt Latvijā, jūsu Paukošanas federācijas
prezidente Ērika Āze ir malace, ka spēja panākt tāda projekta īstenošanu.
Pasaules paplašināšana ir vienlīdz svarīga visās jomās.

Paukotāji turpina
treniņus. Ja atceramies, ka mums reiz bija medaļas olimpiskajās spēlēs,
pasaules meistarsacīkstēs, tad jānovēl veiksme Valdim Kupčam, kas atkal cer gūt
jaunus panākums. Paukošanā līdz virsotnēm ejams garš ceļš – šis sporta
veids vispirms ir jāizprot, viss jāmācās un tad, kamēr visu vēl vari, jāliek
lietā.

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS